VALDIS BIĶERNIEKS
plaša profila mehanizators,
zemnieku saimniecības īpašnieks,
tēvu tēvu māju kopējs
Valdim Biķerniekam dzimtā Mēmele ir mīļa un dārga. Te viņš ir dzimis un audzis,
te pavada savu darba mūžu, jo te ir viņa vectēva Teodora un tēva Ernesta dzimtā
zeme, kura kopta un lolota un tālāk nodota dēlam kopšanā. Uz šīs zemes Mēmeles
upes krastā tētis Valdis ir rotaļājies kopā ar 3 māsām Ausmu, Rasmu, Mirdzu.
Viņš ir pastarītis, kuram šūpulis kārts 1964.g. 11. oktobrī Jēkabpils rajona
Mazzalves pagasta “Lukstiņos”, kuru īpašnieki ir viņa vecāki Vija un Ernests
Biķernieki.
Kolhozu laikos Valda tēvs Ernests Biķernieks bija gan šoferis, gan kombainieris,
bet māte – Vija Biķerniece kolhozā vispirms strādāja kā agronome, pēdējos 20
gadus kopa jaunlopus. Brīvajā Latvijā savā saimniecībā jau 10 gadus kopj savu
personīgo fermu. Viņi abi ir bijuši strādīgi ļaudis, par darbu saņēma augstus
valdības apbalvojumus. Viņi arī saviem bērniem iemācīja iemīlēt, kopt un cienīt
zemi: divas Valda māsas savu dzīvi saistīja ar zootehniku – Mirdza ir beigusi
Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, Rasma - LLA, bet māsa Ausma ir agronome -
arī beigusi LLA. Valdis ir plaša profila mehanizators, jo ir beidzis Priekuļu
lauksaimniecības tehnikumu. (1980.-1984.),
Pamata izglītību Valdis ieguva Mazzalves 8-gadīgajā skolā no 1972.-1980.g.,
mācības turpināja Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā pēc diploma iegūšanas ar
prieku atgriezās dzimtajā pusē, lai strādātu kolhozā, kurā bija arī daudz
jaunatnes. 1984.gada decembrī viņu iesauca padomju armijā un 20 gadu vecumā
nosūtīja uz 2 gadiem Afganistānas karā (tāpat kā viņa tēvs E.Biķernieks
izstaigāja kara ceļus 2. pasaules karā).
Valdis atmiņās par šo karu stāstīja: “Tā kā mēs, latviešu puiši, dienējām
padomju armijā, tad mums vajadzēja pildīt armijas virspavēlnieka pavēles. Mani
armijā iesauca 1984.g. 21.decembrī. No Rīgas mūs aizveda uz Gvarģeisku
Kaļiņingradas apgabalā. Tur noformēja jaunu pulku. 25.decembrī ar vilcienu
braucām uz Geoktepi Ašhabadas apgabalā. Spraigs 2 mēnešu apmācības kurss.
1985.g. 28.februārī pulka sapulcē nolasīja pavēli par internacionālā pienākuma
izpildi, jo tajā laikā PSRS centās savas ietekmes zonu paplašināt gan Eiropā,
gan Āzijā, tai skaitā Afganistānā. Kad tur izcēlās Pilsoņu karš par varu, PSRS
ieveda savu karaspēku. Tā arī mums, latviešu dēliem, bija jāpiedalās karā svešā
zemē par svešu varu. 1985.gada naktī, no 2. uz 3. martu, šķērsojām Afganistānas
robežu. Pēcpusdienā sasniedzām sava pulka dislokācijas vietu. Apmešanās vieta
atradās kādi 6 km aiz Geretas pilsētas (140 km no Savienības robežas). Dienēju
kā bruņu transportiera vadītājs. Dienesta laikā pildīju dažādus pienākumus,
vadīju arī dažādas kauju operācijas. 1985.g. augustā, veicot kaujas operāciju
pie Irānas robežas, bruņu transportieris uzsprāga uz mīnas, bet ekipāža palika
dzīva. Smagākās kaujas notika 1986.gada 10.-12.jūnijā. Pulkā krita vairāk kā 10
karavīru un oficieru, ievainoja vairāk kā 50 karavīru. Mums no obligātā dienesta
mājās vajadzēja atgriezties jau 1986.g. rudenī, tāpēc 1987.gada marta pirmajās
dienās mēs, neatvaļinātie karavīri, kuru skaits bija palicis ap 50, pieteicām
protestu. Protestu ņēma vērā, vēl 1987.g. martā mēs ielidojām Taškentā, 15.
martā jau ierados savās mājās. Afganistānā iegūtās medaļas nenesa prieku, jo par
tām maksājām ar karabiedru asinīm, ar afgāņu tautas asinīm, ar daudzu bērnu
asinīm.”
Valdis
Biķernieks atgriezās dzimtajā pusē Mēmelē, turpināja darbu kolhozā “Ļeņina
ceļš”, par darbu saņēma vairākus Goda rakstus. 1987.g. vasarā iepazinās ar jaunu
agronomi Silvu Butāni un novembrī nodibināja ģimeni.
1991.gadā Biķernieku ģimene atjaunoja Valda vecvectēva zemes īpašumu un
izveidoja savu zemnieku saimniecību, kurā audzē graudaugus un lopus. Valdis ar
dzīvesbiedri Silvu turpina vecvectēva iesāktās lauku darbu tradīcijas un lauku
darba mīlestību māca arī abām meitām – Lindai (dz. 1988.) un Zaigai (dz. 1992.).
Tā kā ar zemnieku saimniecības ienākumiem vien nevar iztikt, kopš 2000.g. Valdis
Biķernieks papildus strādā kokrūpniecības uzņēmumā “LATSIN” SIA par kokizstrādes
tehnikas operatoru.
Meitas uzskata, ka viņu tētis un mamma darbā ir atraduši laimi - darba darītāja
laimi.
“Ģimene ir draudzīga, saticīga, mums ar māsu vecāki ir autoritātes, vienmēr
ir atsaucīgi, palīdz mācībās, ja ko nesaprotam. Mēs ar māsu mācāmies tajā pašā
pamatskolā, kuru absolvēja tētis un viņa māsas. Protams, brīvos brīžos mēs ar
māsu palīdzam saimniecībā.”
Valda Biķernieka mājas “Āres” telefons: 5175127
Atmiņas par Tautas fronti un barikāžu notikumiem
ATTĒLI:
1.Valdis Biķernieks ar ģimeni: dzīvesbiedre Silva, meitas (no labās) Linda un
Zaiga.
2.Tehnikas sagatavošana darbam. No labās: V.Biķernieks, M.Zvilna (1999.g.).
2003.gada janvāris
Mazzalves pamatskola
Sagatavoja 8. klases skolniece Linda Biķerniece.
Konsultante: vēstures skolotāja, novadpētniece Emīlija Varkale.
mazzalve@apollo.lv
LIIS izstrādne