JĀNIS BĒRZIŅŠ
Skolotājs, ilggadējs Dziesmu svētku dalībnieks,
vīru kora “Mežezers”dibinātājs un diriģents,
sabiedriskais darbinieks, novadpētnieks
J. Bērziņš dzimis Ainažos 1930. gada 29. jūlijā tirgotāju
ģimenē, kurā bez viņa auga vēl divi bērni. Piecus gadus vecākā māsa Dzidra
izmācījās par bioloģijas skolotāju. Gadu jaunākais brālis Osvalds Bērziņš visu
mūžu nostrādāja par šoferi (viņš arī ir izveidojis Ainažu Ugunsdzēsības muzeju).
Jānis Bērziņš skolas gaitas uzsācis 1938. gadā Ainažu pamatskolā. 1946. gada
pavasarī to beidz kā teicamnieks. Rudenī iestājas Rīgas Leona Paegles 1.
vidusskolā. Pēc pusgada veselības pasliktināšanās dēļ viņš ir spiests pārcelties
atpakaļ pie vecākiem uz Ainažiem. J. Bērziņš slimo vairākus gadus, pēc tam, kad
tiek izdarīta plaušu operācija, veselības stāvoklis uzlabojas. Vispirms strādāja
Ainažu meteoroloģiskajā stacijā par laika novērotāju, no 1951. līdz 1952. gadam
strādāja par māju pārvaldnieku, pēc tam par Ainažu kultūras nama direktoru un
aktīvi sāk nodarboties ar pašdarbību.
1953.
gadā pāriet dzīvot pie māsas uz Lejasciemu Gulbenes rajonā, kur sagatavojas
vidusskolas beigšanai. Mācības turpina klātienē, būdams sešus gadus vecāks par
saviem klases biedriem. 1954. gadā nokārto eksāmenus par vidusskolas 11.
(pēdējo) klasi. Paralēli mācībām aktīvi nodarbojas ar pašdarbību. Tā paša gada
vasarā 25 gadu vecumā noliek eksāmenus Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un tiek
uzņemts Latviešu valodas un literatūras fakultātes 1. kursā. Sāk dziedāt
G. Kokara vadītajā korī “Daina”. Studiju gados J.
Bērziņš nodibina ģimeni, kurā piedzimst dēls Ivars.
Otrajā studiju gadā Jānis Bērziņš paralēli sāk apgūt kora diriģēšanas un
dziedāšanas skolotāja specialitāti.1958. gadā institūtu pievieno Latvijas Valsts
universitātei. 1960. gadā J. Bērziņš pabeidz LVU un iegūst vidusskolas latviešu
valodas un literatūras skolotāja, kā arī dziedāšanas un kora vadīšanas skolotāja
tiesības astoņgadīgajā skolā. Šajā pašā gadā ar kori „Daina” piedalās Vispārējos
Dziesmu svētkos un koris, izpildot E. Dārziņa dziesmu „Lauztās priedes” ( J.
Raiņa vārdi) Dziesmu karā iegūst pirmo vietu.
1960. gada rudenī Jānis Bērziņš sāk strādāt Madonas 1. vidusskolā par latviešu
valodas un literatūras un dziedāšanas skolotāju. 1961. gada beigās pāriet
strādāt uz avīzes „Stars” redakciju par literāro līdzstrādnieku, bet uz
pusslodzi paliek strādāt 1. vidusskolā. Tur pasniedz muzikālās audzināšanas
stundas 5.-7. klasēs, vada arī šo klašu kori. Pēc četriem gadiem J. Bērziņam
paveras iespēja pasniegt mūzikas literatūru visās vidusskolas klasēs. Mūzika ir
viņa sirdslieta, un viņš piedāvājumam piekrīt. Darbs prasa milzīgu
sasprindzinājumu, jo J. Bērziņa pārziņā ir ne tikai visu klašu mūzikas stundas,
bet arī kori un ansambļi. Tā kā skolā nav pūtēju orķestra, viņš, lai gan
pārvalda tikai orķestra instrumentu spēles pamatprincipus, nolemj nodibināt
pūtēju orķestri. Iecere attaisnojās - laika gaitā orķestris kļūst par nozīmīgu
skolas māksliniecisko kolektīvu, piedalās II un III skolu jaunatnes Dziesmu
svētkos.
1965.
gada rudenī Jānis Bērziņš Madonā dibina vīru kori „Mežezers” un kļūst par tā
diriģentu, ar kori strādā līdz 1991. gada sākumam. Tas ir pirmais koris Madonas
pilsētas vēsturē, kas nostrādā nepārtraukti 25 gadus. Uz 1972. gada skolu
jaunatnes Dziesmu svētkiem tiek izvirzīti visi J. Bērziņa vadītie Madonas 1.
vidusskolas kori, kā arī pūtēju orķestris, bet lielās slodzes dēļ viņš atsakās
no jauktā kora. Koru sacensībās vidusskolas meiteņu koris iegūst trešo vietu,
bet 5.-7. klašu koris iegūst otro vietu republikā.
1972. gada rudenī J. Bērziņš sāk strādāt Madonas muzejā par literāro
līdzstrādnieku, paralēli vadot meiteņu kori un mūzikas literatūras stundas
Madonas 1. vidusskolā. Tuvojās Dziesmu svētku simtgade, un, strādājot muzejā,
viņa pienākums ir apzināt tās vērtības, kas saistās ar Madonas novada
muzikālajām tradīcijām. J. Bērziņš sāk atjaunot brāļu Jurjānu dzimtās mājas
„Meņģeļi” Ērgļos, kā arī pievēršas kordziedāšanas tradīciju izpētei Madonas
rajonā. Rezultātā 1973. gadā Madonas muzejā tiek izveidota izstāde par Dziesmu
svētkiem, kā arī J. Bērziņš uzraksta divus referātus, kurus nolasa zinātniskajās
konferencēs Cēsīs un Madonā. Tie tiek augstu novērtēti.
1977. gada rudenī J. Bērziņš sāk strādā Madonas mūzikas skolā par mūzikas
literatūras skolotāju, bet pēc dažiem mēnešiem viņš piekrīt pāriet uz Bērzaunes
astoņgadīgo skolu strādāt par skolas direktoru. Šeit viņš veic radikālas
pārmaiņas skolas saimnieciskajā dzīvē. 1979. gada rudenī J. Bērziņu pārceļ darbā
par skolu inspektoru Madonas rajona Tautas izglītības nodaļā, bet no 1982. gada
rudens viņš kļūst par šīs nodaļas vadītāju. Viņa vadībā 1986. gadā rajona
izglītības darbinieki Vissavienības sociālistiskajās sacensībās iegūst 1. vietu,
ceļojošo karogu un naudas prēmiju. Sasniedzot pensionēšanās vecumu, J. Bērziņš
aiziet no izglītības nodaļas un vairākus gadus strādā Madonas 1. vidusskolā par
muzikālās audzināšanas, latviskā mantojuma, kultūras vēstures un ētikas
skolotāju.
J.
Bērziņš piedalījies visos Dziesmu svētkos kopš 1955. gada. Viņu saviļņojuši visi
lielie Dziesmu svētki, bet visspilgtāk atmiņā palikuši dziesmu svētki 1960.
gadā, kuros viņš piedalījās ar G. Kokara vadīto kori „Daina” un 1990. gada XX
(Atmodas) Dziesmu svētki, kur latvieši atkal pēc ilgiem gadiem varēja dziedāt
tās dziesmas, kuras grib, sākot jau ar „Dievs, svētī Latviju”. Viņam tas ir
neaizmirstams pārdzīvojums, pēc paša vārdiem, tik emocionāli uzlādēts viņš vēl
nekad nav atstājis svētku laukumu.
Beidzot algotā darba gaitas, Jānis Bērziņš pievēršas Madonas novada kultūras
dzīves izpētei. Pētījums ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda un Madonas rajona
padomes atbalstu tiek izdots grāmatā “Dziesmotais novads” 2003. gadā
izdevniecībā “Mantojums”. Pirmajā daļā aprakstīti notikumi līdz 1940. gadam, bet
otrā daļa (tā vēl nav izdota) atspoguļos rajona kultūras dzīvi no 1940. gada
līdz mūsdienām. Sava mūža laikā J. Bērziņš saņēmis daudzus apbalvojumus un goda
rakstus par ieguldījumu latviešu kultūrā. Pēdējo apbalvojumu saņēmis no
Draudzīgā Aicinājuma Fonda 2004. gada 28. janvārī.
Jānis Bērziņš ir izveidojis bagātu klasiskās mūzikas fonotēku. Vēl viņu
sajūsmina ceļojumi. Ar sievu apceļojis vai visu Latviju, 1990. gadā bijis
ceļojumā pa Eiropu.
J. Bērziņa vadmotīvs ir uzturēt latviskumu un garīgumu sabiedrībā. Viņš vienmēr
ir vadījies no savām pamatvērtībām: sirdsapziņas, godīguma, savstarpējas cieņas
un dzimtenes mīlestības. Pēc viņa domām, ja zudīs šis vērtības, tad zudīsim arī
mēs paši.
ATTĒLI:
1. Jānis Bērziņš 1990. gadā.
2. Diriģents J. Bērziņš un Madonas 1. vidusskolas meiteņu koris 1974. gada
pavasarī.
3. Jānis Bērziņš Madonas novadpētniecības muzejā 2003. gada aprīlī izstādes
“Madonieši dziesmu svētku kopkorī” atklāšanā.
4. Jānis Bērziņš ar dzīves biedri Ainu un dēlu Ivaru 2002. gadā.
2004.gada novembrī
Madonas Valsts ģimnāzija
Sagatavojuši 10. b klases skolēni - Lāsma Cīrule, Reinis Labzars un Liene
Kuzmina
Projekta vadītāja Ilga Gailuma
LIIS izstrādne