JĀNIS BLŪMS
leģionārs, bijis politiski represēts,
aktīvs Atmodas notikumu un
1991.gada barikāžu dalībnieks,
kordziedātājs, daudzkārtējs
Dziesmu svētku dalībnieks
Jānis Blūms dzimis 1925.gada 29.augustā Rīgas Jūrmalā –
Majoros kā trešais bērns. Māsa Zenta vecāka par 11 gadiem (dzimusi1914.g.), otra
māsa Gaida par 3 gadiem (dzimusi 1922.g.). Tētis Pēteris tajos valstij smagajos
un nabadzīgajos pēckara gados strādāja dažādus gadījuma darbus, kaut bija mācīts
veikalnieks, māte Anna apkopa mājas soli, bet vasarā, kad sabrauca vasarnieki,
mazgāja tiem veļu, tā piepelnoties, jo ģimene dzīvoja visai trūcīgi. Tomēr
Jānis, neskatoties uz materiālajām grūtībām, nekad nedzirdēja vecākus
strīdamies. Tēvs bija piedalījies I Pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās,
tajās ticis ievainots. Māte ar vecāko māsu Zentu kara un revolūcijas gadus
pavadīja Krievijā, sākumā Petrogradā, vēlāk Taganrogā un Jeiskā. No bēgļu gaitām
Latvijā atgriezās 1921.g. Par saviem vecākiem Jānis stāsta:
“Mana māmuļa agri zaudēja tēvu un jau no 8 gadu vecuma sāka strādāt, kā
toreiz teica, “pie kungiem” par kalponi. Tie bija turīgi vācieši, kuri vasaras
vadījuši Jūrmalā, bet ziemas Krimā. Tā arī māmuļa jau no 14-15 gadiem brauca
līdz kungiem uz Krimu. Skolā viņa paguva iet tikai 2 ziemas. Tomēr saskare ar
izglītotiem cilvēkiem un pašas iedzimtā inteliģence, ļoti labas vācu un krievu
valodas zināšanas, īpaša smalkjūtība un prasme uzklausīt otra cilvēka domas –
tās bija īpašības, kuru dēļ līdz pat mūža beigām viņa baudīja cieņu un
mīlestību.
Tēvs bija apveltīts ar asu prātu, lielisku humora izjūtu, arī ar vācu, krievu,
igauņu valodas ( mūža beigās arī nelielām angļu valodas ) zināšanām. Bija liels
dziesmu draugs, un radu, draugu pulkā allaž gaidīts. Fotogrāfs visa mūža garumā.
Kaislīgs makšķernieks un grāmatnieks. Tomēr tēvs bija gājis tikai 3 gadus
pagasta skolā, pēc tam beidzis Opekavas draudzes skolu. Pie mums bieži ciemojās
tēva kara biedri.Vecāku raksturi draugos, rados un paziņās radīja vēlēšanos
pabūt mūsu mazajā mājiņā. Cienasta galdā tika likta putras bļoda un maize, vai
arī tas, ko ciemiņi bija līdz paņēmuši. Neatceros, ka mūsu mājā būtu notikušas
skaļas iedzeršanas. Ja arī glāzītes tika cilātas, tad tas bija dziesmu un
jautrības garā.
Arī savu bērnību Jānis atceras ļoti spilgti:
-Savas agrās bērnības gadus, kurus līdz 5 gadu vecumam nodzīvoju mazā mājiņā
Rīgas Jūrmalā, atceros kā atsevišķus notikumus, kuri veido samērā idillisku
ainavu, jo atmiņā saglabājušies skaistākie to tālo dienu notikumi. Tās bija
kopīgās rotaļas ar blakus dzīvojošo radu bērniem, pastaigas tuvējā mežā un uz
jūru vai Lielupi kopā ar māsām, kuras mani pieskatīja un lasīja priekšā pasakas
un mācīja dzejoļus. Mans “kroņa numurs” bija Blaumaņa “Tālavas taurētājs”, kuru
ar lielu patosu uzkāpis uz soliņa sāku skaitīt 3 g.vecumā. Kamēr māsas bija
skolā, mani bieži pieskatīja mātes māte, kuru saucām par Grošu. Viņa bija senu
ziņģu zinātāja un stāstītāja par seniem laikiem. Diemžēl biju pārāk mazs, lai
šos stāstus iegaumētu. Mans istabas rotaļu biedrs bija runcis Muris, ar kuru gan
arī dažreiz “pastrīdējāmies”. Ipaši atmiņā saglabājusies Lieldienu zaķa atstāto
olu meklēšana, kuras viņš tika slēpis vecāsmātes pagalmā pie lielajiem bērziem.
Gāju kopā ar māsiņām un atrastās likām groziņā. Protams, aizrāvies ar meklēšanu,
neredzēju, ka pa kādai olai no groziņa atkārtoti tika izņemta un paslepus
nolikta atkal pie cita koka.”
Drīz Jānis saslima - bija sākuši deformēties kakla skriemeļi un vajadzēja
ārstēties Rīgā, Bērnu slimnīcā. Pēc tam nācās pusgadu nogulēt gultā, vēlāk
vajadzēja atkal mācīties staigāt. 2 gadus nācās nēsāt īpašu balstu kaklam.
1930.g. Jāņa ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Tēvs izdevīgi pārdeva viņam kā
Brīvības kara dalībniekam piešķirto meža gabalu un atvēra sākumā vienu, bet drīz
otru un pat trešo mūzikas instrumentu veikalu. Galvenā prece bija modē nākušie
patafoni. Tēvs pats tos ražoja ar savu firmas zīmi “Maestro”. Kad Latvijā atnāca
pāri pasaulei ejošā krīze, veikalus nācās pārdot un no Parka ielas pārcelties uz
Āgenskalnu. Tur Jāņa tēvs atvēra nelielu pārtikas preču veikalu.
Skolas gaitas Jānis uzsāka 1932.g. rudenī Rīgas pilsētas 16.pamatskolā, kura
nesa Fr.Brīvzemnieka vārdu. Zēna pirmā skolotāja un klases audzinātāja bija Anna
Bluķis. Par savām skolas gaitām Jānis stāsta :
- Tā kā man brīnumainā kārtā ir saglabājušās manas pamatskolas liecības, tad
varu pastāstīt, kādas bija mācības pirmsskolas klasēs. Tās bija: reliģija,
ētika, latviešu valoda mutiski un rakstiski, matemātika, apkārtnes mācība,
zīmēšana, vingrošana. Pirmajā klasē nāca klāt dziedāšana un glītrakstīšana.
Otrajā klasē – angļu valodas zinības, rokdarbi. Izņemot angļu valodu, visas
mācības mums pasniedza klases audzinātāja. Rakstāmais rīks bija zīmulis. Ar
tinti sākām rakstīt tikai tad, kad bijām visus burtus iemācījušies. Solos bija
trauciņi tintei, un cik gan visādu notikumu un nelaimīgu gadījumu sagādāja šī
tinte – gan aplietas burtnīcas un pa reizei drānas, gan allaž notraipītie
pirksti. Arī rakstāmās spalvas bija dažādas. To sevišķi izjutām, kad sākām
mācīties glītrakstīšanu. Slikta spalva plēsa papīru un ķerdamās radīja traipus.
Bija arī spalvas ar strupāku galu, sevišķi iecienītas bija ”Durabvit” firmas
spalvas, bet ar tām rakstīt varēju tikai vecākajās klasēs. Piektās un sestās
klases skolnieki jau dažs rakstīja ar pildspalvu, bet lētās ātri bojājās un
labās maksāja tik dārgi, ka tās nebija gandrīz nevienam pašam skolniekam.
Burtnīcas sākumā bija divas. Vienā mācījāmies rakstīt burtus, otrā rakstījām
ciparus un pirmos vingrinājumus rēķināšanā.
Atceros, ka 1935.g. skolā notika kopīga rīta Lūgšana, kad visas klases pirms
mācībām katru rītu sanāca kopā aktu zālē un skolas pārzinis norunāja lūgšanu un
kopīgi dziedājām kādu korāli. Vēl šajā skolā atceros to, ka ierakstījāmies Zelta
grāmatā. Tie, kuri tur ierakstīja savu vārdu, uzvārdu un parakstījās, ar to
apņēmās atturēties no alkohola un smēķēšanas.
Jānis tālāk mācās 27.pamatskolā. 1938.g. pavasarī visiem skolēniem paziņoja, ka
skola tiek pārcelta uz jaunām telpām Pārdaugavā pie Māras dīķa. Skolēni varēja
izvēlēties, kurā skolā mācības turpināt. Jānis pāriet uz tikko pabeigto Viestura
48.pamatskolu. Šeit disciplīna kļūst stingrāka, jānēsā formas tērps, arī formas
cepure. Pie apģērba tika piestiprināta nozīme ar skolas numuru. Jānis stāsta:
- Mūsu jaunais klases audzinātājs nu bija Haralds Mednis, tas pats vēlāk
slavenais, mūsu tautas cildinātais diriģents. Skolā viņš mācīja matemātiku un,
protams, arī dziedāšanu. Viņš izveidoja toreiz teicamu skolas zēnu kori,
iespējams vienīgo tādu Rīgā. Bez tam sagadījās tā, ka mūsu ģimene kādu laiku
dzīvoja viņa ģimenei piederošajā mājā.
H.Mednis skolā nostrādāja tikai pirmo pusgadu, viņa vietā nāca cits audzinātājs
– Arvīds Silakalns. Arī viņš pasniedza dziedāšanu, bija visai muzikāls, spēlēja
vijoli. Jānis skolā korī dziedāja 4 gadus, spēlēja arī teātri.
Jau 8.gadu vecumā Jānis bija iemācījies slidot. 1939./40.g. bargajā ziemā,
mācoties 6.klasē, viņš slidojot pamatīgi apsaldē kājas. Veseļošanās aizkavēja
mācības, un izlaidumā zēns saņēma tikai 2.šķiras diplomu. Topavasar atstājot
skolu, jaunieši vēl nezināja, ka ir pēdējie Neatkarīgās Latvijas skolas
beidzēji. Lai saņemtu pilnvērtīgu pamatskolas apliecību, Jānis gāja otru reizi
6.klasē, tagad jau padomju okupācijas laikā:
-Mūsu skaistā Viestura skola tika atdota citu skolnieku rīcībā – atsevišķu
izmeklētu ģimeņu bērniem, tas ir padomju darbinieku un no savienības iebraukušo
darbinieku bērniem. Mūsu skolas audzēkņus pārcēla uz 47.pamatskolu Akas ielā.
Mainījās skolotāji. Netika mācīta militārā un ticības mācība, bet gan padomju
konstitūcija un krievu valoda. Dziedāšanas stundās sāka mācīt padomju dziesmas.
Sākumā skolā bija maz pionieru.
1941.g. vasarā drauga pierunāts Jānis sāk strādāt par avīžpuiku. (Šīs viņa
atmiņas var lasīt laikrakstā “Rīgas Balss” 2000.g. 10.augustā 12. –13.lpp.).
1941.g.14.jūnijā notika pirmā masveida izvešana. Izveda arī Jāņa mātes brāli un
viņa ģimeni. Onkulis mira 1942.g. Urālu ziemeļos - nometnē. Bērniem un sievai
vēlāk izdevās atgriezties. Pēc 8 dienām sākās II Pasaules karš, un vācu armija
ienāca Rīgā. Zēns sāk palīdzēt tēva veikaliņā, brīvajā laikā gāja kaligrāfijas
kursos, lai uzlabotu rokrakstu. Haralds Mednis palīdzēja sākt darbu
Arodbiedrības Savienību centrālā padomē. Pienākumos ietilpa kurjera pakalpojumi
vācu priekšniekam. Nākošajā rudenī puisis iestājās Rīgas Valsts tehnikumā ceļu
celtniecības nodaļā.
1943.g. Jānis kopā ar bijušo klasesbiedru Gunāru pieteicās brīvprātīgi latviešu
leģionā. Puišiem kā nepilngadīgajiem vajadzēja mātes piekrišanu. Jānim māmuļa to
deva samērā ātri, jo ļoti neieredzēja komunistus. Tikai tēvs pārmeta par to, ka
dēls priekšlaicīgi atdots kara dieva rokās, viņš pēc paša pieredzes zināja, ko
tas nozīmē. Vecāki nolēma pirms dēla aiziešanas zaldātos viņu vēl iesvētīt. Tas
notika 8.maijā Doma baznīcā. No vecākiem puiši atvadās 25.maijā un uzsāk kara
gaitas latviešu leģiona 15.divīzijā. Par tām Jānim mājā glabājas atsevišķa bieza
atmiņu burtnīca. Izlūku bataljona rindās Jānis nokļūst Krievijā, Polijā,
Čehoslovākijā. Pomerānijā Jānis saņēma “piemiņas zīmi” – lodes atstātu rētu
kājas augšstilbā.
Karagaitas viņam beidzās Kurzemē 1945.g. 8.maijā. Jānim kā karagūsteknim nācās
mērot tālo ceļu uz Tālajiem Austrumiem uz filtrācijas nometni. Jānis atceras, ka
jau armijā visai daudz tika dziedāts ne tikai brīvajos brīžos, bet arī ierindā.
Tas palīdzēja palikt stipriem garā. Arī aiz dzeloņstiepļu žoga “…bija kāda
t.s. aģitācijas brigāde, kurā dziedāja pāris puiši ar skaistām balsīm. Mūsu
lēģerī, kad skanēja dziesma “Par dzimteni dziema man sērīgi skan”,
nekautrējāmies no asarām.
Pēc
pusotra gada Jāni kopā ar citiem veda atpakaļ, bet Rīgas vietā viņš nokļuva
Narvā. Lēģera apģērbu viņam nomainīja pret padomju armijas formas tērpu, viņš
sāka dienēt Iekšlietu ministrijas celtniecības bataljonā. Jānis stāsta:
-Pēc kāda gada, kad domās vairs nevīdēja maize, vairāki muzikāli un enerģiski
puiši aicināja kopā dziedātgribētajus. Tā kļuvu par bataljona ansambļa
dalībnieku. Bija jādzied Staļinu un armiju slavinošās dziesmas, bet daudz
dziedājām arī mūsu tautas un kora dziesma, krievu romances un senās karavīru
dziesmas. Bija nodibināts arī profesionāls ansamblis ar teicamu orķestri, kurā
spēlēja ļoti labi mūziķi.
Vēl armijā būdams, Jānis apprecējās ar klasesbiedra māsu. Kad pēc gandrīz 4
gadiem viņš pārbrauca mājās, viņu jau sagaidīja dēliņš. Tagad dēls, Pēteris
Blūms, ir Latvijā, un it īpaši Rīgā, labi pazīstams arhitekts.
1951.g. Jānis sāka strādāt Rīgā, Jumta papes fabrikā. Darbs bija fiziski smags.
Iestājās arī t.s. strādnieku jaunatnes skolā un pabeidza ar izcilību . Diemžēl
tad samežģījās ģimenes dzīve, un Jānim nācās meklēt citu dzīves vietu.
Jānis izmācījas par urbšanas meistaru, un ar 1953.g. uzsāka darbu šajā
profesijā, Jau 42 gadus vecs, viņš neklātienē mācījās Ģeoloģiskās izpētes
tehnikumā Belgorodas apgabalā, iegūstot urbšanas darbu tehniķa diplomu. 1955.g.
aprecējās otrreiz ar Gintu Krustiņu, un 1957.g. ģimenē piedzima dēls Kārlis.
Dēls tagad ir mežkopis. Līdz 1959.g. pavasarim Jānis urba akas Latgalē, tad
darba gaitas viņu atveda uz Skrundu. Ar sievu Jānis izšķīrās 1980.gadā.
Darba gaitas, kas ilga 37 gadu garumā, Jānis beidza 1990.gadā. Par Skrundas
ģeologu gaitām Jānim mājās glabājas viena liela atmiņu burtnīca. Pēc tam viņš no
1991.g. līdz 2000.g. vidum strādāja par zemes ierīkotāju Skrundas pilsētas lauku
teritorijā.
Skrundā tika atrasts arī dzīves lielākais atbalsts – Aina. 1996.g. vasarā viņš
apprecas trešo reizi.
Jānim vienmēr ir izmantojis iespēju dziedāt. 1957.g. viņu uzaicināja dziedāt
Skrundas kultūras nama vīru korī, ko tajā laikā vadīja
Ernests Felds. Korī
dziedāja līdz tā pastāvēšanas beigām. Kopā ar to apbraukājis PSRS. Ar koncertiem
bijis arī daudzviet Latvijā, un piedalījās gandrīz visos Dziesmu svētkos. Viņš
stāsta:
“… atmiņā paliekošu iespaidu atstājuši 80.gadu un Atmodas sākuma dziesmu
svētki, kad, atkal klausoties un arī pašam dziedot senās, tik ilgi aizliegtās
dziesmas, kaklu aizspieda spazmas. Milzīgas pacilātības sajūta ir bijusi arī
dziedot Raimonda Paula, Emīla Dārziņa un Andreja Jurjāna dziesmas vīru korim.
Pašā korī īpašu gaisotni uzturēja ilggadējie dziedātāji un sirmais Ernests
Felds, kora dibinātājs un pirmais diriģents. Atmiņās nāk arī tie kora pacēluma
gadi, kad par diriģenti strādāja Aija Kukule.
Pēc 42 pastāvēšanas gadiem Jānis ar domubiedriem secināja, ka kori vairs nav
iespējams saturēt kopā, jo tā pastāvēšanu ietekmēja tā laika saimnieciskā dzīve,
sliktā autobusu satiksme. Tādēļ 1990.g. bijušie karavīri nolēma dibināt karavīru
dziesmu ansambli. Pēc gada šo ansambli nosauca par “Vecajiem zēniem”, un tagad
to pazīst visā Latvijā. Jānis ir ansambļa dvēsele un hronists.
Jānis aktīvi piedalījās Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, bija Tautas
frontes domnieks, lielo tautas manifestāciju un Barikāžu dienu liecinieks un
līdzdalībnieks. Skrundas dzelzceļa stacijā ar viņa iniciatīvu ir novietots
izvesto cilvēku piemiņas vagons, kas liek mums visiem atcerēties pārciestās
represijas. To apskatījusi arī mūsu valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Tagad Jānis, pēc paša vārdiem, ir bagāts vectētiņš – viņam ir trīs mazdēli un
trīs mazmeitas, viena mazmazmeita.
2002.gada oktobris
Skrundas 1. vidusskola
Sagatavoja 12 .klases skolēns Rolands Eņģelis,
konsultēja Baiba Eversa, Inguna Berga.
LIIS izstrādne