JĀNIS DINEVIČS

inženieris enerģētiķis, politisks un valsts darbinieks.
Atmodas dalībnieks, Latvijas Augstākās padomes deputāts (1990 – 1993),
1990.gada 4.maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Esmu dzimis 1948. gada 24. jūlijā Rīgā. Tēvs Vladislavs Dinevičs (1911 – 1971) uzauga Rīgā, ģimenē, kurā viņa tēvam Jāzepam bija 13 bērnu. Mans tēvs bija iesaukts leģionā 1943.gadā; karu beidza Kurzemes katlā, no turienes kā karagūsteknis nonāca Vorkutā. Tēvs bija amatnieks, kurpnieks, pēc atgriešanās no Vorkutas strādāja celtniecībā. Uzaugu Bolderājā kopā ar gadu jaunāko māsu Māru. Māte Elizabete (1904 - 1999), viņas tēvs Jānis Ozoliņš nāk no vecajiem bolderājiešiem. Dzīvojām mātes senču būvētajā mājā, kurai jau tolaik bija ap simt gadu. Māte rūpējās gan par mūsu iztiku, gan izglītošanu, un nedaudz arī stāstīja par agrākajiem laikiem, taču Latvijas vēsturē īpaši zinošs nebiju. Viņai bija sabiedrisks amats – ielu komitejas priekšsēdētāja (padomju laikā amatpersona, ko ievēlēja privāto māju iedzīvotāji).
Mācījos 19.vidusskolā, biju fiziski spēcīgs, sportoju un man patika izcelties ar spēku. Kad matemātiku sāka mācīt skolotājs Aleksandrs Kelps, katras stundas sākumā bija 5 minūšu kontroldarbs par iepriekšējo vielu (izpildes laiku noteica ar hronometru). Tā kā par mācīšanos interesējos maz, atzīmes bija sliktas. Reiz skolotājs teica: „Jāni, es zinu, tu šajā klasē ar spēku vari pieveikt jebkuru, bet manā kontroldarbā nekad tu nebūsi pirmais!” Tomēr pēc trim mēnešiem es biju pirmais! Kļuvu arī par tā saukto politinformāciju vadītāju – pienākums bija regulāri lasīt avīzes un pirms stundām vairākās klasēs stāstīt par aktuālajiem notikumiem.
Vienmēr biju ļoti patstāvīgs, zināju, ka par visu jāatbild pašam. Jau no 7.klases vasarās sāku strādāt. Mātes nopelns, ka viņa ļoti iestājās par manu izglītību. Augstskolā stājos, jo tolaik tā glāba no iesaukšanas obligātajā karadienestā Krievijā. RPI Elektroenerģētikas fakultāti izvēlējos tāpēc, ka tā bija stipri matemātiska. Mācījos, brīžiem paralēli strādāju. 4. un 5. kursā biju teicamnieks. Jau 4.kursu beidzot man piedāvāja strādāt fakultātē par asistentu – vadīt nodarbības vakara nodaļas studentiem, kas bija vecāki par mani. Es, lai izskats būtu solīdāks, sāku audzēt bārdu un nekad vairs neesmu no tās šķīries. Ģimene tika nodibināta studiju laikā, man ir sieva Vija, tagad dēlam Dāgam drīz būs 40 gadu. Ir trīs mazbērni: divas mazmeitas mācās (Terēze 10. klasē, Estere - 3. klasē) un mazdēls Kristofers, kam vēl pāris gadu līdz skolai.

Tautas frontē iesaistījos neilgi pēc radošo savienību kongresa, kad Viktors Avotiņš un Jānis Gulbis TV aicināja cilvēkus doties uz Rakstnieku savienību, lai veidotu tautas fronti. Biju RPI pasniedzējs, nolēmu, ka man ir jāiet – cik tad var sēdēt malā. Tolaik kā enerģētikas eksperts biju kopā ar O. Snipu un D. Īvānu, kad viņi protestēja pret Daugavpils HES būvi, kas mums draudēja ar jauniem migrācijas uzplūdiem no PSRS. TF sastapos ar Sandru Kalnieti, kura aicināja mani iesaistīties atbalsta grupu veidošanā visā Latvijā, iepazīstinot cilvēkus ar TF idejām. Es sāku vadīt LTF lektoru grupa. Lielākie tematiskie bloki bija Latvijas patiesā vēsture (Ribentropa – Molotova pakts, PSRS nelabvēlīgā ekonomiskā situācija, Latvijas ieguvumi un zaudējumi PSRS sastāvā u.c.). Sākām tiešus kontaktus ar tautu gan Mākslas darbinieku namā, gan Planetārijā, gan darba kolektīvos jau pirms TF dibināšanas kongresa. Pēc tam bija jāturpina, jo tolaik iecerētā avīzes „Atmoda” izdošanas atļauja netika dota un, tā kā KP mums pretī izveidoja interfronti, bija nepieciešams skaidrot TF mērķus vēl aktīvāk. Kas saskārās ar šiem interfrontiskajiem kolektīviem, tas pārstāja runāt par to, ka TF nav pietiekami radikāla, ka viņa nepietiekami konsekventa vai ka evolūcija bijusi par lēnu u.tml. Tajā laikā neatkarības vārds vēl nekur atklāti netika saukts. Mums bija jārēķinās ar situāciju.
Esmu pārliecināts, ka TF lektoru darba rezultāts parādījās fantastiskajā iedzīvotāju balsojumā referendumā par Latvijas neatkarību 1991.gada martā: par – 73 % !

LTF 2. kongresā tiku ievēlēts Domē un kļuvu par Domes valdes priekšsēdētāja vietnieku. Pārgāju algotā darbā uz LTF. Lektoru darbs turpinājās, jo pieprasījums bija milzīgs (kopumā nolasījām 2000 lekciju). TF darbība jau bija skārusi arī rietumos dzīvojošos latviešus, Ģ. Zēgners (Vācija) kļuva par valdes locekli. Kad trimda bija sapratusi, ka mēs neesam ne komunisti, ne čekisti, savu iespēju robežās tā darīja daudz laba. Piemēram, iecere par Abrenes pils izveidi Francijā kā vienojošu centru. Uz tur organizēto PBLA u.c. rietumu latviešu organizāciju un LTF vadības sanāksmi 1989.gadā braucu arī es. (Mans pirmais ārzemju brauciens, jo pirms tam izbraukšana man nebija atļauta (nebiju KP biedrs, bet tēvs - bijušais leģionārs).

1990. gadā tiku ievēlēts par AP deputātu un pēc I. Godmaņa izvirzīšanas par LR premjerministru vadīju LTF frakciju. Pēc puča strādāju valdībā par valsts ministru (1991-1993), biju atbildīgs par sarunām ar Krieviju par tās armijas izvešanu un starpvalstu attiecību noregulēšanu. Tas bija AP LTF frakcijas lēmums.
Tas, ka armijai jāaiziet, izrietēja no ASV un M. Gorbačova vienošanās. Diskutējams bija jautājums par izvešanas termiņiem; galvenie vilcināšanās iemesli bija Krievijas pusē – nebija dzīvokļu. Atvaļināto karaspēka kontingentu mums nācās atstāt, tāpēc bija jālemj par viņu sociālajām garantijām Latvijā. Jautājumi sāka risināties, kad B.Jeļcins kļuva par Krievijas Federācijas prezidentu. Skaidrs, ka uz atomieročiem tiesību pārņēmēja bija Krievija, bet sociālos jautājumus bija jāpalīdz risināt arī mums. To arī veicām, bet armijas īpašumu pārņemšanā mūsu taktika nebija pareiza. Lielie militārās nozīmes uzņēmumi šeit bija ar modernām tehnoloģijām, un Krievija piedāvāja – jūs saņemsiet visu darba kārtībā līdz pēdējai skrūvītei, ja vien veidosim kopuzņēmumus ar vienādām daļām (50 : 50). Krievijas sarunās es, būdams pārliecināts, ka tieši tā jādara, parakstīju kopējo nodomu protokolu. Bet Augstākā Padomē vadītāji „man noņēma skalpu”, un Latvija atsauca šo vienošanos. Sarunu turpmākai vadīšanai iecēla Mārtiņu Virsi, es biju viņa konsultants. Man bija šoks – gribēju valstij, tautai, izrādījās – nekas nav vajadzīgs. Šodien mums ir grausti, nav rūpnīcu, nav produkcijas.

5. Saeimā LSDSP, kuras sarakstā piedalījos vēlēšanās, netika ievēlēta, sasprindzinājums, kādā dzīvoju, atslāba.
Taču aizvadītais laiks man bija devis neaizmirstamas izjūtas: tik nozīmīgu darbu darīt – tas bija ļoti liels garīgs pacēlums. Balsojums 4.maijā par neatkarību – tas ir mūža notikums. Un neaprakstāmā vienotības sajūta – 250 000 dalībnieku LTF mītiņā Daugavmalā pēc notikumiem Lietuvā. Mēs saucām un mums atsaucās, jo mērķis bija cēls – brīvība, neatkarība. Puča laikā nejutu nekādu baiļu – bija jādara darbs. Tās ir mūža virsotnes.

Tagad jau 20 gadi veltīti politikai.
LSDSP esmu kopš 1989.gada – šī partija man ir simpātiska ar savu sociālo programmu, ar sociālā atbildīguma jēdzienu, ar 106 gadus ilgo pastāvēšanu Eiropā un Latvijā. No 1990. gada epizodiski biju LSDP un LSDSP priekšsēdētājs. Es cienu vācu sociāldemokrātu Villiju Brantu – Eiropas sociāldemokrātu patriarhu, šī virziena partijas ir lielākās Eiropā; Latvijā mūsu izcilākie sociāldemokrāti ir Rainis – neatkarīgās Latvijas karotājs, Bruno Kalniņš – LSDSP patriarhs. Pateicoties viņam LSDSP nebija pārtraukusi darbību arī 2.pasaules kara laikā. Man tuvas ir partijas, kas uztur spēkā vēl 20.gs. sākumā sociālistu izvirzītās prasības – visai sabiedrībai vienādas izglītības un veselības aprūpes iespējas.
Ne es, ne mani senči nav piederējuši turīgām aprindām. Un es skaidri zinu, ka izglītību, kuru ieguvu padomju laikā, es nevarētu iegūt pašlaik, ja man būtu toreizējais statuss. Jo es nevarētu to nopirkt. Un es nevarētu darīt to, ko esmu darījis, ne savā, ne Latvijas labā. Ir noziedzīgi cilvēkus atturēt no izglītības materiālā stāvokļa dēļ.

Pēc neatkarības atgūšanas partijas darbs Latvijā tika atjaunots. Tas notika ar milzu kolīzijām, jo domstarpības radās starp tiem, kas gribēja saglabāt iepriekšējo trimdā veidojušos partijas seju (LSDSP Ārzemju komiteja), kamēr citi, to vidū arī es, gribējām rīkoties atbilstoši Latvijas apstākļiem. Pirmos pārstāvēja Valdis Šteins un viņa uzstādījums bija – neliela profesionāļu partija, starp kuriem nedrīkst būt neviens bijušais KP biedrs. Mans uzskats bija – latviešu tauta nav tik bagāta, lai 40 vai 50 tūkst. aktīvu cilvēku liegtu brīvi izvēlēties sev piemērotāko partiju.
Ja paskatāmies, kāda bija LTF 2.kongresā pieņemtā programma, tad tā bija sociāldemokrātiska! Tieši tolaik, kad LTF bija ap 200 tūkst. cilvēku, liela daļa no tiem varēja kļūt par lielas masu partijas biedriem. D. Ivāns, I. Godmanis, J. Škapars, S.Kalniete, J.Kinna, J.Dinevičs – mēs sapulcinātu tūkstošus, ne tā kā šodien, kad partijās ir tikai daži simti. Taču tolaik mēs par to nevienojāmies.
Vēlāk, pēc LSDSP atjaunošanas Latvijā „attiecību skaidrošana” partijā starp Valdi Šteinu un domubiedriem un mani un maniem atbalstītājiem, godīgi sakot, nevienai pusei neko nedeva. Turklāt tautai tobrīd šķita, ka sociāldemokrātu idejas (vairums tās uztver kā „kreisās”) nav vajadzīgas. Visiem šķita, ka viņi kļūs par darba devējiem, nevis par darba ņēmējiem.

Solidaritāte starp darba devējiem un darba ņēmējiem – tas ir tas, kā trūkst pašlaik Latvijā. Sociālais taisnīgums un solidaritātes ideja starp sabiedrības daļām – tās ir nemirstīgas, un pasaulē notiekošais rāda, ka par tām nedrīkst aizmirst. Krīzes apstākļos mēs neesam spējuši pieņemt likumu par progresīvo ienākumu nodokli – tas ir tikai viens no daudziem negatīviem piemēriem. Turklāt vairākumā pasaules valstu šāds likums ir norma !
Tautai ir jāsaprot – ja paši nepiedalīsies procesos un necīnīsies – attīstības nebūs. Ja nekļūsti par partijas biedru, tad vismaz par aktīvu atbalstītāju, kam ir tiesības prasīt atbildību no partijas. Sabiedrības pasivitāte – tas ir nožēlojams mūsu postkomunisma mantojums. Es prognozēju, ka ne ātrāk kā pa trim sasaukumiem, ir iespējams nomainīt Saeimas sastāvu ar jaunākām paaudzēm tā, lai neciestu lēmumu kvalitāte. Bet pirms tam ir vēl kvalitatīvi jāmainās mūsu attieksmei pret sociāldemokrātu idejām un pieredzi gan pasaulē, gan pašu mājās.

LSDSP ar saviem deputātiem Rīgas Domē ir bijusi pārstāvēta pēdējos divos sasaukumos. Es piedalījos vēlēšanās 2005.gadā un kļuvu par deputātu (2005 – 2009). Līdz priekšsēdētāja A.Aksenoka nomaiņai strādāju opozīcijā; kopš 2007. gada biju priekšsēdētāja vietnieks (pārzināju sociālos, komunālos (arī dzīvokļu celtniecības) un vides jautājumus).
Pirms LSDSP ienākšanas Rīgas Domē tā 10 gadus nebija būvējusi jaunus pašvaldības dzīvokļus. Tā kā Domei nebija sava dzīvokļu fonda, tā īres cenas nevarēja ietekmēt. Dzīvokļu privatizācija bija radījusi rīdziniekiem bezizejas stāvokli, jo īpašnieku namos cenas strauji cēlās. Tie bija mūsu lēmumi, ar kuriem atsāka būvēšanos Dreiliņos. Lielu atbalstu mazturīgajiem iedzīvotājiem sniedzām ar sociālajām mājām, kuru izveidi mēs turpinājām. Kopā ar valdību izveidojām arī pārcelšanās pabalstu sistēmu, lai atvieglotu izdevumu nastu tiem, kam bija jāpārceļas no namīpašnieku dzīvokļiem.
Taču joprojām nerisināts ir jautājums par dzīvokļu fonda apsaimniekošanu, jo lielākā daļa privatizēto dzīvokļu izmanto pašvaldību namu pārvalžu pakalpojumus, nepārejot uz privāto apsaimniekošanu. Likums ir pieņemts, bet netiek pildīts. Tas ir slogs pilsētas pašvaldībai, jo par pašreizējām iedzīvotāju iemaksām nav iespējams sasniegt kvalitatīvu fonda aprūpi. Mūsu tautai vēl nav izveidojusies saimnieka domāšana un atbildība; lai aprūpe ir nepietiekama, ka tikai samaksa zema. Taču tas radīs problēmas nākotnē. Pretstats Tallina, kur jau sen vairs nav nevienas pašvaldību namu pārvaldes.
Ar darbību domē esmu apmierināts - 2009.gadā mēs atstājām pilsētu labā stāvoklī, budžetā bija 80 milj. Ls pārpalikums.
Domājot par Rīgu, uzskatu, ka mūsu galvaspilsētas ambīcijas varētu būt lielākas – Rīgai jābūt ne vien Baltijas, bet gan Ziemeļvalstu galvaspilsētai. Tādēļ daudz straujāk jāattīsta infrastruktūra, jāattīsta pašvaldību saimniecība. Tāpēc es arī balsoju par Dienvidu tilta 2. un 3. kārtas būvi.

90.gadu otrajā pusē pievērsos arī komercdarbībai - Ogres rajonā, Krapes pagastā kopā ar sievu un dēlu izveidoju zemnieku saimniecību Gosupi, kurā tika attīstīta piena pārstrāde, galvenokārt jogurta ražošana. Bija laiks, kad ražojām ap 40% no Latvijā pārdotās jogurta; tagad apjomi krietni mazāki. Pēc 2000.gada attīstīts meitas uzņēmums „Gosupu nekustamie īpašumi”, kas saņēmuši atļauju uzstādīt saules elektrostaciju ar jaudu 1,6 megavati. Šī enerģija ir vidi saudzējoša, un tās izmantošanai nav šķēršļu - brīvas zemes, kur izvietot saules baterijas, Latvijā netrūkst. Tikai žēl, ka Latvijā enerģētikas jautājumos nemācāmies no Eiropas prakses, kur nepazīst kvotu sistēmu un uzņēmējs zina spēles noteikumus 20 gadu uz priekšu.

Atceroties laiku pirms 20 gadiem, kopā ar D. Īvānu esam sagatavojuši dokumentālu grāmatu „Brīves buramvārdus meklējot” ar audio disku, kas liecina, kāda bija LTF 1988. gadā. Tie ir LTF lektoru grupas mācību semināra audioieraksti, jo mums, strādājot sarežģītās auditorijās, kur lekciju apmeklētāju vidū bija cilvēki ar klaji naidīgiem uzskatiem, bija jāprot diskutēt. Tagad šos vēsturiskos ierakstus var klausīties un izlasīt papīra formātā kopā ar maniem komentāriem. Mūsu tautas zaudējumus un ieguvumus gan sabiedrība, gan vēsturnieki un politologi var vērtēt tikai saprotot, kā mēs sākām veidot LTF programmu toreizējās „perestroikas” (pārbūves) rāmjos. Tur ir Eduarda Berklāva, Viļa Krūmiņa, Jura Bojāra, Itas Kozakēvičas, Jura Rozenvalda, Valentīnas Zeiles un citu ieraksti. Seminārs notika pēc I LTF kongresa un uzdevums bija vienoties, kā atspoguļosim LTF programmu. Lektori bija unikāli cilvēki, kas brīvprātīgi gāja un brauca, neprasot nekādu samaksu. Ar šo grāmatu es gribu pateikties viņiem par ieguldījumu Latvijas neatkarības balsojumā.

Vēl divi cilvēki, kas jāgodā par mūsu neatkarības atgūšanu, ir Aleksandrs Jakovļevs un Boriss Jeļcins. Aleksandru Jakovļevu pēc Tautas frontes izveidošanās Gorbačovs bija atsūtījis inspicēt, kas Latvijā notiek. Viņa nopelns ir tas, ka viņš apliecināja – viss norit PSKP vadītās pārbūves ietvaros. Ar to bijām ieguvuši iespēju strādāt tālāk. Boriss Jeļcins – īsta krievu dvēsele, viņš bija stingri godprātīgs pret Latviju. Biju tūlīt pēc puča viņa kabinetā Kremlī, kad viņš parakstīja „Latvijas brīvlaišanu”. Vēlāk viņš atbrauca atpūsties uz Jūrmalu un mūsu AP un MP vadība bija uzaicināta pie viņa uz pusdienām. Piedalījāmies ar dzīvesbiedrēm. Jeļcina teikto tostu es atcerēšos visu mūžu: „Jūs aizejat. Skumji. Bet jūs esat. Ar jums ir izrīkojušies ne sevišķi toleranti. Bet es esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu attiecības ar jums būs labākas nekā ar tiem, kas paliek.”
Tajā brīdī tas skanēja ļoti spēcīgi. Žēl, ka gluži piepildīties tam nebija lemts.

Zināmu vilšanos esam pārdzīvojuši visi. 90.gados mūsu privatizācijas lēmumus ietekmēja ne tik daudz racionāli, kā emocionāli apsvērumi. Griba atgūt savu īpašumu, nezinot pat, ko ar to darīt, bija dominējošā kā vairākumam zemnieku, tā arī rietumu tautiešiem. Uzstādījums bija, ka tagad katrs būs īpašnieks un darba devējs, un ka viņiem ar „plikadīdām” bez īpašuma nebūs nekas kopējs. Bet pasaulē proporcija starp uzņēmumu īpašniekiem un darba ņēmējiem ir 80 : 20 ! Traģēdija bija tā, ka mums Latvijā neizdevās strādāt ar tiem 80 %, kas tolaik sapņoja iekļūt šajā 20 % kategorijā. Te jau ir tās milzīgās vilšanās sakne. Ja mēs būtu īstenojuši sociāldemokrātu praksi, kāda ir Eiropā starp darba devēju un ņēmēju, aina būtu citāda. Bet tolaik sabiedrība dzirdēja un saprata tikai vienu: kreisie - tie ir par krieviem un komunistiem; labējie – tie ir tie labie, viņi ir par latviešiem. Sociāli atbildīga ekonomika un politika nevienam neinteresēja. (Arī šobrīd interesē maz. Kas gan ir mainījies pēc 2008.gada „lietussargu revolūcijas”?)
Tomēr būtiski, ka spējām vienoties, lai iestātos ES. Tā mēs paglābāmies no diviem lieliem apdraudējumiem – no vienas puses Krievija, no otras – Amerika. Pareizi bija izvēlēties ES. Globalizācija ir mainījusi ne tikai mūsu, bet arī Eiropas situāciju. Un situācijas maiņai mums ir jāgatavojas pastāvīgi.

ATTĒLI
1. J. Dinevičs 90.gadu nogalē (personīgais arhīvs)

Krāsainais portrets no www.mango.lv

2010.gada aprīlī
Informācija (2000) atjaunota sadarbībā ar J. Dineviču, ievietota ar „4.maija Deklarācijas kluba” atbalstu