NADEŽDA FELDMANE
Filoloģijas doktore, pedagoģe un publiciste
Es, Nadežda Feldmane (iepriekšējais vīra uzvārds Kravčonoka; dzimusi Lībtāls) esmu dzimusi 1915.gadā Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā elektrotehniķa Kārļa Lībtāla un viņa sievas Zinaidas Aleksandrovnas ģimenē, kas pēc Augstāko sieviešu kursu beigšanas, bija skolotāja. 1918.gada rudenī Kārlis Lībtāls ar ģimeni atgriezās dzimtenē Latvijā.
Tā paša gada rudenī 18.novembrī mans
tēvs bija neatkarīgās Latvijas Republikas proklamēšanas
svinīgā akta dalībnieks. Viņš uzreiz iekļāvās valsts
politiskajā dzīvē; kopā ar pagaidu valdību bija uz kuģa
Saratov , vēlāk ņēma dalību Latvijas brīvības
cīņās, bija dienestā pulkveža Oskara Kalpaka intendatūrā.
1920.gadā tēvs tika ievēlēts par Satversmes sapulces
deputātu, aktīvi piedalījās zemes reformā. 1920.gadā bija
viens no a/s Izstāde dibinātājiem un akciju
īpašniekiem.
Izglītoties sāku privātajā L.Tailovas krievu ģimnāzijā. 1931.gadā pārgāju uz Rīgas pilsētas krievu ģimnāziju (Lomonosova). Tajā paša gadā iestājos ģimnāzijas pulciņā, kas bija nodibināts pie Pareizticīgo studentu apvienības; kā korespondētājlocekle šī biedrība iekļāvās Vispasaules Studentu Kristīgajā federācijā. Līdzdalība tajā deva man dzīves jēgas izpratni, nostiprināja manas reliģiskās jūtas, veidoja kristīgu pasaules uzskatu, attīstīja atbildības sajūtu un prasmi stingri atšķirt labo un ļauno, kā arī nepieņemt materiālismu un mūsdienu ateismu.
Pēc ģimnāzijas beigšanas es iekļāvos
pedagoģiskajā darbā, ko veica Krievu Pareizticīgo studentu
apvienība - sāku mācīt Rīgas Jāņa draudzes svētdienas
skolā.
Diemžēl 1934.gada ziemā ar iekšlietu viceministra A.Bērziņa
rīkojumu šī apvienība, kurai nekad nebija politisku mērķu,
tika slēgta. Tomēr jaunības draudzību nav iespējams
pārtraukt ar varas iestāžu rīkojumiem. (Pēc dažiem gadiem
vairāku šīs apvienības locekļu draudzība pārtapa par
laulību.) Savas garīgās vajadzības jaunieši apmierināja
citās studentu organizācijās. Tā daļa bijušo apvienības
biedru iekļāvās Latvijas Universitātes Kristīgās studentu
apvienības rindās. Ar 1937.gadu par biedrības biedriem kļuva
arī daļa ticīgo studentu no jaunatvērtās universitātes
pareizticīgo nodaļas. 1940.gadā okupācija pārrāva šo
darbu.
1937.gadā es beidzu Komercinstitūtu un līdz 1938.gada rudenim
biju bezdarbniece. Vēlāk man savu augstāko izglītību
izdevās pielietot a/s Turība grāmatvedībā. Taču
rēķināšana man nedeva gandarījuma, un es nolēmu ietāties
filoloģijas fakultātē. Pēc slāvistikas nodaļas pilna kursa
pabeigšanas Latvijas universitātē 1947.gadā mani uzņēma
aspirantūrā. Tā kā pēc prof.V.Čebotarjova nāves manā
katedrā nebija vairs zinātniskā vadītāja, 1948.gadā mani
ieskaitīja Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā, kur es
sāku rakstīt disertāciju PSRS ZA korespondētājlocekļa
D.Blagoja vadībā.
Tad tika izdota virkne lēmumu ideoloģiskajos jautājumos, un
tiem sekoja augstskolu un radošo savienību
tīrīšana.
Arī mūsu katedrā Latvijas universitātē sākās runas un
iemeslu meklēšana manai atskaitīšanai. Ieganstu atrada,
turklāt ne vienu vien (dzīvojusi vācu okupētā teritorijā;
ar ideālistisku pasaules uzskatu; tēvs ticis aizturēts un
pārbaudīts). Man atņēma stipendiju, prof.Blagojam ieteica
uzrakstīt par mani sliktu atsauksmi. Mans zinātniskais
vadītājs bija godprātīgs un deva man teicamu raksturojumu
(lai gan viņš, tāpat kā es, bija bezpartejiskais). Es
nezaudēju dūšu un arī neklusēju - nolēmusi panākt
taisnību, es griezos pie Latvijas universitātes rektora pēc
paskaidrojuma. Pēc 3 mēnešiem mani atjaunoja, es saņēmu visu
aizkavēto stipendiju un varēju turpināt uzsākto darbu.
Disertāciju Krievu 18.gadsimta komiskā opera es
aizstāvēju 
1951.gada jūnijā, un man tika piešķirts
filoloģijas zinātņu kandidāta zinātniskais grāds.
Es turpināju pedagoģisko darbu J.Vītola Latvijas valsts
konservatorijā (sāku strādāt 1945.gadā vēl kā studente),
bet ar 1951.gada rudeni es kļuvu arī par krievu literatūras
vecāko pasniedzēju Rīgas Pedagoģiskajā institūtā.
1956.gadā mani apstiprināja par Latvijas konservatorijas valodu
un literatūras katedras docenti, pēc tam konkursā ievēlēja
par katedras vadītāju. Lekcijas lasīju latviešu un krievu
valodā.
Konservatorijā Teātra fakultātē es lasīju krievu
literatūras kursu, teātra vēstures kursu, pedagoģiju, kā
arī krievu valodas un runas tehnikas praktisko kursu. Tikai
1956.gadā es beidzu strādāt amatu apvienošanas kārtā, ko
darīju kopš 1945.gada, jo pēc kara mani vecāki (kā arī
vecmāmiņa) nesaņēma pensiju. Šī apstākļa dēļ man
nācās strādāt par četriem.
1961.gadā mani vairs neievēlēja: es ne
tikai līdz tam laikam nebiju partijas biedrs, es biju arī
apprecējusies ar politisko represēto - skolotāju Konstantinu
Kravčonoku. Par līdzdalību pareizticīgo baznīcas
atjaunošanā vācu okupētajā teritorijā 1942.-1944.gadā
viņš tika nosodīts pēc Kriminālkodeksa 58.panta un sodu
izcieta no 1944.-1955.gadam Vorkutlagā (Komi republikā).
Mana darba pēdējā desmitgade aizvadīta LPSR Zinātņu
Akadēmijas Zinātnes organizācijas daļā un Redakciju un
izdevniecības padomē. Pēc tam, kad bija notikušas mana vīra
bēres pēc kristiešu tradīcijām, es tiku atzīta par
akadēmijai nevēlamu darbinieku un 5 mēnešus pēc šī
notikuma biju spiesta aiziet pensijā.
Tajā pašā 1974.gadā Rīgas Svētās Dievmātes Pokrova
baznīcas draudzes padome mani ievēlēja par baznīcas vecāko.
Pēc septiņiem gadiem, ko pavadīju kā
atraitne, es otro reizi apprecējos ar pensionāru Edvīnu
Feldmani. Ar viņa ģimeni es biju sadraudzējusies jau studentes
gados Latvijas Universitātes Kristīgo studentu apvienībā.
Viņa brālis Roberts Feldmanis tagad ir Rīgā pazīstams
Latvijas Teoloģijas fakultātes profesors). Pēc trim gadiem
vēlreiz kļuvu par atraitni.
Kopš jaunības mani ir valdzinājuši ceļojumi.
Man nācies daudz ceļot pa bijušo padomju savienību, bet ar
1986.gadu es sāku apmeklēt ārvalstis, biju Anglijā, Dānijā,
Singapūrā, divas reizes biju Austrālijā.
Kā Dieva dāvana, kā svētlaime bija mans pēdējais
svētceļojums uz Svēto zemi 1994.gadā, kur es kļuvu par
liecinieci visu kristīgo konfesiju nevīstošajam garīgajam
skaistumam, dvēseliskajam piepildījumam un tuvības apoteozei.
Par manu iemīļotāko vietu Izraēlā ir kļuvis Elijas kalns
(Latvijā ļoti mīlu Baldoni).
Par šo neaizmirstamo braucienu iespaidi atspoguļoti rakstā
Rīdzinieki Svētajā zemē (žurnāls
Daugava 1995.g. Nr.6). Tajā pašā žurnālā
1996.gadā bija ievietots mans raksts Pa Seligera ezeru
kopā ar I.Solžeņicinu (no 1961.gada atmiņām).
Publicēties sāku jau 1953.gadā vietējos pedagoģiskajos
žurnālos (metodiskas izstrādnes literatūras mācīšanā).
1965.gadā iznāca grāmata Teātris un dzīve.
Kopš 1988.gada biju biedrības Rīgas Memoriāls
locekle. Ar manu līdzdalību (autore un redaktore) 1993.gadā
izdots krājums Dzīve - nāve - dzīve (krievu
valodā), kas veltīts nelikumīgi represēto piemiņai.
Žurnālā Le Messager, ko izdod Krievu kristīgā
kustība, publicēts raksts Gara spēku meliem
nesalauzt (1990.g. Nr. 159). 1996.gadā krājumā
Pareizticīgie Latvijā iespiests mans raksts
Krievu pareizticīgo studentu apvienība.
1993.gadā esmu saņēmusi LR filoloģijas doktora diplomu.
Mana devīze: dzīvot mērķtiecīgi, bez
kompromisiem un neatkāpties no savas pārliecības.
Attēlos:
1. Nadežda Lībtāls studiju laikā 1943.gadā.
2. Ar vīru Konstantīnu Kravčenoku Volgas krastā. 1962.gads.
3. Viesos Austrālijā pie bijušajiem rīdziniekiem. 1987.gads.
1999.gada decembris
Ievietots ar Tamāras Paksadzes atbalstu