LIDIJA GLAZKOVA
žurnāliste, reģionu preses izdevumos
strādājusi 50 gadus;
Atmodas notikumu dalībniece,
Latvijas Tautas frontes I (dibināšanas) kongresa delegāte,
LTF domniece
Lidija Glazkova (dzimtas uzvārdā Rīse) dzimusi 1931.gada 28.septembrī Balvu rajona Žīguru pagasta Katlešos. Tēvs bija meža taksators, māte – Katlešu četrklasīgās pamatskolas pārzine. Skolas gaitas sāka 1940.gadā Vīksnas pagasta Derdziņu četrklasīgajā pamatskolā, kur tolaik strādāja māte.
Lidija Glazkova stāsta: “Mani vecāki nāca no bērniem
svētītām dzimtām. Mātei bija trīs māsas ( Zoja, Taisija, Marija) un viens brālis
(Nikolajs). Tēvs Pāvils Rīss dzimis Jelgavā 1891.gadā 16.aprīlī. Tēvam bija divi
brāļi un trīs māsas ( viena māsa mirusi agrā jaunībā). Abiem tēva brāļiem bija
augstākā izglītība (agronoms un mācītājs). Vecākais brālis Kārlis pilsoņu kara
laikā nonāca Tadžikijā un tur audzēja zirgus armijas vajadzībām. Baptistu
mācītāju Jāni no Rīgas pēc kara ar pirmo garīdznieku vilni izsūtīja uz Sibīriju.
Viņš miris Taišetas lēģerī. Vecākā māsa Anna dzīvoja Vācijā, strādāja par tulku,
jo labi prata valodas. Māsa Ženija Lidija bija mājsaimniece..
Tēvs studēja Maskavas universitātē bioloģijas specialitātē. Nepabeidza, jo sākās
pirmais pasaules karš. Pārradies Latvijā, strādāja par mežu taksatoru, bet vēlāk
fabrikā “Varonis” Rīgā. Es, beidzot Derdziņu sākumskolu, sāku mācīties Liepnā,
kur atradās mammas dzimtas mājas. Skolu slēdza 1944.g .ziemā, tāpēc ka telpas
bija vajadzīgas vācu armijas hospitālim un es pārbraucu pie tēva uz Rīgu, no
kurienes 1944.g. rudenī mēs devāmies bēgļu gaitās uz Vāciju. 1945.g. pēc
atgriešanās no bēgļu gaitām līdz 1951.gadam tēvs strādāja kopā ar mammu par
skolotāju Derdziņos. Tad abi tika no darba atbrīvoti ar iemeslu, ka pasūtījuši
ģimenē tikai vienu Staļina Kopoto rakstu komplektu, nevis katrs sev atsevišķi…
Līdz pensijai tēvs strādāja mežniecībā.
Mans brālis Aleksandrs dzīvo Rīgā. strādāja par inženieri Meliorācijas
institūtā. Tagad pensijā. Manā ģimenē ir meita Marina un dēls Armands, mazmeitas
Diāna un Alīse, kā arī mazmazbērni Sanija un Kristaps.”
Vidusskolu Lidija beidza Jaunjelgavā, bet 1955.gadā beidza Latvijas universitāti
žurnālistikas specialitātē. Kopš tā laika ar nelieliem pārtraukumiem strādājusi
galvenokārt reģionālajā presē līdz pat 2004.gadam.
Jau pirmās patstāvīgās Lidijas publikācijas vietējās avīzēs izraisīja asus
iebildumus no partijas nomenklatūras darbinieku puses. Sūdzējās laikraksta
redaktoram, partijas rajona komitejas sekretāram. Kad tika publicēta kolhoza
priekšsēdētāja augstprātīga atbilde uz jautājumu, kāpēc Nīcgales kolhoza
zemniecēm rudzu pļaujas laikā nav miltu, no kā izcept bērniem maizi, sacēlās
tracis. Viņš bija iebraucējs - viens no toreiz populārā partijas “iesaukuma”
komunistiem, kas no pilsētām devās celt darba ražīgumu laukos. Tādam bija
dibināts iemesls no varas iestādēm sagaidīt atbalstu savai rīcībai. Tikai
partijas pirmā sekretāra atbalsts avīzes principiālajai nostājai paglāba arī
jauno žurnālisti no lielām nepatikšanām. Incidents deva pirmo rūdījumu un jūtami
ietekmēja Lidijas lēmumu palikt žurnālistikā. Piecdesmito gadu otrā puse Latvijā
iezīmēja pavērsienu uz salīdzinoši lielāku ekonomisku patstāvību, sabiedriskās
dzīves attīstību. Bija par ko rakstīt.
Sešdesmitajā gadā, sekojot vīram, kurš bija armijas virsnieks, ģimene pārcēlās
uz Krieviju – vispirms Kaļiņingradas, bet vēlāk uz Astrahaņas apgabalu. Krievu
valodas zināšanas Lidijai ļāva strādāt Čerņahovskas avīzē un tuvāk iepazīt
turienes sabiedriskās dzīves procesus.
1969.gadā pēc šķiršanās no vīra Lidija ar bērniem atgriezās dzimtajā novadā un
sāka strādāt Alūksnes rajona laikrakstā, kas saucās “Oktobra Karogs”. Atmodas
laikā atjaunots vēsturiskais nosaukums “Malienas Ziņas”. Laikraksta popularitāte
lasītāju vidū gadu no gada auga. Ka redakcijas kolektīva darbs izpelnījies
lasītāju uzticību, liecināja nemitīgs tirāžas kāpums. 1988.gada otrā pusē rajona
laikraksta tirāža sasniedza 10 480 eksemplāru, kaut arī iedzīvotāju skaits
rajonā bija tikai nedaudz virs 30 tūkstošiem. Daļa tirāžas ceļoja arī pie
abonentiem citos rajonos, ārzemēs. Rajona žurnālisti labi pārzināja vietējās
dzīves gaišās un ēnas puses, to kopsakarības ar procesiem valstī un stāstīja par
tām laikraksta lappusēs.
Likumsakarīgi, ka Tautas frontes dibināšanas pirmā atbalsta kopa rajonā dzima
redakcijā. Par tās vadītāju ievēlēja redaktora vietnieci Lidiju Glazkovu. Viņu
ievēlēja arī par LTF I (dibināšanas) kongresa delegāti. Pēc tam Alūksnes rajona
TF nodaļas dibināšanas kopsapulcē viņu ievēlēja par nodaļas valdes
priekšsēdētāju. Viņa pārstāvēja rajona tautfrontiešus LTF Domē četrus sasaukumus
pēc kārtas, un caur viņas rokām gāja visi Tautas Frontes organizētie pasākumi
šajā laikā Alūksnē (alūksniešu līdzdalība vistautas manifestācijās Rīgā,
Baltijas ceļš un vēlākie tā atceres pasākumi, Rīgas barikāžu dalībnieku atbalsta
pasākumi, sportistu un LTF akcija “Apjoz savu tēvu zemi”, nevardarbīgā streika
organizācija 1991.gada puča laikā, Augstākās padomes, vietējo padomju un Saeimas
vēlēšanas un vēl daudzi citi).
Paralēli tam Lidija turpināja strādāt avīzē. Lasītāji bija iecienījuši viņas
rakstus par aktuāliem jautājumiem un vietējo cilvēku likteņstāstiem.
Tautas
Frontes Alūksnes nodaļas valde, ko vadīja, veica nopietnu darbu, lai sadarbotos
ar visām patriotiski noskaņoto cilvēku vietējām grupām (Politiski represētajiem,
pilsoņu kongresa idejas atbalstītājiem uc), tāpēc nekāda nopietna šķelšanās ne
ar vienu no šādām grupām rajonā neradās un Augstākās padomes vēlēšanās, kā arī
citās aktivitātēs patriotiskie spēki darbojās vienoti. TF nodaļa panāca, ka pēc
okupācijas armijas aiziešanas Alūksnē tika saglabāta vēl kopš Latvijas
brīvvalsts laikiem uzceltā armijas bāze un atjaunots garnizons. Tika panākts, ka
jaundibinātajai robežsargu daļai tika atrasta piemērota mītnes vieta Liepnas
internātskolas ēkas spārnā.
Nozīmīgs darbs tika ieguldīts, lai provokatoriem neizdotos pret TF sakūdīt
vietējo okupācijas karaspēka daļu komandsastāvu. Zeltiņu stratēģisko raķešu
bāzē, Strautiņos nesen no Čehoslovākijas pārdislocētajā desantnieku daļā un
Alūksnes mācību daļā dienēja labi izglītoti virsnieki, kuriem bija vēlēšanās
pašiem tikt ar šeit notiekošo skaidrībā. Viņi garnizona klubā sarīkoja tikšanos
ar TF nodaļas valdes priekšsēdētāju, apmeklēja TF koordinācijas centra mītni,
lai runātu ar valdes vīriem.
L. Glazkova atceras: “Ar mūsu starpniecību viņus sasniedza Jeļcina uzsaukums
armijai Baltijā atturēties no iesaistīšanās bruņotās akcijās. Viņi atdeva daļu
no savas teritorijas, lai mēs varētu atjaunot un padarīt pieejamu iedzīvotājiem
7.Siguldas pulka pieminekļa kalnu. Kad notika sakoptās piemiņas vietas svinīga
atklāšana, komandieris atļāva daļā dienošajiem latviešu karavīriem , ja vēlas,
piedalīties šajā pasākumā. Protams, alūksnieši piedalījās vistautas akcijās,
manifestācijās Mežaparkā un Daugavmalā, piedalījās Baltijas ceļā, barikāžu laikā
sargāja Ministru padomi un starptautisko sakaru centru Dzirnavu ielā.”
Paralēli darbam Tautas frontē Lidija turpināja strādāt avīzē. Lasītāji bija
iecienījuši viņas rakstus par aktuāliem jautājumiem un vietējo cilvēku
likteņstāstiem. 1991.gadā sešdesmit gadu vecumā viņa kļuva par pensionāri un
vairākus gadus pievērsās tikai ģimenes rūpēm un darbam mazdārziņā. Pēc tam,
kolēģu aicināta, atgriezās darbā redakcijā un nostrādāja tur vēl līdz
2004.gadam, kad smagas slimības dēļ nācās aktīvās darba gaitas beigt. Par
skaistāko un garīgi piesātinātāko laiku savā dzīvē viņa uzskata darbības gadus
Latvijas Tautas frontē.
Attēli:
1. Lidija Glazkova 2006.gada pavasarī.
2. Lidija uzrunā Tautas frontes atbalstītāju mītiņa dalībniekus Alūksnē.
2006.gada aprīlis.
Alūksnes vidusskola
Sagatavoja 11.c klases skolniece Agita Auziņa
Projekta vadītāja – vēstures skolotāja Maija Semjonova