JĀNIS ENDELE

Pievienoja importer Ce, 01/01/1970 - 03:00

Sabiedrisks darbinieks, pedagogs,
apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni,
IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.


Šis ir mans laiks.
Var jau būt, ka ATMODAS rītausmā mēs to redzējām daudz savādāk. Caur patiesu vēlmi pēc brīvības, mēs neredzējām sūru ikdienu un trūcīgu maizes riecienu. Mēs neredzējām, ka pasaule, uz kuru mēs tā tiecamies, to visu sasniegusi ilgstošā un pacietīgā ikdienā, summējot pa kripatiņai panākumus akurāti un mērķtiecīgi.
Bet tas ir vienīgais ceļš. Ļoti iespējams, ka ne vienmēr mēs atrodam īsāko ceļu, bet mums jau nav analogu.
Šī ir mana skola.
Es būtu patiesi gandarīts, ja katrs, kam ir vismazākā saskare ar šo skolu, varētu sacīt - tā ir mana skola. Vārds - man - ir ietilpīgs. Tajā ir ielikta gan piederība, gan līdzdalība, gan ticība šim laikam.
Es ticu, ka šis laiks ir neatgriezenisks un šī skola - MŪŽĪGA.


PĀRDOMAS PAR SEVI UN LAIKU

Tās vienkārši ir piezīmes uz vienas lapas. Nekādas varonības jau es savā mūžā nevaru saskatīt. Varbūt vienkārši liktenis dažreiz ir piedāvājis vairāk iespēju kā lielai daļai manu laika biedru, un es no tām neesmu atteicies.

BIOGRĀFISKI DATI

Pateicoties maniem vecākiem un Dieva gribai šajā pasaulē esmu nācis brīvvalsts laikā - 1939. gada 31. janvārī Vecpiebalgā. Esmu zinības guvis Kagaiņu un Kaudzīšu pamatskolās (diemžēl, tās abas ir slēgtas), Vecpiebalgas 1905. gada vidusskolā un LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Dievs vien zin, kā maniem vecākiem izdevās savilkt galus kopā, lai izaudzinātu un izskolotu trīs bērnus (man ir divas māsas).
Visu mūžu esmu strādājis izglītības laukā. No 1990.gada līdz 1993. gadam biju Augstākās Padomes deputāts.
Esmu precējies. Mana sieva Dace strādā par pasniedzēju Cēsu arodvidusskolā. Ģimenē aug divi dēli: Jānis (dzimis 1969. g.) beidzis LU Ekonomikas fakultāti, strādā biznesā, bet Emīls (1986.g.) mācās pamatskolā.

DARBS

1964.gadā es sāku strādāt toreizējā Dobeles R. Eihes vidusskolā, bet 1968. gadā pārcēlos uz Cēsu 1. vidusskolu, jo atbrīvojās matemātikas skolotāja vieta speciālizētajās matemātikas novirziena klasēs. 1990. gadā kopā ar domu biedriem tika atjaunota DRAUDZĪGĀ AICINĀJUMA CĒSU VALSTS ģimnāzija, kurā par direktoru strādāju vēl arvien. Faktiski no 1988. gada līdz 1993. gadam tā īsti izglītības druvā neesmu darbojies. Tas bija TAUTAS FRONTES un AUGSTĀKĀS PADOMES laiks.
Par manu darbu, īpaši, ja tas ir saistīts ar skolu, jāspriež bijušiem skolēniem, kolēģiem, priekšniecībai utt. Pats nevaru par to runāt pietiekoši objektīvi, jo tas ir skats no viena redzes punkta, protams, no sev labvēlīgā.
Kāds tad ir mans skats? Skolā es nokļuvu ne aiz paša vēlēšanās, bet toreizējās varas ielikts (varbūt tā ir vienīgā tās labdabīgā darbība, par ko es esmu tai pateicīgs).
Šodien es droši varu sev sacīt, ka skola ir mana dzīves telpa. Un varbūt, ka tur man ir izdevies kaut ko izdarīt.

  • No 70. gadu vidus līdz 80. gadu beigām Cēsu 1. vidusskola matemātikas mācīšanas ziņā bija stabili otrā republikā. Tā kā specializētajās klasēs es praktiski mācīju viens pats, tad šos laurus es gribētu piesavināties sev. (Šeit es varētu atsaukties uz daudzajiem Goda un Atzinības rakstiem un it īpaši uz vienu, ko parakstījuši pasaules matemātikas autoritātes profesori Gelfands un Ovčiņņikovs). Man šajā laikā izdevās sagatavot vairākus skolēnus Vissavienības matemātikas olimpiādēm.
  • Šajos gados bija īpaši labvēlīga matemātikas aura. Jau 1972. gadā Cēsu 1. vidusskolā skolēni sāka izstrādāt zinātniskos darbus gan fizikā (skolotājs G. Gailītis faktiski ir skolēnu zinātniskās biedrības tēvs), gan matemātikā. Vēlāk šī kustība pārauga skolas mērus un guva zinātnes vīru nopietnu atsaucību, īpaši LU (A. Broks, A. Andžāns, u.c). Tātad, šodien tik populārie SKOLĒNU ZINĀTNISKIE LASĪJUMI savu ceļu sākuši no Cēsīm.
  • 1976. gads matemātiķiem ir piemiņas vērts, jo šajā gadā toreizējais Izglītības ministrs A. Builis izdeva pavēli par matemātikas klašu atvēršanu katrā rajonā. Tas bija zināms pacēlums. Tika izveidota lektoru grupa, kas sagatavoja skolotājus paaugstinātām prasībām. Man bija tas gods gandrīz 10 gadus strādāt kopā ar izcilākajiem Latvijas matemātikas pedagogiem (J. Menci, A. Gravu, H. Graudoni, P. Zariņu, G. Malzubri, M. Vītumu, u.c). Šajā laikā es sarakstīju vairākus mācību līdzekļus (Matemātiskās indukcijas metode, Kombinatorika, Intervālu metode, Iracionālu vienādojumu risināšana u.c).
  • 1990. gads - jauna vēstures lappuse. Atdzimstot neatkarīgai Latvijai, atdzimst arī Draudzīgā aicinājuma ideja un kā tās nesēja - Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija (DACVĢ; brīvalsts laikā šis nosaukums tika piešķirts tikai vienai skolai - Cēsu pilsētas ģimnāzijai). Atjaunošanas pamatā liktas vēsturiskās un nacionālās vērtības, demokrātija, humānisms un plaša programmu apmācība ar orientāciju uz sabiedrības pieprasījumu un skolēnu spēju vispusīgu attīstību. Ģimnāzija izaugusi ne tikai fiziski (no 120 skolēniem līdz 350), tā savu varēšanu apliecinājusi valsts mērogā. Pēdējos 5 gados ģimnāzija ir valsts vadošo skolu skaitā (1. vietā - Rīgas Valsts 1. ģimnāzija) gan ar skolēnu sasniegumiem olimpiādēs, zinātniskajos pētījumos un absolventu gaitām, gan arī ar pedagoģiskā kolektīva augsto kvalifikāciju.
  • 1994. gadā nodibinu Draudzīgā Aicinājuma fondu. Tā rosība īpaši aktīva ir 1995. -1996. gados. Fonda darbību šajos gados aktīvi atbalstīja Valsts prezidents G. Ulmanis, politiķi: J. Kinna, A Kiršteins, J. Vaivads, D. Skulte, I. Bērziņš, D. Ābiķis, A Tomašūns, u.c, pašvaldību pārstāvji: I. Pauls, M. Niklass, J. Beikmanis, uzņēmēji: G. Ķirsons (LIDO), A. Bērziņš (UNIBANKA) u.c. Katru gadu DA dienā (28. janvārī) tiek pasniegta īpaša medaļa un diploms par nopelniem DA idejas popularizēšanā skolēniem, skolotājiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, masu mēdijiem un mecenātiem.
  • 1993. gadā DACVĢ tiek akreditēta, 1996. gadā ģimnāzija iegūst valsts ģimnāzijas statusu.
  • Pie ģimnāzijas no 1992. gada darbojas Mazā ģimnāzija, kurā savas zināšanas papildina 7. un 9. klašu skolēni, lai varētu sekmīgi turpināt mācības ģimnāzijā (vada A. Dika)
  • No 1995. gada pie ģimnāzijas darbojas smilšu volejbola sporta klubs CĒSIS. Tā šodien ir labākā smilšu volejbola bāze valstī (vada A. Kalniņš).
  • Direktoru atestācijā esmu ieguvis augstāko kvalifikācijas kategoriju ar eksperta tiesībām (1998.g.).

POLITIKA

Man politika nav nekad bijusi dzīvē kaut kas īpašs, uz kuru būtu apzināti tiecies.Vienkārši iznācis tā, ka uz kādu laiku apstākļi likuši tajā darboties.
Nevaru sacīt, ka man no bērna kājas būtu dzelžaina pārliecība, ka Latvija kādreiz būs brīva, vai vēl jo vairāk, ka esmu bijis nelokāms brīvības cīnītājs.Vienkārši vide man bija labvēlīga, gan mājās, gan arī skolā. Un tā nu ir iznācis, ka šajā jomā man nav neviena traipa. Es neesmu bijis pat oktobrēns, bet es neesmu arī organizējis, teiksim, disidentu kustību, kaut gan 1986. gadā pulkvedis Pētersons (Cēsu VDK šefs) man uzlika kalpaku.
ATMODAS laiks pats nolika visus savās vietās. Tajā bija Tautas fronte, kuras organizēšanā un vadīšanā piedalījos

  • Vietējo padomju vēlēšanas (es biju pirmais Cēsu pilsētas padomes priekšsēdētājs, līdz ievēlēšanai Augstākajā Padomē)
  • Augstākā Padome
  • Līdzdarbošanās Zemessardzes padomnieku rotā no tās dibināšanas dienas (diemžēl jau vairākus gadus praktiski nedarbojas).

Varbūt tas skan diezgan jocīgi, bet visas atzinības valsts mērogā Atdzimušās Latvijas laikā es esmu guvis, tā sakot, politiskās darbošanās sfērā :

  • Medaļu sakarā ar Valsts neatkarības 5. gadadienu (kopā ar visiem, kuri 1990. gada 4. maijā parakstīja Neatkarības deklarāciju).
  • Medaļu sakarā ar Zemessardzes dibināšanas 5. gadadienu.
  • Triju Zvaigžņu ordeni (1998.gadā).


1999.gada septembris



LIIS izstrādne