INTS CĀLĪTIS

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks otrajā paaudzē, politiķis,
apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000),
ar Lietuvas Republikas lV šķiras Vīta Krusta ordeni (2003),
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un
LR Zemessardzes goda zīmi.

Esmu dzimis 1931. g. 5. martā Rīgā. Tēvs Maksis Cālītis – žurnālists, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, politieslodzītais, vectēvs – rakstnieks Eduards Cālītis. Jaunākais brālis Gundars (1936. – 2008.) un māsa Maija (1932.).
Dumpīguma gars ir raksturīgs visai Cālīšu dzimtai. Vectēvs Eduards Cālītis 24 gadu vecumā atbalstīja 1905.gada revolucionārās idejas un pēc revolūcijas bija spiests slapstīties Rīgā. Dzīvoja Vecmīlgrāvī kokrūpnieka A.Dombrovska uzceltajā dzīvojamā ēkā (Burtnieku nams), ko mecenāts nodeva jaunajiem literātiem, gleznotājiem un citu mākslu kopējiem, lai viņi tur dzīvotu un strādātu. Jauno censoņu vidū bija arī Eduards Cālītis. (Viņa pirmais stāsts publicēts 1904.gadā. Literatūras vēsturnieks Kārlis Egle īpaši piemin viņa garo stāstu „Ints Grīns”. Iespējams, ka senais vārds Ints man dots stāsta ietekmē.)
Šeit, Burtnieku namā, 1906.gada 10. oktobrī pasaulē nāca mans tēvs Maksis Cālītis. Viņš bija profesionāls fotogrāfs, karikatūrists un žurnālists. Enerģisks un darbīgs, lielisks orators, visur izvirzījās vadītājos. Bija Alūksnes laikraksta „Malienas Ziņas” un vēlāk „Limbažu Vēstneša” redaktors. Ulmaņa diktatūras laikā par darbību „Pērkoņkrustā” tēvu apcietināja. Mājā atrada ieročus un munīciju (tie gan tur bija atradušies vienmēr). Tā kā viņš uzskatīja par pienākumu pretdarboties Ulmaņa autoritārismam, radās grūtības ar publicēšanos. Šajā ģimenei grūtajā laikā palīdzēja tēvabrālis Juris Cālītis, un māte ar trim mazgadīgajiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā.
Māte, Lidija Cālīte, dzimusi 1911.gada 23.jūnijā Rīgā, Kundziņsalā, kur ģimenei piederēja neliela mājiņa. Mātes tēvs, Jēkabs Dzenis, bija tālbraucējs jūrnieks, braucis uz Krievijas tirdzniecības un vaļu mednieku kuģiem. Māte pabeidza vidusskolu. Strādāja mākslas izšuvēju darbnīcā, kur šuva karogus un tautas tērpus. Mūsu mājā uz visiem palagiem bija izšūtas tēva zīmētas monogrammas. Viņa auda arī jostas un prievītes. Bija liela dziedātāja un mudināja bērnus līdzi dziedāt. Mātes dotais tautas dziesmu gara spēks mani pavadījis visa mūža garumā. Bija atspaids arī tajā laikā, kad cietumā un nometnēs ritēja cīņa par kailās dzīvības saglabāšanu.Vecāki bija dievturi. Dievturība arī bija zināma brīvdomība, sacelšanās pret valdošo eliti, jo tā bija oficiālo kristīgo konfesiju pretmets. Īpaši plaši dievturība sakuploja radošajā inteliģencē. Rakstnieki, mākslinieki un virsniecība bija dievturu kodols. Daudzi pazīstami cilvēki, oficiāli nebūdami saistīti ar dievturiem, tomēr tādi bija. Piemēram, Anna Brigadere, kuras darbus caurstrāvo senču pasaules uzskats.
Skolas gaitas sāku 1939.gada rudenī Inčukalna pamatskolā. Drīz klāt bija 1940.gads. Saulainā jūnija dienā uz Vidzemes šosejas ieraudzīju garu mašīnu kolonnu. Priekšgalā brauca „fordiņi”. Kravas mašīnās – karavīri nepazīstamās formās, galvās baltas ķiveres. (Vēlāk uzzināju, ka „fordiņi” bija ar Forda vecajām iekārtām Krievijā ražotās mašīnas – „gaziki”, bet ķiveres liecināja, ka zaldāti karojuši ziemas karā Somijā). Pēc okupācijas arestēja tēvabrāli Juri Cālīti – par līdzdalību pretpadomju organizācijā. 1941.gadā Krievijā viņu nošāva.
Tēvs iekārtojās Brocēnu cementa fabrikā par sagādes aģentu. Faktiski bija puslegālā stāvoklī, šis darbs deva brīvību, neprasīja sēdēt vienā vietā. 1941.gadā, kad Latvijai tuvojās Otrais pasaules karš, tēvs noorganizēja partizānu grupu. Tā nebija vienīgā vienība, kas centās norēķināties par baigā gada zvērībām. Šo vienību darbība lika domāt, ka pie Rīgas nomests vācu desants, kas izraisīja paniku, un sarkanarmieši steigšus nodedzināja Gaujas tiltu pie Murjāņiem, tā sev nogriezdami otru atkāpšanās ceļu. Vēlāk tēvs kļuva tulks vācu armijā (viņš bija viens no 7 latviešu virsniekiem, kuri bija šādā dienestā). Pēc ievainojuma pie Ladogas ezera tika apbalvots ar 3.pakāpes Dzelzs krustu un atzīts par karam nederīgu. Viņš kļuva par tolaik militāra objekta - Slokas papīrfabrikas – ārējās apsardzes komandieri. Tēvs bija vienīgais, kurš valkāja Latvijas armijas formas tērpu. Kaut gan viņa komandā (ap 60 apsargu) visi bija atzīti par karam nederīgiem, 1943. gada vasarā viņiem izdevās paglābt fabriku no vācu spridzinātāju komandas, kā arī ar diviem ložmetējiem aizkavēt padomju vienību virzīšanos no Tukuma uz Jūrmalu (par to otrreiz apbalvots ar Dzelzs krustu). Saņēmis vācu 93.divīzijas komandiera aicinājumu dienēt par štāba sakaru virsnieku un tulku, tēvs piekrita. Kopā ar divīziju viņš, bataljona komandieris ar kapteiņa dienesta pakāpi, piedzīvoja armijas kapitulāciju Kurzemes ielenkumā. Kurzemē tēvs izveidoja nacionālo partizānu grupu. Kopā ar grupu tika arestēts 1947. gadā. Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls piesprieda tēvam augstāko soda mēru, ko vēlāk nomainīja ar 25 gadu ieslodzījuma soda nometnēs Krievijā.
Mana cīnītāja pārliecība izveidojās ģimenē jau agrā bērnībā, kad sāku saprast, ko runā mani vecāki un cilvēki, kas viesojās mūsu mājās. Uzskati, ko mantoju no ģimenes, veidoja mani par dumpinieku, brīvdomātāju ar dziļu interesi par tautas pagātni, tās gara mantām. Par ideālistu, kam par visu svētākais ir Dzimtenes vārds. Biju kluss bērns, pievērsos grāmatām, kas neatbilda manam vecumam (Platons, Aleksandrs Grīns). Manā rīcībā bija tēva un vectēva bibliotēka. Lasīt vispirms iemācījos gotiskiem burtiem, rakstīt – uz mašīnas. Tēvs, izejot no dzīvokļa, ielika rakstāmmašīnā baltu lapu – viņš saprata, ka bērni mēģinās darbināt mašīnu...
Pēc vāciešu ienākšanas mēs atgriezāmies Rīgā, es mācījos 49.pamatskolā Akas ielā. Ar vāciešu ienākšanu nekādas spožas cerības nesaistījās – vairums latviešu saprata, ka šī ir jauna okupācija. Visur skanēja „Deutschland über alles”, daudzus latviešus tracināja mēģinājumi visu pakļaut nacisma ideoloģijai un vācu kārtībai. Kad ielās parādījās „hitlerjūgenda” jaunatne, mūsu skolēni nomaļās vietās ar viņiem kāvās, atņēma formas tērpa duncīšus.
Es savā klasē nodibināju nacionālu „pagrīdes organizāciju”. Braucām uz Šmerļa mežu vākt patronas. Apkārt klīda skrejlapas, mēs arī gribējām darīt ko līdzīgu. Mums modē bija spraust pie krūtīm Latvijas armijas karavīru kokardes – saulītes. Organizāciju atklāja klases audzinātāja. Viņa neziņoja gestapo, pierunāja mūs izformēties. Skolotāju vairums tolaik apliecināja nacionālus uzskatus – nepielīda ne krieviem, ne vāciešiem.
Kad 1944.gada rudenī vajadzēja izšķirties vai doties uz Rietumiem, māte man – tolaik ģimenes vecākajam vīrietim – jautāja, ko darīt – braukt vai palikt. Es teicu – paliksim. Tēvs arī paliek šeit, Kurzemes frontē.
1947. gadā iestājos Rīgas pilsētas 1. vidusskolā. Organizēju un vadīju jauniešu pagrīdes organizāciju, kurai bija jākļūst par bruņotās pretestības rezervi. Pēc proklamāciju izplatīšanas kopā ar vēl 9 dalībniekiem 1948. gada 18. novembrī tiku arestēts un notiesāts uz 25 gadiem. Nosūtīts uz Magadānas apgabala Kolimas nometnēm, kur 7 gadus strādāju zelta un urāna rūdas raktuvēs. 1954.gadā vadīju zelta raktuves elektromontieru streiku. 1955. gadā ieslodzījumu nomainīja ar mūža nometinājumu. Pēc 1956. gada amnestijas atgriezos Rīgā. Turpināju mācības vidusskolā, vienlaikus pelnot iztiku.
1948.gadā, kad mani tiesāja, biju nelokāmi patriotiski pārliecināts jauneklis, kas pretdarbību režīmam veidoja bez kādām iemaņām vai priekšzināšanām – līdzīgi kā daudzi skolēni un studenti pēc okupācijas jau 1940. gadā. Arī pēc tam biju pārdrošnieks, kas cīnījās pret netaisnu varu kā prazdams. 1958. gadā tiku arestēts otro reizi un par pretpadomju aģitāciju un propagandu notiesāts uz 6 gadiem ieslodzījumā Mordovijā. Arī Mordovijas nometnē strādāju kā elektromontieris, beidzu vidusskolu, izmantoju iespēju mācīties svešvalodas, iepazīties ar pasaules ekonomikas principiem, politiskās attīstības vēsturi, filozofijas virzieniem. Arī vēlāk nepārtraukta pašizglītība bija manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pilnīgi vai daļēji pārvaldu 6 Eiropas tautu valodas.
Pēc termiņa beigām 1964. gadā atgriezos Rīgā un pēc gada apprecējos ar Ināru Serdāni, kas bija dzintara rotu māksliniece un strādāja kombinātā „Māksla”. Nodibinot ģimeni, uzņēmos atbildību, ģimenē uzauga trīs bērni. Pateicoties Ināras profesionālajām zināšanām apguvu rotkaļa amatu. Manā ziņā nonāca visi „ģimenes kooperatīva” metāla darbi. Savus darbus pārdevu uzņēmumam „Daiļrade”. Ģimenes ienākumi krietni pārsniedza caurmēra padomju cilvēka ienākumus. Vienlaikus strādāju kā elektromontieris dažādos valsts uzņēmumos, jo padomju likumi prasīja lai katrs pilsonis strādātu valsts darbā, jo pretējā gadījumā viņus varēja tiesāt par „liekēdību”.
Kaut zināju, ka apdraudu savu ģimeni, ka cīņā pret lielvalsts represīvo režīmu nevaru kļūt par uzvarētāju un pat necerēju piedzīvot Latvijas brīvību, es nespēju samierināties ar noziegumiem pret latviešu tautu un turpināju kara ceļu. Mani atbalstīja dzīvesbiedre, 1968. – 1983. g. mūsu dzīvoklī uzņēmām domubiedrus, bieži vien arī no Igaunijas un Lietuvas.
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pretestības kustības aktīvisti turpināja pretdarbību okupācijas režīmam. Es piedalījos organizācijas “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību galvenā komiteja” izveidošanā 1977. gadā. Tā vienoja pretestības grupas un aktīvistus un virzīja ideju par nepieciešamību atdalīties no PSRS. 1979.gadā parakstīju baltiešu 45 parakstu dokumentu, ko dēvē arī par Baltijas Memorandu vai Baltijas Hartu (pēc analoga ar čehu dokumentu Harta–77). Uz tā pamata Eiropas Parlaments 1983.gadā pieņēma rezolūciju par stāvokli Baltijas valstīs. 1983. gadā tiku arestēts trešo reizi un notiesāts uz 6 gadiem ieslodzījuma. 1986. gadā, sākoties M. Gorbačova reformām, atbrīvots bez amnestijas, atstājot nosacīto sodu..
1986.gadā iestājos Starptautiskās cilvēktiesību asociācijas (IGFM) Maskavas grupā, vēlāk iestājos Latvijas Vides aizsardzības klubā (VAK; prezidents Arvīds Ulme), kļūstot par tā politiskā departamenta vadītāju. 1987. gadā savā dzīvoklī iekārtoju pirmo PSRS publisko aizliegtās literatūras bibliotēku. 1988. gada rudenī piedalījos Neformālās tautas frontes (NTF) dibināšanā (tā notika Mežparka Zaļajā teātrī uz VAK reģionālo nodaļu bāzes), kļūstot par vienu no tās līdzpriekšsēdētājiem. Pēc tam kad LTF dibināšanas kongresā NTF iekļāvās LTF sastāvā, kļuvu par LTF Domes dalībnieku, vēlāk arī par Domes valdes locekli. Kā LTF Valdes priekšsēdētājs vadīju LTF II kongresu. Tautas frontē vadīju Komiteju sakariem ar demokrātiskām organizācijām un piedalījos dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā. Biju LTF delegāts Gruzijas TF, Armēnijas TF, kā arī Ukrainas “Ruh” dibināšanas kongresos.
1990. gada martā no LTF saraksta ievēlēts LR AP, kur darbojos kā Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas sekretārs. Piedalījos likumprojekta “Par politiskajām partijām” un “Administratīvo pārkāpumu kodeksa” sagatavošanā. 1991.gadā iestājos Zemessardzes 63.štāba padomnieku rotā. 1992. gada janvārī piedalījos ANO Cilvēktiesību komisijas 48. sesijā Ženēvā. Mana runa bija pirmā oficiālā Latvijas Republikas pārstāvja uzstāšanās Nāciju pilī pēc ANO dibināšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas.
2000. – 2008.gadā ar referātiem par komunisma noziegumiem un nevardarbīgo pretestību esmu piedalījies vairākās starptautiskās konferencēs un forumos Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Polijā, Itālijā.

ATTĒLI:
1. Ints Cālītis 2003.gadā
2. Vecāki Lidija un Maksis Cālīši (1935)
3. Ints ar māsu Maiju un brāli Gundaru (1938)
4. I. Cālītis Kolimas nometnē (1965)
5. Ints Cālītis Latvijas TF 2.kongresā 1989. g. oktobrī. Pa kreisi – Dainis Īvāns, pa labi Ivars Godmanis.
6. Ints Cālītis, Dainis Īvāns un Sandra Kalniete Torņakalnā, godinot 1949. g. 25. martā izvesto Latvijas iedzīvotāju piemiņu (1989)
7. I. Cālītis ar Lietuvas Republikas prezidentu Vladu Adamku pēc Vīta Krusta ordeņa saņemšanas (2003)
Attēli no I.Cālīša personīgā arhīva

2009.gada decembrī
Informācija (2000) atjaunota sadarbībā ar I.Cālīti

Ievietota ar „4.maija Deklarācijas kluba” atbalstu