OLAFS BRŪVERS

Kristietis, teologs, cilvēktiesību aizstāvis
ārzemēs dzīvojis politiskā bēgļa statusā
Latvijas Republikas 5.  un 6. Saeimas deputāts

Olafs Brūvers dzimis 1947. gada 26. augustā Rīgā. Audzis kopā ar 3 brāļiem – Pāvilu (1949), Dānielu (1945), Andreju (1941) un 2 māsām – Rutu (1940) un Edīti (1943). Māte Aleksandra Brūvera (1914), madoniete, pirms 2.pasaules kara strādājusi par skolotāju, vēlāk par medmāsu un inspektori sanitāri epidemioloģiskajā stacijā. Tēvs Andrejs Brūvers (1915), krustpilietis, bijis ģeodēzists un nodarbojies ar zemes mērniecību. Ģimenē valdījusi kristīgā pārliecība, tās locekļi bijuši baptistu draudzes locekļi.

Pēc pamatskolas izglītības iegūšanas Rīgas 45.pamatskolā (1954-1961) un diviem gadiem Rīgas 4.vidusskolā (1961-1963) mācījies Ogres mežrūpniecības skolā (1963-1965), jo interesējusi tehnika. Atbilstoši iegūtajai profesijai līdz 1969.gadam strādājis kā plaša profila meža darbu mehanizators Rīgas – Jūrmalas mežsaimniecībā. Pēc tam sekojuši obligātā militārā dienesta gadi padomju armijā, kas aizritējuši tālu no Latvijas - pie Melnās jūras (jūras robežsardzē). Armijā godam nesis latvieša vārdu – no sveštautiešiem un dienesta vadības izjutis pozitīvu attieksmi, jo latvieši tolaik bija izslavēti kā krietni cilvēki. Pēc atgriešanās Latvijā O. Brūvers mācījies Rīgas 14.vakara maiņas vidusskolā (1970-1973), strādājis Rīgas Autobusu parkā, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijā un Rīgas Taksometru parkā par šoferi (1972-1974), neveiksmīgs bijis mēģinājums iestāties Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē.

Tā kā Olafa Brūvera vecāki bija piedzīvojuši Latvijas brīvvalsts laikus, ģimenē bērniem bija ieaudzināta personības brīvības izpratne, kas nebija realizējama padomju sabiedrībā. Patiesās informācijas vakuums rosinājis brāļus Olafu un Pāvilu noskaidrot dažādus pretrunīgus faktus par cilvēktiesībām Padomju Savienībā, klausoties radiostacijas „Amerikas balss” pārraides, sadarbojoties ar vajāto kristiešu aizstāvēšanās organizācijām un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju “Gaismas akcija” (viens no tās darbiniekiem bija Paulis Kļaviņš). Brāļi iesaistījās akcijā, kurā ar anonīmu anketu palīdzību aptaujāja cilvēkus Latvijā par to, kā viņi jūtas Padomju Savienībā. Būdams pārliecināts cilvēktiesību aizstāvis, Olafs arī piedalījies informācijas vākšanā par cilvēkiem, kurus padomju iestādes vajāja politiskās pārliecības dēļ. Informāciju apkopojis un nogādājis Vācijas Federatīvajā Republikā pa slepeniem kanāliem.

1974. gada maijā Brūveru dzīvoklī notikusi Latvijas PSR drošības iestāžu veikta kratīšana un atrastas 389 aizpildītas anketas, kurās 75% respondentu atbildējuši, ka nav apmierināti ar dzīvi padomju iekārtā. Olafs un Pāvils tiek apcietināti un turēti trīs mēnešus apcietinājumā nopratināšanai par piedalīšanos cilvēktiesību aizstāvības akcijās, tad sekojusi tiesa, kuras spriedums bijis- 2 gadi nosacīti Pāvilam, bet Olafam - 6 mēneši labošanas darbu nometnē OC 78/7 Šķirotavā. Salīdzinoši vieglais sods izskaidrojams ar to, ka šī politiskā tiesas prāva bija guvusi rezonansi Rietumos.

1974. gada novembra beigās, kad O. Brūvers tika atbrīvots, viņam nebija iespējams atrast darbu, jo pasē bija ieraksts par sodāmību. Uz neilgu laiku viņam izdevās dabūt vienīgi naktssarga darbu. Viņš tika uzskatīts par padomju varai “nevēlamu elementu”, bieži tika iztaujāts Valsts Drošības komitejā (VDK), jo tika turēts aizdomās par katru akciju, kas notika pret padomju varu.
1976. gada vidū Olafs kopā ar vecākiem tika izsaukts uz Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas biroju, kur viņiem vispirms draudēja ar izsūtīšanu uz Sibīriju, bet pēc tam pavēlēja visai ģimenei, kas bija jau sakuplojusi līdz 20 cilvēkiem, pamest Padomju Savienību. Tomēr šo lēmumu mainīja un izbraukt neļāva. Tikai pēc mēnesi ilgstoša bada streika atļauja tika saņemta.

Ar trimdas latviešu palīdzību tika nokārtoti dokumenti, un O. Brūvers ar ģimeni politisko bēgļu statusā devās trimdā uz Rietumvāciju. Vācijā varēja izjust personības brīvības priekšrocības, bet ārzemniekiem bija grūti atrast darbu. No 1976.gada līdz 1979. gadam Olafs Bonnā darbojās cilvēktiesību aizstāvēšanas organizācijā „Gaismas akcija” kā producenta palīgs. 1977. gadā, trimdas latviešu atbalstīts, O.Brūvers devās uz Vašingtonu un ASV Kongresā liecināja par cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. No 1978. līdz 1979. gadam viņš mācījās Nīderbergas akadēmijā.

Pēc trīs Vācijā nodzīvotiem gadiem radās iespēja pārcelties uz dzīvi ASV. Olafs Brūvers kopā ar dzīvesbiedri Sandru Brūveri ( viņi apprecējās 1979.gadā) devās uz Losandželosu Kalifornijas štatā. Viņš augstu vērtē amerikāņu pozitīvo attieksmi pret dzīvi un piekrīt tam, ka Amerika ir lielo iespēju zeme, kur valda demokrātijas un brīvības gaisotne. Amerikāņus raksturo kā labsirdīgus un izpalīdzīgus cilvēkus. Daudz pateicīgu vārdu viņš velta Kārlim Zingeram, kas palīdzēja iejusties trimdinieka dzīvē, rast kontaktus ar latviešiem svešatnē un sniedza finansiālu atbalstu. Astoņus mēnešus viņš apmeklēja īpašu koledžu, lai uzlabotu angļu valodas zināšanas.

Vēlāk O. Brūvers bija direktora palīgs Starptautiskā bēgļu misijā Losanželosā (1979-1986). No 1980. – 1982. gadam O.Brūvers studēja Pasadēnā Fullera teoloģiskajā seminārā, tādējādi piepildot sen loloto sapni kļūt par teologu. 34 gadu vecumā Olafs Brūvers ieguva maģistra grādu misioloģijas zinātnēs. Pēc tam teoloģijas studijas turpināja un 1992. gadā Fullera teoloģiskajā seminārā viņš ieguva doktora grādu misijas zinātnēs. Garīdznieka amatā tika ordinēts 1981. gadā un 1985. gadā viņš saņēma uzaicinājumu strādāt par mācītāju Bostonas latviešu baptistu draudzē Masačūsetā un Vilimantikas latviešu luterāņu draudzē Konetikutā, ko ar prieku pieņēma. Paralēli mācītāja pienākumiem viņš bija arī laboratorijas vadītājs vides ietekmes pētniecības laboratorijā „Microsemi-Watertown Corporation” (1986-1992).

O. Brūvers joprojām sadarbojās ar kristiešu aizstāvēšanās misiju un sekoja notikumu gaitai Latvijā. Kad Atmodas notikumos iesaistījās arī ASV latviešu trimdas sabiedrība, O. Brūvers apmeklēja daudzus ASV latviešu centrus, tikās ar ietekmīgām politiskām personām, skaidrojot Atmodas norises Latvijā un latviešu vēlmi atgūt neatkarību.
1992. gadā O. Brūvers saņem uzaicinājumu piedalīties pirmajās atjaunotās LR Saeimas vēlēšanās. Viņš kļūst par 5. Saeimas deputātu, ir Ārlietu komisijas loceklis, vēlāk Valsts cilvēktiesību ministrs (1994). Ievēlēts arī par 6.Saeimas deputātu. 1996.-1997.g. LR Ārlietu ministrijas Parlamentārais sekretārs. Pēc tam kopš 1997.gada ir LR Valsts Cilvēktiesību biroja vadītājs.
Uz pastāvīgu dzīvi Latvijā Olafs Brūvers atgriezās 1993.gadā. Paralēli politiskajam un valsts darbam strādā par pasniedzēju LU Teoloģijas fakultātē, no 1995.gada ir pasniedzējs Latvijas Kristīgajā akadēmijā, ir lasījis lekcijas Latvijas Ev.-lut. baznīcas Svētdienas skolas skolotāju sagatavošanas kursos.
Atzīstot O.Brūvera nopelnus darbā, kas bija vērsts uz Latvijas neatkarības atgūšanu, ASV Apspiesto Nāciju komiteja Amerikas Baltiešu Līgā apbalvoja O.Brūvera kungu ar Eizenhauera Brīvības medaļu, vairākiem Atzinības rakstiem un studiju stipendijām.
Latvijā apbalvots ar Iekšlietu ministrijas krūšu nozīmi par cilvēktiesību veicināšanu un 1999. gadā saņēmis Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa Pateicības rakstu.

Olafu Brūveru var raksturot kā mērķtiecīgu, labsirdīgu un solīdu cilvēku, viņam patīk ceļot, lasīt populārzinātnisko literatūru un grāmatas par vēsturi. Aizraujas ar filatēliju un numismātiku. Vislabāk viņš jūtas ģimenes vidū. Olafa Brūvera ģimenē aug dēls Jēkabs Gustavs (10 gadi) un meita Agnese Anna (8 gadi). Sieva Sandra ir licencēta nekustamo īpašumu speciāliste, kas strādā savā privātuzņēmumā „OSB Citadele”.

Lielākais gandarījums Olafa Brūvera dzīvē ir Latvijas neatkarības atjaunošana. Darbs Latvijas cilvēku labā viņu tiesību nodrošināšanai viņam dod prieku un enerģiju ik dienas.

Attēlā – Olafs Brūvers kopā ar saviem intervētājiem Sanitu un Arni

2004.gada novembrī

Iecavas vidusskola
Sagatavoja 10.klases skolēni: Sanita Mateiko un Arnis Vīnbergs.
Konsultante – skolotāja Dace Greiža
iecava.skola@bauskarp.lv

LIIS izstrādne