RITA DRONE

bibliotekāre ASV, latviešu sabiedriskā darbiniece,
bijusi Amerikas Latviešu apvienības (ALA) izglītības nozares vadītāja,
PBLA valdes locekle

Piedzimu 1929. gada 10. martā Svitenē, kur tanī laikā mans tēvs Andrejs Bankovičs strādāja par skolotāju. Mūsu ģimenē esmu pēdējā no trim bērniem, vienīgā meita, brāļi Vilnis 6 gadus, Alnis gadu vecāks par mani. Mans kristītais vārds bija Ataudziņa – mana tēva izdoma un izvēle, Rita – otrais vārds, ko vēlāk pieņēmu, jo ārzemēs ar tik gaŗu un grūtu vārdu nebija viegli tikt galā. Māte Emilija bija pēc aroda māsiņa, vēlāk viņa izmācījās un strādāja kā vecmāte. Tā kā abiem vecākiem kopā darbu atrast nebija viegli, mēs bieži dzīvojām divās vietās. Visgaŗāko mana mūža daļu pirmskaŗa Latvijā nodzīvoju Ķekavā, kur māte bija Doles pagasta vecmāte. Tur apmeklēju un pabeidzu Ķekavas pamatskolu. Abi mani vecāki cēlušies no Ogres puses, viens kristīts Lielvārdes, otrs Ikšķiles draudzē. Iepazinušies, dzīvodami blakus mājās tagadējā Ogresgala pagastā. Tur arī pagājušas manas bērnības vasaras, ko pavadīju pie mātes māsām un vecmāmiņas „Sapuļu” mājās, ganot ejot. Īsi pirms kaŗa sākuma tēvam izdevās nopirkt nelielu zemes gabalu ar vasaras mājiņu Pārogrē, ko nosauca par „Apvārkšņiem”. Tā nu būtu mūsu dzimtā vieta. Mani vecāki nebija sevišķi polītiski iesaistīti vai aktīvi. Domāju, mans tēvs simpatizēja sociāldemokrātiem, ja viņš vispār bija par kādu partiju. Viņam ļoti interesēja dabas zinības un ģeogrāfija, lai gan, kā jau lauku skolās, tolaik bija jāmāca gandrīz vai visi priekšmeti un jāvada skolas interešu grupas un sarīkojumi. Viņš ļoti daudz strādāja ar saviem skolēniem arī vasarās, vadot skolas apkopšanas/izdaiļošanas darbus, arī skolas ekskursijas. Mātei bija laba balss, viņa mīlēja dziedāt, piedalījās vietējos koŗos. Bija arī liela rokdarbniece, man vēl tagad saglabājušies daži viņas darinātie baltie darbi un Madernieka rakstiem darināti spilveni. Abi vecāki bija lieli lasītāji un grāmatu krājēji, abi mīlēja ceļot. „Pirmo krievu gadu” [1940.g. – red.] mūsu ģimene pārdzīvoja relatīvi mierīgi, izvešanas mūs tieši neskāra, tomēr atceros, kā to pārdzīvojām kopā ar kaimiņiem un draugiem. Vācu okupācijas laikā tēvam bija jāpāriet uz citu darba vietu, sākumā viņš strādāja Rundālē, vēlāk Rīgā. Mans vecākais brālis tobrīd bija Skolotāju institūta audzēknis, dzimis 1923. gadā, tātad iesaucamos gados. Drīz viņam pienāca pavēle pieteikties Latviešu leģionā. Viņš kalpoja vācu darba dienestā, vēlāk austrumu frontē, tad atkal Vācijā. Kad 1944. gadā fronte pievirzījās pavisam tuvu Ķekavai, mani vecāki izšķīrās doties uz Vāciju, „lai vismaz abi dēli kaŗotu vienā frontes pusē”, un lai tur pārlaistu kaŗa beigas, jo par krievu armijas nežēlībām pret civiliedzīvotājiem tika daudz runāts. Doma bija, ka, kaŗam beidzoties, atjaunos pirmskaŗa robežas, arī Latvijas neatkarību. Tā mēs nonācām Vācijā, kur, pretēji mūsu iecerēm, pavadījām vairāk kā piecus gadus un no kurienes izceļojām uz Amerikas Savienotajām valstīm (kā labāko no piedāvātajām iespējām)
Tanī brīdī jau zinājām, ka mans vecākais brālis Vilnis kritis krievu gūstā, pārcietis filtrācijas nometņu šausmas Vorkutas apkaimē, atlaists no gūsta un tūlīt iesaukts Sarkanā armijā un strādājis darba bataljonos Narvā.

Vācijas nometņu laiku daudzi ārzemju latvieši atceras kā ļoti rosīgu saviesīgā un kultūras dzīvē. Tāds tas arī bija, jo izglītība, kultūra un sadzīve bija lietas, par ko varēja vairāk vai mazāk noteikt paši, turpretim, par to, kur un kā dzīvot, vai, ko ēst, noteica militārā pārvalde (mūsu gadījumā–angļu). Izbraucot no Latvijas, tikām sūtīti uz Gottenhafenu (tagad –Gdynia), tad Svinamindi (tagad –Swinojšcie), kādu laiku pabijām Pomerānijas centrā, līdz izdevās aizbraukt uz Šlezvigholšteinu (Schlezwig-Holstein). Tur kādā ciematā sagaidījām kaŗa beigas. Pēc neilga laika bēgļus sāka vākt kopā nometnēs, lai eventuāli sūtītu atpakaļ uz dzimteni. Mūsu dzimtene nebija brīva, tāpēc pēc garām skaidrošanām latviešiem (un citiem baltiešiem) atļāva palikt Vācijā kā „pārvietotām personām” (displaced persons – DP). Es savas DP gaitas uzsāku Rendsburgā, vēlāk skolas dēļ vairākkārt pārcēlos uz citu nometni, vidusskolu nobeidzu Pinebergā (Pinneberg), netālu no Hamburgas. Interesantā kārtā jauniešiem tas bija bezrūpīgs laiks. Mums nevienam nekā daudz nebija, labi, ja katram kāds kurpju pāris un viena vai divas kārtas drānu (atceros, ka es vienu gadu nostaigāju kaŗavīru tankos, tie bija vienīgie pieejamie apavi), ēst mums deva no kopkatla (dažreiz labāk, citreiz sliktāk, bet man, paldies Dievam, nekad nav bijis jācieš bads), mēs visi tikko bijām pārdzīvojuši briesmīgu kaŗu, visapkārt rēgojās drupu kalni, lielās pilsētas tobrīd knapi funkcionēja, bet mums bija jaunība un ļoti, ļoti gribējās dzīvot. Mūsu skolotāji bija lieli ideālisti, jo, lai gan viņiem neko lielu nemaksāja, viņi vāca grāmatas un lasīja mums lekcijas visos priekšmetos (par mācību grāmatām katram skolēnam tobrīd varēja tikai sapņot) un ar savu entuziasmu aizrāva sev līdz vai visu klasi. Tā noteikti nebija „normāla” skolas situācija, kā to saprotam šodien, tomēr mēs bijām pietiekoši labi sagatavoti, lai vēlāk daudzi veiksmīgi turpinātu studēt. Varu teikt aptuveni tā – pamatskolu pabeidzu Latvijā, vidusskolu – Vācijā, augstskolu – ASV.

1950. gadā ieceļojām Amerikā, mūsu galvotājs un darba devējs bija no Mičigānas (Michigan) štata. Mums bija līgums uz gadu, ka strādāsim amerikāņu fermā kā pusgraudnieki. Izpeļna no šī pasākuma bija tik maza, ka par „nopelnīšanu” nevarēja būt ne runas. Rudenī vienojāmies ar saimnieku, un viņš mūs atlaida, lai mēs varētu pārcelties uz pilsētu un sākt patiešām kaut ko pelnīt. Mēs ar tēvu strādājām fabrikās, māte par palīgmāsu slimnīcā, brālis – uz būvēm. Lai gan manas angļu valodas zināšanas nebija spožas, nākamā gadā nolēmu sākt nopietni mācīties un iestājos vietējā pirmā līmeņa koledžā. Līdztekus mācībām bija arī jāpelna, lai varētu samaksāt skolas naudu un paēst, par dzīvokli tobrīd gādāja vecāki. Kādu brīdi turpināju strādāt fabrikā vakara un nakts maiņās, no rīta gāju uz skolu, tad gulēt. Vēlāk strādāju kā apkalpotāja ēdnīcās, jo tas darba laiks vislabāk atbilda manam dienas plānam. Lai turpinātu uzsāktās studijas, pārcēlos uz Minesotu, kur man bija pazīstami citi latvieši manos gados. Minesotas universitāte – viena no lielākajām un arī labākajām starp citām tāda tipa valsts universitātēm – atrodas Mineapolē (Minneapolis), lielā pilsētā, kur bija iespējams atrast relatīvi labu darbu un piemērotu dzīvokli, lai visa ģimene varētu dzīvot kopā un tā ietaupīt uz iztikas rēķina. Pēc kāda pusgada man pievienojās arī vecāki. Brālis Alnis bija paspējis nodibināt savu ģimeni, viņš uz Minesotu neatbrauca.

Izšķīros studēt vācu valodu un pedagoģiju. 1955. gada jūnijā ieguvu pirmo grādu, kas deva tiesības mācīt vācu valodu vidusskolā (Bachelor of Science in Education/German major, English and Social studies minor). Tā kā biju sākusi strādāt universitātes bibliotēkā kā palīdze un ieinteresējusies par šo lauku, turpināju izglītību, lai iegūtu nākamo grādu (Amerikas izglītības sistēmā licencētam bibliotekāram jābūt vismaz maģistra grādam). 1958. gadā pabeidzu Minesotas universitāti otrreiz ar „Master of Arts in Library Science” un sāku strādāt universitātes bibliotēkas galvenā uzziņu nodaļā. Pa to starpu biju paspējusi apprecēties. Mans vīrs – Arvīds Drone – mēģināja ielauzties vietējā mākslas pasaulē kā gleznotājs. Amerikā ar mākslu nopelnīt iztiku ir diezgan grūti, parasti maize jāpelna citā laukā, tā arī mūsu gadījumā. Arvīds daudz gleznoja, izstādījās un guva samērā labus panākumus latviešu sabiedrībā, bet plašākas publikas ievērību un iespējas tā īsti arī neieguva. Komerciālā māksla, kas būtu labākā alternatīva šinī gadījumā, viņam nebija pa prātam, tā [r1] viņš pelnījās ar krāsošanas darbiem. Vēlāk mūsu ģimene izjuka. Pēc tam, kad man piedzima meita, es pārgāju strādāt uz Mineapoles skolu sistēmu kā bibliotekāre un kļuvu par Media Specialist (bibliotekārs, kas strādā ar visiem medijiem). Savu darba mūžu esmu pavadījusi divās vidusskolās, kopā tur nostrādājot gandrīz 30 gadu. Abas skolas, kuŗās man bija izdevība darboties, bija diezgan progresīvas savos meklējumos pēc labākām pieejām un metodēm, tā mūsu programmas bieži mainījās, un mēs paši bijām spiesti mainīties līdz ar tām. Varu teikt, ka garlaicīgi man darbā nekad nav bijis. 1993. gada vasarā pensionējos.

Līdztekus ikdienas darbam, latviešu sabiedrības veidošana un kopšana prasīja daudz no mūsu laika un izdomas. Amerikā katram ir tiesības veidot savu kopienu kā vien vēlas (ja tas tikai netraucē citu iespējas un brīvību), un to esam arī izmantojuši, radot savas draudzes, ceļot latviešu namus, veidojot sestdienas un svētdienas skolas, koŗus, tautas deju kopas, teātru un citu interešu grupas, vasaras nometnes un vasaras skolas bērniem un jauniešiem, utt. Tas viss ir prasījis daudz laika un pūļu, jo viss tika veidots ar labprātīgi ziedotu laiku un naudu – „pašu samests, pašu uzcelts, pašu izbaudīts”. Es pati nostrādāju vietējā latviešu skolā 15 gadus, galvenokārt kā latviešu valodas un literatūras skolotāja, piedalījos administratīvajā darbā, kalpoju vecāku padomē un kā sakarniece starp skolu un draudzi, kuŗas paspārnē skola darbojās. Arī draudzes vadības darbā esmu ņēmusi aktīvu dalību gandrīz visu šo laiku. Pēc aiziešanas pensijā vairākus gadus kalpoju kā vietējās draudzes priekšniece, arī Amerikas Latviešu apvienības (ALA) valdē kā Izglītības nozares vadītāja, arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekle. Šis darbs un iespēja satikties un sastrādāties ar tik daudziem citiem ļaudīm ir ļoti bagātinājis manu dzīvi un esmu ļoti pateicīga par šīm man dotām iespējām.

Nu jau vairākus gadus man pašai ir dzīvoklis Rīgā, kur pavadu diezgan daudz no sava laika. Esmu te atradusi iespēju piedalīties Okupācijas muzeja darbā, galvenokārt tulkojot viņiem nepieciešamos tekstus gan no, gan uz angļu valodu. Es ar prieku pielieku roku darbam, kas man liekas nozīmīgs. Pēc gaŗiem prombūtnes gadiem ir ļoti jauki te baudīt Latvijas dabas skaistumu un bagātīgo Rīgas kultūras dzīvi.

2005.gada marts

Jelgavas Bērnu un jaunatnes centrs “Junda”
Darbu sagatavoja Jūlija Terjuhina (Gidu sagatavošanas programma)
Programmas vadītājs A.Tomašūns

LIIS izstrādne