JĀNIS BIEZAIS

ekonomists, lauksaimniecības speciālists, politiķis,
1990.gada maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju;
apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Dzimis 1940. g. 12. aprīlī Gulbenes rajona Galgauskas pagasta Elderos lauksaimnieku Kārļa un Teklas Biezo ģimenē. Ģimenē bija divi bērni – es un māsa Elza. Tekla Fabriks Elderos atnāca strādāt par gani. Kad Kārlis un Tekla iemīlējās, viņi nodibināja ģimeni un turpināja saimniekot. Manam tēvam piederēja plaša bibliotēka. Viņš lasīja vairākās valodās, viņa draugs bija rakstnieks Kārlis Skalbe.
Kad zuda Latvijas valsts, tēvs smagi saslima, 12 gadus viņš gulēja slimības gultā. Par ģimeni gādāja mamma, kas gan kopa tēvu, gan strādāja kolhozā, gan audzināja bērnus (tēvs, dzimis 1897.gadā, nomira 1957. gadā). Dzīve bija nabadzīga, tomēr māte mani spēja izskolot līdz augstskolai. Par sasniegumiem darbā (viņa bija lopkope) saņēma ordeni „Goda Zīme”.
Absolvēju Gulbenes vidusskolu ar sudraba medaļu (1958. g.), studēju LVU Fizikas un matemātikas fakultātē (1958-1962), bet izstājos no 4. kursa. Zinātkārs un liels grāmatu un preses lasītājs būdams, biju izlasījis ziņu, ka mieru mīlošā Padomju Savienība veikusi 2/3 no pasaules kodolieroču izmēģinājumiem, kamēr „agresīvās rietumvalstis” – 1/3, par ko stāstīju saviem studiju biedriem. Tolaik Ņ.Hruščovs pasaulei sludināja savu miera plānu, bet vienlaicīgi notika padomju ūdeņraža bumbas izmēģinājums atmosfērā. Tas bija aukstā kara laiks (nikna padomju un rietumu valstu konfrontācija), un čekas (tautas dota iesauka; oficiāli – VDK jeb Valsts Drošības komiteja) darbinieki mani izsauca uz savu iestādi, kur tiku apvainots pretvalstiskā rīcībā. Saruna „stūra” mājā bija liels satricinājums, no augstskolas izstājos, jo saslimu.
No 1962. g. janvāra līdz 1966. g. augustam strādāju par skolotāju laukos – Stopiņos, Lejasciemā, Meņģelē un Beļavā. Iestājos Zaļenieku ekonomiskajā tehnikumā un 1968.gadā to beidzu ar izcilību. Nākamajos gados no 1968. g. septembra līdz 1977. g. janvārim strādāju lauksaimniecībā: biju zootehniķis, ekonomists, dispečers. Neklātienē studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Lauksaimniecības ekonomikas fakultātē (1971-1974), kuru beidzu ar izcilību. Biju LLA neklātienes aspirants (1974-1978), bet VDK turpināja mani uzraudzīt, tās spiediena dēļ no aspirantūras izstājos.

No 1977. gada strādāju Lauksaimniecības akadēmijā – vecākais laborants, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Pēc tam vienu gadu vecākais inženieris matemātiķis-programmētājs Lauksaimniecības ministrijas Informatīvajā skaitļošanas centrā; nākamos 10 gadus - vecākais ekonomists kolhozā Ķekava (1980-1990).
Atmodas laikā pievērsos politiskajai darbībai, kopā ar domubiedriem biju viens no Latvijas atdzimšanas partijas dibinātājiem (1988. g.), darbojos arī LNNK, kuras izveidē piedalījos kopā ar Eduardu Berklāvu, Eināru Repši, Ingrīdu Titavu un citiem. (Varētu teikt, ka Latvijas brīvības ideja ir manās asinīs: mans tēvs cīnījās pret Bermontu, viņam piešķirta Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme ar uzrakstu „Par Tēvzemi. 1918 – 1920). Zīme veidota kā vairogs, uz kura sarkanās emaljas ir sudrabaina cīnītāja roka, kas cērt ar zobenu; zobenam uz roktura ir ugunskrusts).
Šajā laikā neatkarības idejas attīstīju daudzās publikācijās, lielās un mazās sanāksmēs un sapulcēs, nevairījos no diskusijām, tostarp arī ar interfrontistiem, čekistiem un padomju militāristiem. Gan Atdzimšanas partija, gan LNNK izvirzīja mērķi Latvijas Republikas atjaunošanu vēl pirms Latvijas Tautas Frontes. Savus uzskatus esmu paudis žurnālos „Atmoda”un „Junda”, laikrakstos „Neatkarība” un „Padomju Jaunatne”. Piedalījos Latvijas Lauksaimnieku savienības dibināšanas dokumentu izstrādāšanā (1989), kā arī Latvijas Tautsaimnieku savienības dibināšanā (1989).
Darbojos arī LTF, 1990.gada 18.martā kā LTF atbalstīts kandidāts piedalījos Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās un mani ievēlēja par AP deputātu. Piedalījos daudzās tautfrontiešu sapulcēs, kurās debatējām par sagatavotajiem priekšlikumiem neatkarīgas valsts atjaunošanai. Bet jau 4.maijā ievēlēto deputātu vairākums (138) pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tajā bija teikts, ka: „Latvijas PSR teritorijā tiek atzīta Latvijas PSR likumu augstākā vara. PSRS likumi Latvijas teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos ratificējis Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns.” Tas bija ceļa sākums uz juridisku un faktisku Latvijas valsts brīvības atgūšanu. To pieņemot laikam gan maz bija to, kas cerēja, ka turpinājums būs tik straujš. Kad 1991. gada augustā izgāzās pučs, Latvijas AP deputāti, vēl padomju bruņu mašīnām stāvot Doma laukumā, pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Drīz par tā atzīšanu paziņoja Islande, sekoja citas Eiropas valstis, septembra sākumā Latviju atzina arī ASV un Krievija. 17.septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO locekli. Sākās sarunas par padomju karaspēka izvešanu no Latvijas.
Sasprindzinājums, kurā bijām atradušies kopš 80.gadu vidus, atslāba, taču sākās nopietns ikdienas darbs frakcijās un komisijās. Individuāli visspriegākais – darba grupu vadīšana, lai izstrādātu dokumentus. Darbojos Ekonomikas komisijā (1990-1993), vadīju vairāku atjaunotās valsts likumprojektu izstrādi - Par īpašuma nodokli, Par apdrošināšanu, kā arī AP lēmuma projekta Par valsts īpašuma un tā konversijas pamatprincipiem izstrādāšanu. 1991. g. martā mani ievēlēja par AP Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas priekšsēdētāju. Man nācās aizstāvēt Valsts zemes dienesta un zemes reģistra izveidošanas nepieciešamību.
Beidzoties deputāta pilnvarām, strādāju par 5.Saeimas deputāta A. Žīgura palīgu. Vēlāk biju Ķekavas pagasta ekonomists (1994-1997) un skolotājs Ķekavas vidusskolā (1997). No 1998. gada septembra – galvenais speciālists LLU Ekonomikas katedrā, kur bija studentu bakalaura darbu izstrādes kurators. Pensijā kopš 2000. gada.

Esmu vairāk nekā 200 rakstu autors, kas publicēti dažādos preses izdevumos. Pēdējos gados rakstu savas lasītāja īsās piezīmes par aktuālajiem dienas jautājumiem. Visvairāk mani satrauc, ka vairākums cilvēku maz domā par valsti kopumā. Arī valdībai budžetu stādot tauta aizvien prasa tikai to, kas domāts „tūlītējai noēšanai”. Esam gatavi atteikties no kultūras celtnēm nākotnei tās pašas šodienas „noēšanas vārdā”. Pašlaik arī globalizācijas trulais ceļa rullis placina un nīdē patriotismu, kultūru, vēsturi. Tomēr esmu pārliecināts, ka latviešiem, tuvākos 20 – 50 gadus noturoties Latvijā savās vērtībās, ko lakoniski izteikusi A. Brigadere – Dievs, Daba, Darbs – , piedzīvosim, ka arī cilvēce sapratīs: vien Dieva likumu un ētikas satvarā, ar Darbu ņemot no Dabas atļauto, cilvēks var normāli elpot un dzīvot.
Esmu precējies. Sieva Skaidrīte Biezā nākusi no Veirihu dzimtas, pie kuras pieder arī vācu mācītājs Karls Jūliuss Veirihs, Ziemassvētku dziesmas „Klusa nakts, svēta nakts” tulkotājs. Viņai ir ekonomistes izglītība, strādājusi dārzniecība un putnkopībā. Dēls Juris – labs sportists (šahists un maratonists), savulaik ar panākumiem piedalījies sacensībās, arī labs mūziķis. Interesējas par filozofiju. Vecākā meita Iveta Vilnīte – Kancāne studējusi grāmatvedību LLU, izaudzinājusi divus bērnus – Līvu un Reini. Jaunākā meita Līga Lizdene ar vīru Aigaru Lizdeni dzīvoja un strādāja Salacgrīvā, vēlāk pārcēlās uz Ķekavu. Pats dzīvoju Ķekavā, nelielā meitas īpašumā, kur ir māja un dārzs.
Esmu apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Runājot par ordeni, jāsaka, ka nejūtos to pelnījis. Bet par visiem kopā (ar šo ordeni apbalvoja tos AP deputātus, kas 1990. gada 4.maijā pieņēma Neatkarības deklarāciju) – jā gan. Tātad man ir kopīgi nopelnītā ordeņa kopija.

ATTĒLI no personīgā arhīva:
1. Portrets (2000. gadu sākums)
2. Portrets (90. gadi - LTF laiks)
3. Uzņēmums no dzimtajām mājām „Elderiem” 1944.g. vasarā: no kreisās Kārlis Skalbe, Lizete Skalbe, Tekla Biezais un Kārlis Biezais. Viņiem priekšā – Jānis Biezais, četrus gadus vecs.

2009.gada septembris