JURIS CELMIŅŠ

Izglītības darbinieks, politiķis, Saeimas deputāts,
apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Esmu dzimis 1950. gada 6. februārī Talsos, lauksaimnieku ģimenē. Mana bērnība aizritēja Kandavas apvidū. Pēc vācu armijas kapitulācijas no šī apvidus - Kurzemes katla - izveda gandrīz visus vīriešu kārtas iedzīvotājus. Manas mātes tēvs Kārlis Grīnbergs bija viens no retajiem, kas bija palicis neizvests. (Atceros - mūsu kaimiņmāja bija pilnīgi tukša, atstāta ar visu iedzīvi, tajā es ar bērnu trīsriteni riņķoju pa istabu.) Kad 1956.gadā izvestie sāka atgriezties, mans vectēvs bija izbrūvējis alu un saaicināja ciemos no izsūtījuma pārbraukušos represētos kaimiņus. Vīri stāstīja piedzīvoto – es, puišelis, sēdēju klausījos un dzīvoju līdzi. Saglabājies arī atmiņā, kā tajā pašā laikā skolā parādījās jauna skolniece, par kuru visi čukstējās, ka tā ir bijusi „tautas nodevēja” un izvesta. Mani nodarbināja doma, kā tas var būt – astoņgadīga meitene?
Ka pats arī esmu dzimis represētā ģimenē, uzzināju jau kā pusaudzis, jo tolaik visās ģimenēs vecāki centās savus bērnus no šīs tēmas pasargāt. Tēvs Uldis Celmiņš bija 1945. g. varmācīgi izvests uz filtrācijas nometni kā šucmanis (gribēdams izvairīties no frontes, viņš vācu okupācijas laikā bija izvēlējies šo dienestu). Nometne atradās Somijai atkarotajā Karēlijas teritorijā, un tēvs tur salā un badā gandrīz aizgāja bojā. Atgriezies no nometnes, viņš nodibināja ģimeni. Tikai pēc Atmodas tēvs pastāstīja par piedzīvoto vairāk.
Man nebija vēl pat 18 gadu, kad es mācījos Zūru lauku profesionāli tehniskajā skolā. Tur 1968.gadā skolasbiedri aicināja mani piedalīties viņu organizācijā „Kurzemes savienība”. Nojausma par pretestības garu, kas tajā valdīja, man radās tikai vēlāk: puišiem bija nopietni statūti, bunkurs mežā, ieroči. Viņi apsprieda iespēju atgūt Latvijas neatkarību. Diemžēl organizācijas vadītājs iekrita – nonāca atskurbtuvē ar somu, kurā bija munīcija, statūti, dalībnieku saraksts. Tiesas prāvā es biju kā liecinieks (organizācijā biju tikko iestājies). Tiku aizturēts un vienu nakti pratināts VDK Talsu nodaļā; no manis pieprasīja rakstiski daudz dažādu paskaidrojumu. Sekas bija atbilstošas – izslēgšana no skolas un komjaunatnes. Organizācijas vadītāju notiesāja uz trim gadiem. Vidusskolu pabeidzu neklātienē. Turpmāk es savus patriotiskos uzskatus centos paturēt pie sevis, tomēr vēlāk atklājās, ka VDK aģenti bija turpinājuši mani novērot, turklāt reģistrējuši savos ziņotāju sarakstos. (Pēc Atmodas, kad tas nāca gaismā, es tiesājos un tiesa konstatēja, ka neesmu sadarbojies ar VDK.)
Studēju LVU Vēstures fakultātē, ieguvu skolotāja profesiju, 1974. g. sāku strādāt par vēstures skolotāju Irlavas vidusskolā, pēc tam E. Birznieka-Upīša Tukuma astoņgadīgajā skolā (1975-1983). Turpmāk strādāju par direktoru Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā (1983-1987), šis darbs man ļoti patika. Vēlāk - direktors Tukuma 2. vidusskolā (1987-1989), tā bija divplūsmu skola.
Jau ar pirmajām Atmodas vēsmām intuitīvi jutu, ka notikumi vērsīsies plašumā. Pēc Radošo savienību plēnuma (1988.) mēs, domubiedri, sākām pulcēties manu vecāku mājās (vecāki un dzīvesbiedre mani atbalstīja) un iesaistījāmies Tukuma Tautas frontes nodaļas dibināšanā. Sākumā bijām 4 – pedagogs un publicists Vilis Seleckis, kas, aiziedams no darba skolā, bija sācis strādāt Rīgā par „Skolotāju Avīzes” redaktoru, un vēl Tukuma rajona Sporta komitejas vadītājs Andris Miezītis un nelaiķis Andris Krisbergs (gājis bojā autoavārijā). Nākamais solis bija plašāka domu biedru sanāksme Tukuma Šaha un dambretes klubā, kur sanāca cilvēku divdesmit, lai spriestu par TF nodaļas dibināšanu. Ļoti aktīvi iesaistījās Agris Jaunkļaviņš, tolaik kolhoza „Dzimtene” galvenais agronoms, un rakstnieks Arvis Grods.
Veidojāmies galvenokārt kā inteliģences kustība, daudzi tukumnieki vēl bija atturīgi. Septembrī izsludinājām LTF dibināšanas sapulci. Tukuma kultūras namā sapulcējās vairāk kā 500 cilvēku, stāvēja pat koridoros. Tas mums bija liels un ļoti patīkams pārsteigums. Ievēlēja valdi, mani izvirzīja par priekšsēdētāju, taču atteicos, jo to nevarēju savienot ar darbu divplūsmu skolā. Tukumā, tāpat kā daudzviet Latvijā, paralēli LTF veidojās neatkarības kustībai naidīgā Interfrontes nodaļa, ko veidoja militārpersonas un viņu ģimeņu locekļi. Tukuma lidotāju karabāzē dienējošo personu ģimenes locekļi bija cieši saistīti ar skolu – sievas strādāja kā skolotājas, bērni – mācījās. Tā manā divplūsmu skolā, kad 1988.g. 18. novembrī izlikām pie skolas Latvijas karogu, bijām spiesti nozīmēt brīvprātīgo skolēnu sardzi, lai karogs netiktu nozaimots. Skolā veidojās saspīlētas starpnacionālās attiecības, kas traucēja darbam LTF nodaļā, tāpēc nolēmu uzņemties pilsētas avīzes „Tukuma Ziņotājs” redaktora pienākumus.
Redakcija kļuva par LTF Tukuma nodaļas centru. Mūsu iecere bija pārņemt Tukuma rajona LKP organizācijas vadību, jo tas bija galvenais padomju varas orgāns. Tas mums gandrīz izdevās, jo partijas konferencē par Tukuma rajona LKP pirmo sekretāru tika ievēlēts mūsu atbalstītais Ivars Kalniņš. Bijām pat tik tālu, ka partijas organizācija jau bija gatava balsot par Latvijas neatkarību, tomēr I.Kalniņš izvairījās no tik radikāla lēmuma. Vēlāk gan sapratām, ka turpināt iet kopā ar LKP nav pareizais ceļš, un vesela grupa tukumnieku no LKP izstājāmies. Kā viena no pirmajām LTF Tukuma nodaļa pārgāja LNNK pusē - atbalstījām ideju par Latvijas neatkarību, savos uzskatos bijām visai radikāli. Lai parādītu mūsu attieksmi pret PSRS vēstures komunistisko versiju, LTF Tukuma nodaļas valde sagatavoja un pieņēma tolaik ļoti radikālu rezolūciju, ka tā sauktā 1917.gada Oktobra revolūcija faktiski bija boļševiku veikts valsts apvērsums. Kā LTF Tukuma nodaļas pārstāvis biju ievēlēts par delegātu un piedalījos pirmajos trijos LTF kongresos.
AP deputātu vēlēšanas 1990.gada martā Tukumā bija sarežģītas. Manā apgabalā 1/3 daļu veidoja kara pilsētiņas kontingents, turklāt jaunizveidotā Lauksaimnieku savienība bija izvirzījusi savu kandidatūru. Man bija jācīnās ne tikai pret interfrontiešiem, bet arī pret savējiem: bija jāpanāk, lai balsojums būtu par labu TF. Latvijas TF deputātu kandidāti atklāti pauda uzskatu par Latvijas neatkarības atgūšanu. Arī es karavīru auditorijā paudu savu nostāju un tieši pateicu – jums būs jābrauc mājās. Pretreakcija bija vētraina, bet kuluāru sarunās cilvēki nāca klāt un pateicās par drosmi un atklātību. Guvu nepieciešamo balsu vairākumu un 1990.gada martā kļuvu par Augstākās Padomes deputātu. Par to, ka LTF Tukuma nodaļai bija liela autoritāte liecināja tas, ka tika ievēlēti visi LTF sarakstā esošie kandidāti – arī Agris Jaunkļaviņš, Vilis Seleckis, Pēteris Lazda.
Augstākajā Padomē (1990 – 1993) darbojos LTF frakcijā. No 1990.gada marta līdz 3.maijam es piedalījos arī Zinātņu akadēmijas telpās notiekošajās LTF deputātu sanāksmēs, kas sāka izstrādāt Neatkarības deklarāciju, piedaloties ZA un LU zinātniekiem un mācībspēkiem, kā arī Egilam Levitam. Balsojuma diena – 4. maijs – palikusi prātā ar milzīgo vienotības vilni, kas apņēma visu tautu. Lai Dievs dod Latvijai pieredzēt vēl tādu vienotību – tad mēs būsim, tad mēs paliksim! Biju arī AP Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Strādāju pie Izglītības likuma, Kultūras pieminekļu aizsardzības likuma un citu komisijā izstrādāto likumu sagatavošanas.
Deviņdesmitajos gados iesaistījos arī liberālisma ideju popularizēšanā Latvijā. 1992.g. piedalījos Demokrātiskā centra partijas dibināšanā, biju partijas valdē. No 1993. -1995. g. gadam biju Demokrātiskās centra partijas (vēlāk Demokrātiskā partija) valdes priekšsēdētājs un 1995. gadā pēc Demokrātiskās partijas un partijas “Saimnieks” apvienošanas kļuvu par Demokrātiskās partijas “Saimnieks” (DPS) līdzpriekšsēdētāju. 1994. gadā piedalījos Liberālās internacionāles kongresā Reikjavikā.
1995. gadā tiku ievēlēts par 6. Saeimas deputātu, strādāju kā Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs. No 1997. līdz 1998. gadam strādāju Ministru kabinetā - biju LR izglītības un zinātnes ministrs. Strādāju A. Šķēles un G. Krasta valdībās. Tolaik IZM izdevās sakārtot izglītības likumu atbilstoši Eiropas standartiem. Tika radīts arī Vispārējās izglītības un Augstākās izglītības likums, iedibināta studentu kreditēšana gan valsts, gan privātajās augstskolās, palielinātas valsts profesoru algas. Šajā darbā mēs necentāmies kopēt nedz kādas valsts, nedz arī ES standartus, tomēr vadījāmies no ES izglītības likumdošanas gara. Burtiskā sekošana ES standartiem ir radusies vēlākā laikā, tā ir mūsu ierēdņu pārcenšanās; vecās ES valstis daudzviet saglabā savas tradīcijas, kamēr mēs cenšamies Briseles rekomendācijas pildīt ļoti burtiski (centralizētie eksāmeni, atteikšanās no atsevišķu priekšmetu mācīšanas). Tomēr pats nevēlamākais ir īsie termiņi, kādā bijis jāstrādā ministriem – parasti gads, pat nepilns gads. Tas sekmē to, ka sistēmā dominē ierēdņu iedibinātā kārtība un nevienam no ministriem nav iespējas panākt kādu lūzumu. Ministri nav arī pietiekami brīvi kadru politikā. Es bieži vien ignorēju partiju intereses, jo centos piesaistīt intelektuāli izcilas personības neatkarīgi no partiju piederības un, bet tas nebija viegli. Tomēr esmu gandarīts, ka šajā laikā ministrijā strādāja Baiba Pētersone, Jānis Gaigals, Andris Priekulis, Juris Roberts Kalniņš. Kopumā ministrijas laiks bija ļoti grūts, tajā laikā arī piedzīvoju sirds operāciju.
1996. gadā biju ievēlēts par DPS priekšsēdētāja vietnieku, kopš 1997. gada DPS (no 1999. g. – Latvijas Demokrātiskā partija) valdes loceklis. Šodien politikā mani uzskati vairs nesaskan ar vairākuma uzskatiem, tāpēc esmu no tās aizgājis. Esmu domājis par šīsdienas situāciju un secinājis – pirmkārt, mēs katrs individuāli esam līdzvainīgi pašreizējās krīzes situācijā. Augstākās Padomes laikā vairums politiķu rīkojās patriotiski - godīgi un atbilstoši pārliecībai, vēlāk morālā atbildība un godīguma kritēriji sašķobījās, it īpaši sākoties partiju veidošanās posmam. Protams, partijās ir ļoti daudz krietnu cilvēku, kas strādā politikā godīgi, taču viņi bieži vien nav informēti nedz par partijas kasi, nedz sponsoru politiskajiem pasūtījumiem. Tā izveidojusies liekulīga sistēma. Korupcijas sakne ir no partijām atkarīgie valsts ierēdņi – partiju pārstāvji uzņēmumos. Saņemot nesamērīgi lielas algas, faktiski viņi šķiež valsts budžeta līdzekļus un atbalsta savas partijas. Klusuciešana ir mūsu kopējā vaina. Žēl, ka uzņēmumu padomju likvidēšana tika uzsākta tikai tad, kad valsts bankrota draudi kļuva pavisam reāli.
Aizejot no politikas, pievērsos zinātniskajam darbam un pedagoģijai. Sāku rakstīt doktora darbu, sagatavoju vairāk kā 10 publikāciju. 1998.- 2003.gadā strādāju Sociālo tehnoloģiju augstskolā par rektoru (prorektors Juris Roberts Kalniņš).Biju viens no šīs privātās augstskolas izveidotājiem. Manā vadībā tika izstrādātas studiju programmas un tika veikta augstskolas akreditācija. Pie mums mācījās daudzi cilvēki, kuri vēlējās iegūt otru augstāko izglītību. Šiem cilvēkiem, kas studēja otro reizi, sākām ieskaitīt tos priekšmetus, kuros viņi jau iepriekšējā augstskolā bija saņēmuši atestāciju. Tas saīsināja studiju laiku. Bet augstskolas liktenī daudz kas bija atkarīgs no valsts politikas. Ministrs Kārlis Šadurskis tolaik īstenoja privāto augstskolu skaita samazināšanu un sākās dažādi konflikti (arī tiesas prāvas). Man nācās šo darbu atstāt, tomēr augstskola pastāv, tās rektors ir bijušais LU rektors prof. Juris Zaķis.
Piecus gadus turpināju pedagoģisko darbu skolā, biju Rīgas 95.vidusskolas direktors, paralēli strādāju vēstures speciālistu grupā, kuras mērķis bija panākt Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanu. Tās sastāvā bija vēsturnieki Inesis Feldmanis, Guntis Zemītis, Arnolds Bērzs, Raisa Deņisova, Indulis Ķeniņš u.c. Mūs plaši atbalstīja arī sabiedrība - „Latvijas Avīze”, žurnāls Latvijas Vēsture, biedrības „4.maija Deklarācijas klubs” valde, PBLA un vēl daudz patriotiski noskaņotu cilvēku (viņu vidū arī vēsturnieki Antonijs Zunda, Aivars Stranga,) ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Tika izstrādāts priekšmeta mācīšanas standarts, tomēr IZM kopā ar Latvijas vēstures skolotāju apvienību mūsu priekšlikumu noraidīja. Pašlaik ministres Tatjanas Koķes vadībā šis jautājums pakāpeniski tiek risināts. Esmu patiesi gandarīts, ka Latvijas vēsture kļūs par mācību priekšmetu, jo Latvijas patriotismu un pilsonisko apziņu nevar iegūt bez pietiekami dziļas vēstures izpratnes. Priecājos, ka mani šajā jautājumā atbalsta arī 4.maija Deklarācijas kluba valde, kas plāno sadarbību ar skolām patriotiskajā audzināšanā.
Kopš 2009.gada aprīļa esmu Latvijas Sporta muzeja direktors. Esmu precējies. Sieva – skolotāja; audžudēls strādā policijas apsardzē.

Attēli:
1. Juris Celmiņš Augstākās Padomes sēžu starplaikā (20.gs. 90.gadu sākums)
2. Juris Celmiņš, LR Izglītības un zinātnes ministrs (1997.gadā savā kabinetā)
3. Juris Celmiņš Sociālo tehnoloģiju augstskolā uzrunā studentus (1999.)

Literatūra: grāmata 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr. habil. Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000.

2000.gada augusts - 2009.gada novembris
Ievietots ar „4.maija Deklarācijas kluba” atbalstu