IMANTS GEIDĀNS

būvinženieris-tehnologs,
zinātnieks un mācībspēks,
politiķis, valsts un pašvaldību darbinieks.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.),
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un
Finanšu ministrijas Goda zīmi (2000. g.).

Esmu dzimis 1942. g. 22. jūnijā Rīgā. Tēvs - daiļdārznieks, māte – piensaimniece (pienotavu vadītāja). Beidzis Rīgas 1. ģimnāziju (1960. g.) un Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti (1966. g.), iegūstot būvinženiera - tehnologa kvalifikāciju. Esmu no dumpīgas dzimtas, kā visi latvieši. Mans vectēvs - 1905.gada revolūcijas dalībnieks Mārtiņš Geidāns (1881. – 1949.g.; dzimis Sēlijā, Aknīstes apvidū), tēvs – Valērijs Geidāns (1916.- 1979.g.; dzimis Sibīrijā, Jeņisejas guberņā) – cīnījās pret abām Latvijas okupācijām.
Geidānu uzvārds Sēlijā ir plaši izplatīts. Tā sauktajā Augšzemē vai Sēlijā (Latvijas pusē) un Aukštaitijā (Lietuvas pusē) ir sastopami pat vietu nosaukumi Geidāni (Augšgeidāni, Lejas Geidāni, Stūra Geidāni, dzelzceļa stacija Geidāni; kapsētās, kas pēc robežas izveides palika gan Lietuvas gan Latvijas pusē, ir desmitiem kapu ar plāksnītēm Geidāni. Tā ir bijusi ļoti plaša un arī pārtikusi dzimta. Mārtiņu Geidānu cara Ohranka par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā važās sakaltu nosūtīja spaidu darbos uz Jeņisejas guberņas rūdas raktuvēm (Urālos). Mans tēvs Valērijs piedzima Sibīrijā, kad vectēvs vēl bija katordznieks. Viņa māte Lība Rubīna – mana vecāmāte – bija no Lietuvas izsūtīta karaīma meita. Tikai 1920. gadā viņu ģimene saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Vectēva revolucionāra gaitas kalpojušas kā prototips A.Upītim veidojot Mārtiņa Robežnieka tēlu romānā „Zīda tīklā”.
Savukārt Valērijs Geidāns jau 1940.gadā, gan arī vēlāk - vācu okupācijas laikā saistījās ar nacionāli domājošiem cilvēkiem un kopā izveidoja Latviešu Nacionālistu Savienību (LNS), kas izdeva nelegālu avīzi „Tautas Balss”, bet vēlāk izsūtījumā sadarbojās ar Latvijas Centrālo Padomi, ko vadīja Konstantīns Čakste. Kopā ar citiem LNS biedriem viņš pēc aresta nonāca Gestapo cietumā Rīgā, tad Centrālcietumā, Salaspilī, vēlāk Štutthofā, Mauthauzenā un beidzot Krottingenā, kur tika mobilizēts darbam „Luftwaffe” Itālijā. Laimīgā kārtā no amerikāņu internēto nometnes viņš pēc ilgām pūlēm nokļuva ASV. Atšķirībā no vairuma latviešu emigrantu, viņš neatteicās no Latvijas pases un pavalstniecības apmaiņā pret ASV pavalstniekiem garantētajām privilēģijām. Tur nodibināja jaunu ģimeni, un Amerikā dzīvo mani pusbrāļi. Kopā ar fotogrāfu Pēteri Korsaku esam izdevuši ASV dzīvojošās dzejnieces Valdas Moras („Zilā lakatiņa” vārdu autores) dzejoļu krājumu „Jāsteidzas dzīvot”, kur titullapā ir veltījums manam tēvam, Latviešu Nacionālistu Savienības dalībniekam.
Lai arī ģimenē no manis visu, kas saistīts ar politiku, slēpa, es daudz ko nojautu. 1.klasē mācījos Jaunsēlpils skolā, tur 1941.g. septembrī nošāva mūsu skolotāju. Kara beigas sagaidījām Kurzemes katlā. „Streijas”, kur dzīvojām nemitīgi apšaudīja, tās gāja no rokas rokā. Manā bērna atmiņā saglabājies, ka vācu kareivji mūs cienāja ar šokolādi un konserviem (tos mamma mainīja pret maizi), savukārt krievu kareivji visu izlaupīja un atņēma. Slēpāmies kartupeļu bedrēs, jo šāva nepārtraukti. Krievi mēdza bedrēm noraut vāku, ja neatbildēja krieviski, bez kādas skaidrošanas iemeta granātu. Biju iemācījies izkliegt – naši (mūsējie), zdrastvuiķe (sveicināti) u.tml.
Kad 1949.gadā bija izvešanas, arī tās es pieredzēju – gāju pirmajā klasē. Manu mammu brīdināja, ka viņa ir izsūtāmo sarakstos; mēs slēpāmies, bet drošības labad mamma mainīja uzvārdu un arī es ieguvu citu uzvārdu, jo mani adoptēja. No manas lielās dzimtas gan vācu, gan krievu okupācijā nonāvēts liels skaits cilvēku. Tas radīja visam mūžam gan bailes, gan nepatiku, gan pretestību. Cik atceros, ka tieši tāpēc kopā ar studiju biedriem gāju pie Jāņa Čakstes kapa pieminekļa likt svecītes 18.novembrī. Tajā laikā es vēsturiskos notikumus pārzināju vāji, bet pretošanās griba bija liela. Studiju laikā VDK bija par mani lieta, jo studenti tika uzraudzīti; tās dēļ mani neuzņēma RPI aspirantūrā, kad gribēju nodarboties ar zinātnisko darbu. Uzraugi un ziņotāji bija no studentu vides, jo VDK prata „stučīšanu” pasniegt kā „goda un varonības lietu” un lētticīgo netrūka.

Darba gaitas sāku 1960. gadā. Pēc RPI absolvēšanas strādāju Garkalnes 1. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā par inženieri - tehnologu (1967-1969). Gribēju mācīties tālāk, lai sagatavotos zinātniskajam darbam, bet RPI man šo iespēju nebija (bija VDK lieta!). 1969.g. devos uz Maskavu, dokumentus iesniedzu trijos PSRS institūtos, nevienā mani nenoraidīja. Izvēlējos Centrālo zinātniski pētniecisko eksperimentālās lauksaimniecības celtniecības institūtu (CZPELCI). Aizstāvēju disertāciju par būvmateriāliem Arktikai un Galējiem ziemeļiem (1973. g.). Esmu inženierzinātņu doktors. Publicēti 120 zinātniski raksti un vairākas grāmatas. Mana disertācija bija aprobēta celtniecības praksē Arktikā, man ir 18 izgudrojumi par celtniecības materiāliem, kas izmantojami ekstremālos apstākļos; ziemeļos daudzas būves ir uzceltas no maniem materiāliem. 70.gadu beigās strādāju par šī milzīgā institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Bieži piedalījos apspriedēs Kremlī dažādās augstākajās PSRS iestādēs. Braukāju arī uz Budapeštu uz Savstarpējo ekonomiskās palīdzības padomi (SEPP), kur pārzināju celtniecības materiālu un nozares finanšu sadali sociālisma valstīm.
Aspirantūras laikā daudz strādāju lielākajā PSRS bibliotēkā. Brīvajos brīžos interesējos par Latvijas vēsturi. Lasīju grāmatas, kuru Latvijā nebija (vai arī tās lasītājiem neizsniedza). Iepazinos ar 1921.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar Strazdumuižas līgumu. Mani interesēja arī politika - valstu attiecības un diplomātija. Izmantoju iespēju un paralēli aspirantūrai Maskavā pabeidzu arī PSKP Marksisma ļeņinisma universitātes Starptautisko attiecību un ārpolitikas fakultāti. Strādājis šajā jomā neesmu, vairāk interesēja turpināt zinātnē iesākto. Turklāt es nebiju PSKP biedrs. ( Universitātē tiku uzņemts ar augsta tanku armijas ģenerāļa rekomendāciju - bijām sapazinušies veselības skrējienos pa Piemaskavas parku Apreļevkā - , bet, kad man vajadzēja saņemt diplomu, tiku izsaukts uz individuālām pārrunām ar rektoru, kas bezpartejiskā uzņemšanu novērtēja kā lielu kļūdu. Arī zinātniskajā darbā, kur secīgi biju uzkāpis pa karjeras kāpnēm līdz direktora vietniekam, mana vadība atklāti uzstāja, ka turpmākajā darbā PSKP biedra karte ir obligāta. Man teica: stājies, ja gribi iet tālāk. Sajutu iekšēju pretestību. Tad es sapratu – tagad gan jābrauc mājās.
Bija 1980.gads. Latvijā nokļuvu pilnīgi citā pasaulē. Nevarēju ieiet lēnajā ritmā, nevarēju iejusties sastingušajā partokrātiskajā vidē. Man 12 gadus Maskavā neviens neprasīja, kas bija mans vectēvs vai kas bija tēvs. Visos amatos gāju konkursa kārtībā, tikai pašos augstākajos vajadzēja kompartijas biedra karti. Šeit dokumentus konkursiem uz vadošiem amatiem nepieņēma – neesi partijas biedrs! Tā bija vairākus gadus. LLA rektors bija kādreizējais VDK kapteinis. Viņš pūlējās panākt, lai es nestrādāju akadēmijā, kaut gan biju jau ieguvis labākā docenta nosaukumu. Biju šķīries, nebija kur dzīvot, bet nedeva pat kopmītni. Sapratu, ka LLA neko nepanākšu. Pēc 6 gadiem LLA (1980-1986) sāku strādāt par laboratorijas vadītāju Starpkolhozu celtniecības organizācijā (1986-1990) Jelgavā.
Tas bija Gorbačova pārbūves laiks, drīz vien pievērsos sabiedriskajai un politiskajai darbībai. Mana iesaistīšanās politikā bija loģiska. 1988.gadā piedalījos kustības LNNK veidošanas sapulcē Arkādijā. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Eduardu Berklāvu, viņš ap sevi pulcēja cilvēkus, kas vēlējās veidot nacionālu valsti, tas atbilda arī maniem uzskatiem. Iznāca tā, ka reģistrējot biedrus, mans iesniegums bija kaudzes augšpusē, un tā man tika LNNK biedra numurs 01. Smējos, ka mani izlika pašu pirmo, lai tie, kas mūs uzraudzīja, zinātu kurš ir tas „lielākais dumpinieks”. Kopā ar domubiedriem Jelgavā izveidojām LNNK un LTF nodaļas, vēlāk visa LNNK nodaļa iegāja Jelgavas LTF. 1989.g. LNNK dibināšanas kongresā Ogrē jau biju LNNK aktīvists. Biju Latvijas tautas frontes kongresu delegāts, ievēlēts 2. un 3.sasaukuma domē. Darbojos arī Kultūras fonda Jelgavas nodaļā, organizēju pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem atjaunošanu. 1989.g. 18.novembrī es personīgi (ar 2 cīņu biedru - alpīnistu palīdzību) uzvilku karogu virs vēsturiskās Academia Petrina ēkas kupola (tagad Jelgavas Vēstures muzejs).
Decembrī notika vietējo padomju (pašvaldību) vēlēšanas, kā LTF biedrs tiku ievēlēts Jelgavas pilsētas domē (1990 -1994). 1990.gada 16.martā kļuvu par LPSR Augstākās padomes deputātu, bet 30.aprīlī piedalījos kā delegāts Pilsoņu kongresā (tas bija forums, kas pārstāvēja neatkarīgās Latvijas pilsoņus). Tolaik mani aizrāva darbības iespējas, radās pārliecība, ka visur jāpaspēj, ka viss būs atkarīgs no mums pašiem. Kļuvu par Jelgavas pilsētas Domes priekšsēdētāja palīgu drošības jautājumos (1993-1994). Augusta puča dienās bijām sadabūjuši ieročus un plānojām, kā aizkavēt tanku virzīšanos no Dobeles tankodroma uz Rīgu. Jelgavā bija divi cietumi, drošības situācijai bija nepārtraukti jāseko. Nereti cilvēkus nosita tāpēc vien, ka viņi bija latvieši, īpaši vērsās pret studentiem. Jelgavā bija valsts policija, kurai daudzi latvieši neuzticējās, tāpēc mēs nodibinājām arī savu - municipālo policiju, pirmo valstī. Arī Zemessardzes pirmā rota bija Jelgavā. Būdams AP deputāts, kopā ar domu biedriem panācu, ka arī ātrās reaģēšanas dienesta rota tika izvietota Jelgavā. Visi kopā gādājām par iedzīvotāju drošību. Sarunās ar krievu garnizona komandieriem panācu, ka no Jelgavas karavīri izgāja, nododot mums īpašumus ar visām komunikācijām. Tur uzreiz izvietojām zemessargus. Pretī devām kompensāciju – būvmateriālus no Jelgavas rūpnīcas.
Strādājot par Augstākās Padomes deputātu (1990-1993), biju Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas loceklis, darbojos LTF frakcijā , vēlāk frakcijā Satversme. Izveidojoties pirmajai LTF sastādītajai valdībai, 1991. g. tiku iecelts par LR Muitas departamenta priekšnieku. Ar Ministru kabineta un Ārlietu ministrijas pilnvarojumu panācu, ka 1992. g. 22. jūnijā Latvija tika uzņemta Starptautiskajā muitas sadarbības padomē (CCC), tajā dienā man palika 50 gadi.
Latvijas PSR muita un robežsardze – kā jau visā PSRS - bija VDK struktūras – viena kontrolēja kravas, otra - cilvēkus. Arī pēc neatkarības atjaunošanas caur Latviju uz Rietumiem turpināja plūst kravas, kuras ceļu sāka Tālajos austrumos – Nahodkas ostā, kur, tāpat kā Rīgā, bija modernākie kravas termināli. Šai maģistrālei ir gobāla nozīme. Konteineru kravu vērtība katru gadu bija simtiem miljonu un vairāk, un, lai izvairītos no muitošanas, tika maksātas milzīgas summas visu līmeņu ierēdņiem; VDK par katru no tiem bija informācija, kas ļāva ar viņiem manipulēt.
Armijai izvešanai (tā tika pabeigta 1994.gadā) arī ir sava „mugurpuse”: kā kompensāciju par to, ka Latvija jāatstāj, armija saņēma tiesības pārdot visus īpašumus un materiālās vērtības, kas tai piederēja Baltijas kara apgabalā, lai iegūtos līdzekļus ieguldītu Krievijā dzīvokļu celtniecībā. Protams, ka šo darījumu apmērus neviens nekontrolēja un caur Latviju tika realizētas kravas par milzīgām summām. Turklāt armija OMON izmantoja savā labā, lai izdarītu spiedienu uz Latvijas un Krievijas valdībām, lai ģenerāļiem nebūtu jāaiziet no Latvijas bez jebkāda ieguvuma.
Šādā situācijā tika veidota Latvijas muita. Sākumā biju Latvijas muitas ģenerāldirektors (vēlāk nosaukumu nomainīju – Muitas departamenta priekšnieks). Cilvēki, kas gāja strādāt muitā tās pirmsākumos, ir lielākie valsts patrioti. Vēl nebija ne Latvijas robežas, ne armijas, ne policijas, ne zemessardzes. Muitnieki bija, taču bez ieročiem, sākumā pat bez stekiem, bez roku dzelžiem, bet viņiem pretī bija bandīti, kas naudas dēļ bija gatavi darīt visu, arī nogalināt. Katrs, kas aizturēja viņu kravas, riskēja ne tikai ar savu, bet arī ar tuvinieku dzīvību. Naudu veda ārā vagoniem. Mēs tos vagonus apturējām, atāķējām, iedzinām strupceļā, nobloķējām ar smago tehniku. Kad izdeva likumu par Zemessardzi (tās komandieris sākumā bija A.Gorbunovs) , es teicu muitniekiem: „Zēni, es jums nedrīkstu pavēlēt, bet stājieties zemessargos, jo tad jums būs ieroči ar ko aizstāvēt gan robežu, gan sevi.” Tā arī izdarījām, un, piemēram, tūlīt apturējām kravu plūsmas Liepājas kara ostā. Kravās bija ne tikai ieroči, bet arī pārtika. Militāristi centās pārdot visu. Ar ieročiem pārņēmām kontroli, ko drīkst un ko nedrīkst vest. Un tad kravas sāka muitot. Mēs radījām uzskaiti, nodrošinājām operatīvu MP lēmumu tūlītēju izpildi.
Zemessargu spēcīgo radioantenu (virs Zemkopības ministrijas augstceltnes) sākām izmantot arī muitas sakariem – ik nedēļu rītos bija audiokonferences, kad es vienlaicīgi sazinājos ar visiem muitas punktiem un posteņiem (viņi sakariem izmantoja pasta nodaļas). Katru nedēļu pēc valdības protokolos fiksētajiem lēmumiem par muitu es pa faksu izsūtīju attiecīgos rīkojumus, lai nodrošinātu to izpildi.
Pirmie muitas punkti uz Krievijas robežas tika izveidoti Balvu rajonā: uz autoceļa - „Vientuļi”, uz dzelzceļa – „Punduri” (kas atradās Krievijā - Abrenes apgabalā un no kura mūs vēlāk izdzina ne jau Krievija, bet gan Latvijas pakalpīgā valdība). Tur aizsākās profesionālā sadarbība ar Krievijas muitniekiem – panācu, ka mūsu muitnieki strādā pat Krievijas teritorijā, lai dzelzceļa kravas muitotu tikai vienu reizi (tur dzelzceļš Latvijas robežu šķērso 2 reizes). Robežpunktos muitas dokumentu pasakņus devām līdzi, lai arī krievu pusē būtu uzskaite. Dzinām mietus robežnožogojumiem, sākumā izveidojām valsts ekonomisko robežu, kas vēlāk kļuva par vispāratzīto administratīvo un beigās par starpvalstu robežu. Cilvēkiem, lai atviegloti satiksmi ar radiem, kuri dzīvoja vienā vai otrā robežas pusē, izdevām kopēju caurlaidi, kuru apzīmogoja gan viena gan otra pašvaldība. Tas bija pats sākums, pirms valsts robežas izveides.
Latvijai bija vajadzīgi jauni muitnieki. Es zināju likumdošanu, bet ne muitas darbu. Tāpēc daļu no iepriekšējiem muitniekiem es saglabāju, izvirzot nosacījumu, ka viņi apgūs latviešu valodu. Tie bija izcili speciālisti, bez kuriem muita (kopumā ap 2000 cilvēku) nevarēja strādāt. Tāpēc es nevarēju sākt no nulles. Izdevu rīkojumu, ka muita tiek reorganizēta un darbinieki, kuri vēlas strādāt, tiek saglabāti uz pārbaudes laiku - 6 mēnešiem, kas bija saskaņots ar arodbiedrību. Atlaistie iesūdzēja mani tiesā, un tad izrādījās, ka saskaņojums, kuram biju uzticējies, tiek uzskatīts par nederīgu, jo muitas arodbiedrība nebija oficiāli reģistrējusies. Šī kļūda tika pavērsta pret mani, vairākus nācās atjaunot darbā un man no saviem (ne no valsts!) līdzekļiem bija jāmaksā viņiem kompensācijas. Pārējās pret mani vērstās apsūdzības bija tādas, ka tām vajadzētu beigties ar arestu, taču visas tās bija nelabvēļu „safabricētas”, ko man arī izdevās pierādīt. Tomēr kopumā jāsaka, ka, ja LTF laikā jutos kā varonis, kas uzvarējis revolūcijā, tad pēc darba muitā, kam biju atdevis ne mazāk spēka un nervu, jutos kā nerrs. Divas reizes mani Ministru kabinets nepamatoti atbrīvoja no amata un divas reizes bija spiests pieņemt atpakaļ. Kad AP deputāta pilnvaras 1993.gadā beidzās, no darba muitā tiku atbrīvots trešo reizi. Muitnieku apmācībai, sadarbībā ar CCC noorganizēju pastāvīgus kursus, kuros pasniedza muitas speciālisti no visas pasaules. Lai valstī sagatavotu muitniekus ar augstāko izglītību, sadarbībā ar RTU, tika izveidots speciāls institūts muitnieku izglītošanai.
Tas bija laiks, kad LTF aktīvistus nobīdīja malā un cīņā par varu un ietekmi valstī izmantoja jebkurus līdzekļus. Muitas direktora amats nebija viegls. (Man bija deputāta neaizskaramība, un vienīgi tas man ļāva rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu). Pat būt par ierindas muitnieku – patriotu bija bīstami, varēja vienkārši nosist. Tomēr galvenais līdzeklis, ko vērsa pret muitu, bija nauda, jo kontrabandas kravu īpašnieku peļņa bija milzīga un viņi varēja dalīties ar atbalstītājiem visos līmeņos. Muitnieki daudzreiz bija bezspēcīgi, jo mūsu apturētās kravas tika atbrīvotas ar oficiālām atļaujām ar augstu amatpersonu parakstiem. Transsibīrijas maģistrāli patiesībā pārvalda cilvēki, kam valstu robežas nav šķērslis. Tāda izsenis ir gan Latvijas laime, gan nelaime – izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis.
Pēc muitas man atrast darbu nebija viegli – nelabvēļu rokas bija ļoti garas. Pat Jelgavā, kur biju strādājis par mēra palīgu, jutu, ka tieku nomelnots. To izturēt ir ļoti grūti. Tāpēc nepārmetu tiem, kas bija padevušies, visi jau nav vienādi stipri.
Austrijā es biju mācījies biznesa menedžmentu un mārketingu, sāku strādāt par zemkopības ministra padomnieku (līdz 1996. gadam). 1997. – 1998. gadā biju ministru prezidenta biedra padomnieks. 1999. gadā pievērsos komercdarbībai, biju privātfirmas direktors. Tomēr vairāk par citiem darbiem man visu mūžu ir paticis mācīties un mācīt. 2006. gadā kļuvu par Kosmetoloģijas koledžas direktoru. Koledža ir vienīgā augstskola Latvijā, kurā gatavo skaistumkopšanas speciālistus ar augstāko izglītību. Krīzes situācijā arī izglītībā ir sākusies izdzīvošanas cīņa. Turklāt demogrāfiskā situācija liecina, ka studentu skaits vēl zināmu laiku samazināsies. Tāpēc budžeta izglītības iestādes vēršas pret privātajām iestādēm, un valsts izvirza ļoti smagus akreditācijas noteikumus. Tomēr koledža, pateicoties mūsu izcilajiem pasniedzējiem, jau ir ieguvusi starptautiskus kontaktus un autoritāti, un mēs turpināsim attīstīties.
Geidānu dzimtu turpina trīs dēli - Valts, Intars, Mārtiņš, ir trīs meitas - Kristīne, Mirdza un Sarmīte. Ir arī trīs mazdēli un trīs mazmeitas. Dēliem un meitām ir augstākā izglītība. Valts ir dizainers, Mirdza ir ainavu arhitekte, iet mana tēva pēdās (profesiju izvēlējās patstāvīgi). Kristīne dzīvo Anglijā, precējusies ar Austrijā dzimušu japāņu tautības vijolnieku, kas strādāja Vīnes filharmonijā. Mārtiņš ir jaunākais dēls, viņam vārds dots godinot manu vectēvu un vecvectēvu.
Šogad paiet 20 gadu kopš balsoju par Neatkarības deklarāciju. Vai ir tā, kā bija cerēts? Nav. Tāpēc vienmēr atgādinu sev - revolūcijas izdomā ideālisti, realizē fanātiķi, bet ražu ievāc pragmātiķi, nereti novācot traucējošos pirmos. Bet par to laikam gan katrai paaudzei jāpārliecinās pašai. Latvijas vēsture ir īpaša. Pēdējos 1000 gados, katrs karš, kas Eiropā skāra vismaz trīs lielās valstis, vienmēr gāja pāri Latvijai. Pielāgošanās bija iedzīvotājiem dzīvības un nāves jautājums. Rietumu izglītība ir atbilstoša rietumu apstākļiem, šeit ar to neko nevar iesākt. Ir jāzina vietējie apstākļi. Visstingrākā loģika un racionālākā pieeja ir nespēcīga pret zināšanām, kuras dod pieredze. Tāpēc risinājumu var rast tikai tie, kas pārzina vietējo situāciju. Mēs esam pasaules stratēģiski ļoti svarīgā vietā; Eiropā tiešās okupācijas laiki ir beigušies, tomēr pēc 1000 gadiem mēs atkal esam turpat, kur bijām – tikai kustība ir notikusi pa spirāli, un globālajā pasaulē kolonizācija notiek ar ekonomiskām metodēm. Mūsu tautai tas jāsaprot, mums katrā skolā jāmāca mūsu valsts vēsture, mums jāizprot mūsu ekonomiskā un ģeogrāfiskā situācija un tas, kādu lielvalstu un lielvaru interešu krustpunktā esam. Diemžēl IZM tā arī nav spējusi radīt programmas, kas atbilst šodienas vajadzībām. Laiks negaida. Ātrāk jāmācās, ātrāk jāreaģē uz to, ko prasa pasaule. Taču ne sevi prom metot. Gluži otrādi – jābūt uzticīgiem - sev, tautai, valstij.
Esmu apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un Finanšu ministrijas Goda zīmi par valsts ekonomiskās robežas aizsardzības nodrošināšanu.

ATTĒLI:
1. Kosmetoloģijas koledžas direktors, docents, inženierzinātņu doktors I.Geidāns
gatavojas diplomu pasniegšanai skaistumkopšanas speciālistēm (2009.).
2. Edvarta Sidraba vergu nometnē Intā (Komi APSR) radītais piemineklis „Dzimtenei” pēc I.Geidāna un Alfrēda Geidāna restaurācijas (1999.).
3. I.Geidāna bērni pie vācu un krievu okupantu nopostītā Kārļa Jansona radītā pieminekļa „Jelgavas atbrīvotājiem” fragmenta, kuru 1988.gadā uzmeklēja I.Geidāns un kas bija pamats pieminekļa atjaunošanai. (Modeli izveidoja Andrejs Jansons, bet pieminekli Igaunijā granitā izkala Vello Alurands.) No kreisās: Mirdza, Kristīne, Intars, I.Geidāns, Mārtiņš, Sarmīte un Valts.
4. I.Geidāna tēvam – Valērijam Geidānam Latviešu Pretošanās Kustības 1947.gadā izdotā Vācijas politiskā cietumnieka (represētā) personas apliecība.
5. LNNK dibināšanas kongresa 1989.g. Ogrē prezidijs, no kreisās: Juris Dobelis, Imants Geidāns, Ivars Silārs, un Einārs Repše.

Attēli no I.Geidāna personīgā arhīva

2010.gada martā

Informācija (2000) atjaunota sadarbībā ar I.Geidānu, ievietota ar biedrības „4.maija Deklarācijas klubs” atbalstu.