IVARS CAUNE

agronoms, ilggadējs lauksaimniecības darbinieks,
aktīvs Atmodas laika darbinieks.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000.g.)
un 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Dzimis 1933.gada 4.augustā Valkas apriņķa Annas pagastā lauksaimnieka ģimenē, kurā ir trīs bērni. No agras bērnības iepazinis lauku ikdienu, vispirms pildot gana pienākumus. Vēlāk strādājis arī citus lauku darbus.
Beidzis Annas pamatskolu (1947.g.), pēc tam Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu agronoma specialitātē. Neklātienē studējis LLA, kuru beidzis 1965.g., iegūstot agronoma diplomu. Līdz aiziešanai pensijā kopējais darba stāžs 44 gadi. Bijis PSKP biedrs.

Pēc tehnikuma absolvēšanas strādājis par agronomu kolhozā Balvu rajona Kubiļu pagastā un Alūksnes rajona Malienas pagastā. Bijis obligātajā dienestā Padomju armijā Ziemeļosetijas pilsētā Ordžonikidzē (tagad Vladikaukāzs). Armijas laikā pildījis rakstveža pienākumus tanku pulkā. Pēc demobilizēšanās atkal agronoma darbā Alūksnes rajona Bejas pagastā. Šajā laikā iesaistījies jauniešu tautisko deju pulciņā. Dažādos kolektīvos dejojis vairāk nekā divas desmitgades.

Turpmākās darba gaitas saistītas ar Alūksnes rajona Mālupes pagastu, jo 1962.gadā ticis ievēlēts par kolhoza Igrīve priekšsēdētāju. I.Caune par darbu kolhozā „ Igrīve” stāsta: „Kad strādāju kolhozā, tad domāju, ka kolhozi būs mūžīgi. Ar gandarījumu atceros, ka daudz kas izdarīts – bija saceltas mājas, labiekārtoti dzīvokļi, fermas. Pat ceļi uz mēslu novietnēm bija asfaltēti. Ekonomiskajā ziņā saimniecība bija spēcīga, izdzīvoja bez valsts dotācijām. Cilvēki strādāja no sirds. Strādāju pats, prasīju no citiem, tā uzturot darba disciplīnu. Atvaļinājumā kolhoza gados vispār netiku, kādreiz tikai uz, sanatoriju, domāju – aiziešu pensijā, tad. Strādāju lai nākošajam priekšsēdētājam pēc manis būtu vieglāk. Katru gadu kolhoznieki braucām ekskursijās pa PSRS uz vairākām dienām. Muļķīgi ir noliegt to, kas bijis labs.”

Atmodas laikā iesaistījies TF aktivitātēs, 1990.gada martā piedalījies Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, pēc kurām sāk strādāt kā deputāts Augstākajā Padomē (1990 -1993). Darbojies Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijā, bijis LTF frakcijā. Kā nozīmīgākos deputāta darbībā atceras notikumus, kas saistīti ar Latvijas neatkarības atjaunošanu:
„ Kad 1990.gada 4.maijā parakstījām Neatkarības deklarāciju, sajūsma un cerības sita augstu vilni. Protams, bija arī iekšējas bailes par šo uzdrīkstēšanos. Maskava taču visu vēroja un ne tikai... Bija bailes ne tik daudz par sevi, bet par ģimeni, kura atradās Alūksnē. Tomēr tur viss bija samērā mierīgi. Tikai partijas vadība mežrūpnieku katlu mājā steidza sadedzināt svarīgākos dokumentus. Ilgi neticēju, ka viss beigsies tik vienkārši, jo daudz ko varējām sagaidīt – šeit taču bija pilnum pilns armijas.
Lielākais pārbaudījums bija barikāžu dienas 1991.gadā, kad pienākumu dēļ bija jābūt Rīgā, bet sirds bija nemierīga par tuviniekiem un turpmāko notikumu gaitu.”

Precējies kopš 1961. gada. Sieva Aina bija grāmatvede. Meita Ilze Līviņa – skolotāja, horeogrāfe, strādā Alūksnes vidusskolā par direktora vietnieci audzināšanas darbā un deju kolektīvu vadītāju. Precējusies ar Sandoru Saulvedi Līviņu – Alūksnes mūzikas skolas skolotāju, E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas orķestra diriģentu. Ir bērni - Adele un Alberts.

Ivars Caune abi ar sievu tagad ir pensijā un dzīvo Alūksnē.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Atskatoties uz pagātni šodienas skatījumā, I.Caune saka: “Protams, nenožēloju, ka parakstījām deklarāciju, bet tomēr ir zināms rūgtums par tagadējo situāciju Latvijā. Toreiz nespējām iedomāties, ka būs tik slikti dzīvot kā tagad – tik īsā laikā saradušies tik daudz miljonāru! Sāpīgi, ka valsts netiek galā ar ienākuma nodokļiem, visapkārt beztiesība, sagrauta ražošana. Balsojot par neatkarīgas valsts atjaunošanu, nedomājām, ka tik daudzi centīsies atjaunotajā valstī iedzīvoties uz citu rēķina. Mūsu valstī nav kārtības ar likumiem.”
Ivars Caune savas nākotnes cerības saista ar jauniešiem – nākamajiem valsts pārvaldītājiem.
“Jauniešiem gribētu novēlēt būt godīgiem un būt savas zemes patriotiem neatkarīgi no tautības. Nepadoties mantkārībai! Nepakļauties provokācijām! Lai nākot pie varas nepieļautu kļūdas, kuras dara tās valdības, kas pakļaujas spiedienam. Cīnīties par tautas labklājību un attīstību.
Nevajag lēkt pasaulē un tur meklēt laimi, jo laime ir visur, kur mēs esam: pats cilvēks ir tās kalējs.”

Attēli:
1. Ivars Caune kopā ar saviem mazbērniem.
2. Ivars Caune (2000)
3. Kopā ar meitas ģimeni (2005)

2006.gada marts

Alūksnes vidusskola
Sagatavoja 12. b klases skolniece Līva Langrāte un 11.c klases skolniece Agita Auziņa
Projekta vadītāja – vēstures skolotāja Maija Semjonova