VILMA DADEIKA
angļu valodas skolotāja, LTF biedre
Vilma Dadeika dzimusi 1943.gada 14.februārī.Vecāki, Fricis
un Emīlija Jansoni, bija kolhoznieki. Bērnība un skolas gadi pagāja Kuldīgas
rajonā Snēpeles pagastā. 1950.gadā Snēpelē Vilma sāka iet skolā. Viņai ir daudz
ko stāstīt par skolas gadiem:
Viss skolas laiks pagāja skolēnu, skolotāju un vecāku savstarpējās cieņas un
uzticēšanās gaisotnē. Sekmes mācībās skolēniem, protam, bija dažādas, taču
nebija tā saukto nelabvēlīgo ģimeņu, kuru skaits tagad fantastiski pieaug.
Vecāki bija pilnīgi atbildīgi par savu bērnu uzvedību gan skolā, gan ārpus tās,
tāpēc par zemu uzvedības kultūru nevarēja žēloties. Tolaik visiem skolēniem
pirmajā vietā bija pienākums, nevis nemitīga cīņa par savām tiesībām. Diendienā
nēsājām formas tērpus, kleitās tērptus zēnus redzējām tikai karnevālos. Meitenēm
pie formas tērpa obligāta bija tīra, gaiša apkaklīte. Baltās tad bija sašūtas
vairumā. Vēlāk mēs jau bijām iemanījušās valkāt arī gaiši zilas un rozā.
Skolas gados bija daudz priecīgu notikumu. Visspilgtāk atmiņā saglabājušās
Jaungada balles, kurām gatavoties sākām jau novembrī. Skolotāji mūs tik ilgi
dresēja, kamēr sasniedza augstāko līmeni, ko spējām sasniegt dziesmā, dejā,
izteiksmīgajā runā un vingrošanā. Jaungada ballēs piedalījās arī visi vecāki.
Kopējas dejas, rotaļas un dziesmas ieilga krietni pāri pusnaktij. Vai nav
savādi, kā šīs trīs ļaužu grupas cita citu netraucēja? Cik man zināms, šāda
tradīcija bija arī Skrundas Ventmalas skolā (Skrundas 7-gadīgā skola).
Skolu Vilma pabeidza 1961.gadā. Pēc tam divus gadus strādāja kolhozā par
kontrolasistenti. viņa stāsta:
Tolaik bija tāds lēmums par to, ka pirms studēšanas jāparāda sevi praktiskā
darbā. Ja nebija ieraksta darba grāmatiņā, neļāva stāties augstskolā.
Lauciniekiem bija vēlams strādāt kolhozā. Tā es strādāju diezgan nepatīkamu
darbu, kas bija saistīts ar visai lielām grūtībām, biju kontrolasistente. Mans
uzdevums bija staigāt pa govju fermām, novietnēm, paņemt piena paraugus un
noteikt tauku saturu, pārbaudīt vai pienotava mūs nekrāpj. Darbā bija jāiet jau
naktī, lai būtu uz rīta slaukšanu. Tas bija visai nepatīkami, sevišķi ziemā.
Vilma iestājās Latvijas Valsts universitātē 1963.gadā, to pabeidza 1968.gadā. Kā
Vilma vēlāk kļuva par angļu valodas skolotāju, kaut tas nav bijis viņas
aicinājums, viņa stāsta:
Skolas laikā (un arī vēlāk dzīvē) patika ceļot, vērot dabas ainavas. Laikam
tāpēc mani pārdrošie sapņi saistījās ar ģeoloģiju. Šo zinātni nevarēja apgūt
Latvijā. Būdama meitene no laukiem, nebiju gatava doties iekarot kādu no PSRS
lielpilsētām. Galu galā kaut kur bija jāmācās, tāpēc devos uz Latvijas Valsts
Universitāti. Angļu valoda padevās viegli, kaut arī skolotājas biežās slimošanas
dēļ skolā bija nācies strādāt galvenokārt patstāvīgi. Spilgts piemērs viedajam
teicienam, ka svešvalodu nevar iemācīt – to var tikai iemācīties.
Vilma
par savu darbu Skrundas 1.vidusskolā runā ar lepnumu:
Kad velk kopā datus par atzīmēm angļu valodas centralizētajos eksāmenos, tad
Skrundai šie rādītāji ir stipri virs rajona vidējā līmeņa un arī virs republikas
vidējā. Vairāki mūsu skolas beidzēji studē tālāk angļu valodu Ventspils
augstskolā. Tā ir mūsu prestižākā augstskola. Varbūt viņiem skolā es kaut ko
devu.
1988.gadā Vilma iestājās Tautas Frontē. Pati uzskata, ka nav bijusi starp
aktīvākajiem, jo nav izdevies aizbraukt uz barikādēm. Bija jāstrādā. Tomēr
Atmoda atstājusi paliekošas atmiņas:
LTF mēs bijām progresīvi domājoši cilvēki kā, piemēram,
Guna Rūsīte. Bieži sagājām kopā, runājām. Es
kopā ar vīru aizbraucu uz lielo manifestāciju Daugavmalā. Cilvēku bija ārkārtīgi
daudz, pārdzīvojums liels. Kad aizgājām uz Rīgas centru, ielas bija tukšas, visi
cilvēki bija krastmalā... Vakarā, kad pārbraucām mājā, skatījos manifestāciju
otrreiz televīzijā.
Tajā laikā ļoti pirkām laikrakstu “Atmoda”. Tas toreiz bija kaut kas agrāk
nepiedzīvots. Tur varēja rakstīt brīvi par visu, kas notiek.
Pēc TF laikiem Skrundā esmu bijusi atceres brīžos pie piemiņas akmens
izvestajiem cilvēkiem, kas Atmodas laikā novietots dzelzceļa stacijā. Vienreiz
pat runāju.
Arī tagad Vilmu Dadeiku var satikt Skrundas 1.vidusskolā, kur viņa turpina
strādāt. Slodze liela, jo laukos angļu valodas skolotāju trūkst.
Vilma Dadeika apprecējās 1970.gadā ar Jāni Dadeiku, Aizputes MRS strādnieku.
Ģimenē uzauga meita un dēls, kuriem abiem tagad jau ir savas ģimenes.
ATTĒLI:
1. Vilma jaunībā
2. Vilma kopā ar ģimeni.
2004.g.aprīlī
Skrundas 1.vidusskola
Dzīvesstāstu pierakstīja Rūta Trukšāne
Konsultēja Baiba Eversa
LIIS izstrādne