ROLFS EKMANIS

literatūrzinātnieks, filoloģijas doktors,
Latvijas ZA ārzemju loceklis.
Žurnālists un sabiedrisks darbinieks.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1999)

Rolfs Ekmanis (pseidonīms Māris Rauda), dzimis 1929. gada 10. februārī Rīgā ierēdņa ģimenē. Senči pa tēva līniju bija melderi Vilces pagastā no barona iepirktajās Vilces dzirnavās. “Vectēvus nekad neesmu redzējis – vienu pilsoņkara laikā Jelgavas cietumā nošāva sarkanie, otrs mira, pirms piedzimu. Pagājušā gadsimta 20. gadu otrā pusē tēvs un māte – lietuviete no Kauņas, tolaik atbraukusi uz Rīgu līdzi savam brālim, kurš strādāja Lietuvas vēstniecībā, – ieskatījās viens otrā,” stāsta Rolfs.

Mācījies vispirms Rīgā pirmsskolā, tad Rīgas pilsētas 4. pamatskolā (Lavīzes ielā 2), kuru vadīja Latvijas brīvības cīņu virsnieks Pēteris Breikšs. Rolfs Ekmanis: “Visai labi atceros 1939. gada aprīlī rīkoto skolas 250 gadu pastāvēšanas jubileju ar koncertu un karoga pasniegšanu. Jaundarinātajā karogā, ko skolai dāvināja Āgenskalna Latviešu biedrība, bija likti dzejnieka un arī brīvības cīņu dalībnieka, vēlāk pulkveža un valsts prezidenta pils komandanta Raimonda Bebra vārdi: “Slēgsim sirdis saules lokā, /Lieli augsim Latvijai.” Dzejiskie vārdi par “augšanu Latvijai” mani, tā sakot, samaitāja uz visiem laikiem.”
Interesi par valodām un literatūru iemantoja no saviem teicamajiem skolotājiem: gan mātes (Franciskas Ekmanes, dzim.Gerute), kura, runājot Rolfa Ekmaņa vārdiem, “...stundām ilgi varēja skaitīt no galvas lietuviešu un latviešu dzejdarbus, arī Puškinu un Ļermontovu, gan no mātes brāļa Dr. iur. Alberta Geruša, pazīstama lietuviešu diplomāta, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autora.”

1944. gada nogalē, sakarā ar padomju karaspēka iedzīto ķīli līdz pat Tukumam, Ekmaņu ģimene – tēvs, māte un Rolfs ar divus gadus jaunāko māsu, kādu brīdi bija sadalīta trīs daļās, kas atradās neziņā viena par otru. Tēvu vācieši nelaida laukā no Rīgas, māte bija iekļuvusi bēgļu transportā, un Rolfs ar māsu no Vilces vairāku vezumu konvojā devās Liepājas virzienā. Pa dažādiem ceļiem bērniem tomēr izdevās nonākt pie mātes, kas bija aizvesta uz Tīringenu Vācijā. Pēc laika viņi saņēma vēsti no tēva, kas aicināja uz Drēzdeni. Tur 1945. gada 13. februārī viņi pārdzīvoja angļu un amerikāņu pret civīliedzīvotājiem vērsto teroristisko gaisa uzbrukumu. Rolfs atceras: “Ar apsvilušām drēbēm un mammu pie rokas – viņa uz laiku no dūmiem bija zaudējusi redzi, kāpdami pāri līķiem, kas oda pēc ceptas cūkas gaļas, vilkāmies kopā ar citiem dzīvi palikušajiem gar dzelzceļa sliedēm rietumu virzienā, līdz iespiedāmies kādā vilcienā, kurš mūs aizveda līdz pat Alpu piekājei.”

Ģimene nonāca pirmajā bēgļu novietnē – Badverishofenā. Kā savu kabatā saglabāto dārgumu viņš piemin Edvarta Virzas “Straumēnu” izdevumu ar O. Norīša ilustrācijām. Nometnē Rolfs sāka rūpīgi ar roku pārrakstīt vairākās piezīmju burtnīcās kādas bēgles no Latvijas līdzpaņemto Teodora Zeiferta Latviešu rakstniecības vēsturi. Lai varētu skoloties, Rolfam vajadzēja atstāt vecākus un pārvietoties uz baltiešu bēgļu nometni Augsburgā – DP Camp Hochfeld, kas bija viens no lielākajiem latviešu centriem ar aktīvu izglītības un kultūras dzīvi. Viņš atceras, ka tur pavadītais laiks (1945.-1950.) “… bija Mazā Latvija, turklāt, gan lielie, gan mazie un vidējie naivi ticējām, ka atgriešanās būs samērā drīza. […] Griezies kur gribi, vienmēr iznāca saskrieties ar kādu rakstnieku, dzejnieku, solo dziedoni, instrumentālistu, baletdejotāju, aktieri, tēlnieku, bilžu pervētāju, slavenu sportistu vai leģiona virsnieku.”

Hochfeldas nometnē 1949. gadā Rolfs Ekmanis beidza Ausekļa ģimnāziju, kuras direktors bija baltu filologs - erudīts latviešu un pasaules literatūras zinātājs Ernests Aistars (Anševics). Ģimnāzija Rolfam palikusi atmiņā kā savdabīga Gaismas pils:“Skolmeistari un plašā mācību programma mums deva daudz vispārēju zināšanu, neiznīcināmas vērtības un jūtami lielāku pasaules pieredzi, attīstīja domāšanu. Ģimnāzijas gados noteikti pieauga un padziļinājās cienība pret latvisko vārdu, pret vārdu vispār, pret mūsu bagāto, bezgala daudzveidīgo valodu, pret mūsu tradīcijām, pret mūsu un vienlaikus arī pret pasaules gara vērtībām. Latviskā dzirksts nebija sevišķi jāiededz – tā tur vienkārši visu laiku ir degusi.”

1950.gadā, pateicoties tēva brālēna, izcilā ķīmiķa profesora Mārtiņa Straumaņa palīdzībai, Rolfs Ekmanis izceļoja uz ASV. Iestājās augstskolā, lai studētu metalurģijas inženierzinātnes, taču vēlāk gan to atzina par kļūdu. Dienējis ASV bruņotajos spēkos Korejas kara laikā (kā algotnis, jo vēl nebija ASV pilsonis), pēc tam piecus gadus aktīvajā rezervē; bija tulks militārās pretizlūkošanas vienībā. Arī aukstā kara laikā strādājis valsts dienestā – Radio Brīvā Eiropa.
Pēc armijas studēja politiskās zināšanas un slāvistiku Viskonsinas universitātē, kur ieguva bakalaura (1956) un maģistra grādu slavistikā un Austrumeiropas zinībās (1957). Maģistra darbs – “Vilis Lācis kā padomju rakstnieks.” Rolfs Ekmanis: “…salīdzināju viņa priekškara darbus ar pārveidotajiem, ideoloģiski uzlabotajiem pēckara ražojumiem. Tas arī lielā mērā pamudināja mani turpmāk iedziļināties latviešu rakstniecības norisēs kopš krievu okupācijas 1940. gada jūnijā.” Tā R. Ekmanis uzsāka rakstniecības administrēšanas pētīšanu vienā no padomju impērijas sastāvdaļām – Padomju Latvijā, iedziļinājās jautājumos, kā kompartijas direktīvas un kontrole ietekmēja latviešu literatūru un kultūru vispār. Līdzās slavistikai un politiskajām zinībām, Rolfs Ekmanis sāka pievērsties arī literāro procesu pētniecībai.

Pirmo pastāvīgo darbu pieņēma Jūtas Universitātē, kur darbojās divus gadus. Pēc tam izturēja konkursu (200 pretendentu uz 13 vakancēm) Indiānas Universitātē – vienā no ievērojamākajiem slāvistikas un sovjetoloģijas centriem ASV. Nobeidzis tajā vairākus kursus (1963), pieņēma darbu Dienvidfloridas Universitātē. Gadu vēlāk jauns piedāvājums aizvilināja Rolfu uz Arizonas Valsts universitāti (Arizona State University), kur strādāja par slāvistikas un baltistikas profesoru. Specializējās krievu, serbu un horvātu un slovēņu literatūrā. Lasījis lekciju kursus par F.Dostojevski, A.Čehovu u.c. krievu rakstniekiem. Zinātņu doktora disertāciju “Attiecības starp krievu un latviešu padomju literatūrām, 1940-1960” aizstāvēja 1966. gadā, strādādams Arizonā, kur lasa lekcijas vēl šobaltdien, gan ar vairākiem pārtraukumiem.

Blakus tiešajam darbam ar studentiem regulāri pildījis dažādus darbus universitātes administrācijā, piedalījies daudzās gan štata, gan ASV, gan starptautiska mēroga konferencēs, lasījis referātus ASV un ārpus tām. Publicējies profesionālos un literāros angļvalodīgos un vācvalodīgos izdevumos. Nodaļas ievietotas vairākās grāmatās, rakstu krājumos. Publicētas arī nodaļas par latviešu literatūru grāmatās angļu valodā. Daudz rakstījis par latviešu literatūru vairākām literatūras rokasgrāmatām un enciklopēdijām. Vācijā Institutum Balticum savā gadskārtējā izdevumā Acta Baltica publicēja četras R. Ekmaņa monogrāfijas. Žurnālos (Books Abroad, Journal of Baltic Studies, Slavic and European Journal, The Baltics Rewiev, World Literature Today) publicējis socioloģiskas ievirzes apceres par krievu un latviešu literatūru un literāro procesu Padomju Savienībā. 1978. gadā iznāca 533 lappušu bieza grāmata par latviešu literatūru padomju varas gados – “Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975”.

Rolfs Ekmanis ir poliglots, pilnīgi prot vai labi orientējas, šādās valodās: lietuviešu, angļu, franču, vācu, krievu, serbu, slovēņu un horvātu, ukraiņu, baltkrievu. Par to, ko viņam devušas zināšanas par citu tautu kultūru un vēsturi, viņš raksta: “...vairāk vai mazāk sistemātiskā iedziļināšanās dažādos slāvu, skandināvu, anglosakšu un latīņamerikāņu tautu rakstniecības periodos un folklorā man, piemēram, mācīja arī to, cik neizsakāmi vērtīga ir mūsu pašu daiļrade”. Jau kopš piecdesmito gadu beigām Rolfs Ekmanis centās visādos veidos piekļūt Latvijas publikācijām un, cik spēja, uzturēja kontaktus ar radošajiem darbiniekiem Latvijā. (Iebraukt Latvijā padomju varas iestādes Rolfam Ekmanim atļāva tikai 1990. gada otrajā pusē – kā Radio Brīvā Eiropa darbinieks viņš bija persona non grata). Viņš stāsta: “…mani interesēja mūsu apzinīgāko un parasti arī talantīgāko kultūras darbinieku dažāda veida pretestības izpausmes, viņu runu, rakstu, literāro darbu zemteksti, arī viņu tagad dažkārt kritizētās rīcības motīvi. […] Šī elite atradās nemitīgā konfrontācijas situācijā ar varas struktūras pārstāvošo birokrātisko un Kremlim pakļāvīgo nomenklatūru.”

Vairākkārt R.Ekmanis lasījis latviešu literatūras kursus un referātus gan latviešu sabiedrībai ASV, gan saietos ASV, Zviedrijā, Vācijā, Šveicē. Aukstā kara gados dažkārt saņēmis trimdas aprindu nosodījumu par aktīvo latviešu jaunākās literatūras “propagandu”. Savā laikā bija Arizonas Latviešu kopas līdzdibinātājs, izveidoja arī latviešu grāmatu pārrunu vakarus. 1981.gadā Ņujorkā izdeva A.Čaka eposu “Mūžības skartie” kopā ar apceri par dzejnieku. Apcerējis arī dzejnieku –
V. Belševicas, O. Vācieša, U. Bērziņa, J. Rokpeļņa, M. Zālītes – daiļradi.
Vairāku nozīmīgu baltiešu un latviešu žurnālu redaktors vai pastāvīgs līdzstrādnieks: “Baltic Review” grāmatu recenzēšanas nodaļas vadītājs (1960. – 1963.); 1980. – 1991. g. vadīja gadskārtējo izdevumu “Latvija Šodien”, kurā atsevišķi ievietotie materiāli bija no Latvijas izkļuvuši slepeni. Žurnāla “Jaunā Gaita” līdzstrādnieks (kopš 1965. g., no 1999.g. galvenais redaktors). Runājot par žurnālu “Jaunā Gaita”, Rolfs Ekmanis uzsver: “…viens no žurnāla galvenajiem uzdevumiem, ir stimulēt latviešu intelektuālo dzīvi, uzturēt garīgo možumu, un ne tikai trimdā. Ar gandarījumu jākonstatē, ka no tās joprojām neatvirmo putekļu elpa. Pēc vecu vecā paraduma (jau kopš Mājas Viesa laikiem) cenšamies savīt daiļrakstniecību ar sabiedriski politiskām problēmām, iespēju robežās paplašinot un padziļinot kultūras jautājumu un sabiedriskās dzīves atspoguļojumu, mēģinot atrast un izcelt būtisko un akcentējot humānas idejas un demokrātiskus principus.”

R.Ekmanis ir vairāku starptautisku zinātnisku organizāciju loceklis. LaRA (Latviešu rakstnieku apvienības) biedrs kopš dibināšanas 1973.g., arī Latviešu Fonda un ALAs biedrs, Latvijas PEN kluba biedrs, kopš tā darbības atjaunošanas sākuma trimdā (Latvijas Penkluba darbība trimdā atjaunota 1947. gadā Stokholmā Artura Bērziņa vadībā). Kopš neatkarības atjaunošanas Rolfs Ekmanis ir biedrs Latvijas Rakstnieku savienībā, arī Latvijas Zinātņu akadēmijā (ārzemju loceklis). 1991. gada rudenī viņš vairākus tūkstošus no trimdā izdotajām latviešu grāmatām nosūtīja uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. 1999. g. par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

“Mani uzskati nekad nav tā īsti sakrituši ar trimdas tautiešu vairākuma viedokļiem. Nekad neesmu centies bruģēt ceļu uz bagātības kalngaliem, kā jau uz to norāda manis izvēlētā profesija. Nav arī nekad bijuši īpaši godkāri plāni. Nokļūšana Savienotajās Valstīs nekad nav bijis ne mans, nedz arī manu vecāku lolotais sapnis. Uzskatu sevi par Latvian, nevis American-Latvian un esmu lepns uz savu Latvijas pasi un pilsonību. Amerikā neviens man nekad neko no labas gribas nav pasniedzis uz paplātes, Amerika vienmēr ir un paliks trimdas zeme...” Par dzīves uzdevumu Rolfs Ekmanis uzskatīja un uzskata – saglabāt latvietību un sniegt to nākamajām paaudzēm. Tāpat kā agrākos gados viņš centās pārliecināt atsevišķus trimdas vadītājus par atbalstu latviešu kultūras darbam, tā arī šodien R. Ekmanis liek Latvijas politiķiem pie sirds, ka pienācis laiks izstrādāt reālāku kultūras politiku – “jāapjēdz, ka katra cilvēka labklājības pamatā ir nevis ekonomiska, bet garīga attīstība, kultūra, humanitārās vērtības.”

ATTĒLI:
1. Rolfs Ekmanis maģistra grāda iegūšanas ceremonijas dienā 1956. gadā
2. Hochfeldas pārvietoto personu (Displaced Persons), t. i. bēgļu nometnē. Rolfs Ekmanis ar karogu. Vidusskolas (Ausekļa ģimnāzijas) skolnieki, ieskaitot gaidas (priekšējā rindā).
3. Dzejniece Rita Gāle, rakstnieks, gleznotājs, LaRAs lapas redaktors Jānis Gorsvāns, Rolfs Ekmanis (pirmais no labās puses).
4. Dzejnieks Māris Čaklais un Rolfs Ekmanis (pirmais no labās puses).
5. Rolfs Ekmanis pie Radio Brīvā Eiropa Rīgas biroja durvīm Elizabetes ielā (pie Valdemāra ielas) 1991. gadā.

Rolfa Ekmaņa adrese: ASU Arizona State University, e – pasts rekmanis@sedona.net

2005. gada februārī.

Ozolkalna pamatskola
Sagatavoja skolas novadpētnieki
Darba vadītāja Biruta Pokule

LIIS izstrādne