PĒTERIS ČAČKA
skolotājs un skolas direktors ar 45
gadu praksi,
piedalījies 1991.gada barikāžu aizstāvēšanā
Dzimis 1923. gada 23. augustā Rēzeknes apriņķa Dricānu
pagasta “Ezeriņu” mājās. P. Čačka astoņu bērnu ģimenē ir vecākais.
Pētera Čačka tēvam piešķīra jaunsaimniecību kā atalgojumu par nodienēto laiku
Latvijas armijā.
Pirmā skola, kurā mācījies, ir Taunagas pamatskola. Mācības šeit notiek
latgaliešu valodā, vismīļākie priekšmeti bija matemātika un zīmēšana. Pēc tam
Pēteris Čačka mācījās Dricānu sešgadīgajā pamatskolā. Māte bija tā, kas
iedrošināja jaunekli turpināt mācības Rēzeknes valsts ģimnāzijā. Šeit viņš
mācījās latviešu valodu, kā arī angļu, vācu un latīņu valodas.
2.pasaules kara laikā vācu karaspēkā tika mobilizēti visi tie jaunieši, kas bija
dzimuši no 1915. gada līdz 1925. gadam. Pēteris Čačka bija viņu vidū, tā viņš,
vēl nepabeidzis ģimnāziju, nokļuva latviešu leģionā. Vispirms Pēteris bija
spiests doties uz Rīgu, kur tika apmācīts; bija daudz nodarbību, kas fiziski
bija ļoti nogurdinošas. Viņu apmācīja par armijas saimniecisko darbinieku. Pēc
viena mēneša tika norīkots uz Vaiņodi, kur 1943. gadā viņš kļuva par leģiona
pulka mantziņa vietnieku. Viņa pārziņa bija pulka munīcijas krājumi. Viņš bija
saņēmis atvaļinājumu, kad viņa pulks tika nosūtīts uz Krieviju. P. Čačka devās
uz Krievijā norādīto vietu, bet tur viņš sāka dienēt citā pulkā. Kad pienāca
pavēste, ka jādodas atpakaļ pie sava pulka, P. Čačka ar izsniegtajiem
dokumentiem slepus atgriezās Vaiņodē , kur paslēpās pie sievas vecākiem. No vācu
aresta izdevās izvairīties, bet 1944. gada 9. oktobrī P. Čačku iesauca krievu
armijā, kas Latvijā nomainīja vācu okupācijas karaspēku. Viņš tika apmācīts par
sakarnieku - radistu un telefonistu. Tajā pašā gadā Pēteris Čačka nonāca frontē
pie Džūkstes, šeit viņam bija jācīnās pret leģionāru pulku, kurā pirms tam bija
dienējis. 1945. gadā tika ievainots kaujā pie Blīdenes. Pēc atveseļošanās viņš
tika norīkots par pārtikas pārzini kara slimnīcā.
1946. gada 1. aprīlī Pēteris Čačka no armijas tika atbrīvots. 1947. gadā Pēteris
Čačka pabeidza Rīgas 8. vidusskolu. Ar iegūto diplomu viņš varēja mācīties
augstākajās mācību iestādēs un kļūt par skolotāju.
1947. gada 1. septembrī Pēteris Čačka sāka strādāt savā pirmajā skolā par
skolotāju, tā ir Taunagas četrgadīgā pamatskola. Šajā skolā nostrādāja līdz
1949. gadam. Pēc tam Pēteris Čačka kopā ar ģimeni pārcēlās uz Liepājas apriņķi.
Viņš strādāja par mācību pārzini Nīgrandes skolā. Nākamā skola bija Purmsātu
skola, kur strādāja par skolotāju.
1960. gadā Pēteris Čačka tika iecelts par Vaiņodes vidusskolas direktoru, šeit
viņš mācīja arī vēsturi, kā arī pildīja klases audzinātāja pienākumus. Pētera
Čačkas devums Vaiņodei ir augstu vērtējams: viņa laikā notika Vaiņodes
vidusskolas izveidošana – jaunās ēkas uzcelšana, skolas muzeja izveidošana,
skolas apkārtnes labiekārtošana. Aizsākās vēstures izpēte Vaiņodes apkārtnē.
1992. gadā Pēteris Čačka aizgāja pensijā. Joprojām 1. septembris un skolas
pēdējais zvans, kā arī 9. klašu un 12. klašu izlaidumi nav iedomājami bez Pētera
Čačkas apmeklējuma un sarunām par dzīvi.
Pavisam skolā nostrādājis 45 gadus un kopā ar sievu Ernu ir izaudzinājis
3 meitas. Tagad viņš ir vectētiņš 7 mazbērniem un 9 mazmazbērniem.
Viņš bija starp tiem vaiņodiešiem, kas 1991.gadā bija Rīgā uz barikādēm.
Līdz šodienai Pēteris ir saglabājis ieročus - steku un zobenu, kas bija līdzi uz
barikādēm. Taču, kā viņš pats apgalvo, “ieročus negrasījāmies izmantot, ja nu
vienīgi ļaunākajā gadījumā”. Pēteris stāsta, kā nokļuvis barikādēs: ”Ar sievu
sēdējām skatījāmies TV, un, kad paziņoja par OMON darbību, sievai teicu, ka jau
no paša rīta ar citiem tautas aizstāvjiem došos uz Rīgu!” Un tā arī notika.
Pēteris atceras, ka no Vaiņodes uzz Rīgu brauca divi autobusi. Tajos bija
cilvēki, kas gatavi cīnīties par valsts neatkarību. Pēteris atceras, ka naktīs
barikādēs gulējuši pa divām stundām, un tad atkal nomainījušies. Atceras ļoti
atsaucīgos Rīgas ļaudis, kas itin neko nav žēlojuši barikāžu sargiem. Vecmāmiņas
nesa cimdus un zeķes. Visur bija kur paēst. Pēteris atzīst, ka viņam esot bijis
nedaudz bail, bet ne jau par sevi – vairāk gan par citiem. Par to, kas varētu
notikt, ja tiešām sāktos omoniešu uzbrukums. Trauksmaini bijis tieši tad, kad
braukuši turp. Tad braucēji bijuši neziņā, kas notiek, jo bija pārtrūkuši
sakari. ”Jā, tad bija nedaudz baisi, bet visumā bijām gatavi pat ļaunākajam!”
Vaiņodes vidusskola
Projekta vadītāja Iveta Mame
LIIS izstrādne