ZINAĪDA EŅĢELE
Bērnudārza audzinātāja
un ilggadēja bibliotekāre,
LTF biedre,
Atmodas notikumu dalībniece
Zinaīda Eņģele (dz.Brigzna) dzimusi 1943.g. 19.jūnijā
nedaudz pāri pusnaktij, Friča un Annas (dz. Balode) Brigznu ģimenē. Zinaīda
ģimenē bija ceturtais bērns. Māsa Zenta (vārds dots par godu Zentai Mauriņai)
dzimusi 1936.g., brālis Imants dzimis 1938.g., bet šajā saulē nodzīvojis tikai
nedaudz vairāk par gadu. Brālis Ziedonis dzimis 1940.g., bet jaunākā māsa Zerita
piedzima pēc kara.
Ģimene dzīvoja mammas tēva Anša Baloža celtajā jaunsaimniecībā “Kraķi”. Vectēvam
šī kādreizējā Pikuļu muižas zeme tika iedalīta par piedalīšanos brīvības cīņās.
Māju nosaukumam ir sava vēsture:
Kad māju cēluši, vecaistēvs aizbraucis uz Skrundu kārtot dokumentus. Pagasta
skrīveris prasījis, lai pasakot māju vārdu. Par to vēl mājinieki nebija
domājuši, vecaistēvs uzreiz nav varējis atbildēt. Skrīveris ilgi nav domājis,
ievērojis, ka vecaistēvs klibo (pēc ievainojuma karā) un noteicis: “Tu jau pēc
tāda veca kraķa izskaties, tad arī mājas sauksim par “Kraķiem”.”
Par savas dzīves pirmajiem gadiem Zinaīda stāsta: Cik sevi apzinos, bērnībā
nevarēju samierināties ar savu vārdu. Kaimiņu meitenēm vārdi kā jau pieklājas
īstām latviešu meitenēm, bet man savējais likās ļoti jocīgs. Izskaidrojums
diezgan vienkāršs. Mans tēvs ļoti interesējies par dzeju, arī pats dzejojis,
tāpēc man vārds dots par godu dzejniecei Zinaīdai Lazdai. Padomju laikā Lazdas
dzejoļus nekur nevarēju atrast. Tikai Atmodas laikā, kad jau strādāju
bibliotēkā, manās rokās pirmo reizi nonāca Z.Lazdas dzejoļu krājums. Tas bija
jauks pārsteigums.
Skolas gaitas Zinaīda sāka 1950.g. septembrī Skrundas vidusskolā. Pirmajos gados
daudz slimoja. Vēlāk, kā jau lauku bērns, pieteicās Jauno naturālistu pulciņā.
Pulciņu vadīja skolotājs Jānis Atkauķis, sava darba entuziasts. Zinaīda atceras:
Skolotājs bija iekārtojis inkubatoru, mēs tur perinājām cāļus. Darbs bija
jāveic ļoti rūpīgi - jāvēro temperatūra un jānotur vienmērīga. Cālīši gan
neiznāca, jo vairākas dienas skolā nebija elektrības un cāļi nosala. Izdevām arī
savu avīzi. Tas bija liels retums. Par labu darbu pulciņā izpelnījos braucienu
uz Vissavienības lauksaimniecības izstādi Maskavā. Tas bija liels pārdzīvojums,
jo pirmo reizi braucu ar vilcienu. Tad arī Rīgu redzēju pirmo reizi.
Skrundas 1.vidusskolas beidzēju sarakstā Zinaīdas vārdu var atrast 8.izlaidumā,
audzinātāja sk.Priediena. 1961.g. Zinaīda iestājās Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Uz
šādu soli meiteni pierunāja kaimiņiene, kas Zinaīdu burtiski aizrāva sev līdz
(viņa brauca mācīties uz 4.medicīnas skolu).
Ko nozīmē lauku meitēnam nokļūt tolaik Rīgā, sapratīs katrs - tas bija jaunu
atklājumu laiks. Rocība bija maza, bet mēs pamanījāmies apmeklēt gan teātra
izrādes, gan arī muzejus, bieži sestdienās braucām ekskursijās pa Latviju.
Pēc Rīgas Pedagoģijas skolas beigšanas Zinaīdu norīkoja darbā Rāmavā (pie Rīgas)
bērnudārzā Zvaigznīte.
Kad sākās trešā jeb dziesmotā Atmoda, Zinaīda iestājās Latvijas Tautas frontē.
Maksāja biedra naudu 2 rubļus mēnesī. Ticēja – Latvija atgūs neatkarību. 1988.g.
8. un 9.oktobrī neatgāja no tevizora, jo pa to tika translētas LTF dibināšanas
kongress.
Jau 80.gadu beigās Zinaīda atgriežas dzimtajā pusē. Padomju laikos sakarā ar
meliorāciju nojauca vairākas mājas, arī dzimtos “Kraķus”. Iemītnieki pārvācās uz
kolhoza Cīņa centru Jaunmuižā. Šeit Zinaīdas tēvs mūža nogalē uzcēla jaunu māju
“Žiguļus”. Zinaīda sāka dzīvot “Žiguļos” un strādāja Jaunmuižas skolā bērnudārza
grupiņā par audzinātāju, vēlāk par direktora vietas pagaidu izpildītāju.
Bija Atmodas notikumu dalībniece - kopā ar meitu piedalījās LTF mītiņā
Daugavmalā (mājā vēl glabājas melnbaltas amatieru fotogrāfijas), arī “Baltijas
ceļa” dzīvajā ķēdē no Tallinas līdz Viļņai. Latvijas teritorijā tajā piedalījās
ap 300 000 cilvēku. Viņas aktīvi dzīvoja līdzi draugiem un radiem, kas brauca uz
Rīgas barikādēm. Pašas gan nevarēja aizbraukt, jo skolas darbinieki drīkstēja
braukt tikai no darba brīvajā laikā. Mājā palicējiem arī rūpju netrūka.
Kad bērnudārza grupas likvidēja, nācās mainīt profesiju. Zinaīda uzsāk darbu par
bibliotekāri Antuļu bibliotēkā. Apkārtējie iedzīvotāji ir viņai pateicīgi vēl
šodien. Pateicoties Zinaīdai, mazā lauku bibliotēka (kopā ar skolas bibliotēku)
neiznīka, grāmatas netika atdotas Skrundas bibliotēkām un lasītājiem pēc
lasāmvielas nav jābrauc desmitiem kilometru. 2003.gadā mazā Antuļu bibliotēka
svinēja 50 gadu jubileju. Bibliotēku tagad vada meita Sandra, bet Zinaīda
turpina strādāt Jaunmuižas skolas bibliotēkā. Sandra dzimusi Rāmavā, ir
precējusies, kopā ar vīru dzīvo Skrundā un audzina meitu Megiju, kura piedzima
1997.gadā.
Zinaīda ir saglabājusi atmiņas par tuviniekiem un zina pastāstīt par sava tēva
dzimtu, kas Skrundas novadā dzīvojusi daudzās paaudzēs:
Mans
tēvs Fricis Brigzna dzimis 1904.gadā. Ar mammu Annu Balodi aprecējās 1929.gadā.
Latvijas brīvvalsts laikā abi strādāja par kalpiem pie “Kankāļu” mājas
saimnieka, pēc tam pārnāca dzīvot uz mammas tēva mājām “Kraķiem”. Otrā Pasaules
karā nepiedalījās, jo bija par vecu, pēc kara iestājās kolhozā, kādu laiku
strādāja par kolhoza priekšsēdētāju. Apvienojoties kolhoziem, kļuva par
laukstrādnieku, tā arī sagaidīja pensiju. Izaudzināja četrus bērnus.
Viņa tēva un mana vecātēva Anša Brigznas dzimtas mājas bijušas “Gobdziņi” -
lielākās Skrundas pagastā. Blakus atradās kapi. Tur arī apglabāti mūsu senči. Kā
stāstīja tēva māsa Marija, brāļi Brigznas Latvijā ieceļojuši no Zviedrijas,
laiku gan nezinu, bet mans tēvs reiz skatījies baznīcas grāmatas un tur Brigznu
vārds jau bijis lasāms pirms 300 gadiem.
Vecotēvu Ansi atceros kā sirmu kungu ar baltu bārdu. Viņš bija skroderis un
braukāja apkārt pa mājām šujot. Reiz viņš uz mūsu mājām atbrauca ar visu
šujmašīnu, un tad sašuva jaunas drēbes - man arī tika jauna kleita. Bija arī
muzikants. Vairāk vecotēvu netiku redzējusi, jo mūža nogalē viņš dzīvoja Skrundā
pie vecākās meitas Ievas Dzenis.
Vectēva tēvs, arī Ansis Brigzna, rokot aku Skrundas pagasta ‘’Garājos”, gājis
bojā. Viņa sieva, mana vecvecmāmiņa, tajā laikā tikko kā dzemdējusi bērnu, no
pārdzīvojumiem par vīra nāvi drīz mirusi, līdzi ņemot arī mazo bērnu. Tā mans
vectēvs Ansis kļuvis apaļš bārenis, un viņu uzaudzinājis “Penišķu” saimnieks.
Mana tēva māte, vectēva Anša pirmā sieva, arī mirusi agri, atstājot vectēvam
piecus mazus bērnus (divus dēlus un trīs meitas). Pirmo pasaules karu vecaistēvs
pavadījis Krievijā. Bērni bijuši nodoti bērnu namā, arī mans tēvs Fricis
Brigzna. No Krievijas atgriezušies tikai četri - vecākais brālis palicis
Krievijā un, braucot mājās, pazudis. Domājams, ka gājis bojā uz robežas. Pēc
atgriešanās Latvijā, kad Skrundā sāka dalīt muižas zemi, arī vectēvs iegādājās
zemi un uzcēla māju Zibeņu ielā. Ilgus gadus tur dzīvoja mana tēva māsa Ieva
Dzenis ar ģimeni. Pēc vectēva Anša nāves māju pārdeva un mana māsīca Frīda Kunga
uzcēla māju Kalēju ielā. Viņas bērni un mazbērni tur dzīvo arī tagad.
Otrai tēva māsai Marijai Brigznai-Ansabergai bērnu nebija, jo viņa apprecējās
tikai mūža nogalē un drīz no vīra aizgāja. Savu mūžu nodzīvoja, strādājot par
aukli.
Tēva jaunākajai māsai Annai Gubai bija kupla ģimene, viņa izaudzināja septiņus
bērnus.
Atmiņas par Latvijas tautas frontes darbību
ATTĒLI:
1. Zinaīda Eņģele (pirmā no labās), brālis Ziedonis Brigzna un māsa Zerita
Bužoka
2. Zinaīda savā darba vietā.
2003.gada oktobrī
Skrundas vidusskola
Sagatavoja Rūta Trukšāne, 7.klases skolniece,
konsultēja bibliotekāre Baiba Eversa