IVARS BAŠKO
Enerģētiķis - darba stāžs enerģētikā 43
gadi.
Atmodas kustības dalībnieks, sabiedrisks darbinieks.
Dzimis 1940. gadā 30. novembrī. Ivara tēvs Antons Baško
(1909) nāk no Latgales, pēc Latvijas Universitātes beigšanas dzīvoja Daugavpilī
un strādāja par tiesnesi Daugavpils apgabaltiesā. Kritis 1942 g. decembrī
Krievijā pie Staraja Rusas.
Māte Eleonāra (1911-1996) bija skolotāja Daugavpils mūzikas skolā. Kara laikā
strādāja par tulku darba komisariātā Daugavpilī. 1945. g. apcietināta par
dzimtenes nodevību un izsūtīta izciest sodu Vorkutā. 1954 g. pēc Staļina nāves
reabilitēta un atgriezās Latvijā. Strādāja Jēkabpilī par Tautas nama
māksliniecisko vadītāju, labi spēlēja klavieres, dziedāja, vadīja dažādus
vokālos ansambļus.
Ivara bērnība paiet bez vecākiem. Aizbildnis bija tēva brālis Pēteris Baško
(1901- 1969), kas jaunībā aktīvi darbojās latgaliešu Atmodas kustībā, bija
personīgi pazīstams ar dzejnieku J. Raini un pēc viņa ieteikuma nozīmēts par
tautskolu inspektoru. Pēc kara Pēteris Baško bija Latvijas Universitātes
Zinātniskās bibliotēkas direktors. Īstenībā Ivaru audzināja tēva māsa –
krustmāte Helēna Baško (1895-1966). Viņa bija skolotāja, strādāja Aizkalnes
7-g.skolā, pēc kara Naudaskalna 4-g.skolā. Jau bērnībā Ivars iemīl skaisto
Latgales dabu, ezerus un latgaliešu tautas dziesmas. Laukos vajadzēja palīdzēt
vecaimātei un krustmātei izpildīt kolhozā obligātās izstrādes dienas, citādi
netiek atļauts siens gotiņai un aitām. Atceroties vasarā ganu gaitas, Ivars
saka:
Ganam
pulkā bija apmērām 30 govis. Septiņgadīgam puikam bija grūti viņas savaldīt.
Palīdzēja draugi un nāca talka vecāmāte. Par govju ganīšanu rudenī saņemta pirmā
alga – pāris rubļu, kurus krustmāte atļāva iztērēt makšķerēšanas piederumu
iegādei, jo ar draugiem katru brīvo brīdi gājām zvejot, apkārtnē bija četri
ezeri.”
1948.g. tiek uzsāktas skolas gaitas Naudaskalna 4.-g. skolā, pēc tam Kastīres
7-g. skolā. Pēc pamatskolas beigšanas Ivars sāk mācības Vārkavas vidusskolā. Kad
atgriežas māte no Sibīrijas, Ivars mācās Daugavpils 1. vidusskolā. Pēc mātes
pārcelšanās uz dzīvesvietu Jēkabpilī, mācās Jēkabpils 1. vidusskolā, kuru beidz
1959.gadā. Ar pateicību Ivars atceras Jēkabpils 1.vidusskolas skolotāju Elzu
Lasis (1908-1987), kura ne tikai iemācīja vācu valodu, bet arī mērķtiecību
nosprausto mērķu sasniegšanā.
Pēc vidusskolas Ivars iestājās Ukmerģes (Lietuvā) Aerodromu celtniecības
tehniskajā karaskolā. Tur mācās vienu gadu. Tad karaskolu likvidē, kursantus
nosūta obligātajā dienestā regulārajā armijā. Tur nodienēti 3 gadi. 1962.g. pēc
atgriešanās no armijas Ivars atbilstoši armijā apgūtajai specialitātei sāk darbu
Latvenergo. Paralēli mācās Lauku elektrifikācijas tehnikumā (1964 -1966),
iegūstot tehniķa - elektriķa kvalifikāciju. Strādājot paaugstināta kvalifikācija
Ļeņingradā - PSRS Enerģētikas ministrijas vadošo darbinieku institūtā. Šajos
gados strādāts par elektriķi, meistaru, vecāko meistaru, inspektoru,
energokontroles nodaļas vadītāju (1976-1993). Vadot uzņēmuma energokontroles
nodaļu, iegūti labi rezultāti elektroenerģijas zudumu samazināšanā. Nodaļas
darbinieki saņēma Goda rakstus, arī sociālistiskās sacensības uzvarētāja karogu.
Ivars par šiem panākumiem saņēma Latvijas Augstākās Padomes Goda rakstu.
PSRS Enerģētikas ministrija sūtīja Ivaru uz Viņņicas energosistēmu Ukrainā, lai
viņš palīdzētu ar savu pieredzi elektroenerģijas zudumu samazināšanā. Pēc
postošās zemestrīce Armēnijā Ivars tika komandēts uz Erevānu, lai palīdzētu
energosistēmas atjaunošanā. Par paveikto saņēmis apbalvojumu – Tautu Draudzības
ordeni.
90.gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas papildinājis savas zināšanas –
mācījās Biznesa augstskolas organizētajos komercizglītības kursos, kā arī
Dānijas energosistēmā NESA. Latvenergo vadība ievēroja Ivara panākumus darbā un
1993.g.maijā ar Latvenergo prezidenta G. Koemeca rīkojumu viņu nozīmēja par
Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu direktora vietnieku.
Runājot
par saviem lielākajiem panākumiem darbā, Ivars atceras racionalizatoru kustību.
I.Baško nozīmīgākais racionalizācijas priekšlikums – uzskaites pārbaudes
indikators (UPI), par kuru saņemta PSRS Tautsaimniecības izstādes Zelta medaļa
un naudas prēmija. Indikatoru lieto arī šodien, jo tas ir vienkāršs
ekspluatācijā un nav dārgs.
Paralēli darbam Ivars rakstīja rakstus par dažādiem tehnikas jautājumiem. Daži
publicēti republikas centrālajā presē, arī vissavienības tehniskajos žurnālos.
Saņēmis vissavienības Goda rakstu par sabiedrisko darbu žurnālistikā. Tolaik
sabiedriskajam korespondentam šāds apbalvojums bija liels pagodinājums.
Visvairāk viņa rakstu publicēts rajona laikrakstā Brīvā Daugava.
80.gadu beigās Latvenergo darbinieki visā Latvijā aktīvi atsaucās LTF
aicinājumiem un iekļāvās Atmodas pasākumos. Labi sazarotos Latvenergo sakaru
tīklus un radiostacijas izmantoja dublēšanai un patstāvīgam darbam augusta puča
laikā, kad Sakaru ministrijas tīkli Tautas frontei nebija pieejami. Paralēli
nodrošināja arī tiešo pienākumu – elektroenerģijas piegādi patērētājiem.
Atmodas laikā Ivars vadīja Starprajonu energokontroles Jēkabpils nodaļu, kas
apkalpoja Jēkabpils, Madonas, Aizkraukles, Gulbenes, Balvu un Alūksnes rajonus.
Tajā strādāja vairāk par 100 cilvēkiem. Nodaļa piedalījās barikāžu aizstāvībā
(Vecrīgā pie Pulvertorņa). Ivars organizēja savas nodaļas barikāžu aizstāvju
braucienus uz Rīgu, pats pārbaudīja, kā šie cilvēki ir nodrošināti ar pārtiku,
naktsmītnēm.
Atceroties
citus Atmodas laika notikumus, Ivars stāsta:
… arī Latgalē cilvēki sarosījās. Bija bažas, ka latgaliešus var sākt izmantot
interfrontieši, lai uzspiestu savus mērķus un lozungus. Šajā laikā tika dibināta
Latgaliešu biedrība. Viens no biedrības dibinātājiem un iniciatoriem bija kino
režisors Jānis Streičs. Biedrība tika
veidota kā Tautas frontes atbalstītāja, uzrunu dibināšanas kongresā Rīgā teica
D.Īvans. Dibināšanas kongresā piedalījās arī Jēkabpils pārstāvji, arī I.Baško.
Kad Jēkabpilī nodibinājās biedrības nodaļa, I.Baško bija valdē, vēlāk viņu
ievēlēja par nodaļas priekšsēdētāju. Latgaliešu biedrības nodaļa nodibināja
ansambli Volodzīte (vadītājs E.Korsaks), kas piedalījās daudzos pasākumos
Rīgā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Preiļos, Krāslavā, arī Baltijas folkloras
festivālā. 1997.g. Jēkabpils Latgaliešu biedrības nodaļa beidza pastāvēt.
2001.g. Ivars aizgāja pensijā. Joprojām viss, kas saistīts ar elektrību, Ivaram
ir sirdslieta un pašlaik viņš ir piecu mazo HES tehniskais vadītājs.
Sieva: Lidija (dz.1942.g. 21. janvārī), strādāja Latvenergo par tehniķi, tagad
pensionāre. Meitas: Ilona un Rita. Ilona, dz.1968.g.9 oktobrī, strādā A/S Rīgas
Raugs mārketinga nodaļā, mācās Baltijas Krievu institūtā.
Rita, dz.1973.g. 1. jūlijā, strādā par medmāsu, mācās Rīgas Pedagoģijas
Izglītības un Vadības augstskolā (RPIVA). Viens mazdēls - dēls, Ņikita, dz.
2001. g. 5.janvārī.
ATTĒLI:
1. Ivars un Lidija Baško kopā ar meitu Ritu un mazdēlu Ņikitu (2002. g.
Jēkabpilī)
2. Ivars Baško (trešais no kreisās) ansambļa Volodzīte dalībnieku vidū.1996 g.
3. I.Baško (otrais no kreisās) kopā ar ZAET vadību piedalās apspriedē par
Aiviekstes HES izmantošanu (apspriede notika Aiviekstē, piedaloties Ministru
prezidentam M. Gailim)
4. I. Baško Dānijā, NESA mācībās, 1998.gads.
2003.gada novembris
Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrs
Sagatavoja novadpētnieces Inga Nestere, Līga Nestere
Skolotāja Spodra Purviņa
LIIS izstrādne