AIJA EBDENE

Augstākās izglītības administratore Vācijā,
latviešu sabiedriska darbiniece,
trimdā veicinājusi latviešu izglītību un kultūru, organizējusi labdarības darbus.
Atmodas laikā sekmējusi kultūras vērtību apmaiņu starp Vāciju un Latviju.

Esmu dzimusi 1941. g. 29. janvārī, Pļaviņās. Mana māte bija Elza Lasmane, dzimusi Krastiņa. Māte uzaugusi Glāzniekos, Aiviekstes krastā, lielā, ļoti nabadzīgā, bet sirsnīgā ģimenē. Aizprecējās uz Modriņiem, Produ salā, starp Gostiņiem un Jēkabpili. Dzīvoja mazā lauku sētiņā ar 5 ha zemes. No tās vajadzēja izdzīvot septiņiem cilvēkiem!
Tēvs, Eduards Lasmanis, esot pavasaros palīdzējis uz Rīgu vest plostus. Tēva vecāki neesot bijuši tie sirsnīgākie, un manai mātei gājis ļoti smagi. Šodien, modernajos laikos, sievietes paņemtu bērnus un muktu”, bet māte palika. Pie tam par vīra vecākiem gādāja cik varēja arī bēgļu gaitās.
Mani vecvecāki un vecāki ar trim mazām - vienu, divus un trīs gadus vecām - meitenītēm 1944. gada septembrī no Pļaviņu novada devās kājām uz Rīgu un no turienes cauri Kurzemei uz Liepājas ostu, no kurienes vācu armija ar kuģiem evakuēja savus smagi ievainotos karavīrus rietumu virzienā. Mūsu ģimenei, septiņiem cilvēkiem, izdevās būt to apmēram 2000 latviešu bēgļu vidū, ko paņēma līdzi kuģis ar 500 ievainotajiem.
Jūrā mums garām drāzušās padomju torpēdas. Bijām laimīgi, kad nonācām Vācijā - Gotenhāfenā (tagad Polijas pilsēta Gdīņa), kur pusbadā turpinājās bēgļu gaitas - krustam šķērsām cauri pusei sagrautās Vācijas. Ceļā saslima un nomira mazākā māsiņa.
Uzaugu Vācijā, bēgļu nometnēs (Displaced Persons – DP – Camps), kur 1960.gadā beidzu Minsteres (sākotnēji Augustdorfas) Latviešu ģimnāziju (MLĢ). Esmu mācīta svešvalodu – angļu – korespondente. Biju arī MLĢ izpalīdze un audzinātāja.
30 gadus strādāju Minsteres Universitātē Vācijā, kur biju sekretāre universitātes pārvaldes direktoram, šai laikā piedzīvojot 4 direktoru maiņu. Cik tas bija manos spēkos, mudināju universitātes vadību atbalstīt Latvijas Universitāti. Neatlaidīgi skandēju par Latviju, tās iedzīvotāju likteni un rosināju jebkuru mēģināt apciemot Baltijas valstis, sevišķi Latviju. Iesaistot vācu kolēģus, izdevās noorganizēt dažāda veida atbalstu. Universitātes un tās centrālās bibliotēkas vadība rīkoja Minsterē koncertus (Latvijas radio koris, Juventus u.c.), konferences (izcili Latvijas referenti - zinātnieki) un izstādes (Rīga 800, Jāņa Jaunsudrabiņa atcere) latviešu kultūras popularizēšanai.
Man ir divi dēli: Aramis un Nils Ebdens, abi MLĢ absolventi. Aramis māca angļu valodu Diseldorfā, Nils, Latviešu Kopības Vācijā Padomes vicepriekšsēdis, strādā Lufthansa uzņēmumā Frankfurtē un ar sievu Sarmīti ir vienīgie latvieši Eiropā, kuriem pieder ceļojumu birojs Baltijas valstu virzienā: www.lettland-reisen.de.
Jaunībā mani ietekmēja tādi izcili manā tuvumā dzīvojoši latvieši, kā Daugavas Vanagu (DV) organizācijas dibinātājs pulkvedis Vilis Janums, vēsturnieks Ādolfs Šilde, latviešu skolotājas Alma Alužāne un Mirdza Rinkusa, abas šodien savos deviņdesmitos. Artūrs Cipulis, ilggadīgs Latviešu Kopības Vācijā valdes priekšsēdis, daudzu lielu sarīkojumu iniciators Eiropā un Latvijā, īsts darba rūķis visdažādākajās jomās sabiedriska kārtā. Imants Freimanis un Jānis Muchks, kas abi daļu mūža pavadīja Zviedrijā, īsāku posmu - Vācijā, bet motivēja jebkuru labas gribas latvieti darboties visu latviešu labā. Dr. Andris Kadeģis, prāvests Dr. Arturs Liepkalns – labi paraugi izciliem nesavtīgiem tautas darbiniekiem. Tas deva gandarījumu, pieredzi un arī draugus gan latviešu, gan ārzemnieku ieinteresētās aprindās visā pasaulē. Un šīs draudzības saites pastāv vēl šodien!

1953. g. māte ar mums, divām atlikušajām meitām, mēģināja izceļot no Augustdorfas nometnes uz Zviedriju, bet tur dzīve viņai izrādījās neticami smaga. Tāpēc diezgan drīz devāmies atpakaļ uz Vāciju, uz jau ierastajām Augustdorfas nometnes priedēm. Jāsaka, ka man Zviedrijas lauku skolā bija ļoti laba klases audzinātāja, kas par mani interesējās 50 gadus. Viņai bija žēl, ka dodamies atpakaļ uz bēgļu nometni un viņa palīdzēja, sūtot mums grāmatas, drēbes utt. Tas bija labs piemērs, kam sekot, un vēlāk daudzi no mums darīja to pašu, lai palīdzētu tiem, sevišķi Latvijā, kas neatrodas dzīves saules pusē Tāpēc esmu vienmēr mazliet” interesējusies par Zviedriju. Iemācījos nedaudz zviedru valodu, ko saprotu vēl šodien.
1961. gadā precējos ar kādu šarmantu, gaišu cilvēku - angli, kuru Dievs bija apveltījis ar izcilām svešvalodu dotībām. Bet mums abiem kopā neveicās. Dzīvojām Vācijā. Visādā ziņā gāja ļoti grūti. Izšķīrāmies, un nu jau viņš ir aizsaulē. Dēlus uzaudzināju ar savas mātes atbalstu, cik viņai to atļāva pieticīgais maizes darbs. Māte nomira 1982. gadā pēc trim nežēlīgām smadzeņu triekām.
Esmu Latviešu Kopības Vācijā ilggadīga valdes locekle, Vācijas pārstāve Rietumeiropas Latviešu apvienībā, kā arī avīzes Brīvā Latvija izdevēju kopā. Pašlaik Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) valdes locekle. Savulaik piedalījos arī PBLA Dziesmu un kultūras svētku, kā arī Eiropas Dziesmu svētku rīcības komitejās.
DV organizācijā darbojos kopš 1966. gada. Par šo darbu saņēmu DV zelta nozīmi. Minsteres Latviešu ģimnāzijas pastāvēšanas laikā biju pārstāve dažādās skolas vadības darba grupās. Piedalos arī MLĢ bijušo skolēnu un draugu biedrības pienākumos. Esmu darbojusies latviešu bērnu un jauniešu nometnēs Zviedrijā un Vācijā. Katru gadu, kopā ar mazdēliem apmeklēju 3x3 nometnes Latvijā.
Kopš 2005.gada dzīvoju galvenokārt Rīgā. Latvijā manu prātu nodarbina prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinātā Draudzīgā Aicinājuma iedzīvināšana Latvijas skolām. Kārlis Ulmanis bija nesavtīgs un nevēlējās jubileju reizēs saņemt laicīgo mantu. Savā vārda dienā 1935. gada 28. janvārī viņš aicināja mūsu tautu atcerēties savu pirmo skolu, vai savas skolas vispār, un lūdza nesūtīt viņam ziedus, cimdus, prievītes utt. Tā vietā – dāvināt skolām grāmatas, mūzikas instrumentus, gleznas u.c., kas viss bija ļoti noderīgs un vajadzīgs. Tauta Draudzīgajam Aicinājumam sekoja dāsni. Šo tradīciju turpina trimdas latvieši. Cik ļoti vajadzīga šāda palīdzība skolām Latvijā šodien!

ATTĒLI:
1. Aija Ebdene Virtuālās enciklopēdijas skolu projekta pirmās kārtas noslēguma sarīkojumā 2005.gada janvārī kopā ar citiem projekta atbalstītājiem (no kreisās A.Ebdene, PBLA pārstāvniecības vadītāja L. Kovaļevska, LATNET direktors Jānis Ķikuts)
2. Aija Ebdene kopā ar Bruni Rubesu un Jaunpils vidusskolas skolotājiem tikšanās laikā Jaunpils vidusskolā 2005.gada martā (pirmajā rindā no kreisās skolas direktors J.Liepiņš, B.Rubess, A.Ebdene).

2005.gada aprīlī

Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Sagaatvoja 7.klases skolnieks Jānis Tomašūns
Konsultants: Andris Tomašūns

LIIS izstrādne