OSKARS UN VARIS GRŪBES

tēvs un dēls - Latvijas patrioti, kam dārga valsts brīvība; ģimenes galva divreiz izsūtīts

Bija barga un auksta 1939.gada ziema. Valkas rajona Ērģemē Stūrīšu mājās podnieka Oskara Grūbes ģimenē piedzima trešais bērns. Viņam deva vārdu Varis par godu mātes Olgas jaunākajam brālim, kurš bija kritis Ziemassvētku kaujās Pirmajā pasaules karā. Abi vecākie bērni – Guntis un Baiba – ar satraukumu sagaidīja mazo puisēnu. Tēvs Oskars bija ļoti labs podnieks, kurš bija pieprasīts un izdaudzināts tuvākajā apkārtnē. Ziemas viņš vairāk pavadīja mājās, kur gatavoja krāsns podiņus, virpoja keramikas vāzes, podus, šķīvjus un dažādus citus izstrādājumus. Bet vasarās viņam bija daudz darba citās mājās. Olga audzināja bērnus un rūpējās par kārtību mājās. Abi vecāki ļoti aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Oskars brīvprātīgi kļuva par aizsargu.
Kara sākumā ģimene nekādas izmaiņas nemanīja, vienīgi ziepes un dažas citas preces bija kļuvušas par deficītu. 1944.gadā, karam tuvojoties noslēgumam un uzbrūkot padomju armijai, Oskaram un pārējiem aizsargiem tika uzticēts apsargāt tiltus, vēlāk viņš ar biedriem atkāpās uz Kurzemi, atstājot savu ģimeni. Drīz pēc tam frontes līnija sasniedza Ērģemi, tādēļ arī Olga ar bērniem bija spiesta atstāt savas mīļās mājas. Viņi devās bēgļu gaitās uz Vidzemes jūrmalu pie Olgas māsas. Bet tur viņus negaidīti panāca armija, un krievu karavīri naktī atņēma visu, kas viņiem bija līdzi. Atlika vien atgriezties mājās. Atgriežoties viss izskatījās daudz citādāk nekā dodoties prom – mājai bija norauts jumts, izsisti visi logi, uz palodzes gulēja nošauts vācu zaldāts, bet piemājas dīķī atradās iestrēdzis tanks. Varis un abi pārējie bērni tolaik vēl bija par mazu, lai saprastu, kas notiek. Tēvs, protams, neatgriezās. Miliči nebeidza pratināt Olgu, jo domāja, ka tēvs slēpjas tuvākajā mežā.
Oskars Kurzemē piedzīvoja vācu armijas kapitulāciju, viņu aizturēja krievu armijas vīri, un viņš nonāca izsūtījumā Sibīrijā, kur tika norīkots Baikāla - Amūras dzelzceļa maģistrāles celtniecībā. Daudzi strādnieki nomira badā, bet Oskaru paglāba viņa podnieka amats. Barakās bija nepieciešamība pēc krāsnīm, kurās cept maizi. Tādā veidā viņš tika arī pie pārtikas, cik nu daudz tās bija. Strādājot maģistrāles celtniecībā, Oskars nosūtīja ziņu uz mājām. Kad reiz garāmbraucošs vilciens apstājās, Oskars no cementa maisa noplēsa papīru, ar savām asinīm uzrakstīja vēstuli un atdeva to pasažierim, kurš aizsūtīja to uz mājām. Kad Olga saņēma šo sūtījumu, arī milicija beidza uzdot jautājumus par viņas vīru.
Stūrīšos Guntim ar Vari, kā jau puikām, bija piedzīvojumiem bagāta dzīve. Tā kā tur bija notikušas vairākas kaujas, tad mežā un krūmos varēja atrast ieročus un sprāgstvielas. Zēniem tas šķita aizraujoši, tāpēc par neparastām sacensībām izvērtās šo kara ieroču atrašana. Tos viņi slēpa tuvākajos krūmos, lai krievu karavīri, pārmeklējot māju, tos neatrastu.  Bija gadījumi, kad kaimiņu bērni, kas spēlējās ar ieročiem vai sprāgstvielām, neuzmanības dēļ aizgāja bojā. Protams, visi šie notikumi iespaidoja Vari, kuram tolaik bija tikai seši gadi.
Tēvs Oskars Grūbe atgriezās apmēram pēc četriem gadiem. Tā kā ģimene baidījās no jauniem izvešanas gadījumiem, Oskars Grūbe lūdza, lai viņa ģimeni uzņem kolhozā. Zināmu laiku dzīve ritēja mierīgi, viņš strādāja savā amatā, bet 1950.gadā kāda kaimiņiene uzrakstīja iesniegumu, ka esot redzējusi viņu ar ieroci apsargājam tiltu. Bez atklātas tiesas Oskaru notiesāja uz 25+5 gadiem un nosūtīja uz galējiem Krievijas ziemeļiem - Noriļsku. Tur podnieka amats jau otro reizi paglāba viņu no bada. Ieslodzītie tika apzināti provocēti, nometnē tauta cīnījās pret tautu. Gadījās, ka no rīta dažās barakās visi bija noslepkavoti. Ar gūstekņiem kopā tika turēti arī noziedznieki, kuri rīkojās nežēlīgi, bet netika tiesāti.
Oskars, nometnē,  strādājot virtuvē ar traukiem, bija saindējies un viņam sākās šausmīgas vēdersāpes. Viņu izglāba japāņi, kuri tur arī bija kā gūstekņi.

Olga atkal bija šķirta no mīļotā vīra. Visu ģimenes mantu aprakstīja un aizveda, atstājot māju pilnīgi tukšu. Atņēma arī mājlopus, taču tos atstāja nomirt, jo tiem ēdamo nedeva. Olga tajā laikā nokļuva slimnīcā, mājās palika tikai Varis. (Vecākais brālis Guntis mācījās Rīgas Tehnikumā, bet māsa Baiba strādāja Limbažu rajonā par veterinārārsti.) Mājlopi tik skaļi brēca, ka Varis bēga prom no mājām, lai tikai nedzirdētu lopiņu bada saucienus. Vēlāk Olga ar Vari pārdeva māju un pārcēlās dzīvot pie Baibas.
Arī Varis sāka mācīties, viņš iestājās arodskolā un strādāja par mūrnieku, vēlāk vakaros mācījās Celtniecības tehnikumā. Bet drīz pēc mācību uzsākšanas, viņu iesauca armijā Baltkrievijā. Tur pavadījis trīs gadus, atgriezās Latvijā un turpināja mācības Celtniecības fakultātē. Pabeidzis mācības, viņš strādāja Rīgas refrižeratoru flotes bāzē celtniecības vadītāja amatā. Bet uz ārzemēm izbraukt viņš nedrīkstēja, jo viņa tēvs bija tiesāts.
 Mājās Oskars atgriezās 1955.gadā, kad sākās ieslodzīto pirmstermiņa atbrīvošana (pēc Staļina nāves). Oskara Grūbes bērni jau bija lieli un uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Varis stāstīja, ka sākumā tēvs viņam bijis pilnīgi svešs vīrietis. Tikai pamazām abi atkal satuvinājušies. Apbrīnojami, ka pēc šiem atšķirtības gadiem Olga ar Oskaru spēja saglabāt savas attiecības un ģimeni. Tā kā Valkas rajonā atgriezties nedrīkstēja, tēvs ar sievu izlēma dzīvot Rīgā, jo tur arī bija abi dēli. Darba vieta atvēlēja pagrabu, kuru ar dēlu palīdzību viņš izremontēja, un vēlāk tur dzīvoja visi četri.
Kad dēli sāka veidot paši savas ģimenes, Oskars izdomāja abiem dēliem uzcelt māju, kur vienā mājas daļā dzīvotu viens dēls ar ģimeni, bet otrā – otrs. Tā 1965.gadā Juglā tika uzcelta māja, kurā Guntis ar savu sievu dzīvo vēl tagad. 1966.gadā Varis apprecējās ar Irēnu un viņiem piedzima pirmais bērns Ainārs, bet pēc četriem gadiem - meita Rasa. Kamēr bērni vēl bija mazi, Varis ar Irēnu izlēma uzcelt māju ārpus Rīgas. Ar pašu spēkiem un draugu palīdzību jūras krastā tika uzcelta māja, kur vasarā ģimene varētu kopā pavadīt laiku.
1985.gadā Varis nevarēja ieņemt vadītāja vietu, jo bija vajadzīgs būt partijā, bet viņš tēva biogrāfijas dēļ netika uzņemts - iemesls bija tēva tiesāšana. Tādēļ viņš nolēma doties uz Liepupi, kur 1988.gadā ar  Kultūras fonda atbalstu bija sākta  Liepupes baznīcas atjaunošana. Sākumā pie atjaunošanas strādāja tikai divi cilvēki, vēlāk izveidoja brigādi, vasarās būvdarbos iesaistījās arī Amerikas latvieši.
Bija sācies Trešās atmodas laiks. Varis neiestājās Tautas frontē, tomēr aktīvi piedalījās visās norisēs. To viņš uzskatīja par savu pienākumu, jo atminējās savu bērnību, kad praktiski bija uzaudzis bez tēva un, padomju varas vajāts, bija spiests atstāt savas mājas. Tādēļ nenovēlēja šādu likteni saviem bērniem un gaidāmajai mazmeitai. Lai sadotos rokās Baltijas ceļā, viņš brauca uz Straupi. Tas esot bijis ļoti saviļņojošs brīdis, tur tiešām parādījusies mazo Baltijas tautu vienotība un patriotisms. Viņš arī piedalījies LTF rīkotajā tautas manifestācijā Daugavas krastmalā. Kad sākās barikādes, visa celtnieku brigāde brauca uz Rīgu apsargāt Ministru padomes ēku. Atgriežoties mājās, viņš ar sajūsmu stāstījis, ka cilvēki tur esot bijuši sirsnīgi un atsaucīgi. Negribējis pat pamest barikādes, jo bija bailes, ka pēkšņi neuzrodas armija. Nekad agrāk viņš neesot izjutis tik lielu tautas vienotību. Bijis auksts, sievietes nesušas ēdienu un tēju, lai visi sasildītos.
Mans vectēvs Varis nomira 2002.gadā, tādēļ viņam netika piešķirta barikāžu aizstāvju piemiņas zīme. Izvadīts viņš tika no baznīcas Liepupē, kuru pats bija atjaunojis. Es viņu vienmēr biju apbrīnojusi par lielo darbu, kas tika ielikts būvējot mājas gan svešiem, gan pazīstamiem cilvēkiem. Bet, neskatoties uz to, viņam vienmēr bija laiks, ko pavadīt kopā ar savu ģimeni. Tā vienmēr bija pirmajā vietā. Vectēvam ļoti patika latviešu strēlnieku dziesmas, tāpēc viņš, braucot mašīnā, tās klausījās, dziedāja līdzi un mums, mazbērniem, mācīja dziesmu lielo vērtību, kas katram latvietim būtu jāgodā. Atceros vectēva nezūdošo dzīvesprieku un reizēm skarbos jokus, kuri nekad nebija domāti ļauni. Zinu, ka saviem bērniem un mazbērniem viņš vienmēr deva to, kas pašam bērnībā trūcis – drošību, pārticību un pilnīgu ģimeni.

2009.gada decembris

Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Sagatavoja Zane Grūbe (12.5 klase)
Skolotāja Dace Simsone

Ievietots ar 1991.gada barikāžu muzeja atbalstu