JĀNIS BRATUŠKINS

Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes Jēkabpils dekanāta dekāns.
Jēkabpils, Salas, Seces, Pļaviņu, Viesītes, Zasas, Dignājas katoļu draudžu mācītājs.

Dzimis 1945. gada 18. oktobrī nabadzīgā zemnieku ģimenē Viļakas pusē.
Māte Konstance nomira, kad Jānim bija seši gadi. Četrus gadus, pirms tēvs apprecējās otrreiz, dēls ar tēvu dzīvoja divatā. Ļoti svarīgs cilvēks šai dzīves posmā bija vecmāmiņa Broņislava. Viņa nebija gājusi lielās skolās, bet bija gaišu prātu un ļoti dievbijīga. Broņislavas dzīve ticībā un pašaizliedzībā, visu veltot saviem bērniem un mazbērniem, veidoja mazā Jāņa dvēseli. Pamāte Tekla Jāni audzināja ar tādu pat mīlestību kā savus dēlus - Jāņa pusbrāļus - Marijanu un Danielu.
Ģimenē visi kopā dziedāja gan tautas dziesmas, gan garīgās dziesmas.
No 3-4 gadu vecuma vecāki bērnus veda uz Dievkalpojumu. Viļakas baznīca bija 5 km tālu, tāpēc bija jāceļas agri. Uz svētnīcu citreiz brauca ar zirgu, citreiz devās kājām cauri mežam. Jānim ļoti patika Lieldienu nakts vigilijas. Latgaļu māmuļu un vecmāmuļu dedzīgā ticība Dievam, Jānim bija paraugs tam kā ļaudis saglabā sirdīs tēvu tēvu ticību.
Skolas gados Viļakas vidusskolā J. Bratuškinam patika literatūra un latviešu valoda. Daudzi skolnieki gāja uz baznīcu. Viļakas vidusskolā pret ticīgiem bērniem netika lietotas nekādas represijas.

1964. gadā J. Bratuškins iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Mēnesi pēc uzņemšanas viņu iesauca armijā un nosūtīja uz Ukrainu, lai “liktu aizmirst” semināru un garīgo dzīvi. Par šo laiku mācītājs saka: “Šis bija vissmagākais laiks manā dzīvē. Līdz armijai dzīvoju vienkāršā, tikumiskā, sirsnīgā ģimenē un ar tādu pasaules ļaunumu, kāds valdīja armijā, nebiju saskāries. Kad uzzināja, ka esmu Garīgā semināra audzēknis, bija daudz izsmiekla un aizskārumu. Otrajā dienesta gadā ieguvu smagu kājas traumu, no tās ciešu vēl tagad.”

J. Bratuškins pēc armijas 5 gadus turpināja mācīties seminārā. Visi 12 semināristi dzīvoja kā brāļi. Ar pateicību mācītājs atceras profesoru Staņislavu Stepu, Rihardu Smilgu, Pēteri Upenieku. Jānim vislabāk patīk baznīcas vēsture. Grūtāk bija apgūt morālteoloģiju un dogmātiku latīņu valodā.
Pēc semināra, lai iesvētītu priestera kārtā, bija vajadzīga laicīgās varas atļauja. J. Bratuškins bija pirmo četru vienlaicīgi iesvētīto priesteru vidū, kurus 1970. gadā Pēc 15 gadu ilga starplaika, Rīgā Jēkaba katedrālē iesvētīja toreizējais Latvijas kardināls Juliāns Vaivods. Kalpošanu J. Bratuškins uzsāka kā palīgmācītājs Jelgavā Jaunavas Marijas baznīcas draudzē (1970. - 1974.). Pēc tam priesteris 6 gadus kalpoja Lielajā Svētajā Alberta draudzē Rīgā. Tam sekoja divu gadu darbs Skaistas draudzē Krāslavas rajonā.

Kopš 1982. gada enerģiskais un ierosmes bagātais prāvests strādā Jēkabpils Romas katoļu baznīcā. Svētkos baznīca ir pārpildīta. Svētās mises mācītājs regulāri vada latviešu, krievu un poļu valodās.
Jau septiņus gadus J.Bratuškins pilda dekāna pienākumus, vadot apkārtējo draudžu garīgo un saimniecisko pārziņu. Dekāntēvs rūpējas par vairāk nekā desmit tūkstošiem kristiešu. Baznīcās, kur kalpo J.Bratuškins, vienmēr ir jūtama īpaša uzticības un vienkāršības gaisotne. Dedzīgie sprediķi ne vienam vien grēciniekam liek domāt par neaptveramo Dieva mīlestību un žēlsirdību. Jau komunisma gados daudzi nākuši pie viņa saņemt svētos sakramentus: kristīties, laulāties, lūguši slimnieku sakramentu. Tomēr priesterim joprojām sāp sirds par tām ģimenēm, kur tuvinieku vienaldzības vai garīgā atsaluma un nolaidības dēļ cilvēks aiziet mūžībā, nesaņemot grēku piedošanu.
Dievs nāk pie ikviena, kam ir laba griba viņu pieņemt. Daudziem nav šīs labās gribas. Viņi saskata laimi naudā, slavā vai grēcīgās izpriecās. Katram jācenšas caur žēlastību , sirsnīgu lūgšanu,un grēku nožēlu atvērt savu sirdi un dvēseli Dievam.

Visiem kristiešiem lūgšanās jābūt vienotiem. Tādēļ J.Bratuškins kopā ar prāvestu Modri Plāti regulāri organizē ekumēniskos Dievkalpojumus, uz kuriem tiek uzaicināti arī baptistu un pareizticīgo baznīcu mācītāji.
Mācītājs Bratuškins vienmēr atsaucas jēkabpiliešu lūgumam piedalīties dažādos pilsētas masu pasākumos, sniedzot savu svētību. Atmodas laikā svētīšanas vārdus priesters teica vairākiem simtiem cilvēku, kas 1989. gada 10.februāra vakarā bija pulcējušies pie pilsētas tautas nama, kur tovakar pacēla Latvijas karogu.

J.Bratuškins rūpējas par bērnu izglītošanu, apmeklē skolas, vada svētdienas skolu darbu. Svarīgi jau no mazām dienam mācīt bērnus ticībā. Svētdienas skolas nodarbības apmeklē netikai bērni, bet arī jaunieši un vecāki cilvēki, kuri gatavojas saņemt kristību vai laulību sakramentu. 2001. gadā Jēkabpils draudzē priesteris nokristīja 196 bērnus.

Ļaudis nāk pie mācītāja netikai garīgās vajadzības dēļ. Pastāvīgi tiek sarūpēta palīdzība trūcīgajiem un daudzbērnu ģimenēm.
Priesteris ir ļoti iemīļots semināristu vidū. Pie viņa darba praksē vēlas strādāt nākamie priesteri arī no citām diacēzēm. V.E. bīskaps A.Justs pie dekāna rīko priesteru konferences un sanāksmes.

Dekāntēvs ir ļoti pateicīgs visiem cilvēkiem, kas palīdz risināt saimnieciskos jautājumus saistītus ar baznīcas uzturēšanu, apkuri, jumtu remontiem, draudzes mājas atjaunošanu, Garīgā semināra uzturēšanu. Daudz draudzes labā dara un palīdz priesterim Uldis Urtāns, Alfreds Rācenis, Pēteris Saldaks u.c.
Noslēdzoties Jēzus Kristus 2000. jubilejas gadam, priesteris J. Bratuškins piedalījās šīs jubilejas vārtu aizvēršanas Missē Romā Vatikānā.
Priesteris katru dienu dodas pie altāra, lai satiktos ar Kristu. Viņš ceļ savas rokas pret debesīm un izlūdzas no Dieva žēlastību saviem garīgajiem bērniem veicot ikdienas soli, kā arī pauž pateicību priekos un svētkos.
Visa dzīve veltīta Dievam, baznīcai un kalpošanai cilvēkiem.

Attēlā: no labās dekāns Jānis Bratuškins un bīskaps Antons Justs.

2002. gada februārī.

Jēkabpils bērnu un jauniešu centrs
Materiālu sagatavoja mazpulcēns Katrīna Bērziņa, palīdzēja Antra Ļubomirska, Elīna Vecumniece, Ilgvars Mežaraups, Raivis Bisenieks.
Skolotāja Spodra Purviņa.

LIIS izstrādne