IVARS EŅĢELIS
elektroniķis, elektrovagonu būves
speciālists,
sabiedriski aktīvs cilvēks, LTF biedrs,
apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
Ivars dzimis 1939.gada 7.jūlijā Ludzā. Par savas dzimtas
saknēm Ivars stāsta:
Tēvs bija ļoti enerģisks cilvēks, rentnieka dēls, māte – īsta saimniekmeita.
Dzimis esmu Ludzā. Mans tēvs bija Latvijas Republikas Robežsargu brigādes 2.
Zilupes bataljona robežsargs. 1939.g. ģimene paspēja no turienes aiziet un
pārcelties uz Skrundu. Dzimtajā pusē daudzi nepalika dzīvi. Pats esmu
skrundenieks. Kas man ir svēts? Vecāki, viņu piemiņa, senči, dzimtā vieta.
Ivars skolā sāka iet 7 gadu vecumā. 1958.gadā pabeidza Pumpura vidusskolu
Skrundā (5.izlaidums, vidusskolā klases audzinātāja bija sk.Liepiņa).
Paralēlklasei audzinātājs bija Ansis Opolts.
Viņš uz jaunieti atstāja lielu iespaidu.
Pēc vidusskolas Ivars pabeidza Rīgas 5.Tehnisko skolu radio un televīzijas
mehāniķa specialitātē. Ivars savi izvēli pamato: Pēc dabas man patīk temps,
lauku darbi patika ne sevišķi. Amatniecība – jā. Amatnieka darbā jau varbūt
parādījās interese par tehniku. Tehnika mani aizrauj, šai ziņā esmu gandrīz
fanātiķis. Mans dzīves pamats ir tehnika plus Dieva svētība.
10 gadus no Ivara mūža paņēma padomju militārais resors. Obligātais dienests
armijā pagāja, strādājot par lielas un vidējas jaudas radiostaciju radistu. No
1966.gada strādāja Rīgā, kara rūpnīcā Iļģuciemā, kur ražoja mākslīgo zemes
pavadoņu spiegošanas aparatūru. Tā bija kara elektronika, Ivars bija iekārtu
regulētājs. Liktenīga sakritība, ka no kara rūpnīcas viņa draugs pārgāja strādāt
uz dzelzceļu. Arī Ivaru aicināja uz turieni, solīja lielāku algu, un tā viņš
dzelzceļa sistēmā - Zasulauka depo - strādā kopš 1973.gada. Pašlaik ir Zasulauka
depo elektrovilcienu remontceha brigadieris. Pats stāsta:
1973.gads padomju Latvijas dzelzceļā bija Krasnobajeva (viņš vadīja Baltijas
dzelzceļa pārvaldi, kas atradās Rīgā) laiks, kad tika ieviesta visa jaunā
tehnika. Man bija daudz jāmācās, jāpilnveidojas.
Zasulauka lokomotīvju depo bija viens no vadošajiem lokomotīvju būves
eksperimentālajiem uzņēmumiem. Mums bija sadarbība ar kādiem 5-6 transporta
institūtiem: Urālu, Maskavas, Ļeņingradas, Rīgas Vagonu rūpnīcas Vagonbūves
institūtu u.c. Esmu veicis inženiera darbu, kaut gan tolaik daudzi inženieri
strādāja par strādniekiem (viņi varēja vairāk nopelnīt). Man bija brigāde,
konkrēti tehniski uzdevumi. Visu tolaik modernizējamo un perspektīvo
elektrovilcienu un elektrolokomotīvju VL26M vadības elektronika bija manas
brigādes darbs.
Ivars strādāja radoši un savā darbā saņēma gandarījumu. Par šo laiku I.Eņģeļa
darbā Zasulauka depo priekšnieks A.Dmitrijevs ir sacījis: Labākais Baltijas
dzelzceļa racionalizators. Bezpartejiskais. Viņš un viņa vadītā brigāde
piedalījās vilcienu modernizācijas un jaunu vilcienu izstrādes programmās. Par
iniciatīvu bagātu darbu un teicamu darba disciplīnu izpelnījies augstus bijušās
Padomju Savienības apbalvojumus.
Par savu iesaistīšanos Latvijas neatkarības atjaunošanas notikumos I.Eņģelis
stāsta: Atbalstīt Tautas fronti bija pienākums, nacionālās pašapziņas
jautājums: ja esmu par nacionālu valsti, tad esmu spiests būt sabiedriski
aktīvs.
Savu strādnieka darba mūžu esmu aizvadījis krievu kolektīvos, man starp viņiem
ir ne mazāk draugu kā starp latviešiem. Mans uzskats: cilvēks var dzīvot, kur
viņš grib, bet valstij ir jāsekmē savu iedzīvotāju atgriešanās tēvu zemē – lai
izvairītos no tādiem konfliktiem kā Balkānos. Un latviešiem jābūt saimniekiem
savā zemē.
Tautas frontes laikā Ivars bija ļoti aktīvs. Viņš stāsta: 1991.g.janvāra
notikumos arī dzelzceļa vadošie darbinieki gāja uz barikādēm; vadītāji gāja
naktīs, bet savus padotos, kurus varējām izbrīvēt, laidām pa dienu. Depo
augstākā priekšniecība pret to bija noskaņota diezgan naidīgi.
Ja augusta pučs būtu izdevies, tad minimālais sods mums būtu - jāatvadās no
darba. Bet bija arī anonīmi zvanītāji, kuri draudēja nošaut mani uz vietas. Pēc
augusta puča, kad iestājās lūzums, pretdarbība kļuva vājāka. Mums bija iespēja
apgādāt divus zemessardzes bataljonus ar pārnēsājamām radiostacijām, kas lielā
vairumā atradās Zasulauka depo noliktavās (kādam nolūkam tās bija domātas, varam
tikai minēt). Es biju Dzelzceļnieku Tautas frontes domē. Tautas frontes laikā,
1991.gadā, mēs atjaunojām Dzelzceļnieku biedrību. Kādu laiku tā darbojās
paralēli Tautas frontei.
Tagad ir arī Dzelzceļnieku Inženiertehniskā biedrība, esmu tajā revīzijas
komisijas priekšsēdētājs. Dzelzceļnieku biedrībā joprojām esmu valdē un vēstures
sekcijā (to vada Jānis Eiduks). Vēstures sekcija palīdz gādāt eksponātus
Dzelzceļa muzejam, cenšas saprast, kas muzejam vajadzīgs. Uzskatu, ka
dzelzceļniekiem savam muzejam eksponāti jādāvina.
1998.gadā, pateicoties Ivara Eņģeļa iniciatīvai, Skrundā pie dzelzceļa stacijas
līdzās represēto novada ļaužu piemiņas akmenim tika uzstādīts tā saucamais
četrasu lopu vagons - atgādinājums par padomju varas veiktajām deportācijām.
Skrundas pašvaldība tajā ir izveidojusi pilsētas represēto personu muzeju. Ivaru
Eņģeli piemiņas vietas izveidē atbalstīja arī a/s Latvijas dzelzceļš un
Dzelzceļnieku biedrības amatpersonas –Arnis Īstens, Māris Riekstiņš Edgars
Elksnis un citi.
Ivars Eņģelis ir arī Zemessardzes 14. bataljona kājinieku rotas komandieris,
ārrindas ZS kaprālis. Viņš stāsta:
Tā kā desmit gadi manas dzīves bija saistīti ar militāro kompleksu, turklāt
pēc dabas esmu diezgan pedantisks, man nebija nekādu problēmu iekļauties
Zemessardzē. Apguvu vairākas jaunas specialitātes: sapiera un granātšāvēja. Esmu
tā sauktā “Dzelzceļnieku vada” nodaļas komandieris.
Zasulauku depo vadība noslēdz ar zemessargiem līgumu par patrulēšanu teritorijā.
Zemessardze neuzliek vīriem šo pienākumu, bet tā ir viņu goda lieta, jo viņi
negrib pieļaut, ka depo īpašumu izlaupa. Ivars ir viens no aktīvākajiem
zemessargiem. Saņēmis Latvijas Republikas ZS komandiera pateicību (2001.).
Jānis
Pētersons, kas tagad strādā a/s Latvijas dzelzceļš, saka:
Ivaru Eņģeli pazīstu kopš 70.gadiem, kad biju Zasulauka depo galvenā
inženiera vietnieks. Darbā ar jauno tehniku Ivars bija pirmais un galvenais
atbalsts. Viņam ir tā saucamā elektroniskā domāšana, ļoti talantīgs
elektroniķis, tādi gandrīz nav redzēti. Viņš stāvēja pie šūpuļa tiristoru
elektrovilcieniem, ir izstrādājis daudzas elektroniskās shēmas. Kad ir
neskaidrības, visi vēršas pie viņa pēc padoma. Ļoti godīgs un kārtīgs cilvēks.
I. Eņģelis ir arī Rīgas Kurzemes rajona tiesas piesēdētājs.
Ivars ir precējies. Kopā ar dzīvesbiedri Broņislavu izaudzinājis trīs bērnus –
dēlu Gunti un dvīņumāsas Ilzi un Janu. Guntis beidzis Rīgas Tehnisko
Universitāti. Ilze ir ekonomisko zinātņu maģistre.
Ivars katru gadu apciemo savu dzimto pusi, parasti Skrundas pilsētas svētkos.
Skrundā viņš piedalās arī represēto personu piemiņas pasākumos, uzskata, ka tas
ir dzelzceļnieku pienākums - atvainoties par dzelzceļa piedalīšanos masu
deportācijās un noziegumos pret cilvēci.
ATTĒLI:
1. I.Eņģelis savā darba vietā A/S “VRC Zasulauks” (bij. Zasulauka lokomotīvju
depo 3.ceha elektronikas iecirknī)
2. Ivars Eņģelis (no labās puses pēdējā rindā pirmais) kopā ar Dzelzceļnieku
biedrības valdes locekļiem 2001.g. 31.martā.
2003.gada oktobris
Skrundas 1.vidusskola
Dzīvesstāstu pierakstīja Rūta Trukšāne (7.klase),
konsultēja bibliotekāre Baiba Eversa.
LIIS izstrādne