DAINA GŪTMANE

Dr.biol., pētniece, dzīvo Brazīlijā, uztur sakarus ar Latviju;
viena no Dienvidamerikas latviešu jauniešu apvienības dibinātājām un vadītājām,
pašlaik Dienvidamerikas latviešu apvienības vadītāja

Esmu dzimusi 1958.gadā Brazīlijā, Sanpaulu pilsētā Anša un Ernas Gūtmaņu ģimenē. Māsa Gunta Gūtmanis, dzimusi 1960.gadā. Es studēju agronomiju, ieguvu maģistra un doktora grādu lopbarības un augu bioloģijā. Pašlaik strādāju kā pētniece lopkopības institūtā Brazīlijā un esmu galvenā direktora vietniece un padomniece.
Māsa Gunta studēja bioloģiju, un ir ieguvusi maģistra un doktora grādu ģenētikā. Viņa strādā dendroloģijā, pēta ģenētiski mainītus organismus.

Mani vecāki ir no Latvijas, Otrā pasaules kara bēgļi. Pateicoties viņiem, man un māsai pirmā valoda bija latviešu valoda, un mēs saglabājām interesi un piederības sajūtu Latvijas valstij. Kad pienāca skolas laiks, mamma izlēma pieņemt portugāļu kalponi, lai mēs, spēlēdamies kopā ar viņas bērniem, iemācītos portugāļu valodu. Tā kā mūs laikus sagatavoja skolai, mācībās grūtību nebija. Brazīlijā svētdienas skolu nebija, visu latvisko mācījāmies ģimenē.

Mans tēvs Ansis Gūtmanis ir dzimis Ventspilī 1912.gadā. Miris Brazīlijā 1973 gadā. Viņam bija zināšanas elektrotehnikā, Latvijas laikā viņš dienēja jūras kara spēkos. Vācu okupācijas laikā, tēvs tika aizsūtīts uz Vāciju strādāt „Siemens” elektrostacijas būvē. Kara beigās devās uz Sanpaulu Brazīlijā. Visu mūžu viņš nostrādāja firmā „Philips” par elektrotehnikas inženieri.
Mana māte Erna Gūtmanis (pirms laulībām Līmanis) dzimusi Rīgā 1925.gadā un mirusi 2001.g. Brazīlijā. Māte labi zināja ne vien angļu un portugāļu, bet arī franču, vācu, krievu un latīņu valodu. Viņa strādāja Sanpaulu vairākās lielās firmās kā izpilddirektora sekretāre, biroja vadītāja, kas pārzināja sakarus ar ārvalstīm.

Vecāki, īpaši māmiņa, aktīvi darbojās Sanpaulu latviešu sabiedrības dzīvē.
Mēs ar māsu jūtam savu saistību ar mūsu dzimtas saknēm. Sliecos domāt, ka tā ietekmēja mūsu profesijas izvēli: no mātes puses jau mūsu vecvectēvs ir bijis lauksaimnieks, kas kopa lopus (viņam Priekulē bija savs lauku īpašums „Stutēni”). Mātes tēvs Jānis Līmanis bija dzimis Valkā. Brīvības cīņu dalībnieks, apbalvots ar Lāčplēša ordeni. Jānis Līmanis un mātes brālis Artūrs Līmanis Otrajā pasaules karā bija leģionāri, viņu sapnis bija brīva Latvija. Jānis Līmanis krita, bet Artūrs kara beigās nonāca Vācijā. Vēlāk viņš kopā ar māti, vectēvu un māsu (t.i., manu māti) devās uz dzīvi Brazīlijā. Sanpaulu bijām trīs paaudzes - mana māte, viņas brālis, mātes māte Anna Gūža un vectēvs no mātes puses Ermanis Gūža.

No tēva puses radinieki nāk no Ventspils un bijuši saistīti ar jūru. Tēva tēvs (Fricis Gūtmanis), t.i., mūsu vectēvs 19.gs 80.gados no Ventspils bija devies uz ASV (Filadelfiju), kur uzsāka darbus savā kuģu būvētavā.
Viņš izsauca uz turieni savu līgavu, viņi apprecējās un ģimenē piedzima divas meitas. Tomēr vēlāk visi atgriezās Latvijā, un abi pēdējie bērni – mans tēvs un viņa māsa – piedzima Latvijā.
Es apbrīnoju, cik šie latviešu cilvēki ir bijuši uzņēmīgi un drosmīgi, jo toreiz pāri okeānam ceļš bija ļoti ilgs un kuģi neērti. Uzvarēja avantūristu gars.
Arī no mātes tēva puses mums ir iedzimts cīnītāja gars. Esmu mantojusi nepakļāvīgu raksturu, spēju karsti aizstāvēt savus uzskatus. Esmu ar mieru krist, mirt par Latvijas zemi un godu. Tas ir galvenais katram mūsu dzimtā.
Okupētajā Latvijā palika Gūtmaņu ģimenes piederīgie – mana tēva māte, māsa (t.i., mana tante, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, bet paspēja atgriezties dzīva) un viņas divi bērni. Viņi no Ventspils bija pārcēlušies uz Auci, un, kad Latvijas iestādes atļāva pieņemt ārvalstu sūtījumus, mēs katru gadu radiem gatavojām uz Ziemassvētkiem paciņas (kurpes, kafiju, apģērbu – visu, ko viņi varēja izlietot paši, vai arī pārdot un izmainīt).

Skolas laikā mēs ar māsu daudz uzturējāmies latviešu sabiedrībā. Kad sākām studēt augstskolās, daudzi latviešu jaunieši aizbrauca projām uz studiju vietām citās pilsētās. Bet pirmā vai otrā studiju gadā mēs dabūjām dzirdēt par latviešu ASV gadskārtējām 2x2 nometnēm. Mūsu mācītājs Jēkabs Mekšs ļoti mudināja, ka arī mums tur būtu jāpiedalās. 2x2 nometne, kurā mēs abas ar māsu piedalījāmies, notika ASV Klusā okeāna piekrastē starp Sanfrancisko un Losandželosu. Lai mēs tur varētu nokļūt, naudu ziedoja Minderu ģimene - viena no turīgajām Sanpaulu latviešu ģimenēm, kurai piederēja restorāns „Rīga”.
Nometnē mums pirmo reizi atklājās plašais tautas garīgais mantojums – ornamenti, kam katram ir sava nozīme un nosaukums, latviskie krāsu salikumi, tautas tērpi, dziesmas un dejas. Arī latviešu literatūra. (Mana mīļā rakstniece ir Zenta Mauriņa. Man ir gandrīz visas viņas grāmatas. Tās ir ļoti spēcīgas - ar skaidru domu. Jau ar pirmo grāmatu, kas jaunībā nonāca pie manis, iecienīju viņas atklāto valodu, objektivitāti, netradicionālo attieksmi daudzās lietās. Atmiņā iespiedies, kā viņa rakstīja par bērēm, iebilstot pret nesaturīgām bēru runām un ilgstošu sēdēšanu pie galdiem, arī par to, ka viņa jau sen ir iegādājusies sev zārku - jo arī gatavošanās bērēm viņai šķita dabiska lieta. Fascinēja viņas dabas apraksti, cilvēku raksturojumi. Arī kā sieviete viņa pauda īpašu – savu – stāju pret dzīvi, tas man jaunībā bija ļoti nozīmīgi. Un arī šodien viņa ir moderna.)
Mūsos pēc nometnes bija liela sajūsma, un mēs atgriezāmies, lai par visu stāstītu pārējiem latviešiem, lai vienotu jauniešus. Nometnē iepazinos ar vienu ASV latvieti, kas tolaik bija jūras virsnieks – kuģu inženieris. Mēs sākām sarakstīties, un tas bija laiks, kad es uzlaboju savu rakstīšanas praksi, bieži konsultējos ar mammu, jo kaunējos pielaist kļūdas. Tā man izdevās tikt pāri tam trūkumam, ko izjūt daudzi manas paaudzes un arī jaunāko paaudžu cilvēki – viņiem ir sarunu valoda, bet trūkst lasīt un rakstīt prasmes. (Šī prasme man ļoti palīdz manā darbā, ko daru latviešu sabiedrībā šodien, kad esmu Dienvidamerikas latviešu apvienības vadītāja.)

Dienvidamerikas 2X2 nometne notika Venecuēlā – Karakasā, pateicoties Guntara Geduļa un Viļa Vītola uzņēmībai. Tajā dalībnieki un skolotāji bija no dažādām valstīm. Izlēmām dibināt DA latviešu jauniešu apvienību Tā nodibinājās 1977.gada janvārī - vēl pirms pieaugušo DA latviešu apvienības, kas tika dibināta 1977.g. aprīlī Brazīlijā ar nodaļām arī citās DA valstīs.
Bet jaunieši bija iedegušies - izlēmām, ka arī mums vajadzīga sava nometne, izvēlējāmies nosaukumu “Saulaine” ar latviešu saulīti kā simbolu.
Latvieši, kas bija iebraukuši Brazīlijā, pēc Otrā pasaules kara bija sabiedriski un ļoti aktīvi – svinēja daudzus svētkus – Jāņus, Mārtiņdienu. Ziemassvētkos bērniem pie eglītes bija jārunā dzejoļi vai dziesmiņas, notika 18.novembrim un 14.jūnija atcerei veltīti sarīkojumi. Bet daļa latviešu Brazīlijā bija iebraukuši laikposmā no 1890.-1922.gadam – pirms LR dibināšanas - un viņi par savu valsti maz ko zināja. Daudzi bija atbraukuši kā misionāri, citi – lai iegūtu īpašumā zemi. Vairākums bija dziļi reliģiozi, sevī noslēgušies un negodāja neko citu kā vien Dievu. Atsaucība nacionālo svētku vai sarīkojumu svinēšanā bija maza. Tāpēc nodoms veidot jauniešu nometni nebija viegli piepildāms. To bijām nolēmuši organizēt 400 km no Sanpaulu, kur atradās Vārpa – tradicionāls latviešu būvēts ciemats ar latviešu zemnieku mājām, bet gaidītā atbalsta vietā saņēmām atteikumu. Pēc tam arī Novo Odesas pilsētā, kur bija daudz latviešu, atkal saņēmām atteikumu.
Uzzinājām, ka viens baptistu mācītājs bija aizliedzis draudzes locekļiem jebkādā veidā atbalstīt nometni, brīdinādams, ka tas ir grēks un ka viņus no draudzes izslēgs. Kaut gan par lektoriem bijām uzaicinājuši pazīstamus latviešu darbiniekus – Vairu Vīķi - Freibergu,
Jāni Trapānu un Jāzepu Leli, nometni varējām izveidot tikai pēc pāris gadiem, pateicoties Jura Adamsona nopietnām pārrunām ar mācītāju.
1979. gadā nometnē piedalījās 30 – 40 jauniešu (no Brazīlijas, Argentīnas, Venecuēlas, Kolumbijas un ASV). Daudziem jauniešiem nācās tulkot, jo viņi slikti prata latviski. Vietējo jauniešu vecāki nāca skatīties un klausīties, ko nometnē dara.

Pēc nometnes tikāmies sestdienās, luterāņu draudzē 2 reizes mēnesī nodarbībās bijām 10 -12 jaunieši. Zigrīda Ginters bija ļoti izpalīdzīga, mācīja vēsturi, ģeogrāfiju. Mana māmiņa Erna Gūtmanis mācīja valodu, tautas dziesmas un dejas. Tas bija diezgan primitīvi (nebija pat nekādu latviešu mācību grāmatu), bet jaunieši bija iedegušies. Kādu laiku jauniešu apvienība pastāvēja, bet tad vecākajai paaudzei sāka trūkt spēka mūsu atbalstam, un arī jaunieši bija izklīduši pa darba vietām. Šis darbs apstājās uz ilgāku laiku.

Tomēr notikumiem Latvijā un ap Latviju mēs sekojām.
Kad Eiropā notika protests Madrides konferencē un citas baltiešu akcijas, mēs par to uzzinājām no avīzēm. Reizē priecājāmies un arī baiļojāmies par iespējamo represiju pastiprināšanos Latvijā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (par to no Latvijas radinieku vēstulēm mēs uzzinājām visai maz, jo cilvēki neko atklāti nerakstīja, baidīdamies no cenzūras; cenzūras dēļ pie mums visu padomju laiku bija nonākušas vēstules, kas bieži vien bija tā sasvītrotas, ka teksts nebija salasāms). Galvenais ziņu avots bija ASV latviešu avīze „Laiks”, ko abonējām kopīgi. To lasījām baznīcā un 80.gadu otrā pusē jau jutām pārmaiņas. Taču tieši no TV uzzinājām, ka Latvija pasludinājusi neatkarību. Sākās īsts prieka apreibums, bet arī raizes, kas gan notiks tālāk. Ļoti sekojām līdzi visam, kamēr izveda krievu okupācijas karaspēku. Tad gan bija liels gandarījums, bijām uzvarējuši. Palika tikai jautājums, kāds būs Latvijas ceļš turpmāk.

Brazīlija pēc Otrā pasaules kara bija nabadzīga valsts ar zemu kultūras un izglītības līmeni, dzīve bija primitīva. Tagad līmenis gan nav tik augsts kā Eiropā, tomēr tas ir pietiekams. Latvieši, kas iebrauca Sanpaulu, tāpat citās pilsētās, nodibināja savu luterāņu draudzi un saziedoja naudiņu, lai uzceltu par saviem līdzekļiem baznīcu – daudzi ziedoja vēl pirms bija iekārtojuši paši savu dzīvi. Sanpaulu luterāņu baznīcā vairāk kā 50 gadus kalpoja ļoti sirsnīgs mācītājs Jēkabs Mekšs. Viņam bija „mānija” – dažādu paaudžu cilvēkus mudināt un organizēt dažādas biedrības. Viss tas vienoja latviešu sabiedrību.

XX.gs. 50.-60.gados daļā Brazīlijas sabiedrības bija komunistisks noskaņojums. Bija nemieri, kamēr 1964.gadā varu pārņēma militārpersonas. No mūsu viedokļa tas Brazīlijai bija nepieciešams, jo ieviesa kārtību un disciplīnu. Uzlabojās valsts pārvaldes organizācija, Brazīlija kļuva civilizētāka. Militāristi, saņemot varas grožus, vērsās pret komunistiem – apcietināja, izsūtīja, tas, protams, ne visiem patika. (Visām diktatūrām – kā labējām, tā kreisajām, šīs procedūras ir vienas un tās pašas.)
Baltiešiem bija svarīgi, ka valdība, būdama pretkomunistiski noskaņota, saprata
Baltijas tautas. Katru gadu Sanpaulu pilsētā 7.septembrī – Brazīlijas neatkarības dienā, arī baltiešus aicināja piedalīties svētku gājienos. Nesām savus karogus, meitenes bija tautas tērpos. Vislielākā bija lietuviešu kopiena, mazāka – latviešu, pati mazākā – igauņu. Tika rīkotas izstādes. Visi rūpējās, lai parādītu savu mākslu un kultūru – pašu darināti audumi, tautas tērpi, rokdarbi dažādās tehnikās – adījumi, izšuvumi, keramika, fotogrāfijas. Izstādes gidi bija baltiešu jaunieši, kas, tērpušies tautas tērpos, sniedza paskaidrojumus un stāstīja par Baltijas komunistisko okupāciju.
Salīdzinot ar to, ko baltieši darīja Amerikā, tas varbūt nav daudz, taču mēs darījām, cik vien bija mūsu spēkos. Un mēs pateicīgi pieminām Jēkabu Mekšu un citus mūsu sabiedriskos darbiniekus, kas mums palīdzēja saglabāt Latvijas valsts ideju.

1993.gadā, kad notika pirmie brīvie Dziesmu svētki, es ar mammu atbraucu viesos uz Latviju. Bija liels prieks, bet arī liels sašutums – nebija nekā no tās skaistās Latvijas, par ko mums bija stāstījuši vecāki. Rīga bija pilna ar krievu zaldātiem – rupjiem, agresīviem, ielas pelēkas, netīras, smirdīgas. Viss nolaists. Tas bija tik sāpīgi, ka pat vairākus gadus pēc tam bija nepatīkami atcerēties. Tomēr visi, kas uz Latviju brauca biežāk, katru gadu stāstīja, ka notiek pārmaiņas un pilsēta mainās. 2005.gadā atbraucu un arī pati atklāju, ka izskatās kā paradīzē. Desmit gados bija viss mainījies uz labu.
Mēs esam priecīgi būt Latvijā, esam sajūsmināti par to, ko redzam. Valstī, protams, ir problēmas, arī Brazīlijā ir gan korupcija, gan lauksaimniecībai klājas grūti. Mums jāliek galvas kopā, kā varētu Latvijai palīdzēt. Cenšos palīdzēt dibināt kontaktus, sagatavot tikšanās uzņēmējiem un valdības pārstāvjiem no Latvijas, jo sadarbojos arī ar Brazīlijas valdības iestādēm lauksaimniecības jautājumos. Sadarbības iespējas eventuāli varētu būt biodegvielas jomā – etanols. Brazīlijā to ražo no cukurniedrēm, kas ir ekoloģiski labāk kā Amerikā, kur ražo no kukurūzas. Tā kā etanols ir lēts, transports varētu atmaksāties.

Latvijā cenšos iegūt kultūras iespaidus. Šovasar Dziesmu svētkos bija patīkami vērot, cik labi viss organizēts – punktuālā svētku norise, transporta kustība. Atklāšanas koncertā man kā galvenais svētku akcents saglabājies kora dziedātā „Saule, Pērkons, Daugava” (M.Brauna mūzika, Raiņa vārdi). Kauli nodrebēja, klausoties varenās skaņas! Fantastisks bija arī „Auļu” priekšnesums, seno mūzikas instrumentu pamatīgais, spēcīgais skanējums.
Tas mums patika visām trijām - šoreiz atbraucu kopā ar māsu un viņas meitu Liane Gutmanis de Lira (pirmo reizi Latvijā). Studējusi jurisprudenci, strādā tiesā kā advokāte. Tāpat kā mēs ar māsu, arī viņa ir ļoti aizrāvusies ar savu darbu. Lianes latviešu valoda nav tik laba, jo tēvs – brazīlietis - nevēlējās, ka viņa mājās lietotu arī latviešu valodu. Bet valoda nebija šķērslis – viņa jau ir iemīlējusies Latvijā: viss viņu interesē, par visu viņa prašņā, pieraksta... Viņu vērojot redzu, ka Gūtmaņu - Līmaņu gars turpinās tieši sieviešu līnijā. Māsai ir arī dēls – Andre Gutmanis de Lira - viņš ir beidzis tehnikumu, kur specializējies loģistikā, un pašlaik šķiet, ka viņš ir tuvāks savam tēvam. Tomēr Andre ļoti aktīvi seko Latvijas sportistu gaitām, ir karsts līdzjutējs, un mēs viņam no Rīgas vedam dažādus Latvijas sporta suvenīrus. (Bet veidot ilgstošu ģimenes dzīvi ar vīru brazīlieti mums abām ar māsu nav izdevies – abas no vīriem esam šķīrušās.)
Kopš esmu Dienvidamerikas latviešu apvienības vadītāja, mans darbības loks ir ievērojami paplašinājies. 2007.gadā piedalījos Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizītes sagatavošanā un norisē Brazīlijā. Īpaši prātā palicis Novo Odesas pilsētas apmeklējums, jo šī vizīte noslēdza 2005. gadā aizsāktās pilsētas simtgades svinības. (Šajā vietā pirms vairāk nekā gadsimta liela latviešu kopiena apmetās uz dzīvi, šobrīd katrs desmitais pilsētas iedzīvotājs ir ar latvisku izcelsmi). Svinīgi tika parakstīts Novo Odesas sadarbības līgums ar Jelgavas pilsētu Latvijā. Novo Odesas pašvaldības ēkā tika atklāta izstāde par latviešu imigrācijas vēsturi, kā arī pie ēkas iestādīts piemiņas koks. Notika arī latviešu kolonijas sarīkojumi. Viens no tiem notika baznīcā, un Izolda Tiss ļoti skaisti dziedāja kantāti „Tēvijai”. Valsts prezidente bija ļoti aizkustināta, noskūpstīja dziedātāju. Tas bija savā ziņā zīmīgs notikums – kā vainagojums mūsu visu latviešu kopējām pūlēm uzturēt savu valodu un kultūru.

Attēli no D. Gūtmanes ģimenes arhīva:

1) Daina Gūtmane pēc CEBDS (World Business Council for Sustainable Development Brazīlijas nodaļa) prēmijas saņemšanas par viņas izstrādāto doktora darbu. No kreisās: Latvijas goda konsuls Brazīlijā Jānis Grimbergs, Daina un māsa Gunta Gūtmane.

2) Daina pavada Vairu Vīķi-Freibergu foto un mākslas darbu izstādē “Latvieši Brazīlijā”, kuru organizēja Gunta Gūtmane, atzīmējot latviešu imigrācijas 100 gadu jubileju Nova Odesā. 2007.g.

3) Daina kopā ar LR Ārlietu ministrijas darbiniekiem pēc Atzinības raksta saņemšanas, ko viņai 2008.g. jūlijā Rīgā pasniedza Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš

Latvieši Brazīlijā:

4) XX gs. 50.gadi. Latviešu imigrantu protesta mītiņš Riodežaneiro. Uz plakāta rakstīts: “Latvija pieprasa brīvību un starptautisko tiesu”. Priekšā prof. Brūvers, bijušais Latvijas vēstnieka padomnieks, - latvietis, kurš Brazīlijā dzīvo kopš 1926.gada.
5) Tradicionālais baltiešu gājiens ar savu valstu karogiem Brazīlijas neatkarības dienā (7. septembris) Sanpaulā, pie Ibirapuera parka. Latvijas karogu nes Varidots Mekšs, kopā ar viņu tautas tērpos Daina un Gunta Gūtmanes.

6) Dienvidamerikas Latviešu Apvienības dibināšana (1977.g. 16. un 17. aprīlis), Sanpaulas Latviešu Ev.-Lut. baznīcā. Pie galda, no kreisās: Zigrīda Ginters (Brazīlija), mācītājs Jēkabs Mekšs (Brazīlija), Vilis Vītols (Venecuēla), Zalta kungs (Argentīna) un Guntars Gedulis (Venecuēla).
7) Nometnes „Saulaine” noslēguma ceremonija 1979.gadā Nova Odesā. Uzstājas nometnes koris. Pie sienas latviešu rakstu zīmējumi, ko jaunieši izgatavoja nodarbību laikā.

8) Latvijas stends “Baltiešu Tautu Izstāde”, kas notika ik gadu, jūlija mēnesī, Sanpaulas pilsētā.

9) Baltiešu izstādes atklāšana (XX.gs. 70. gadi). No kreisās puses: Lietuvas pārstāvis kapteinis Cevinskas, Daina Gūtmane, Igaunijas konsuls Saukas kungs, Brazīlijas pārstāve, deputāte Dulce Salles Cunha Braga (baltiešu tautu centienu atbalstītāja), Gunta Gūtmane, Latvijas pārstāvis mācītājs Jēkabs Mekšs.

10) Jauniešu gatavotais suvenīru tirdziņš Sanpaulas Latviešu luterāņu baznīcā (1980.g.). No kreisās: Erna Gūtmane, Līvija Pipe un Daina Gūtmane.

11) Dienvidamerikas Latviešu Apvienības viesi un no jauna ievēlētās valdes locekļi pēc valdes sēdekļa pārcelšanas no Venecuēlas uz Brazīliju (2006.g. 4. novembrī, Nova Odesā). Priekšā, no kreisās: konsuls Jānis Grimbergs, Ralfs Kļaviņš (BLA priekšnieks), Marcija Novickis, Arlinds Kreplins, Daina Gūtmane, konsule Mirdza Zalts (no Argentīnas), Ingrida Peterlevitz, Lolita Kavalas, Hilda Peruzzi un Gunta Gūtmane. Aizmugurē, no kreisās: Reynald Klavins, Jānis Kukainis (PBLA prieksšsēdis, no ASV), Aleksandrs Sneiders, Sokratis Novickis, Rolands Janchevis, Alfreds Peterlevitz ar savu mazo meitinu Tabitu, Felips Albrech un Guntars Gedulis (no Venecuēlas).


2008.gada novembrī

Ievietots ar PBLA atbalstu