ARTIS ĒRGLIS

aktīvs Trešās atmodas notikumu dalībnieks,
Latvijas Tautas frontes lietvedis un vecākais lietvedis (1988-1993),
apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Artis Ērglis ir mācījies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, taču dzīves līkloči viņu no šīs nodarbes attālinājuši. 1991-2003. gadā strādājis kā grafiskā dizaina firmas «Mc Ābols» prezidents. Kopš 1997. gada Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas revīzijas komisijas, valdes loceklis.
2003. gadā A. Ērglis dibinājis savu grāmatu izdevniecību SIA «Apgāds Zelta Grauds» un ir tās direktors. Kopš tā paša laika viņš darbojas arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā kā projektu vadītājs, bet no 2006. gada – strādā tur par Komunikāciju un izdevumu nodaļas galveno speciālistu.
Taču visspilgtākās atmiņas A. Ērglim palikušas par laiku, kas cieši saistīts ar Latvijas Tautas fronti (LTF) un tās galveno mērķi – Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. No 1988. līdz 1993. gadam viņš strādāja par LTF vecāko lietvedi. A. Ērglim ne vienmēr ir bijusi iespēja tieši piedalīties manifestācijās, visas dienas un naktis pavadīt pie barikāžu ugunskuriem. Arī Baltijas ceļā laikā viņš bija starp tiem darbiniekiem, kas palika koordinēt pasākumu LTF mītnē, un domās kopā ar tautu sadevās rokās turpat uz tautas frontes kāpnēm. Taču A. Ērglis ir lepns un gandarīts par to, ka viņam ir bijusi iespēja būt par vienu no daudzajiem mazajiem zobratiņiem, kas palīdzējis tam visam notikt. Joprojām viņa sirdij tuvākie svētki ir 4. maijs - Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena.

Bērnība un skolas gaitas
Artis Ērglis ir dzimis 1967. gada 12. aprīlī Rīgā, taču visu laiku, galvenokārt vasarās, viņa dzīve ir saistīta arī ar Ikšķili. «Mēs neizvēlamies savus vecākus un vecvecākus, bet man laimējās piedzimt ne gluži parastā ģimenē, jo mana vecmāmiņa Zenta Ērgle (dz. Vīgante (1920-1998) bija cieši saistīta ar grāmatu pasauli – viņa bija rakstniece, bērnu un jaunatnes grāmatu autore. Savulaik viņas grāmatas tiešām bija populāras. Dažas no tām izdotas atkārtoti un pēc to motīviem arī sarakstītas lugas, kas piedzīvojušas uzvedumus Jaunatnes teātrī: «Mūsu sētas bērni» (1956), „Tā tik bija vasara” (1959), „Esmu dzimis neveiksminieks” (1962). «Starp mums, meitenēm, runājot» (1976). Viņa nebija saistīta ar skolu (strādāja par inženieri arhitekti), taču daudzi darbi sarakstīti par skolēnu attiecībām, skolas dzīvi, pieaugušo un pusaudžu saskarsmi – bez jau minētajiem - «Bez piecām minūtēm pieauguši”(1983), Nosargāt mīlestību» (1987) u.c.
Vecmāmiņa bija liela ceļotāja, un līdz ar to arī man bija iespēja neklātienē daudzviet pabūt. Pat mazliet vairāk, nekā bija aprakstīts viņas grāmatās: «Ieviņa Āfrikā» (1974), «Ato un brīnumpērle» (1975), «Gads ar diviem pavasariem» (1979) un vēl daudzās citās.
Mācījos toreizējā Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolā (1974-1985), tagad tas ir Franču licejs. Tā kā tā bija skola, kas atrodas tuvu pie mājas, tad tur arī mācījos, padziļināti apgūstot arī franču valodu, dejojot tautiskās dejas un darot visu, kas skolā ir jādara. Arī blēņas, lai vēlāk ir ko atcerēties.»

Armijas gadi
A. Ērglis piedzīvojis vēl tos gadus, kad puišiem obligāti bija jādien padomju armijā. Uzsācis studijas toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Mežsaimniecības fakultātē (1985-1991), jau pēc mēneša, kas aizvadīts studentu talkā kolhozā, gandrīz visi kursa puiši iesaukti dienestā. «Divus gadus biju projām diezgan tālu – Kazahijas pašos dienvidos. Tur bija daudz slikta, bet arī daudz interesanta un nepazīstama – stepe, pustuksnesis, pavisam citi augi. Cilvēka atmiņa ir selektīva, ar laiku sliktais – skriešana ar gāzmaskām, higiēnas problēmas, ģedovščina, kad jauniņos vecākā iesaukuma biedri visādos veidos terorizēja, - aizmirstas, un atmiņā paliek priecīgais un jokainais. Tā bija interesanta pieredze un jebkura pieredze cilvēku veido.»
A. Ērglis piebilst, ka tas gan nenozīmē, ka katram puisim, lai kļūtu par īstu vīrieti, vajadzētu noteikti dienēt armijā, it īpaši armijā, kāda bija Padomju Savienībā. Ne velti Atmodas laikā darbojās Latvijas Sieviešu līga, kas centās palīdzēt karavīriem, kurus vecākie dienesta biedri armijā nežēlīgi sita un kuri izmisumā bēga prom no armijas, kaut arī par to draudēja smagi sodi. Sieviešu līga gādāja viņiem drēbes un iespēju paslēpties, kā arī aktīvi piedalījās Alternatīvā dienesta likuma izstrādē. Latvija bija pirmā Padomju Savienības republika, kur šāds likums tika izveidots un pieņemts.

Trešās Atmodas pirmās vēsmas
1987. gada rudenī atgriežoties no dienesta, Latvijā jau bija jaušamas pirmās pārmaiņu vēsmas. 1986. gadā, Daiņa Īvāna un Artūra Snipa publikācijas ierosināta, bija notikusi tautas protesta akcija pret Daugavpils HES būvniecību; 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā norisinājušās grupas «Helsinki-86» organizētās akcijas pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
«Pirmās aktivitātes, kurās cilvēki uzdrīkstējās darboties, bija saistītas tieši ar vides kustību, vides un kultūras sakopšanu. Kad Maskavā tika atcelts lēmums par Daugavpils HES būvniecību, tauta saprata, ka, rakstot vēstules un protestējot, tā spēj kaut ko panākt. Uzskatu, ka tas bija lūzuma brīdis. Veiksmīga bija arī 1988. gada akcija pret Rīgas metro būvniecību. Cilvēki saprata, ka Latvijā speciālistu, kas varētu uzbūvēt metro nav; viņu ievešana nozīmētu jaunu migrācijas vilni. Tolaik nodibinātais Vides aizsardzības klubs (vadītājs Arvīds Ulme) izvirzīja šo «būt vai nebūt» jautājumu ne tikai no vides aizsardzības, bet arī no sociālā viedokļa,» skaidro A. Ērglis. Arī viņš pats 1988. gada ziemā, paralēli atjaunotajām studijām LLA, iesaistījies Latvijas Kultūras fonda dibinātajā Talku vadītāju centrā, mazliet vēlāk - alu pētnieku grupā, kuru vadīja pazīstamais dabas pētnieks Guntis Eniņš. «Brīvdienās, ārpus mācību laika, braucām pa dažādām Latvijas vietām, pētījām, rakām, uzmērījām alas, arī atradām jaunas, piemēram, Peldangas alu pie Valdemārpils, kas bija āpšu un lapsu aizbērta. Vēlāk šajā alu labirintā filmēta arī filma «Maija un Paija». Arī garākā ala Latvijā - X ala Salacas krastā - ir mūsu atradums.»

Iesaistīšanās Latvijas Tautas frontes darbā
«1988. gada 1., 2. jūnijā notika Rakstnieku savienības plēnums. Kad TV translācijā cilvēki redzēja, ka prezidijā pie viena galda sēž cilvēki ar tik atšķirīgiem viedokļiem - gan, piemēram, tautā mīlēts dzejnieks Jānis Peters, gan tā laika Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Boriss Pugo, radās lielāka atļautības sajūta. Tas arī deva pirmo sparu Latvijas Tautas frontes dibināšanai, kas bija sabiedriski politiska organizācija, Trešās Atmodas organizatoriskais pamats,» stāsta A. Ērglis.
Jūlija beigās vienā no tā laika populārākajiem Latvijas TV raidījumiem «Labvakar» dzirdētais Sandras Kalnietes aicinājums, ka Tautas frontes orgkomitejai vajadzīgi brīvprātīgie palīgi, Artim Ērglim izrādījās liktenīgs. Tautas fronte tolaik vēl divdesmitgadnieka A. Ērgļa dzīvi ietekmēja visai būtiski. Viņš pieteicās orgkomitejai, un tūlīt sāka darboties LTF Koordinācijas centrā, bet pēc LTF dibināšanas kļuva par LTF vecāko lietvedi (1988-1993). Viņš piedalījies pirmo četru LTF kongresu un daudzo organizācijas aktivitāšu organizēšanā, protokolējis valdes sēdes, kas tagad ir viena no LTF arhīva sastāvdaļām.
Pateicoties pasniedzēju atsaucībai, viņš paralēli aktīvai darbībai LTF turpināja arī studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA), palīdzēja dibināt Tautas frontes nodaļu akadēmijā, ar vairākiem domubiedriem izdeva laikrakstu «Latvijas studentu ziņas». «Drukājām ar rakstāmmašīnu, griezām ārā rakstiņus, līmējām kopā, un kopējām ar rotatoriem, jo tādu kopētāju, kādi ir tagad, nebija. Izdevām septiņus vai astoņus numurus,» viņš atceras. A. Ērglis bijis arī starp tiem studentiem, kas LLA organizēja nepakļaušanās akciju, atsakoties no mācībām kara katedrā. «Varbūt tagad tas neliekas nekas īpašs, taču jāatceras, ka vēl līdz pat 1991. gada 6. septembrim Latvija bija Padomju Savienības sastāvā. Tā nebija Latvijas mēroga pilsoniskās nepakļaušanās akcija, bet mēs katrs ar savu mazo nepakļaušanos varējām pamazām graut šo padomijas sienu pa mazam ķieģelītim vien.»
Tautas fronte bija plašākā tautas organizācija, kāda Latvijā jebkad darbojusies. To dibinot, organizācijā bija 120 tūkstoši biedru, vēlāk to skaits pieauga līdz pat 200 tūkstošiem, taču atbalstītāju bija vēl daudz vairāk. Jebkuru akciju vai manifestāciju rīkošana laikā, kad nebija ne mobilo tālruņu, ne interneta, no organizatoriem prasīja milzīgu darbu. Piedevām organizācijas, kas nevis stiprina, bet grauj pastāvošās valsts pamatus, rīcībai bija jābūt pietiekami gudrai, lai savu mērķi sasniegtu bez vardarbības un cilvēku upuriem. «Vai jūs domājat, ka, piemēram, 1991. gada janvāra barikādes radās spontāni?» jautā A. Ērglis. «Nē. Tautas fronte jau decembrī bija pieņēmusi tā saucamo «X stundas paziņojumu». LTF nodaļas bija brīdinātas, ka traktortehnikai jābūt darba kārtībā, jo citādi ziemā tā stāv garāžā un vajadzīgajā brīdī var būt neizkustināma. Arī no LTF biroja ēkas, tagadējā Tautas Frontes muzeja, visus dokumentus savlaicīgi evakuēja. Bija jāgādā, lai šie dokumenti nenonāk čekas rokās, ja nu māju pēkšņi ieņemtu armija vai OMON kaujinieki. Par biedru saraksta atrašanās vietu nezināja pat LTF vadība, jo viņi bija tie cilvēki, kurus pirmos varēja represēt, arestēt. Dokumentu atrašanās vieta bija zināma tikai diviem cilvēkiem. Dokumentu glabātājs bija kluss un nezināms cilvēks, viņš negāja uz manifestācijām un pat nekontaktējās ar LTF pārstāvjiem, lai nerastos aizdomas. Neviens taču nevarēja zināt, kā šie barikāžu laika notikumi izvērtīsies. Arī es vairākas reizes manīju sev sekotājus no čekas. Nezinu, kā vecākiem cilvēkiem, bet man tajā laikā tas viss nedaudz atgādināja tādas puiku kara spēles. Šķita interesanti vērot, ka viens un tas pats cilvēks regulāri iet turpat, kur tu, un brauc ar tevi vienā trolejbusā, kad tu vēlies nokļūt mājās,» tā A. Ērglis.

Laiks pēc Tautas frontes
Artis Ērglis uzskata, ka Tautas frontes kā plašas masu organizācijas galvenais mērķis bija neatkarīgas valsts atjaunošana, tās uzdevums nebija veidot tālāko valsts sistēmu. Tas jau bija ikdienas darbs, kam revolūcijas apstākļi, kādi savā ziņā valdīja Atmodas laikā, vairs nebija nepieciešami, pat kaitīgi. «Nedomāju, ka ekonomiski apstākļi var tik ļoti satuvināt cilvēkus, kā to spēj tautas kopīgās brīvības gars. Lai noturētu plašas ļaužu masas, ir jāpastāv plašākam mērķim,» secina A. Ērglis. «Var teikt, ka jau 1993. gadā LTF bija nonākusi tādā kā komas stāvoklī. Tautas fronti neievēlēja 5. Saeimā, un, lai gan organizācija vēl eksistēja līdz 1998. gadam, ļaužu atbalsts tai bija izsīcis. Prioritātes bija jau ikdienas dzīvē un darbā. Virsmērķis bija piepildīts.»
Tiek uzskatīts, ka «vēsturi visvieglāk interpretēt ir tad, kad to vāc, kad viss jau aizmirsts un tās galvenie varoņi miruši», tādēļ A. Ērglis pievērsies LTF materiālu: grāmatvedības dokumentu, ziedotāju sarakstu, telpu interjera, sēžu protokolu u.c. dokumentāro un lietišķo materiālu vākšanai, apzināšanai, saglabāšanai un popularizēšanai. 1998. gadā LTF biroja ēka Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, tika nodota Tautas frontes muzejam. Darbu muzejā kopš 1998. gada turpina kā Biedrības «Latvijas Tautas frontes muzeja sabiedriskā padome» valdes loceklis.
«Pagātne ir jāzina, bet tajā nav jādzīvo,» tā A. Ērglis. «Nezinot pagātni, iespējams pieļaut iepriekšējās paaudzes kļūdas. Vēsturiskā pieredze ir tā, kas dzīvē ļauj daudz ātrāk tikt uz priekšu.»

Attēli
1. A. Ērglis, pildot vecākā lietveža pienākumus, Latvijas Tautas frontes mītnē (1991. /1992. gadā)
2. Artis Ērglis Latvijas Tautas frontes muzejā 2009. gada novembrī

2009. gada novembrī
Iecavas vidusskola iecava.skola@aldems.lv
Dzīvesstāsta autore – Iecavas vidusskolas 10. klases skolniece Elīna Kļaveniece
Konsultante – Anta Kļaveniece

Ievietots ar PBLA atbalstu