JĀNIS BOLŠTEINS

latviešu un baltiešu sabiedriskais darbinieks ASV,
sekmējis Baltijas valstu neatkarības atgūšanu

Jānis Bolšteins dzimis 1946. g. 7.aprīlī Vācijā, Ingolštatē, kur ģimene atradās bēgļu gaitās pēc 2.pasaules kara. Miris 2008. gada 17. augustā, 62 gadu vecumā ASV, Vašingtonā. Tēvs bija žurnālists un sabiedriskais darbinieks Arvīds Bolšteins.
1950.gada beigās Bolšteinu ģimene no Vācijas izceļoja uz ASV. Jānis pusaudža un jaunības gadus pavadīja Viskonsinas pavalsts lielākajā pilsētā Milvokos. Bija aktīvs skautu kustības dalībnieks un piedalījās kā ASV, tā latviešu skautu nometnēs. Studējis Mičiganas universitātē, ieguvis grādu politiskajās zinātnēs. Jāņa dzīvesbiedre ir Ieva Bolšteine, viņiem ir divi bērni - dēls Dāvis un meita Laila.

XX.gs. 70.gadu vidū Jānis Bolšteins pārcēlās uz dzīvi Vašingtonā, jo kļuva par pilna laika darbinieku Apvienotajā baltiešu komitejā (JBANC), ko 1977. gadā vadīja šīs politiskās organizācijas dibinātājs - Gunārs Meierovics. Par J. Bolšteina darbības sākumu komitejā tiek stāstīts, ka kopš pirmā brīža, kad Jānis bija ieradies uz darba interviju, Gunārs Meierovics zinājis - tagad mums ir īstais darbinieks!

Tas bija vētrains laiks nacionālpolītiskajā darbā, un jau 1978. gadā Jānis Bolšteins kopā ar Dr. Oļģertu Pavlovski un Gunāru Meierovicu devās uz Belgradu (tolaik Dienvidslāvijas galvaspilsēta) pārstāvēt baltiešus konferencē, kas turpināja Helsinkos iesāktos politiskos procesus, atmaskojot Padomju Savienības noziegumus. Pateicoties baltiešu delegācijas aktīvajai rīcībai un sagatavotajiem dokumentiem, ASV pārstāvji A.J.Goldbergs (Goldberg) un R.F.Dole (Dole) Belgradas konferencē savās runās iztirzāja Baltijas valstu jautājumu, kas tajā laikā bija ļoti nozīmīgs notikums. Īpašā ASV Kongresa Helsinku komisijas sēdē 1978.gada martā tika izvērtēts Belgradas konferences darbs, šajā sēdē piedalījās arī J.Bolšteins un O.Pavlovskis. Belgradas konference bija pirmā starptautiskā sanāksme, kur civiltiesību jautājums bija izvirzīts austrumu un rietumu diplomātijas degpunktā.

Turpmākajos gados J. Bolšteins neatlaidīgi strādāja, lai uzturētu ASV polītiķu redzeslokā Belgradas konferencē skartos jautājumus par situāciju Baltijas valstīs.

Līdz 80. gadu vidum Jānis Bolšteins strādāja JBANC kā pilna laika lietvedis: sākumā palīdzēja sakopot informāciju grāmatas These Names Accuse: Nominal List of Latvians Deported to Soviet Russia in 1940–41. Stockholm: Latvian National Foundation (1952) papildinātajam izdevumam, pamazām kļuva neaizvietojams visos darbos un projektos. Vēlāk, aizejot maizes darbā ASV valdības iestādēs, viņš turpināja darboties kā JBANC padomnieks, valdes loceklis un Amerikas Latviešu apvienības (ALA) pārstāvis šajā organizācijā.

Darbs JBANC un ALA līdz pat pēdējam brīdim bija neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa. Viņš neskaitīja stundas, ko pavadīja gan mājās rakstot, gan domājot, gan tiekoties ar cilvēkiem, gan pārstāvot baltiešus dažādos pasākumos. Viņš bija neatņemams dalībnieks visās Vašingtonā rīkotajās baltiešu demonstrācijās.
Politiski kritiskajās 1991.gada janvāra dienās pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā visas ASV baltiešu organizācijas aktivizējās, lai noskaņotu ASV valdību un sabiedrību aktīvi atbalstīt baltiešu brīvības centienus. Ievērojamu darbu veica Amerikas Latviešu apvienība – tās birojā no 1991.gada 11. līdz 27.janvārim bija iedibinātas 24 stundu ilgas dežūras, kurās iesaistījās ALA darbinieki, valdes locekļi un brīvprātīgie palīgi (viņu vidū Jānis Bolšteins, Raits Eglītis, Valdis Kārklis, Oļģerts Pavlovskis, Kārlis Streips, Anita Tērauda u.c.). Mērķis bija nodrošināt informācijas apmaiņu starp Latviju un ASV un informēt ASV presi, valdību, Kongresu par notikumu gaitu Latvijā, kas arī tika sasniegts.

Kā JBANC valdes loceklis J. Bolšteins bija neatvietojams un pieredzējis padomdevējs ne tikai tajos gados, kad norisa cīņa par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu, bet arī 21.gadsimta pirmajos gados, kad tika risināti jautājumi par Latvijas uzņemšanu NATO un Eiropas savienībā. Viņa idejas bieži vien pārtapa par rezolūcijām, ko JBANC iesniedza ASV kongresam, un to lielāko daļu arī pieņēma ( vienu no tām - pat vienbalsīgi!).
Piedalījās rokasgrāmatas izstrādāšanā un tulkošanā, kas 2000.gadā tika sagatavota, lai koordinētu sadarbību Latvijas un pārējo Baltijas valstu uzņemšanas sagatavošanai NATO. Baltijas valstu uzņemšana NATO un Eiropas Savienībā bija arī J. Bolšteina darba vainagojums.

Savos pēdējos darba gados J. Bolšteins mēģināja panākt, lai Krievija atzītu Baltijas valstu nelegālo okupāciju un atvainotos par to. Avīzē „The Baltic Times” J. Bolšteins rakstīja:
„Tā būtu vispiemērotākā lieta, ja NATO ziņojums kā pirmo un vissvarīgāko soli ieteiktu Krievijai atvainoties par to, ko tās priekštece Padomju Savienība izdarīja Baltijas valstīm 50 okupācijas gados. Tā būtu vienīgā atslēga, lai varētu sākt nokārtot attiecības starp baltiešiem un krieviem pareizā veidā, gan Baltijas valstu iekšienē, gan ārpus to robežām. Nav neviena cita žesta, kam būtu tāda nozīme un iespaids, kā šādam Krievijas atvainošanās gājienam”.

Tuvākie līdzgaitnieki J. Bolšteinu raksturo kā kluso optimistu, domātāju, kuŗš spēja izanalizēt šķietami sīkus politiskus notikumus plašākā skatījumā, galvenokārt, ar uzsvaru uz to, kā tie iespaidos Baltijas valstu nākotni, kā arī prata atrast pareizo pieeju dažādu konfliktu risināšanai.

Jānis Bolšteins - cilvēks, kuŗa padomu augstu novērtēja ne viens vien baltiešu organizāciju priekšsēdis un kuŗa teiktajā par Baltijas valstu - Krievijas attiecībām ieklausījās daudzi ASV politiķi. Par savu veikumu Latvijas neatkarības atjaunošanā Jānis Bolšteins pelnījis augstāko atzinību.
2007. gada decembrī ALA valde pateicībā par nesavtīgo darbu piešķīra Jānim Bolšteinam Goda Dzintara biedra pakāpi.

ATTĒLI:
J. Bolšteins (ap 2000.gadu)
J. Bolšteins (2.rindā vidū) JBANC valdei tiekoties ar ASV senatoru Richard Lugar.

2008.gada oktobrī

Sagatavots sadarbībā ar
Raiti Eglīti un Anitu Tēraudu (ASV)

Ievietots ar PBLA atbalstu