ALFREDS ČEPĀNIS

Politiķis, PSRS Tautas deputāts,
Latvijas Augstākās padomes deputāts un
Latvijas Republikas 5. un 6. Saeimas deputāts.
1990.gada maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju;
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2000. g.)

Esmu dzimis 1943.gada 3.augustā, Madonas rajona Kalsnavas pagastā. Tēvs un māte 1940.gadā strādāja par kalpiem pie saimnieka Kalsnavas pagastā, tur arī apprecējās, un sāka rasties bērni. Tēvs Kazimirs Čeponis - lietuvietis. Spēcīgs, fiziska darba strādnieks, kam bija vien 3 klašu izglītība. Mamma - baltkrieviete, viņa nebija gājusi skolā nevienu dienu, bet runāja 4 valodās. Jaunībā strādājusi Varšavā par mājkalpotāju. Bez baltkrievu valodas viņa runāja poliski, krieviski un latviski.
Ģimenē bijām 6 bērni - vecākais brālis Jānis un četras māsas. Ģimenē runājām tikai latviski.

Visu skolas laiku nācās valkāt brāļa drēbes, apavus un grāmatas. Es biju dusmīgs: „Viss tikai Jānim, Alfredam nekā!” Vai tad tolaik citādi varēja būt? Bērni nāca viens pēc otra: Mirdza -1946.gads, Lidija -1948., Milda - 1950., Aija - 1953. Visu laiku 4 gāja skolā. Mamma no rīta izcepa 2 lielās pannas ar kartupeļiem, mizoja vienā reizē spaini kartupeļu. Gotiņa bija, pienu ēdām un dzērām, badā nemirām, izaugām. (Turklāt tēvu uz diviem gadiem ielika cietumā par ieroča glabāšanu. Leišu asinis – ieroci vajag. Es noslēpto šaujamo biju nejauši atradis vistu kūtī pavisam sarūsējušu un iznesis pagalmā. To bija redzējis kaimiņš, kas tūlīt ziņoja iestādēm. Tēvs man, protams, par to sadeva sukas.)

Tēva audzināšanas metodes bija vienkāršas, bet iedarbīgas. Viņš teica: „Puikas, dariet ko darīdami, svešai mantai nepieskarieties!” Gadījās, biju pacēlis skolā no grīdas zīmuli un atnesis mājā. Tēvs mani par to pamatīgi nosukāja, un zīmuli es aiznesu un noliku tajā pašā vietā uz grīdas. Man bija liels kauns.
Arī mātes sacītais palicis visam mūžam: „Ar to jau cilvēks no lopa atšķiras, ka viņam ir valoda un vārds. Un, ja tu gribi būt cilvēks un lai tevi citi cienītu, tev pašam ir jāciena savs vārds. Ja esi apsolījis, tad tev ir jādara, ja esi norunājis, tev ir jāpilda.” Īsāk tas būtu tas pats latviešu sakāmvārds „Vīrs un vārds”. Un vēl viena viņas mācība: „Tu, dēliņ, neesi viens pats šajā pasaulē. Lai ko tu darītu, vienmēr atceries, ka tev ir jārēķinās ar citiem.” Laikam jau ģimenē radās mana motivācija - izdarīt kādam labu. Ja man tas izdodas, esmu priecīgs.
Vēl mācījos no tēva un mātes, ka darbu nevajag mīlēt. Mīlēt vajag tēvu, māti, dzimteni. Darbu vajag darīt! Patīk, nepatīk – tas ir jādara. Man ir 52 darba gadi, strādāt sāku no 14 gadiem. Tā iznāca, ka visas izglītības esmu ieguvis neklātienē. Bet darba gaitas sāku 1957.gadā kolhozā Madonas rajonā, biju traktorista palīgs, traktorists un kombainieris. Pēc 7 gadiem 1964.gadā no kolhoza aizgāju.

1967.-1979.g. strādāju Ventspils rajonā, vispirms kolhozā pie izcila lauksaimnieka un godīga cilvēka Gunāra Biksona biju komjaunatnes funkcionārs, vēlāk rajona izpildkomitejas darbinieks. Biju aktīvs visās jomās. 1973.gadā nodibinājām vīru kori „Zītars” (korī biju otrajos tenoros), ar kuru apbraukājām visu rajonu, piedalījāmies Dziesmu svētkos Rīgā.
1964.gadā biju iestājies Komunistiskajā partijā. 1973.gadā pabeidzu Augstāko partijas skolu Maskavā. 1979.-1988.g. kļuvu partijas funkcionārs, strādāju Preiļu un Liepājas rajonos (6 gadus LKP Preiļu, pēc tam 4 gadus LKP Liepājas rajona komitejas pirmais sekretārs).

Būdams pietiekami augsta ranga partijas funkcionārs, biju labi situēts, taču ne tik labi, kā to tagad daži domā. Es vienmēr iztiku ar savu algu. Kad 1989.gadā kandidēju vēlēšanās, visvairāk vēlētāju balsu dabūju tieši šajos rajonos. Tas ir kritērijs, es vismaz pats tā domāju, manas darbības novērtējumam 70. – 80.gados. Kad biju sekretārs, manās rokās bija pietiekami liela vara, un es to apzinājos. Centos izmantot tās iespējas, bet „neizlecot” no sistēmas, jo citādi man tūlīt apcirstu gan rokas, gan kājas. Ja gribēja, šajā amatā varēja cilvēkiem izdarīt diezgan daudz laba. Varējām sarīkot arī etnogrāfiskos svētkus, pats gāju priekšgalā, tikai vajadzēja nodot pienācīgās ideoloģiskās nodevas. Lepojos, ka Preiļos sākām būvēt izcilā keramikas meistara Polikarpa Čerņavska cepli. Taču 1984.gadā, tikko sākās partijas kadru pārvietošana „pa horizontāli” – Čerņenko aizsāktā politika –, mani pārvietoja uz Liepājas rajonu par 1.sekretāru tikko mirušā visu cienītā Jāņa Jursona vietā ( viņš savā amatā bija 23 gadus).

Visiem, kas tolaik gribēja savu panākt, bija jāprot diplomātija. Lietuvas slavenais KP sekretārs Antans Sniečkus uz Maskavu pie ierēdņiem brauca, saspraudis visus ordeņus un citas goda zīmes, un tur apstaigāja visus augstākos ierēdņus. Stāstīdams, cik Lietuva nabaga, viņš panāca sev labvēlīgus lēmumus. No Latvijas daudzus jautājumus risināt brauca Valsts plāna komitejas nodaļas vecākais inženieris - toreizējo LKP sekretāru Vosu Latvijas lietas interesēja maz. Lietuvā ne tikai Sniečkus, arī Brazausks un daudzi citi komunisti bija patriotiski noskaņoti. Latvijas kompartijā bija galvenokārt karjeristi. Vecie partijas buki Jānis Jursons un Jānis Bonāts mani pamācīja – pie Vosa jāiet vienu reizi gadā ar vienu konkrētu jautājumu – lai uzklausa, dod padomu; tā dažreiz kādu nieku arī izdevās atrisināt. Galvenais, ka papīrs ar Vosa, vai vēlāk – Pugo – rezolūciju, tam bija daudz lielāks svars.
Īpaši nelabvēlīga situācija izveidojās, kad sākās PSRS karaspēka kontingenta samazināšana Vācijā. Demobilizētajiem virsniekiem nebija atļauts apmesties uz dzīvi ne Maskavā, ne Ļeņingradā, ne Kijevā. Tad desmitiem tūkstošu izvēlējās Rīgu, un viņi ieplūda arī LKP. Dzīvi Rīgā viņi uzskatīja kā sev pienākošos kompensāciju par Vācijā zaudētajām privilēģijām. Šie cilvēki, kā tolaik tā arī tagad, ir Latvijas valsts ienaidnieki. Viņi nav mainījušies.

Šajos amatos man bija daudz iespēju braukt uz ārvalstīm - Poliju, Čehoslovākiju, Rumāniju, Ungāriju; vēlāk arī uz Ameriku, uz Vāciju un citur. Skatījos, ka visur veikalos plaukti pilni un tauta paēdusi, kaut arī par viņiem dienu un nakti negādā partijas centrālkomiteja. Tad es sāku apzināti domāt par to, kas būtu darāms. Savā prātā tuvojos tam, lai 1990.gada 4.maijā nobalsotu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Atmodas notikumu sākumu sagaidīju Liepājā. Ne visiem bija skaidra pārliecība, kāds ceļš ejams. Atceros, kā Liepājas rajona 1. sekretāram man parādīja jaunāko VDK rezidentu sarakstu. (Rezidentam bija jābūt PSKP biedram, tāpēc sarakstu nāca saskaņot ar mani.) Cik daudz sarakstā bija Tautas Frontes cilvēku! Nevienam nekad neesmu šos uzvārdus nosaucis un arī nesaukšu. Tiesa, reiz, kad viens no viņiem publiski sāka runāt par manu slikto pagātni, tad gan es uzrunāju viņu segvārdā un, protams, mute tūlīt bija ciet. Toreiz sarakstu izlasīju, teicu – ja jums viņi der, tad ņemiet. Viss tika saskaņots mutiski, man nekādus papīrus neatstāja un es nekādus parakstus neliku. (Zinu, kā VDK iesaistīja cilvēkus. Piemēram, Latgalē bija arī mācītāji, kam gadījās priekšrakstu pārkāpumi; viņus iebiedēja ar šantāžu – vai nu kalposi mums, vai šķirsies no amata. Idejisko piekritēju čekai praktiski tolaik nebija. Bija tikai šādi savervētie vai par naudu nopirktie. Mani vērojumi galvenokārt bija rajona līmenī, par augstāku līmeni informācija bija aiz desmit atslēgām. Tikai vienu reizi Preiļos, kad partijas CK noraidīja Lauksaimniecības darbinieka goda nosaukuma piešķiršanu vienam rajona kolhoza vadītājam, griezos VDK Rīgā, lai pajautātu, kādi tad ir kompromitējošie fakti. Izrādījās, ka apvainojums skar viņa tēvu – sadarbojies ar vāciešiem; faktiski no lietas bija redzams, ka par bezdarbību tēvs bijis atlaists. Saņēmām no VDK oficiālu informāciju, un apbalvojumu piešķīra.)
Kopš 1989.gada dzīvoju un strādāju Rīgā. Šajā gadā mani iecēla par Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku, manā pārziņā bija tirdzniecība, vietējo padomju darbs.

1989. gadā tiku iekļauts Tautas Frontes atbalstīto kandidātu sarakstā un mani ievēlēja par PSRS Tautas deputātu no Latvijas. Tas notika pēc lieliem satraukumiem un milzīgas priekšvēlēšanu kampaņas, kur pārliecinošu uzvaru guva Latvijas Tautas fronte. (Jau 1989.gada 31. maijā TF valde aicināja savus biedrus iestāties par Latvijas pilnīgu neatkarību. Taču runāt par to bija pāragri, kamēr PSRS nebija atcēlusi 1939. gadā noslēgto slepeno Ribentropa – Molotova līgumu un atzinusi Baltijas okupāciju. Šis jautājums bija jāatrisina PSRS Augstākajā padomē.) 1989.g.decembrī es kopā ar pārējiem no Latvijas ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem (M. Vulfsons, I. Bišers, M.Kosteņecka, V. Tolpežņikovs, Dž. Skulme, V.Bresis, A.Cīrulis, V. Avotiņš, R. Kukaine u.c.) biju aculiecinieks tam, ka PSRS Tautas deputātu 2. kongress pasludināja šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.

• Tautas deputāti no Latvijas dodas uz sēdi Kremlī (no kreisās – R.Pauls, A. Čepānis) • Tautas deputātu kongresa sēžu zālē (no labās – I. Ķezbers, A.Čepānis, M.Vulfsons, R.Pauls, V.Bresis)

Jau kopš Tautas deputātu kongresa sākuma Latvijas deputāti bija piesaistījuši lielu uzmanību – Vilens Tolpežņikovs uzrunāja kongresu pirms M. Gorbačova, uzaicinādams visus piecelties, lai godinātu Tbilisi traģēdijas upurus; Mavriks Vulfsons uzstājās ar argumentētu runu par Latvijas okupāciju kā Molotova – Ribentropa pakta sekām. Tas sakaitēja kongresa atmosfēru līdz baltkvēlei, un daļa deputātu pret Baltijas deputātiem bija noskaņoti ļoti naidīgi. Tautas deputāti no Latvijas darīja lielu darbu, gan sēdēs, gan starp sēdēm skaidrodami citiem deputātiem vēstures patiesos notikumus un Latvijas pozīciju. Tomēr kopumā kongresa lēmumi bija spīdošs Aleksandra Jakovļeva darbības rezultāts, jo tieši viņš pierādīja to, ka slepenais pakts starp Vāciju un PSRS tiešām 1939.gada augustā bija noslēgts un dokuments glabājas arhīvā (līdz tam līguma esamību PSKP un valdība noliedza).

Interesanti, ka no Tautas Frontes puses PSRS Tautas deputāti Latvijā tika nolikti Maskavas pakalpiņu lomā. Īpaši Jānis Dinēvičs, braukdams uz Maskavu kārtot Latvijas neatkarības lietas, nekad neņēma līdzi nevienu no mums. (1991.g. 27.08. Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma īpašu lēmumu, ka visiem no Latvijas ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem darbība PSRS Augstākajā Padomē un Tautas deputātu kongresā jāizbeidz.)
1990.gada 18.martā notika Latvijas Republikas Augstākās padomes (AP) vēlēšanas, Šajās vēlēšanās piedalījās 81% balsstiesīgo iedzīvotāju, tika pieļauta vairāku politisko kustību kandidātu balotēšanās. Es tiku ievēlēts. Pēc neilga laika mani par šķeltniecisku darbību izslēdza no Latvijas Komunistiskās partijas. I.Apine par to ir rakstījusi tā: „LKP XXV kongresā 1990.gada aprīlī kongresa šovinistiskais, ortodoksālais vairākums nostājās pret neatkarīgās LKP ideju (faktiski arī pret visām tautas prasībām par radikālām pārmaiņām). Delegāts A.Čepānis, runājot 200 delegātu vārdā, paziņoja, ka viņi aiziet no kongresa, lai paliktu kopā ar tautu. Šī kongresa dalībnieku latviskā daļa aktīvi piedalījās Atmodā, bet LKP sabruka.” (rakstu krājums Nevardarbīgās pretošanās loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Rīga: LZA, 2008.,118.lpp.).

Jau 4.maijā notika AP deputātu vēsturiskais balsojums par Neatkarības deklarāciju (Deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”), pēc kura AP noteica pārejas periodu valsts varas atjaunošanai de facto. 4.maijā no svara bija katrs cilvēks, kas bija gatavs balsot par Latvijas neatkarību. Atceros, kā I.Godmanis pirms balsojuma man vaicāja, vai TF var uzticēties, ka V.Bresis balsos par neatkarību. Es atteicu: par citiem es varētu arī šaubīties, bet par viņu es galvoju. Arī man nācās no tribīnes dzirdēt J. Kinnu sakām – Čepāni, es jums neuzticos. Es atsmēju – neesmu jau tava brūte, lai man tava ticēšana būtu svarīga. Arī Ludis Skosta, kādreizējais sovhoza „PSKP 22. kongress” direktors, bija balsotāju vidū; viņš bija labs saimnieks, gudra galva. Domāju, ka balsotāju vidū lielais vairums bija viņam līdzīgu patriotu, kas balsoja ne tikai lai valstij būtu sava teritorija, himna un karogs, bet arī lai būtu attīstība. Teritorija, himna un karogs mums ir. Bet attīstība un labklājība? Tā jau ir vēsturiska patiesība, ka revolūcijas realizē ideālisti, bet to ieguvumus vispirmām kārtām izmanto sava labuma tīkotāji.

Laiks pagājis, jau 16 no tiem deputātiem, kas balsoja, ir aizsaulē. (Tagad visiem balsotājiem ir speciālās pensijas. Es vienīgais no tās atteicos, jo uzskatu, ka nebalsoju par neatkarību materiālo labumu dēļ. Balsoju idejas dēļ. Es gribu būt tīrs pats savās acīs, es gribu būt es. 1990.gadā kā vienīgais no visiem apbalvotajiem es atdevu arī visus saņemtos PSRS apbalvojumus – 3 ordeņus un divas medaļas).

Augstākās Padomes darbība beidzās ar LR 5.Saeimas sasaukšanu. (AP savulaik kopumā pieņēma 404 likumus, to skaitā — Konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem, atjaunoja 1937.gada Civillikumu, izstrādāja likumus, kas aizsāka privatizācijas procesu.)
1993. – 1995. darbojos 5.Saeimā, kur biju ievēlēts no Demokrātiskās partijas. Strādāju par Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas locekli. Tās bija nozares, kurās privatizācija gāja „kā smērēta”. Kopumā privatizācija Latvijā bija diezgan stihiska. Privatizācijai sākoties, katrs lauku iedzīvotājs, pat nezinādams, ko viņš darīs, tomēr gribēja savu pleķīti, savu traktoriņu, savu fermiņu, un, gadījās, ka, saņēmis slaucamas sugas govis, nokāva tās vienkārši gaļai. Cita lieta „Breša zemnieki” – viņi saņēma zemi īstajā laikā un tie bija arī īstie cilvēki – lauksaimniecības speciālisti, kas zināja, ko ar to iesākt. Viņi šodien ir lielākie ražotāji laukos. Pārējiem jāmācās kooperācija, cita ceļa nav. Tiesa, ne jau visi kolhozi vienkārši izputēja. Spēcīgākie pārveidojās par kooperatīviem uzņēmumiem – Latvijā tādi ir 48. Piemēram, R. Kavinskis pirmais Preiļu rajonā likvidēja paša vadīto kolhozu „Krasnij Oktjabr” Riebiņos un nodibināja agrofirmu „Turība”.
Ar rūpniecības privatizāciju bija vēl sliktāk, jo visi lielie uzņēmumi „Alfa”, „Radiotehnika” un citi giganti, arī VEF, 80% produkcijas ražoja PSRS armijas vajadzībām. Pēc tam tā vairs nevienam nebija vajadzīga. Tāpat arī mūsu tehniskās zinātnes. Armijas vajadzībām naudu tērēja neskaitot. Oficiāli budžetā 20 % naudas bija armijai, bet faktiski – pāri par 50 %. (Armijnieki bija tik pašpārliecināti, ka atbildot uz pārmetumu, ka īpašā aviācijas degviela ir tik dārga, ka konjaks, iespējams, maksātu lētāk, atteica: ja vajadzēs, liesim konjaku.) Neviena valsts to nevar izturēt.

• Kopā ar Valsts prezidentu G.Ulmani atceres pasākumā 1998.gada 20.janvārī • 6. Saeimas priekšsēdētājs A. Čepānis savā kabinetā (foto J. Danovskis)

6. Saeimā tiku ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāja biedru, pēc tam par priekšsēdētāju. Amata nosaukums bija skaļš, taču iespējas mazas. Jutos bezspēcīgs, kaut arī vadīju Saeimas prezidiju (sastāvā divi priekšsēdētāja biedri, Saeimas sekretārs un viņa biedrs). Faktiski galvenais uzdevums bija Saeimas sēžu vadīšana. Mēģināju arī taupīt Saeimas līdzekļus, atsakoties no dārgajām automašīnām, samazinot savu un citu amatpersonu apsardzi. Tādai politikai piekritēju nebija – pēc manis viss atgriezās vecajās sliedēs. Pēc LR atjaunošanas privatizācijas procesā man bija izcili izdevīgi piedāvājumi par sertifikātiem iegūt zemes un mežus. Sirdsapziņa man to liedza – es biju valsts darbā, Saeimas priekšsēdētājs. Man šķita, ka par valsti jādomā, ne sevi. Būdams Saeimas priekšsēdētājs, biju vairākās vizītēs Neatkarīgo Valstu Savienības valstīs (NVS) ar mērķi attīstīt saimniecisko sadarbību. Sekmīgākā bija vizīte pie Baltkrievijas prezidenta N. Lukašenko. Viņš bija ļoti labvēlīgi noskaņots sadarbībai ar Latviju, un tolaik sākās miljoniem latu vērti sadarbības projekti.

7. Saeimā mana partija („Demokrātiskā partija „Saimnieks”” ar Z. Čeveru priekšgalā) neguva vēlētāju uzticību. Par to nobalsoja 1,5 % vēlētāju, jo laika gaitā izrādījās, ka partija faktiski bija tās dibinātāju biznesa projekts. (Es viens pats gan saņēmu 16 000 balsu). Pensijā aizgāju 2003.gadā, pēc tam, kad piecus gadus biju nostrādājis kā konsultāciju firmas ģenerāldirektors sadarbībai ar NVS valstīm (1998.-2003.).

Lielāko mūža daļu esmu darījis nevis to, kas man patīk, bet to, kas jādara,– darbu. Tagad, būdams pensijā, pirmo reizi daru to, kas man patīk. Sabiedriskā kārtā strādāju par Latvijas - Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības priekšsēdētāju. Biedrību pirms 4 gadiem izveidoja uzņēmēji. Pirmkārt, dzelzceļnieki (1/3 daļa no pārvadājumiem ir baltkrievu kravas) un ostinieki (1/4 daļa Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu apgrozījuma. (Baltkrievija ražo 29% no pasaules kālija sāls daudzuma.) Mums ir lieli kopuzņēmumi – „MTZ Serviss”, kas apkalpo traktoru parku (gadā Baltijā nopērk 600 traktoru, kuri jau ir sertificēti ES). 2008.gadā kopējais preču apgrozījums pārsniedza 2 miljardus dolāru. Ik gadu Latvijas budžetā nodokļu un citu maksājumu veidā no sadarbības ar Baltkrieviju ienāk ap 150 milj. dolāru.

Diemžēl mūsu valstī par šiem sakariem joprojām ir maza interese.
Tā vien šķiet, ka atbildīgajām personām 70 % laika paiet kārtojot personīgās lietas, un 30 % paliek valsts darbam. Bet vajadzētu otrādi. Valstij trūkst attīstības stratēģijas - ir apstiprināti 14 nacionālās attīstības plāni, no kuriem neviens nav izpildīts, bet neviens nav arī atcelts! Daudzas ietekmīgas amatpersonas no valsts amatiem pārgājušas darbā personīgās biznesa struktūrās, kuras saņem valsts pasūtījumus. Tā turpinās savas labklājības vairošana par budžeta līdzekļiem.

Brīvajā laikā man patīk medīt un makšķerēt (fotogrāfijā esmu redzams ar lomu Ālandu salās), labprāt lasu grāmatas. Patīk, ko par politiku ir teikuši Makiavelli, Dizraeli, Čērčils. Īpaši pēdējais. Vai nav labi sacīts: – „ Ja kādam politiķim jaunībā nav kreisi uzskati, tad viņam nav sirds. Bet ja politiķim vecumā ir kreisi uzskati, tad viņam nav prāta.”?

Man ir tikai viena meita, mazdēli Valters un Kārlis. Meita Laila pabeidza LLA, ir pārtikas tehnoloģe, astoņus gadus vadījusi savu uzņēmumu. Esmu bijis stipri stingrs audzinātājs: nebija – gribu, negribu; bija – vajag un jādara! Apmēram tā, kā augu pats. Tagad nesen viņa man teica: - cik labi, tēvs, ka tu biji tik stingrs. Es gandrīz aiz prieka apraudājos. Meita precējusies jau 15 gadus, vīrs ir ārsts. Puikas labi mācās, dzīvo draudzīgi.

Pats esmu precējies divas reizes, abas reizes šķīries.
Man tuvas pilsētas ir Liepāja, Preiļi un Ventspils, kur joprojām ir daudz draugu.
Mana dzīve tagad ir tik viegla kā nekad agrāk. Beidzot esmu tas, kas es esmu. Man vairs nav vajadzīga šī trīskāršā dzīve – domāju vienu, runāju otru, bet daru vēl kaut ko citu. Tas ir milzu ieguvums.

Esmu apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Saņēmis arī Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordeņa lielvirsnieka krustu.

2009.gada 9.septembrī

Attēli no A.Čepāņa personīgā arhīva
Ievietots ar „4.maija Deklarācijas kluba” atbalstu