SILVIJA BĒRZIŅA
LU mācībspēks, ķīmijas zinātņu doktore,
Atmodas laika un barikāžu notikumu lieciniece
Silvija Bērziņa (Kaņepīte), dzimusi 1942. gada 9. janvārī
Rīgā, ir vienīgais bērns ierēdņu - Ērikas un Osvalda Kaņepīšu - ģimenē. 1949.
gadā uzsāk mācības Rīgas 45. septiņgadīgajā skolā , bet pēc septītās klases
mācības turpina Rīgas Angļu ģimnāzijā (agrāk- VĻKJS 30.gadadienas 4.vidusskolā).
Tur satiek arī savu bērnības draudzeni Ingrīdu Strodi, ar kuru silta draudzība
saista vēl šodien. Skolu beidz ar sudraba medaļu. Tajā pašā gadā nokārto
iestājeksāmenus un tiek uzņemta Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, kur
apgūst analītiskās ķīmijas specialitāti. No 1966. gada mācās Latvijas
Universitātes aspirantūrā (tag. doktorantūra). 1977. gadā Viļņas Valsts
universitātē viņai piešķir ķīmijas zinātņu kandidāta grādu, 1992. gadā - ķīmijas
doktora zinātnisko grādu.
No 1997. gada līdz 2001. gadam Silvija ir Latvijas Universitātes Analītiskās
ķīmijas katedras vadītāja, Ķīmijas fakultātes dekāna vietniece un LU senāta
locekle. Vairāk nekā trīsdesmit zinātnisko rakstu, tēžu un mācību līdzekļu
līdzautore. No 2007. līdz 2009. gadam jau pensionētā pasniedzēja strādāja Majoru
pamatskolā par ķīmijas skolotāju. Darbs ar skolēniem atšķīrās no pieredzes darbā
ar studentiem Ķīmijas un Bioloģijas fakultātēs, taču ļāva turpināt iesākto -
veidot Latvijas nākotnes pamatu - audzināt latviešu jauno paaudzi. 1967. gadā
Silvija apprecas ar Gunti Bērziņu, bet 1970. gadā ģimenē piedzimst vienīgā meita
Antra. Tagad, dzīvojot pensijā, Silvija var savu laiku veltīt vaļaspriekiem -
dārzkopībai un literatūrai, kā arī ģimenei, jo īpaši abiem mazbērniem.
Silvija Bērziņa ir mana vecmāmiņa, viņas bērnības zeme ir Torņkalns; Katra ēka
un iela Torņkalnā ir stāsta cienīga. Tā ir arī vieta, no kurienes uz Sibīriju
deportāciju laikā izveda daudzus latviešus. Vecmāmiņas ģimenei izdevās
izglābties un palikt Latvijā.. Atmiņās par bērnību Silvija bieži piemin arī
Kurzemi, no kurienes nāk viņas mātes ģimene, kur pastrādāti pirmie nedarbi,
satikti pirmie draugi un izlolotas domas par sapņu profesiju (pārmijnieces darbu
Latvijas dzelzceļā), tur arī rasts patvērums kara laikā. Agrā bērnībā, sākoties
Otrā pasaules karabēgļu gaitām, vecmāmiņai ar ģimeni bija izdevība emigrēt uz
Zviedriju, tomēr viņi palika Latvijā. Laikam tur meklējamas saknes kādam
nerakstītam ģimenes likumam: lai kādas likstas nepiemeklētu Latviju, mūsu mājas
ir te, un te ir vislabāk. Stāstot par vēlmi emigrēt, vecmāmiņa nopūšas: „Kas gan
to zina, kā būtu bijis. Gan jau būtu pavisam citādāk.” Bet nopūta nav smaga, tā
drīzāk ir atvieglota nopūta pēc pareiza lēmuma izdarīšanas.
Pārskatot hronoloģiskā secībā sakārtotos dzīves faktus, skaidri redzams -Silvija
savu dzīvi veltījusi izglītībai. Neskaitāmi latvieši, izejot pa Universitātes
durvīm, dzīvē kļuvuši par patstāvīgiem, izglītotiem un spriest spējīgiem
sabiedrības locekļiem. Bet, vai viegli izglītot jauniešus, par kuru nākotni ir
vēl tik daudz neskaidrību; izglītot cilvēkus, par kuru tautas neatkarības ceļu
vēl nevar būt ne runas? Vai maz iespējams ļaut domāt par attīstību sabiedrībai,
kura nākotni redz tikai kā nebeidzamu darbu rūpnīcās un fabrikās, kur pie sienām
uz sarkana fona rotājas Vladimira Ļeņina portrets?
20. gadsimta 80.gadu beigās sākoties ekonomikas, politikas un sabiedriskās
sistēmas restrukturizācijai jeb pārbūvei Padomju savienībā, Latvijā, Lietuvā un
Igaunijā arvien vairāk sāka atdzimt nacionālās idejas, kas vēlāk pārauga vienotā
tautas atmodā. Kā spilgts pieturas punkts šajā visas tautas vienotības ceļā uz
brīvību jāmin Baltijas valstu kopīgi rīkotā akcija “Baltijas ceļš” 1989. gadā,
kurā piedalījās vairāk nekā divi miljoni latviešu, lietuviešu un igauņu, kas
vēlējās iegūt brīvību. Valsts neatkarības atgūšana sākās ar 1990. gada 4.maija
LPSR Augstākās Padomes deputātu balsojumu “Par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu” un beidzās ar 1991. gada 21. augustā, kad Latvijas valsts tika
pasludināta par neatkarīgu republiku. Atmodas laikā 1991. gadā Silvija bija
Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docente, mani vecāki bija studenti,
bet es vēl nebiju piedzimusi. Ģimene dzīvoja Vecrīgā, Meistaru ielā 8, vietā, ar
kuru saistās arī manas pirmās bērnības atmiņas. Dzīvoklis, kas bija pašā
vecpilsētas centrā, arī Atmodas laikā bija notikumu krustpunktā.
Pirmās atmiņas par Barikāžu laiku Rīgā vecmāmiņai saistās ar 1991. gada janvāra
dienu, kad parasti burvīgais skats pa dzīvokļa logu vēstīja briesmas:
vecpilsētas ielas bija aizsprostotas, pilnas traktoru, pašizgāzēju un citas
smagās tehnikas. Tas bija satraucoši, jo vēl pirms dažām stundām ielās nekas
neliecināja par īpašiem notikumiem. Barikāžu 1991.gada janvārī laikā mana ģimene
mājās varēja nokļūt tikai uzrādot personas dzīvesvietu apliecinošu dokumentu.
Silvija stāsta: „Doma laukumā un citur Vecrīgā cilvēki sēdēja pie ugunskuriem,
sildījās un dziedāja. Jo latviešu spēks vienmēr bijis dziesmā. „Jāsaka gan, ka
viņi toreiz Rīgā nelietoja militāru spēku pret cilvēku pūļiem. Jo mēs jau
nebijām spējīgi pretoties. Latvietim bija tikai dziesma un gribasspēks. Alkas
pēc brīvības.
Lai uzzinātu jaunumus, katru rītu devāmies uz Doma laukumu. Doma baznīca bija
Barikāžu dalībnieku pulcēšanās vieta, uz kurieni devušies visi izsalkušie vai
ievainotie, lai saņemtu palīdzību. Laukumā Tautas frontes pārstāvji uzrunāja
sapulcējušos ļaudis, brīdināja par briesmām. Vēlāk sievietēm un bērniem ieteica
vairs nenākt uz Doma laukumu, jo pastāvēja paaugstinātas bīstamības apstākļi.
Ziņas varēja klausīties arī radio un televīzijā, bet, kad OMONieši iebruka Radio
un Televīzijas ēkās, pārraides nācās pārtraukt. Latvijas Radio atrada iespēju
programmu pārraidīt no pagaidu novietnes Stopiņos, pārraidot citos radio viļņos.
Iedzīvotāji tika lūgti neizslēgt radioaparātus, jo tas bija vienīgais veids, kā
Latvija izziņot trauksmi gadījumā, ja notiktu kas neparedzēts.
Vēl Silvija atminas tās reizes, kad meitas kursabiedri, bijušie klasesbiedri un
citi paziņas, kas bijuši barikādēs, nākuši uz lielo dzīvokli ciemos. Viņa tos
cienājusi ar siltu zupu, pīrādziņiem un tēju. Maizītes, tāpat kā daudzas
saimnieces, abas ar manu mammu nesušas arī pavisam svešiem cilvēkiem... To
dzirdot, es neviļus iedomājos, vai arī tagad, kad mūs vairs nevieno kopīga
ideja, tagad, kad sabiedrība valda koncentrēšanās tikai uz sava pašlabuma gūšanu
un izdzīvošanu, latvietis spētu sniegt palīdzīgu roku savam tautietim kopīga
mērķa vadīts? Laikam jau ar savu jautājumu esmu sniegusi arī atbildi. Vecmāmiņa
gan zina droši - ja Latvijai un latviešiem atkal būtu nepieciešama viņas
palīdzība, viņa nedomājot būtu gatava dot tik, cik ir viņas spēkos.
Janvāra divdesmitajos datumos barikāžu aizstāvju vairākums dodas mājās. Katrs uz
savu pilsētu, pagastu, ciemu. Katrs uz savu namu. Bet, lai arī dzīve tur ritēja
līdzīgi kā pirms Barikādēm, tās tomēr palika viņu atmiņās, no kurām redzēto un
piedzīvoto vairs nevarēja izdzēst. Svari bija sasvērušies neatkarības kausa
pusē. Latvijai atkal bija jauni varoņi - latvieši, ar kuriem lepoties. 1999.
gada 29. aprīlī Saeima pieņēma likumu „Par 1991. gada barikāžu dalībnieka
piemiņas zīmi”, piešķirot tai valsts apbalvojuma statusu. To saņēmuši barikāžu
aizstāvji, kuru vidū gan zemnieki un strādnieki, gan politiķi, aktieri,
zinātnieki, literāti, žurnālisti. Tautai vienojoties sabiedriskajam stāvoklim
nebija nozīmes - svarīgi bija apzināties savu latvietību un atļauties skaļi
teikt: „Es esmu latvietis!”
2009.gada decembrī
Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Darbu sagatavoja:
Katrīna Cuma Zvirbule12.5 klase
Darba konsultante: skolotāja Dace Simsone.
Ievietots ar LTF muzeja atbalstu