ĒRIKS GRANTS
agronoms, Tautas Frontes biedrs,
aktīvs Latvijas politiski represēto apvienības dalībnieks.
Ēriks Grants dzimis 1939. gada 23. novembrī. Dzimtā puse
ir Īle, kas atrodas Zemgales augstākajā vietā, to ieskauj gleznaini ezeri un
meži.
Kad Latvijā dalīja muižas zemes, Grantu ģimene tika pie 18 ha lielas zemes
gabala Īles pagastā.Viņa mātei Olgai piederēja jaunsaimniecība, tēvs Gustavs
Grants bija aizsargu vada komandieris. Ēriks bija vienīgais bērns ģimenē.
1949. gada represijas, ko padomju iestādes vērsa pret latviešiem, skāra arī
Grantu ģimeni, viņus tāpat kā tūkstošiem citu latviešu bez tiesas sprieduma
izsūtīja uz Krievijas Omskas apgabalu. Ērikam vēl nebija pilni desmit gadi, kad
ģimeni izsūtīja, tāpēc Ēriks pabeidza 7 klases un ieguva pamatizglītības
dokumentu Krievijā. Kad Ērikam bija 16 gadu, viņš atgriezās Latvijā un iestājās
Saldus lauksaimniecības tehnikumā, kur apguva agronoma profesiju. Jau mācoties
Saldus tehnikumā, puisis aizrāvās ar sportu, tika iekļauts rajona izlasē un
sasniedza diezgan labus rezultātus. Šajā laikā Ēriks, tāpat kā daudzi tā laika
jaunieši, aktīvi darbojās komjaunatnē.
Pēc
tehnikuma pabeigšanas viņš palika Saldū un sāka strādāt kolhozā „Lutriņi” savā
specialitātē. Agronoma darbs kolhozā nebija viegls, tomēr Ē. Grantam patika un
vēl joprojām patīk dzīve laukos. Zemkopja darbs viņam deva gandarījumu, viņš to
veicis ar prieku. Nekad viņš nav domājis, ka varētu dzīvot pilsētā.
1970. gadā Ē. Grants pārcēlās uz dzīvi Iecavā un divdesmit gadus turpināja
agronoma darbu kolhozā „Iecava”. Iecavā viņš apprecējās, ģimenē ir meita Ineta.
Tagad viņam ir arī divas mazmeitas, kas jau beigušas Iecavas vidusskolu.
Brīvā laika dzīvē nav bijis visai daudz, un tas galvenokārt tika atlicināts
sportam. Sports bija saistīts ar darba vietas kolektīvu. Ērika Granta lielākā
aizraušanās bija kalnu tūrisms. Viņš ir uzkāpis daudzos Padomju Savienības
teritorijā esošos kalnos (sakarā ar to, ka Ē. Grants bija represēta persona,
padomju iekārta nedeva iespēju brīvi izbraukt no valsts, lai, piemēram, dotos
tūrista gaitās uz Eiropas kalniem). Padomju Savienībā viņš uzkāpis Kaukāza,
Tjanšana un Austrumsibīrijas kalnos, pabijis Kuriļu salās, Kolas un Krimas
pussalās. Izbaudīts arī Karakuma tuksnesis.
Latvijas
atmodas laikā bija aktīvs Tautas Frontes biedrs. Ar saviļņojumu viņš atceras to
dienu, kad stāvējis leģendārajā Baltijas ceļā – cilvēku veidotā ķēdē, kas
stiepās no Lietuvas caur Latviju līdz Igaunijai.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas sakarā ar ekonomiskām pārmaiņām
valstī kolhozs „Iecava” pārtapa par a/s „Rakmente”, tur Ēriks Grants ar
atbildības sajūtu turpināja galvenā agronoma darbu, kamēr pienāca pensijas gadi.
Kopš 1999. gada Ēriks Grants ir pensionārs.
2002. gadā Ēriks Grants tika iecelts par Iecavas novada politiski represēto
kluba valdes priekšsēdētāju. Kluba valdē ir 5 cilvēki, divas reizes gadā tiek
sasauktas sapulces. Pašreiz klubā ir 44 biedri. Priekšsēdētāja pienākumos
ietilpst sapulces organizēšana, informācijas sniegšana un dažādu pasākumu
organizēšana. Klubu finansiāli atbalsta Iecavas novads, taču finansējums nav
liels. Klubam tiek rīkotas gan ekskursijas pa Latviju, gan saviesīgi pasākumi ar
„dzīvo” mūziku, gan koncerti. Kluba biedrus sveicam apaļajās piecu un desmit
gadu jubilejās.
Klubs
darbojas Latvijas politiski represēto apvienības ietvaros. Ē. Grants ir LPRA
koordinācijas padomes loceklis. Reizi gadā Ikšķilē notiek politiski represēto
apvienības organizēts represētajiem cilvēkiem veltīts pasākums. Tajā piedalās
arī bijušie nacionālie karavīri, partizāni, leģionāri un viņu tuvinieki, kā arī
citi interesenti.
Ē.Grants par savu darbību stāsta, ka galvenais mērķis ir saturēt vēl esošos
Kluba biedrus kopā. Kluba aktivitātes uztur cilvēkos možu garu, mudina būt
aktīviem un vajadzīgiem. Ar katru gadu kluba biedru paliek mazāk, jo šo cilvēku
vidējais vecums pārsniedz 70 gadus, un katru gadu kāds no biedriem aiziet
viņsaulē. Ikreiz notiek atvadas no biedriem bēru ceremonijās.
Ēriks Grants jūtas gandarīts par dzīvē paveikto, kaut arī nācies sastapties ar
kara un pēckara laika grūtībām un morālajām ciešanām. Viņa vēlējums jaunajai
paaudzei nepiedzīvot jaunu karu, kā arī tā izraisītās grūtības, bet mācīties,
sasniegt iecerēto un laimīgi dzīvot savā valstī.
Attēli:
1. Ēriks Grants. 2004.g.
2. Ēriks Sibīrijā - pirms atgriešanās dzimtenē (1956. g.)
3. a/s „Rakmente” galvenais agronoms apsējības un sporta svētkos (1991.g.)
4. Tjanšana kalnos kopā ar sievu un meitu (80.gadi)
5. Kopā ar Latvijas politiski represēto apvienības biedriem (trešais no labās
puses).
2006. gada decembris.
Iecavas vidusskola
Sagatavoja: 12.b klases skolnieki Jānis Knāķis un Gatis Smalkais.
Konsultēja: Mirdza Celmiņa.
Ar PBLA atbalstu