ANDRIS FELSS

agronoms, lauksaimnieks, aktīvs Atmodas notikumu dalībnieks, AP deputāts, balsojis par Latvijas neatkarību.  Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
“Būt cilvēkam, tas nozīmē izjust savu atbildību.”  /A. Sent Ekziperī/

Andris Felss  dzimis 1957. g. 3. oktobrī.  Dzimtās mājas „Vīnkalni” atrodas Krustpils pagastā, nepilnus 2 km no Jēkabpils robežas, augstā Daugavas krastā. 1910.gadā te sāka saimniekot Andra vectēvs plostnieks Niklāss Nazarovs (1873 -1946), kuram tika iedalītas 9 desetīnas (8 ha) zemes. Viņš savai saimniecībai izvēlējies nosaukumu "Vīnkalni". Audzējis vīnogas savam priekam. Vecmamma vadījusi saimniecību, kā arī audzinājusi trīs  meitas un dēlu. Andra māte Irma Nazarova (dz.1925.g.) un Andra tēvs Jānis Felss (dz. 1925.g. Viesītē), nodibina ģimeni 1947.gadā. Andra brālis Juris dzimis 1948.gadā. Ģimene pārnāk uz dzīvi "Vīnkalnos" 1957.gadā.

 Andris atceras: Agrās bērnības atmiņas saistās ar to, kā abi ar vecmammu gājām makšķerēt. Kopš sevi atceros, man arvien bijušas divas nodarbes: ravēšana un makšķerēšana. Kolhozu laikos, kad katrai kolhoznieku ģimenei obligāti bija jāapkopj liels biešu lauks, mazais zēns bijis labākais ravētājs. Tā kā Andra tēvs Jānis bija plašā apkaimē pazīstams dārznieks, skolas gados puisim nācās daudz palīdzēt arī  puķu un dārzeņu audzēšanas darbos.

Mācījies Jēkabpils 3. vidusskolā (1965–1976), LLA Agronomijas fakultātē (1976–1981). Vidusskolas klases audzinātāja Vizma Šapkina stāsta: Andrim bija plašs zināšanu loks. Labprāt iesaistījās diskusijās ar klases biedriem par visdažādākajiem jautājumiem: par zināšanu nozīmi, par sportu, par automašīnām, par modi, par labāko populāro dziesmu un pat par nelietderīgu mācību saturu dažos mācību priekšmetos. LLA agronomijas fakultātē Andris Felss sāka studijas 16  studentu grupā, kur pieci  tikko bija beiguši vidusskolu vai tehnikumu, bet dažam studentam bija pat 35 gadi, jo viņi vispirms bija strādājuši. 1981.gada rudenī Andris Felss ieradās dzimtajā pusē, lai kolhozā „Ļeņina karogs” uzņemtos galvenā agronoma pienākumus. Kopā ar viņu bija arī otrs LLA absolvents Edgars Siliņš, kas kļuva par galveno inženieri. Pēc gada viņiem pievienojās Mārtiņš Svilpe – galvenais zootehniķis. Vēlāk (1988 - 1992) A. Felss bija kolhoza priekšsēdētājs, un kolhozs vienmēr graudaugu sēšanā, ražas novākšanā un ražībā (no 1 ha) un citos rādītājos bija rajona līderu grupā. Gan  bijušie, gan esošie darba biedri saka: Felss  kā vadītājs bija un ir ļoti radošs, vienkāršs, pieejams jebkuram cilvēkam. Neceļ gaisa pilis, dod galvenos virzienus speciālistiem. Uzticas katram profesionālim. Droši var iet pie viņa gan pēc padoma, gan ar saviem ieteikumiem. Katru lietu viņš izvērtē, vai tas ir lietderīgi un kā to labāk atrisināt.

No 1997. gada līdz  novadu reformai A.Felss bija Krustpils pagasta priekšsēdētāja vietnieks un apliecināja, ka viņam rūp pagasta nākotne. Krustpils pagasta priekšsēdētāja Mirdza Zirnīte atceras, ka par pagasta priekšnieku kļuvusi ar nosacījumu, ka Felss būs vietnieks. Atzīst, ka viņu  viegli sadarboties - sabiedrisks, aktīvs, ātri domā. Atmodas barikāžu laikā, kad  Andris bija kolhoza priekšsēdētājs, viņš organizējis cilvēkus, kas devās uz barikādēm. Vīriem devis rīkojumus kaut kolhoza cūciņas, bet sievām - gatavot gaļu, lai  būtu pārtika tiem, kuri stāvēja uz barikādēm. 1990. gada 18. marta vēlēšanām kolhoza ļaudis Andri Felsu izvirzīja uz Augstāko padomi (AP).

Andris Felss tika ievēlēts no Latvijas Tautas frontes, un 4.maijā viņš balsoja par Latvijas neatkarību. Strādāja AP Lauksaimniecības komisijā, piedalījās zemes likumdošanas izstrādē, meliorācijas, medību, šaujamieroču u.c. likumu sagatavošanā. 1992. gada rudenī izveidojās „AP  Lauku frakcija”, un deputāti viņu ievēlēja par frakcijas vadītāju. Atceroties gan pirmās grūtības neatkarīgās valsts atjaunošanā, gan to, kas sekoja, Andris Felss ir nonācis pie atziņas, ka vienmēr dzīvs būs tas Atmodas gadu aicinājums, kuru lasījis uz viena no 1991. gada barikāžu plakātiem: „Par traktoru un arklu jau nekā stiprāka pasaulē nav!” Arī tagad viņš būtu lielisks Saeimas deputāts, taču lielajā politikā pašlaik viņš neiet, kā pats smej: Lai nebūtu kauns skatīties dēliem acīs! Par nesen notikušajām novadu reformām Andris ir kritisks: Kad struktūra ir maza, tad tu to jūti, kad to uztaisa sešas reizes lielāku, šī izjūta zūd.

Par savu saimniekošanu Andris stāsta: Zemnieku saimniecību „Vīnkalni”  nodibinājām 1992. gadā, kad visi „Breša zemnieku” labumi man jau bija aizgājuši gar degunu. Sākotnējā platība bija 21ha. Es vēl joprojām vadīju kopsaimniecību, kā arī darbojos Augstākā padomē. Saprotams, ka laika trūkuma dēļ nevarēju organizēt savu saimniecību. Arī tehnikas ziņā man nebija pilnīgi nekā. Kad strauji  sākās  inflācija, apbraukāju visus savus radus un draugus. Cilvēki saprata, ka nauda pazūd, un man izdevās savākt līdzekļus un  par 35 tūkstošiem krievu rubļu  no Madonas atdzīt pirmo traktoru T-40. Pēc tam jau iegādājos MTz-82. Kad sākām audzēt cukurbietes, visus draugus un savus dēlus iesaistīju biešu ravēšanā, tolaik vēl nebija tādas ķīmijas, lai iznīdētu nezāles. Sējumu platībās līdz 150 ha visu darīju pats. Pļāvu, aru, vedu graudus uz kalti. Bija arī tā, ka spīd saule, bet mans kombains stāv lauka malā. Sapratu, ka tā nevar strādāt. Sarunāju dažus savus bijušos  kolhozniekus, lai nāk pie manis strādāt. Nu viss jau ir citādāk. Ir pavisam jauna tehnika -  sējmašīnas, miglotāji un traktori datorizēti. Man tikai tehnoloģiski jānodrošina attiecīgais līmenis un jānoorganizē visi darbi tā, lai cilvēki varētu pilnvērtīgi strādāt.  Pats strādāju, lai nepazustu iemaņas un arī savas iekšējās nepieciešamības dēļ, jo man tas patīk. Esmu pārliecinājies, ka izdzīvos tie, kuri veidos lielās saimniecības un domās vismaz pusgadu uz priekšu. Peļņas daļa no hektāra ir tik niecīga, ka, ja gribi attīstīties, arvien jāpaplašina saimniecība.

Ar kredītu palīdzību Felss iegādājies kvalitatīvu, agrotehniskām prasībām atbilstošu tehniku. Runājot par kredītiem, viņš tomēr saka: Laimīgs būs tas brīdis, kad es nevienam vairs nebūšu parādā! Andra Felsa saimniecība paplašinājusies līdz 695 ha (2010.g.). Pašlaik viņš nodarbina  6 - 7 cilvēkus. Galvenās kultūras ir rapsis, kvieši un kartupeļi. Augstākas ražas iegūst no ziemas rapša un ziemas kviešiem. „Vīnkalni” ir vienīgā vieta Vidusdaugavas reģionā, kur zemnieks ir uzcēlis atbilstoši Eiropas Savienības prasībām savu izaudzēto rapšu un linsēklu pārstrādes rūpnīcu, kur produkcija  - rapšu un linu sēkla, eļļa, rauši - ir sertificēta.

2000.gadā tika nodibināts kaltes kooperatīvs SIA Vārpas (dibinātāji Andris Felss,  Arturs Lobrekts, Valdis Lejnieks, Juris Balodītis, Arturs Akmens, Andris Dārziņš). Pa šim gadiem kooperatīvs ir izaudzis, izveidotas divas kaltes. Kaltē rapša sēklu pieņem no visas Ziemeļlatvijas. Gadā vidēji kaltē apstrādā 5-7 tūkstošus tonnu labības un rapša. Andris saka: Kooperācija svarīga -  mazajiem saimniekiem tā varbūt vēl svarīgāka kā lielsaimniekiem.” Viņš ir dalībnieks arī kooperatīvajā sabiedrībā „Kūziks”, kurā  apvienojušies daudz zemnieku.” A.Felss ir „Zemnieku saeimas” loceklis, tur darbodamies viņš cīnās par visu Latvijas zemnieku interesēm:  „Valsts atbalsts  mazajiem uzņēmumiem ir tikai uz papīra. Lielsaimniecību veidošanos nosaka ES politika un arī valsts politika; bet valstij kaut nedaudz vajag to ietekmēt. Ne tikai cilvēks nosaka lauksaimnieka darba rezultātu, bet arī mainīgā un neprognozējamā Latvijas daba. Diemžēl valsts nekad negrib ne ar ko riskēt. Tā jau no vienas puses ir, – ja tu nodarbojies ar biznesu, pašam jāuzņemas risks. Tomēr, man grūti iedomāties lauksaimnieku, kas pašreizējos apstākļos uz savu galvu var atļauties riskēt. Tādēļ arī valstij kādreiz jāuzņemas risks, valstij jābūt zināmam drošības garantam! Latvijā visa pārtika, salīdzinot ar Eiropu, ir ekoloģiski tīra. Tā tagad ir galvenā eksporta prece. Žēl, ka likumdošanā nekas nav teikts, lai cilvēks rūpētos par savu īpašumu.Šī apziņa līdz daudziem tā arī nav nonākusi. Tagad nacionālā bagātība tiek atstāta novārtā un netiek apsaimniekota. Vienīgais, kas stāv uz šīs zemes, ir lauksaimnieks. Uz to valsts šobrīd balstās. Diemžēl tūkstošiem hektāru auglīgas zemes aizaug ar krūmiem.

 Lai strādātu uz laukiem, ir un būs vajadzīga lauksaimnieciskā izglītība. Uzskats, ka katrs var būt lauksaimnieks, ir pārspīlēts. Labākie zemes apsaimniekotāji arvien ir bijuši lauku speciālisti. Diemžēl kā vecie tā arī jaunie speciālisti iet mazumā. Katrs auglīgais zemes hektārs  ir vērtība. Viens cm auglīgā zemes slāņa veidojas simts gados. Sačakarēt šo procesu var pietiekoši ātri. Tagad  lauksaimniecībā tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas, ar kurām var iegūt labu ražu zemi neapvēršot. Arī es uzaru  tikai daļu no  zemes.  Zemniekam bieži jāpārvar negaidītas situācijas, tādēļ Andris mēdz teikt: „Jāpriecājas par katru dienu, ko tu dzīvo. Ikdienas laimīte jāsmeļ katru dienu pa pilienam. Dzīves filozofijas izpratni nekur nevar iemācīties. Tā atnāk ar laiku,  caur visādiem piedzīvojumiem.

Ar sievu - skolotāju Solveigu - Andris iepazinās 1981.gadā, dziedot Krustpils pagasta vokālajā ansamblī (tajā abi dzied joprojām). Ģimenē izauguši četri dēli – Mārtiņš (1984), Jānis (1985), Kristaps (1988), Andris (1993). Ne tikai Andra ģimene, viņa radi un draugi, ir Vīnkalnu saime. Tai pieder arī visi saimniecības strādnieki ar saviem ģimenes locekļiem, visi cilvēki, kas šajās mājās ienāk ar gaišu skatu un domu. Te kopīgi svin dzimšanas dienas un svētkus. Līgo vakarā Daugavas krastos draugu un radu pulkā pie dzimtas simtgadīgās meža bumbieres dziesmas skan līdz saules lēktam.

Atslodzes brīžos Andrim tuva ir ģitārspēle, dziesma, tās atrauj no ikdienas rūpēm. Vokālā ansambļa „Krustpilietis” vadītāja Gunta Dābola: Andris ir ļoti atsaucīgs, kustīgs, atraktīvs dziedātājs, raksta arī dziesmu tekstus, dažām dziesmām uzraksta savu mūziku.  Vairākkārt ir rakstījis ansamblim popūrijus – sacerējis savus vārdus pazīstamām melodijām. Silva Dābola, kura arī dzied  ansamblī „Krustpilietis”, par viņu saka:  Andris daudz palīdz visiem. Rūpējas, lai strādniekiem uz lauka pievestu siltas pusdienas. Ved ābolus, kartupeļus, rapšu eļļu uz invalīdu apmācību un dienas centru „Ausma”, uz bērnu namu „Līkumi”, uz veco ļaužu pansionātu. Sazvejo Peipusā zivis (viņam patīk zemledus makšķerēšana), un daļu no tām uzdāvina citiem. Nekad nevienam viņš to neafišē. Viņš izvairās no publicitātes.

Saimnieka atsaucīgā un sabiedriskā rakstura dēl notikusi  arī   z/s „Vīnkalni” iesaistīšanās dažādos konkursos, jo viņu saimniecību bieži vien aicina piedalīties. 

Divas reizes saņemta atzinība konkursā ”Sējējs”. Latvijas sakoptāko sētu konkursā iegūts „Tencinājums” un nopelnīts „Lielais tencinājums” (1993.,2003.), saņemts Sēlijas partnerības goda nosaukums „Vedējs”. Andris Felss ieguvis arī goda nosaukumu „Krustpils pagasta Gada cilvēks”.  Par Andri var teikt, ka viņš pa dzīvi iet optimisma pilns: dziedot, dejojot, spēlējot un galvenais: smagi strādājot. Gribas teikt, ka Vīnkalnu īpašnieks Andris Felss veido jauna veida lielsaimniecību, kur  darbinieku  intereses un vajadzības  stāda tikpat augstu kā savējās.  

Attēli:

1. Andris Felss „Vīnkalnos”. 2010.
2. Andris Felss – Latvijas Augstākās Padomes deputāts (1990)
3. Andris Felss ar sievu un bērniem 2000.gada vasarā
4. Andri Felsu dzimšanas dienā sveic Spodra Purviņa
   

    

Iesūtīja Spodra Purviņa

Jēkabpilī   2011.gada augustā

Ievietots ar J.Bisenieka fonda atbalstu