JĀNIS EGLĪTIS
Tautsaimniecības darbinieks,
tautfrontietis, pašvaldības vadītājs
IN MEMORIAM
Jānis Eglītis dzimis 1929.gada 11.aprīlī Cēsīs. Bija vecākais bērns ģimenē.
Beidzis Siguldas pilsētas pamatskolu 1942.gadā, vienu gadu mācījies Cēsu
arodskolā. Sekoja bēgļu gaitas, mācības Liepājas politehnikumā.
1946.gadā ģimene atgriezās Vidzemē un apmetās uz dzīvi Cēsu apriņķa Lenču
pagasta Lejas dzirnavās, kas bija Cēsu pārtikas kombināta pakļautībā. Lai varētu
sūtīt skolā trīs jaunākos bērnus - divas māsas un brāli, Jānis palīdzēja tēvam
dzirnavās. Lenču pagastā ritēja sabiedriskā dzīve, kurā Jānis aktīvi piedalījās:
fizkultūras pasākumi, motosports, sienas avīžu noformēšana, plakātu
izgatavošana.
No 1951.-1954.g. obligātais karadienests artilēristos aiz Urāliem - Sverdlovskā.
1955.g. uzsāka ģimenes dzīvi un strādāja Cēsu rūpkombinātā. No 1956.g. pavasara
trīs gadus vadīja Cēsu radioaparātu remonta darbnīcu. Šai laikā Latvijā sākās
televizoru ēra. Atceras V.Liberts : “Bija grūtības ar materiāliem un rezerves
daļām. Vislielākās pūles bija jāveltī sagādei. Darbnīcas vadītājs Jānis Eglītis
šajā jomā parādīja izcilas spējas”.
1959.gada pavasarī Jāni Eglīti pārcēla darbā uz Jaunpiebalgu par Bergmaņu
cauruļu ceha vadītāju, bet kopš 1962.gada viņš vadīja Jaunpiebalgas mēbeļu cehu.
Atceras Hermanis Pakulis: “Jānis
Eglītis, vadīdams Jaunpiebalgas mēbeļu cehu, to izveidoja par modernu šīs
nozares uzņēmumu, kurš ražoja produkciju arī eksportam. Cehā bija priekšzīmīga
darba disciplīna. Strādājošo vidū Eglītis bija iemantojis patiesu cieņu. Tikai
pateicoties viņa gādībai izvērsās plaša, nesavtīga palīdzība skolai.”
Par J.Eglīti stāsta arī viņa ilggadīgais vietnieks mēbeļu cehā Roberts
Ābelnieks: “Apbrīnojama bija J.Eglīša spēja kontaktēties ar cilvēkiem. Viņš
bija atzīts speciālists toreizējās kokapstrādes ministrijas sistēmā. Dažkārt
Jāņa darbīgums nonāca konfliktā ar stagnācijas laika birokrātiju un likumdošanu.
Visa celtniecība cehā tika veikta Eglīša laikā. Atceros, kā vecā šķūnī zāģētavas
vietā izveidoja labu ēdnīcu, ko ilgus gadus izmantoja visa ciemata sabiedrība
kultūras pasākumiem un ģimenes godiem. Soda naudu par neatļauto celtniecību,
protams, maksāja ceha vadītājs. J.Eglīša nopelns ir arī tas, ka Jaunpiebalgas
centrālā iela ir apgaismota - atceros, kā ceha meistari stiepa kabeļus cauri
visam ciematam. Viņa ideja, iniciatīva un organizatoriskais darbs deva
rezultātus. Vadītājam rūpēja darbinieku izglītošanās, viņu dzīves apstākļu
uzlabošana. Tika uzceltas 5 Līvānu tipa saliekamās mājas, kapitāli tika
izremontēta dzīvojamā ēka Mācītājmuižā. Tur uzcēla arī vairākas ģimenes mājiņas
ceha darbiniekiem. Tikai pašam Eglītim nebija ne mājas, ne labiekārtota dzīvokļa
Jaunpiebalgā. Viņaprāt, darbiniekiem tie bija vairāk nepieciešami.”
Arī skolotāja Maija Grāpe dalās atmiņās, jo iepazinusi
Jāņa Eglīša nemainīgi pozitīvo attieksmi pret strādājošo jauniešu izglītošanu:
“Parasti no Jaunpiebalgas mēbeļu ceha neklātienes vidusskolas dažādās klasēs
mācījās vairāki strādnieki, un uzņēmuma vadītājs ne tikai interesējās par viņu
gaitām, bet ar prieku atbalstīja darbīgākos, parunāja ar vienu otru
neuzņēmīgāku, deva iespēju ar pašu autobusiņu braukt ekskursijās, izmantot
ēdnīcas telpas jauniešu sarīkojumiem. Tiesa gan, viņam patika izdarīgi cilvēki,
kam bija patstāvīga doma, jaunas idejas un skaidrība, kā tās īstenot dzīvē. Kur
viņš tādus redzēja, tur palīdzība bija nodrošināta.”
J.Eglītis bija arī aktīvs Jaunpiebalgas vidusskolas atbalstītājs. Grūti
iedomāties, kāda būtu skola, ja savā laikā J.Eglītis nebūtu palīdzējis tikt pie
mēbelēm, nebūtu personīgi piedalījies skolas t.s. mazo celtņu (estrādes, sporta
bāzes, muzeja u.c.) tapšanā. Būdams vecāku komitejas saimnieciskās komisijas
priekšsēdētājs, J.Eglītis skolas saimnieciskās dzīves jautājumus risināja
netradicionāli - nefigurēja nauda, bet gan organizatoriskais darbs, tieša
līdzdalība, kokmateriālu apstrāde un sagatavošana. Komisija sastāvēja no mēbeļu
cehā strādājošiem tēviem ar Imantu Kneksi priekšgalā. Tagad, paužot atzinību
viņu darbam, skolas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā izvietoti materiāli par Jāni
Eglīti un Imantu Kneksi. Šogad ekspozīciju krietni papildināja J.Eglīša māsas
Rutas Miķelsones atvestie foto materiāli.
J.Eglītis savu padomu neliedza nevienam. Īpaši labi viņš sapratās ar kolhoza
“Alauksts” priekšsēdētāju Andreju Jurciņu. Abiem šiem vīriem bija raksturīgs
darbīgums, perspektīva domāšana, darbs sabiedrības labā, idejas un dažādi
jauninājumi, spēja kontaktēties ar cilvēkiem.
No 1988.g. J.Eglītis bija priekšsēdētāja vietnieks kopsaimniecībā “Gaujaslīči”.
1989.gadā Atmodas gaisotnē vietējo padomju vēlēšanās J.Eglīti ievēlēja par
pagasta un rajona deputātu. Atceras Gaida Podiņa:
“J.Eglītis piedalījās tautfrontiešu saietos gan Cēsīs, gan tepat
Jaunpiebalgā. Draudošā puča apstākļos viņš kopā ar Tautas frontes domi
organizēja piebaldzēnu piedalīšanos Baltijas ceļā. Viņam netrūka uzmundrinošu un
arī mierinošu vārdu. Tā varēja runāt cilvēks, kas mīlēja Latviju, ticēja
brīvībai un tautas garīgā spēka uzvarai.”
Pēc pagasta pašvaldības reorganizācijas 1991.g. augustā viņš vadīja
Jaunpiebalgas pagasta dzīvi. Viņa attieksme pret pagastā strādājošiem bija
īpaša. Valdīja sirsnīga, draudzīga atmosfēra, kas mijās ar prasīgumu pret darbu.
Laikam jau viņa dzīves gudrība bija, ka pie kafijas tases pateikts aizrādījums
būs pietiekams, lai katrs izdarītu vajadzīgos secinājumus. Un viņam bija
taisnība.
Tika realizētas vairākas Jaunpiebalgas labiekārtošanas ieceres - gan asfalts,
gan elektriskais apgaismojums ev.-lut. baznīcā, gan laukuma izveidošana ap
pieminekli. Vēsma Johansone atceras ar
kādu fanātismu J.Eglītis palīdzēja Jaunpiebalgas ielu apgaismojuma izbūvēšanā. -
”To viņš darīja sabiedriskā kārtā , kā deputāts. Viņš bija vairāk kā
tehniskais uzraugs. Tā bija viņa sirdslieta. Daudz ko viņš spēja izdarīt,
pateicoties personīgajiem kontaktiem. Rīgā nebija neviena tāda noliktava, kur
viņš nebija savējais. Tā vedām mājās gan lampas, gan abažūrus, gan drošinātājus
un kabeļus.“
“Mans draugs – optimists”- par viņu rakstīja žurnālists Uldis Vīķelis.
“Jaunās pašvaldību vēlēšanas bija liktenīgas arī Jānim. Iekļaušanās
Jaunpiebalgas pašvaldības sarežģītajā darbā darīja savu. Darbs toreizējā ciemata
padomē bija pavisam citāds nekā ražošanā. Tas prasīja daudz vairāk spēka un
nervu. Te viss bija jauns. Iepriekšējās vadības metodes bija jāatmet, bet
ieviest ko jaunu, pārvarēt līdzšinējo inerci varēja tikai ar pārcilvēciskām
pūlēm. Nelabvēļi centās atrast vissīkāko kļūmi vai neizdošanos, lai to uzpūstu
par milzīgu pārkāpumu. Jānis vēl nezaudēja optimismu. Viņš cerēja, ka
pašreizējais postenis pašvaldībā viņam nebūs mūžīgs, ka viņš atkal varēs
atgriezties ierastajā ražošanas darbā. Jāņa ne visai spēcīgā sirds neizturēja.”
J.Eglītis miris Jaunpiebalgā 1992.g. 17.jūnijā.
2004.gada aprīlis
Jaunpiebalgas vidusskola
Materiālu sagatavoja skolas novadpētnieki skolotājas Ullas Loginas vadībā.
Izmantoti H.Pakuļa, A.Eglīša, V.Liberta, R.Ābelnieka, G.Podiņas, A.Knāķes,
U.Vīķeļa, V.Johansones, M.Grāpes atmiņu stāstījumi
LIIS izstrādne