GUNĀRS BIRKMANIS
rakstnieks, publicists, fotogrāfs,
reālistiskās fotogrāfijas meistars
Pirms 75 gadiem gadiem (1931) es piedzimu Dobeles Pakaisu
muižā, bet drīz pārcēlāmies uz Naudīti. Mans tēvs bija virsmežsargs un mana
dzimta Birkmaņi Naudītē bijuši meža sargi kopš zviedru laikiem. Vectēvs Kārlis
no dzimtas mājām Miekām tēvam atdalīja kādus 28 hektārus nomaļas
celmaines un purvaines. Smagā darbā, neatsakoties arī no darba mežniecībā, tēvs
kādu desmit gadu laikā iekopa ziedošu jaunsaimniecību Zeltiņus.
Te tika iekopti, meliorēti lauki, uzceltas jaunas ēkas, iestādīti divi
ābeļdārzi. 1943.gadā pat pret vairākiem cūčiem, kas vācu laikā bija vienīgais
reālais maksāšanas līdzeklis, no Jelgavas tika pārvestas modernas mēbeles un
mūsu māja tolaik bieži uzņēma viesus – medniekus no Rīgas. Togad mājas tika
iesvētītas un pie reizes es arī – 11 gadu vecumā – tiku no Dobeles draudzes
luterāņu mācītāja Straumaņa nokristīts.
Nākamajā 1944.gada vasarā, atkal iebrūkot krieviem Latvijas zemē, mūsu dzīve
tika pilnīgi izpostīta. Sarkanarmijas “smeršisti” vairākas reizes arestēja tēvu,
sarīkoja dramatiskas kratīšanas, bet, nostājoties frontes līnijai tieši mūsu
laukos, mēs pārdzīvojām baisas pusotras nedēļas pagrabā tieši krievu pirmajās
līnijās. Vienā naktī tika apgāzta un iznīcināta lielā bišu drava, izgaisa un
pazuda visi mājlopi: putni, cūkas, lielopi, zirgi... Krievu pirmajās līnijās
nebija neviena virsnieka, tikai seržanti, kas paši demolēja māju, iznīcināja
mēbeles, traukus, izlauza visās istabās grīdas, apslēptu mantu meklējot. Zaldāti
ķēzījās uz mēbelēm, klētī visos graudu pilnajos apcirkņos...Vācu mīnmetēju uguns
laikā aizdegās laidara jumts, bet tēvs, neraugoties uz apšaudi, atklāti uzrāpās
uz jumta un mēs visi no rokas rokā padevām spaiņus ar ūdeni dzēšanai. Vācu
pozīcijas atradās apmēram 150-200 metru attālumā un vācieši pārtrauca apšaudi,
redzēdami mūsu izmisīgās mājas glābšanas pūles.
Septembrī, frontes līnijai mainoties, mēs nokļuvām vācu pusē. Pavadījām 2
mēnešus ielenktajā Kurzemē - Īlē, kādās lauku mājās. Pēc visa pieredzētā,
pārdzīvotā mums būtu vajadzējis neatskatoties glābties un pievienoties bēgļiem,
kas devās uz rietumiem. Taču tēvam bija žēl paša rokām uzcelto māju, kuras vēl
tikko dramatiskos apstākļos pats tika izglābis, apdedzinot ar fosforu rokas, kas
tam atstāja rētas līdz mūža beigām. Tēvs nejutās vainīgs arī krievu varas
priekšā. Tomēr novembrī, vēlreiz pārlaižot fronti un atgriežoties dzimtajās
mājās, tēvs atkal drīz tika arestēts un notiesāts uz nieka 8 gadiem krievu
lēģeros. Iemesls: tēvs bija devies uz pagastnamu aizrunāt par savu brālēnu.
Man
un mātei sākās smags laiks, nesot tautas ienaidnieku ģimenes apzīmējumu,
un lūkojot saimniekot izpildkomitejas atļautajos 8 hektāros. Tolaik es sāku
mācīties Dobeles vidusskolā un varēju palīdzēt tikai
vasarās brīvlaikā.
1949.gada 25.marta izvešanu laikā es biju aizbraucis uzmeklēt māti, kura pēc
Zeltiņu aplikšanas ar nereāliem naudas nodokļiem, bija pametusi visu un
aizbēgusi uz Rīgu, kur klaiņoja, lūkodama kaut kur atrast mājvietu un darbu.
Tieši tolaik vēl notika Rakstnieku savienībā jauno autoru seminārs uz kuru es
aizgāju, jo, darbodamies skolas literārajā pulciņā, biju saņēmis uzaicinājumu.
Izvedēji tika meklējuši mani gan skolā, gan kopmītnē... Pēc atgriešanās no Rīgas
vidusskolas direktors biedrs Miesnieks man laipni paziņoja, ka ar rudeni
nākamajā mācību gadā, lai manis te nebūtu... (Par šo laiku esmu uzrakstījis
Uģa Sēļa dienasgrāmatas veidā savā grāmatā Lapsu Laiks, ko izdevu
Atmodas laikā).
Pēdējo vidusskolas gadu mācījos Jelgavas vakara vidusskolā. Iztiku pelnīju
fotografēdams un uzrakstīdams pa rakstiņam apriņķa avīzē Zemgales Komunists.
Pēcāk strādāju dažādās vietās, bet allaž radās grūtības biogrāfijas pēc...
Allaž mocīja domas: kamdēļ citiem vieglāk, bet man ne...
Man laimējās 1974.gadā, kad mani pieņēma par foto redaktoru jaundibinātajā
izdevniecībā Avots. Šis laiks man lika sākt domāt. Redakcija, kurā
es strādāju, nodarbojās ar tā saucamo uzskatāmo aģitāciju. Redakcijas vadītāja
Aina G. fanātiski lauzīja galvu, kā iedarboties uz masām ar komunistisko
propagandu. Viņa atklāti teica: PSRS ir apdraudēta, mums jādomā kā to glābt!
Tolaik es iepazinu un pats izbaudīju Preses komitejas, Glavlita
(cenzūras) ārkārtīgās modrības, intrigas un aizdomu ēnas ik sīkumā. Tas varētu
būt cits atsevišķs garš stāsts.
Man nācās fotografēt pa visu Latviju, gan arī Maskavā - ielu, rūpnīcu u.c.
aģitācijas noformējumus. Braucienos es ieraudzīju, cik īsti postā aizlaista,
aizaugusi Latvijas zemīte, cik izdemolēti dievnami, postītas kapsētas un
apgānīti, vai pavisam nozuduši Latvijas brīvības cīņu pieminekļi. Es to visu
fotografēju un savācu lielu arhīvu.
(Fotoalbūmā Fotogrāfiskās piezīmes esmu iemūžinājis pārskatu par savu
mūža veikumu fotogrāfijā ar visiem foto dzīves memuāriem. Savukārt 60.-70.gados
sakrāto praktisko pieredzi, ar kuru tiku iepazīstinājis arī citus fotogrāfus,
vadīdams fotoamatieru Tautas studiju VEF Kultūras pilī, apkopoju 1980.gadā
izdotajā grāmatā “Praktiskā fotogrāfija”).
Ap 1980.gadu un vēlāk fotogrāfijas ar Latvijas attēliem nesu uz Rīgas
kolekcionāru kluba saietiem un centos izplatīt kā kādreizējās tradicionālās
pastkartes 10x15 turpinājumu. Tur es tās iemainīju pret daudzām aizliegtajām
pirmskara grāmatām, un arī to lasīšana man bija atklājums. Saprotams, neiztika
arī bez kurioziem, jo klubā apgrozījās spiedziņi, kas skrēja vienmēr klāt, kur
divi sarunājās, vai ar kaut ko mainījās. Lasītā, redzētā, piedzīvotā iespaidā es
sāku rakstīt stāstus. Rakstīju ar rakstāmmašīnu, bet arī te vajadzēja
uzmanīties. Tieši virs mums toreizējā Ļeņina ielā dzīvoja kāds krievu ģenerālis
un viņa madama atklāti painteresējās: čavo vi tut stučiķe mašinkoi po nočam?
Darba kolēģe Regīna, kas aizrāvās ar tolaik modē nākošajiem horoskopiem, man
paziņoja: jūs pēc sešdesmit gadiem kļūsiet rakstnieks un uzrakstīsiet daudzas
grāmatas... (Neticami, bet tas piepildījās – 2006.gadā iznāk mana
vienpadsmitā grāmata, romāns Taisnīgās dienas gaidīšana).
Bet...
kāda cita kolēģe, arī jauna redaktrise, ar kuru mums iepretī atradās
rakstāmgaldi, bija noziņojusi kur nākas par kādu mūsu rīta kafijas četratā vai
piecatā notikušo sarunu. Kolēģe, krievu redaktrise, toreiz žēlojās, ka mēs esam
noslēgti, neatsaucīgi pret Latvijā atbraukušajiem krievu armijniekiem, fabriku
ļaudīm. Es sacīju: redzi, dārgā, nelaime sākas tad, ja krievs nedzīvo
Krievijā, žīds Izraēlā, latvietis Latvijā. Un vēl: ja latvietis neprec latvieti,
bet sveštautieti... Sarunas aizsācēja iešņukstējās: par ko mūs, padomju ļaudis,
te Rīgā tā neieredz!? Jau pēc dažām dienām, tas bija 1982.gada pavasarī, es
biju spiests pamest savu foto redaktora vietu. Pat formālās divas nedēļas nelika
nostrādāt. Atlaida, kā saka, uz vietas. Nesen izlasīju presē, ka mana modrā
kolēģe šodien vada ievērojamu izdevniecību Rīgā... Tāda ir dzīve...
Taču pēc tam līdz Atmodai es vēl daudz pieredzēju, strādādams mierīgas dienas
Latvijas Kinoamatieru biedrības fotolaboratorijā, gatavodams sižetus par padomju
Latvijas labklājību un laimi gan Mežaparka sasniegumu izstādei, gan
lielajai Maskavas tautas saimniecības sasniegumu izstādei. Es redzēju, kā
pēdējos gados pirms Atmodas tika krievināti latviešu bērni bērnudārzos, to
darīja arī LTV rīta stundās, mācot mazajiem bērnudārzniekiem krievu valodu, kā
Izglītības ministrija toreizējā ministra Buiļa vadībā lepojās ar šo sasniegumu
Maskavai. Fotogrāfēju komunistiskā darba skolas, kas patiesībā bija fikcija un
inscenējumi. Šo to no tā esmu aprakstījis savās Fotogrāfiskajās piezīmēs,
bet par Atmodas laiku – savā dienasgrāmatā Cerību un vilšanās gadi, kurā
pāri par 700 lappušu un ap 150 fotoattēlu.
Atmodas gados es kādu laiku strādāju LNNK laikrakstā Nacionālā Neatkarība
un arī gana daudz pieredzēju, iepazinu nākamos politiķus, no kuriem daudzi
šodien Saeimā. Rakstīju trimdas lielajam laikrakstam Laiks, kamēr tur
mainījās redaktrises…
Iepazinos ar ārstu Aivaru Sluci, latviešu patriotu trimdā, kam bija vislielākā
loma manu grāmatu tapšanā. Viņš mani ne tikai iedrošināja, bet palīdzēja segt
grāmatu iespiešanas izdevumus. Piepildījās manas kādreizējās kolēģes Regīnas
paredzējums.
Pirmā
grāmata, pirmsatmodas laikā rakstītie stāsti Dzīve krievu laikos un
romāns novelēs Cilvēki tumsā iznāca deviņdesmito gadu vidū, kad man bija
65...Vēlāk sekoja detektīvgabals Nelūgtie viesi, dzimtas un aculiecinieku
stāstījumi par notikumiem Latvijā Gadsimta atspulgi, romāns Teo
Nesaules sievietes.
Bet bērnības un 1944.gada dramatiskos piedzīvojumus esmu atspoguļojis grāmatā
Vasara, kurā salūza likteņi. Stāstu krājums Pārnākt mājās vēlreiz
pievēršas dramatiskajiem notikumiem līdz mūsdienām.
Savas grāmatas Vasara, kurā salūza likteņi un Pārnākt mājās esmu
1000 eksemplāros dāvinājis caur Izglītības un zinātnes ministriju visām Latvijas
skolām. Nesen dāvināju arī skolām Fotogrāfiskās piezīmes. Esmu palīdzējis
sagatavot un arī dāvināt skolām Margaritas
Stradiņas Atņemtā dzimtene, Teofila Dreimaņa Straumē ierautie un
Veltas Šimanskas Tas bija toreiz.
Kopš 1991.gada esmu pensionārs, bet tāpēc dzīves ritms nav apstājies. 2006.gada
pavasarī apgāda Signe izdevumā iznāk mana grāmata Taisnīgās dienas
gaidīšana, kas stāsta par kāda kolhoza pēdējām dienām un Atmodas sākumu
laukos.
ATTĒLI:
1. Gunārs Birkmanis (2000.)
2. “VEF” Tautas studija 1977.gadā. Pirmais no kreisās G.Birkmanis
3. G.Birkmaņa grāmatas: albūms “Fotogrāfiskās piezīmes” (2004), “Praktiskā
fotogrāfija”(1980)