ARMANDS BARANOVSKIS
Sportists, šosejas riteņbraucējs
Esmu dzimis 1973.gadā 3.septembrī Jelgavā, divu bērnu
ģimenē. Par mani 3 gadus vecāks ir brālis Mairis. Mamma Rita lielāko daļu savas
dzīves ir veltījusi Jelgavas Psihoneiroloģijas slimnīcas bērnu nodaļai, kur
strādā joprojām. Tēvs Juris visu mūžu ir bijis šoferis, bet šobrīd priekšlaicīgi
pensionējies un nodarbojas ar lauksaimniecību Kurzemes pusē.
Es esmu viens no nedaudzajiem Latvijas profesionālās riteņbraukšanas pārstāvjiem
- kopā ar Arvi Piziku, Romānu Vainšteinu un Raivi Belohvoščiku. Es aktīvi
nodarbojos ar šosejas riteņbraukšanu jau no 12 gadu vecuma, un sports man ir ne
tikai hobijs, bet arī darbs un visa mana dzīve. Mans moto ir : “Kas var būt
labāks par dzīvi uz riteņa!”
Aizraušanās ar riteņbraukšanu man aizsākās Svētes pamatskolā, kad es biju 12
gadu vecs. Nopietni treniņi noritēja netālajā Jelgavas rajona Ozolnieku pagasta
sporta centrā. Šeit arī radās vēlme nodarboties ar riteņbraukšanu profesionāli,
kā rezultātā es iestājos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, ko sekmīgi absolvēju
1993.gada pavasarī. Tūliņ pēc ģimnāzijas beigšanas es uzsāku intensīvu sportista
karjeru gan Latvijas junioru izlases sastāvā, gan pārstāvot dažādus Latvijas
pilsētu sporta klubus. Tādējādi es esmu pabijis dažādās sporta nometnēs ārpus
Latvijas teritorijas gan Krievijā, gan Centrālajā Eiropā, piedalījies
starptautiska mēroga sacensībās Vācijā, Austrijā, Horvātijā, Beļģijā un daudzās
citās valstīs.
Dažādos laika posmos Latvijas riteņbraucēju izlases sastāvi ir mainījušies un
klubi gan jukuši, gan jauni dibināti. Bet es kopš pievēršanās profesionālajam
sportam vienmēr esmu pārstāvējis Dobeles klubu “Tandēms” Daiņa Rituma vadībā. Ar
šā kluba palīdzību es katru gadu dodos trenēties un piedalīties sacensībās
Beļģijā, kas ir kļuvusi par manām “otrajām mājām”. Piedaloties sacensībās, es
Latvijas vārdu popularizēju Eiropā, īpaši Beļģijā.
Pašlaik es pārstāvu beļģu pusprofesionālās riteņbraukšanas klubu. Var teikt, ka
esmu kļuvis pa pusei beļģis, iemācījies flāmu valodu, kas ir nepieciešama, lai
uzturētu kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem, kā arī, lai spētu saprasties ar
saviem Beļģijas komandas biedriem. Tāpēc, kopš 1995.g., kad es pirmo reizi
nopietni sāku piedalīties ikgadējās Beļģijas sacensībās, riteņbraukšana ir
kļuvusi arī par manu uztura avotu. Ar sportu es nopelnu sev un savai ģimenei
iztiku. Kausi un naudas prēmijas ir mana darba alga.
Tomēr
profesionālais sports prasa lielu atdevi un gribasspēku, lai varētu sasniegt
augstus rezultātus. Ir jāiegulda arī līdzekļi pašam sevī, jāuztur sava veselība
un forma. Tāpēc esmu Beļģijā atradis papildu nodarbošanos. Jau otro gadu no
sporta brīvajā laikā es strādāju par šoferi un saimniecības pārzini Latvijas
Pārstāvniecībā NATO Briselē vēstnieka Imanta Lieģa vadībā. Katru rītu es vedu
vēstnieku uz darbu, nodrošinu pārstāvniecības darbiniekus ar biroja precēm un
daru visu nepieciešamo savu pienākumu robežās, lai pārstāvniecības darbs
noritētu sekmīgi.
Man ir daudz vaļasprieku. Brīvdienas Beļģijā es pavadu trenējoties, jo
riteņbraukšana vienlaicīgi ir mans hobijs. Toties vakari paiet lasot grāmatas un
risinot krustvārdu mīklas. Tomēr visvairāk es sapņoju par pastāvīgu dzīvi
Latvijā. Savu nākotni es redzu saistītu ar sportu, ar jaunas riteņbraucēju
paaudzes veidošanu un trenēšanu. Manos plānos ietilpst arī privāta sporta preču
veikala atvēršana ar riteņu servisu. Bet tas būs tikai pēc vairākiem gadiem. Es
uzskatu ka: “Vēl daudzas skolas jāpabeidz, lai arī galva pierod strādāt, ne
tikai kājas”. Es esmu optimists un uz dzīvi raugos ar smaidu sejā. Bet
šobrīd ar smaidu sejā es cenšos popularizēt Latvijas riteņbraukšanas tradīcijas
Beļģijā.
Attēli:
1. Starptautiskajās riteņbraukšanas sacensībās Ēģiptē 2000.gada februārī.
2. Kopā ar savu Beļģijas komandas biedru sacensībās Beļģijā 2002.gada jūlijā,
izcīnot 1.vietu
2002. gada novembris
Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Sagatavoja Elmārs Bučs (11. kom. klase)
Skolotāja Inta Jorniņa
LIIS izstrādne