BAIBA DOMBROVSKA
Piedalījusies barikāžu janvārī (1991);
ar viņas dalību tolaik izveidojies
kora Gaudeāmus centrs (visi dziedātāji - barikāžu dalībnieki),
kurā joprojām pulcējas bijušie barikāžu dalībnieki
Mana mamma Baiba Dombrovska, kura Barikāžu laikā 1991.
gada janvārī bija notikumu centrā, pirms atbildēt uz maniem jautājumiem, teica:
„Šīs atmiņas ir ļoti privātas. Un katram droši vien tās ir tieši tādas. Man
pārsvarā gaišas, bet tajās tomēr gribas dalīties tikai ar tiem, kas tolaik bijām
plecu pie pleca.”
– Ar ko tev saistās šī leģendārā laika sākums?
– Ar kora „Gaudeamus” puišu zvaniem tavam tētim 13. janvārī ap pusseptiņiem no
rīta: „Nāc ārā, jāiet uz Vecrīgu, briest kaut kādas globālas lietas. Viļņā līst
asinis! Pa radio bija uzsaukums. Tu nedrīksti nenākt!!!”
Tētis aptuveni pirms pusstundas bija atbraucis no nakts darba Salaspilī, tāpēc
īpašu entuziasmu neizrādīja, vien atbildēja: „Drusku vajag nosnausties.
Konstatējiet, kas ir kas, un tad zvaniet vai pienāciet!” Tev tobrīd bija tikai
nepilni divi mēneši... Puiši atnāca pēcpusdienā. Ar ziņu, ka Vecrīgā top
barikādes un korim ir tikšanās katru vakaru, lai ietu dziedāt „karstajos
punktos”. Ar to arī sākās epopeja, kas turpinās nu jau gandrīz 19 gadu – sākumā
štābs, vēlāk klubs. Ne velti tevi sauc par „pulka meitu”. Stress, bezbailība un
dullums tev vārda tiešā nozīmē „ar mātes pienu iezīsts”.
- Barikāžu nedēļas noslēgums bija visai skumjš un asiņains. Kāda bija pati
nedēļa?
- Ļoti saspringta un interesanta. Ņemot vērā mūsu dzīvokļa stratēģisko atrašanās
vietu (Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī), te tiešām bija dzīvoklis-štābs
(visi smējāmies - „štab-kvarķira Smoļnij”), kur katru vakaru, pirms došanās
nakts reidā uz karstajiem punktiem, uz kafiju un maizītēm pulcējās vismaz četri
vai pieci tēta tuvākie kora draugi. Tie, kuri ir mūsu tuvākie draugi un
domubiedri joprojām... Cilvēki, ar kuriem ne viens vien sāls puds kopā apsēsts,
par kuriem pilnīgi droši zini, ka uz pleca vari gan savu sāpi izraudāt, gan
izsmieties tā, ka diafragma pie mandelēm. SAVĒJIE.
Un Vecrīga tolaik. Tas bija kas īpašs. Vieni no ieejas vārtiem, kas mūsu mājai
vistuvāk, bija pie Pulvertorņa. Joprojām tur, garām ejot, jūtu ugunskura dūmu
smaržu, tieši to, ko sajutu tajās nu jau tālajās janvāra dienās, kad gāju
apskatīt Vecrīgu, tevi stumjot ratiņos. Ar kafijas termosu un maizītēm tev
blakus. Un vienmēr bija kāds, kurš par šādu manu piedāvājumu izteica prieku un
pateicību.
Tava pirmā rīta barošana allaž sakrita ar laiku, kad tētis ar puišiem atgriezās
no Zaķusalas, Dzirnavu ielas (Lattelekom ēkas), Saeimas nama vai citiem
punktiem. Tad nu viņus visus, pēc dūmiem kā labu lauku kūpinājumu smaržojošus,
abas arī cienājām ar rīta kafiju un kārtējo maizīšu kalnu. Prasme dažu minūšu
laikā ne no kā uzradīt kaudzi ar sviestmaizītēm (un tā mūsu lielajā ģimenē
bijusi aktuāla allaž) pat bez sviesta man saglabājusies kopš tiem laikiem. Un
vēl šis laiks man pilnīgi noteikti saistās ar stalažām un krāsu smaržu, jo mūsu
lielajā istabā, kad vien bija brīvs no saviem barikāžu pasākumiem, aktīvi
darbojās viens no Rundāles pils restauratoriem... Bet zem stalažām uz matrača
vai tepiķīša allaž gulēja kāds barikāžu sargs, kam mājas tālu, bet drīzi vien
atkal jābūt ierindā.
Regulārs maršruts mums abām ik dienu bija arī uz tagadējo Ministru kabineta ēku,
kuras priekšā postenis bija manam Cēsu brālēnam un viņa kolēģiem melioratoriem.
Ar visu iespējamo tehniku. Cilvēki bija relatīvi mierīgi, pat ļoti apgaroti, ar
misijas izjūtu dvēselē un sejā. Ar apziņu – mūs no šejienes prom nedabūs, ja nu
vienīgi iznesīs... Baisi drīz gan pienāca arī šāds brīdis. Pēc relatīvi mierīgās
nedēļas ar lauksaimniecības un meža tehniku uz ielām, ar kūpošiem ugunskuriem,
stāstiem, dziesmām un gatavību it kā uz visu.
- Un asiņainā svētdiena?
- Tas ir īpašs, loti satraucošs un daudzpakāpju stāsts. Mēģināšu no viena gala
šo pavedienu pašķetināt.
1. pakāpe. Ir ļoti jauks, mierīgs janvāra vakars, kad nepūš nekādi auksti
vēji, un tētis, lai tev labāks miedziņš, izved tevi ap septiņiem vakarā nelielā
pastaigā. Pa Bastejkalnu, gar kanālu, Blaumani utt., kā jau katru vakaru, nekā
īpaša...Atgriežaties abi bez dažām minūtēm astoņos, lai noskatītos „Panorāmu” un
„” Labvakar”.
2. pakāpe. Bez dažām minūtēm astoņos no ciemošanās pie draudzenes
Biķernieku ielā atgriežas arī vecmāmiņa. Ar domu, ka gribas redzēt „Panorāmu” un
„Labvakar” puišus un uzzināt, kas jauns tad nu barikāžu nedēļā Latvijā noticis.
3. pakāpe. Raidījumā „Labvakar” izskan ziņa, ka Rīgā viss mierīgi. Gaidām
barikāžu puišus uz ikvakara kafiju, top maizīšu kaudze... Un pēkšņi aiz loga
tāds troksnis, it kā no automašīnas piekabes birtu ārā tukšas bleķa mucas.
Pieeju pie loga un redzu, ka uz toreizējās Rīgas domes (tagadējās Ārlietu
ministrijas) kāpnēm stāv vairāki vīri ar melnām maskām uz sejas un šauj piramīdu
(toreiz tādu vēl nebija) virzienā. Pilnīgi sirreāla izjūta. Jo krustojumā
apstājies trolejbuss, no kura lec ārā cilvēki un mūk pāri laukumam, virs kura
spindz lodes. Baisas izjūtas - maskotie vīri raida lodes visos virzienos, arī uz
mūsu logu pusi...
4. pakāpe. Savācu jūs, visus trīs bērnus, uz koridoru, kur sienas
visbiezākās. Ar domu – ja gadījumā šauj, te varbūt netrāpīs. Un šajā brīdī
dzirdu mežonīgu rosību kāpņu telpā – skrejošu soļu troksni, lamas krievu valodā,
durvju sišanos... Tikai vēlāk saprotu, ka mūsu mājas kāpņu telpa un bēniņi
(tobrīd vēl bez kādām kodu atslēgām un šifriem) ir bijis viens no ceļiem uz
Iekšlietu ministriju un tās jumtu...
5. pakāpe. Tētis zvana uz TV un ziņo – nav viss Rīgā mierīgi. Notiek
trakas lietas. Pēc brīža šī informācija izskan arī televīzijā. Un vēl pēc laika
TV jau ziņo par šaudīšanos Bastejkalnā un Esplanādē. Baisi. Pirms nieka
pusstundas tur pastaigājās mani mīļie... Bet no manas barikāžu komandas nav
nekādu ziņu, lai gan tradicionālais kafijas un maizīšu laiks jau sen pāri... Jā,
mobilo sakaru tolaik vēl nebija.
6. pakāpe. Galvenais – man pašai saglabāt mieru, lai vai kā dreb sirds,
jo divus mēnešus vecajam bērniņam jāpaēd vakara maltīte un jāliekas gulēt.
Laikam jau man izdodas. Šaušana aiz loga mitējusies, tā tagad atskan tālāk,
Iekšlietu ministrijas virzienā. Arī skriešana kāpņu telpā beigusies. Mūsu
drosmīgā vecmāmiņa bez bailēm iet pie loga, to pat atver un saka: „Interesanti,
kas te īsti notika? Vai tad neviens par to neko neziņos?”
7. pakāpe. Ziņo. „Labvakar” jau satraukti stāsta par notikumiem mūsu
kvartālā. Tagad grūti atcerēties, kā, kas un cikos notika, bet ne jau tas
svarīgi. Drīz vien uzzinām, ka tā nav vis bijusi tik tāda nevainīga
pašaudīšanās, sak’, izbliezīsim liekās patronas, lai nav līdzi jāstaipa...
Diemžēl ir ievainotie un arī upuri. Visdažādākie. Operators Andris Slapiņš, divi
milicijas darbinieki, kāds skolas puika, kurš pilnīgi nejaušas sakritības dēļ
trāpījies Bastejkalnā tieši apšaudes brīdī. No ievainojumiem vēlāk mirst arī
otrs Jura Podnieka grupas operators Gvido Zvaigzne.
Baisi. Ja vien šis vārds spēj ietvert to emociju gammu, kas tonakt mūs visus
pārņēma.
Telefons zvana vienā laidā, radi, draugi un paziņas interesējas, kas notiek, vai
mēs visi vēl dzīvi, kas redzams uz ielas. Tolaik tas likās varbūt drusku
smieklīgi, bet tagad, lēnām pārdomājot notikušo, jāsecina, ka varēja būt visādi.
Tētis atcerējās, ka Bastejkalnā, kad ar tevi tur ap pusastoņiem pastaigājies,
esot bijis gandrīz baiss, nedabīgs klusums, kaut kādas dīvainas izjūtas gaisā,
kas arī likušas griezties uz māju pusi brīdī, kad it kā vēl varētu kādu līkumiņu
izbraukt.
Nākamā pakāpe. Nu jau bez skaita. No „Gaudeamus” puišiem joprojām nav
nekādu ziņu. Viņu mājinieki satraukti zvana mums, labi zinot, ka puiši, kā jau
katru vakaru, devušies uz Vecrīgu. Diemžēl mierināt nespējam, jo pie mums tā arī
neviens nav parādījies. Televizors, protams, mums ieslēgts, ik pa brīdim tur
uzzinām ko jaunu. Lai cik rūgts būtu dzirdētais, labāk tomēr ir šāda zināšana
nekā pilnīga neziņa. Ir jau gandrīz pusnakts, kad pie durvīm atskan ilgi
gaidītais norunātais zvans. Viņi ir divi. Nākuši no Vecrīgas ar milzīgu līkumu –
gar pili, tad gandrīz līdz ostai, tad līkumu līkumiem cauri Strēlnieku dārzam,
pāri kanālam, gar Nacionālo teātri. Ilgi pūlējušies pierunāt miličus, lai
pārlaiž pāri Valdemāra ielai un ielaiž šajās durvīs, jo viss kvartāls starp
Valdemāra ielu, Raiņa un Kalpaka bulvāri un Reimersa ielu esot aplenkts. Par
Bastejkalnu pat nerunājot. Gan milicija, gan armijnieki, gan vēl visādi šaubīgi
tipi... Satraukums un nogurums ir tik milzīgs, ka puiši 15 minūšu laikā burtiski
aizmieg pie galda. Jo te ir miers, siltums un drošība. Te ir štābs. Bet mēs, kas
vēl neguļ, pagūstam saklausīt aicinājumu notikuma aculieciniekiem doties uz
Ģenerālprokuratūru, lai sniegtu iespējami precīzākas ziņas par notikušo. To
tētis arī dara jau nākamajā rītā. Bet atnāk stipri vīlies, jo nez kāpēc neviens
negrib ticēt, ka šāvieni bijuši arī pie Rīgas domes, ka bijis apturēts
trolejbuss, panikā no tā bēgošie ļaudis, skrejošie svešinieki mūsu kāpņu
telpā...
Pēc pāris stundām parādās arī brālēns ar kolēģiem no Ministru kabineta
pozīcijām. Viss. Barikādes beigušās. Visiem pavēlēts braukt mājup.
- Un tālāk?
- Tālāk atmiņā spilgti palicis 1991. gada augusts. Puča laiks. It kā bez
šaušanas zem mūsu dzīvokļa logiem, bet toties ar bruņutransportieri zem tiem, ar
krievu armijas helikopteriem pavisam zemu virs Esplanādes kokiem, ar tanku
kolonnām, kas ar mežonīgu dārdoņu naktīs brauca pa Valdemāra ielu. Katrā ziņā
1991.gada augusta puča izjūtas (vismaz man) bija daudz baisākas un
nepatīkamākas. Bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts...
„Mūsu barikāžu laika štābs joprojām ir vieta, kur savējiem pulcēties. Ar laiku
mainījās nosaukums, pārtopot par klubu. Bet visi tie, kas šeit bijām 1991. gada
janvāra dienās, kopā esam joprojām. Savējie. Tie, kas sapratīs arī no pusvārdiem
vai bez vārdiem Ar sirdi... 2010. gada janvārī mums jau 19! Tikpat, cik šodien
Tev.”
2009.gada novembrī
Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Sagatavoja 12.5 klases skolniece Ilze Ozola
Konsultēja skolotāja Dace Simsone
Publicēts ar 1991. gada barikāžu muzeja atbalstu