MIRDZA BAZULE

lopkopības speciāliste,
sabiedriski aktīvs cilvēks,
barikāžu notikumu dalībniece

Mirdzas dzimtā puse ir pašā leišmalē – Jēkabpils raj. (tagad Aizkraukles raj.) Mazzalves pagasta „Pečuļi”, kur saimniekoja viņas tēvs Rūdolfs Zaķis (1906. – 1944.), māte Alvīne Zaķe (1907. – 1995.). Zaķu ģimenē auga divas meitas: Rasma (1943. – 1975.) un Mirdza (1944.g. 14. martā). Vecākiem piederēja sava saimniecība, turēja divus zirgus, divas govis, jaunlopus, cūkas. Otrais pasaules karš smagi skāra mazzalviešus, arī Zaķu ģimeni. Mirdza stāsta gan savas mātes, gan savas atmiņas:
„1943.gads – vācu laiks, Hitlera pavēle – iesaukt latviešus leģionā. Tēvs negribēja iet, jo bērni mazi, saimniecība, arī vāciešiem negribēja būt pakalpiņš. Tēvu ar varu aizveda uz Mēmeles pagastmāju, no tā laika par viņu nekādu ziņu nebija, bez vēsts pazudis: vai nu nošauts, vai karā kritis. Māti piemeklēja grūti laiki – uz viņas pleciem gūlās saimniecības darbi, bērnu audzināšana, izskološana. Kad paaugāmies, centāmies mātei palīdzēt, kur vien iespējams.“

Kad beidzās karš, Mirdzas māte domāja, ka būs labāki laiki, bet sākās kolhozu dibināšana, kas atkal prasīja savu: ja nestāsies kolhozā, uzskatīs par padomju varas ienaidnieku, ja stāsies, jāatdod no savas saimniecības inventārs, lopi, zeme. Izejas nebija, Mirdzas māte iestājās kolhozā: palika 0,5 ha aramzemes, ganības, viena govs, kāds jaunlops, pārējo nodeva kopējā lietošanā. Sākumā kolhoza gadi smagi –par darbu saņēma kapeikas.
60.-70. gados stāvoklis uzlabojās. Mirdzas vecāku mājās sākumā bija ierīkota kolhoza teļu ferma, vēlāk govju ferma. Šajās fermās strādāja Mirdzas māte. Cik vien varēja, tik arī palīdzēja abas meitas gan skolas laikā – vakaros, gan vasarās – ganīja govis, palīdzēja slaukt. Arī citos darbos viņas piedalījās, ar zirga grābekli grāba sienu, guboja. Viņām darbs ļoti patika, jo arī viņas par darbu saņēma algu.

Mirdza ar māsu mācījās Mazzalves septiņgadīgajā skolā. Pēc skolas absolvēšanas abas māsas palika strādāt kolhozā, lopkopībā – Pečuļu fermā. Mirdza strādāja līdz 1961.g. 1. novembrim, tad iestājās Dzērbenes lopkopības skolā, kuru beidza 1962.g. 1. novembrī. Pēc šīs skolas absolvēšanas viņu nosūtīja darbā uz Jēkabpils raj. Sunākstes kolhozu, kur strādāja par fermu pārzini un kontrolasistenti. Rasma par slaucēju nostrādāja līdz 1975.g., kad mira.

Sunākstē Mirdza aktīvi iesaistījās kolhoza kultūras dzīvē, dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī, kopā ar kolhozniekiem daudzbrauca ekskursijās, tā iepazīstot gan Latviju, gan citas republikas. 1967.g. Mirdza Zaķe apprecējās ar Pauli Bazuli. Viņš bija mežstrādnieks, strādāja Jēkabpils, vēlāk Jaunjelgavas mežrūpniecības Seces mežniecībā. 1980.gadā arī Mirdza pārgāja darbā mežniecībā par noliktavas pārzini un kasieri.

Mirdzas Bazules ģimene vienmēr ir sekojusi un joprojām seko politiskajiem notikumiem kā Latvijā, tā pasaulē. Mirdza Bazule stāsta mazmeitai Daigai: „Es ar lielu satraukumu sekoju 1991.gada 12. – 13. janvāra notikumiem Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kur notika PSRS bruņoto spēku vardarbīga rīcība pret iedzīvotājiem, jo tie gribēja brīvību, neatkarību no PSRS, par to lietuvieši maksāja ar asinīm.
Es domāju, vai tiešām tāda pati „asinspirts” sagaida arī Latvijas iedzīvotājus? Man iešāvās prātā, ko es darītu, vai ietu aizstāvēt savu valsti cīņā par neatkarību? Pēkšņi atskanēja telefona zvans, zvanīja no Sunākstes pagasta padomes, viņi organizējot brīvprātīgo braucienu uz Rīgu uz barikādēm – jāpalīdzot aizstāvēt savu zemi, ja uzbruks karaspēks. Es daudz nedomāju – pieteicos, jo man ir dārga mana zeme, mūsu Latvija. Tai brīdī nedomāju, ka varu zaudēt dzīvību, galvenais bija – piedalīties Latvijas aizstāvēšanā. Un tā es 16. janvārī kopā ar sunākstiešiem braucu uz barikādēm. Braucot Rīgā iekšā ar autobusu, jau Ķengaraga rajonā mūs apmētāja ar sniega pikām. Mēs apsargājām rajonu pie Augstākās Padomes. Un tajā dienā uz vakara pusi dzirdējām šāvienus, bet pēc tam pa radio ziņoja, ka ir nošauts Roberts Mūrnieks. Tad gan likās tā baisi, bet saņēmāmies, jo mūsu bija tūkstoši. Mēs staigājām un sildījāmies pie ugunskuriem. Mūs cienāja tantiņas ar maizītēm, tēju, kafiju. Mūs ļoti laipni uzņēma tuvākajās iestādēs, ļāva sasildīties un zvanīt pa telefonu par brīvu, kur vajadzēja. Mūs vakarā pulksten 22⁰⁰ nomainīja Pilskalnes pagasta pārstāvji. To dienu, kurā es biju Rīgā barikādēs, atcerēšos visu mūžu. Man ir prieks, ka mūsu pūliņi nebija velti – tikām pie brīvības, nu varam saimniekot savos īpašumos.”

Mirdza un Paulis Bazuļi izaudzināja 2 dēlus: Ainārs (dz. 1972.g.; tagad dzīvo Skrīveros, strādā par mežtehnikas instruktoru Ogrē) un Guntaru (dz. 1968.g.). Guntars pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, mātes mudināts, pārcēlās uz dzīvi vecvecāku dzimtajās Mazzalves pagasta Pečuļu mājās, kur turpina saimniekot. Viņam apsaimniekošanā ir 24 ha zemes un 5 ha meža. Guntars sakopa dzimtas mājas un paglāba tās nobojā ejas, jo padomju laikā iznīcība bija piemeklējusi daudzas lauku mājas. Mirdza Bazule ir labs palīgs dēlam saimniekošanā gan ar padomiem, gan ar darbiem.
M.Bazules mājas „Sviļi” - telefons 5146415

ATTĒLI:
1. Mirdzas pirmā darba diena kolhozā „Sunākste” 1963.g.
2. Mirdza (otrā no kreisās) dzied Sunākstes sieviešu vokālajā ansamblī 1970.g.

2004.gada aprīlis.

Mazzalves pamatskola
Sagatavoja 7.klases skolniece Daiga Bazule.
Konsultante: vēstures skolotāja, novadpētniece Emīlija Varkale.

LIIS izstrādne