JĀNIS INDULIS BALTIŅŠ
Jaunībā leģionārs, pēc kara strādājis
par metinātāju.
Piedalījies Atmodas notikumos, darbojas Daugavas Vanagos
Jānis Indulis Baltiņš dzimis 1924.gada 7.aprīlī
Jaungulbenes pagastā. Viņa tēvs Jānis bija mežstrādnieks, māte Alīde apkopa
piemājas saimniecību. Ģimenē auga arī meita Tince, divus gadus vecāka par
brālīti. Jāņa Induļa tēvs, nodibinot ģimeni, uzcēla savu mājiņu, atdalot zemi no
sava tēva zemes.
Kad Jānim Indulim bija 4 gadi, viņa tēvs nomira. Vecaistēvs negribēja, ka viņa
aprūpē paliek vedekla ar diviem maziem bērniem, un izdzina viņus gan no savas
zemes, gan no dēla uzceltās mājas. Ģimenei pajumti deva Alīdes māsas saime Poiši
– Jaungulbenes „Purvvidos”. Taču savs maizes kumoss bija jānopelna, un Jānis
Indulis jau ļoti agri uzsāka ganu gaitas Poišu saimniecībā, bet māte Alīde
strādāja par kalponi pie apkārtējiem saimniekiem. Kad Jānis Indulis paaugās,
viņš ganīja lopus pie saimniekiem Adulienā, šeit arī sagaidīja kara sākumu 1941.
gada vasarā.
Jānis Indulis atceras, ka kopā ar citiem zēniem
skrējuši skatīties, kā pa ceļiem iet divas armijas – (krievu armijas daļas garām
plūda vairākas dienas – slikti apģērbti, ļoti noguruši, izmocītiem skatieniem).
Tad kādu dienu - klusums. Jānis Indulis bija ganos, kad Madonas pusē uz
Adulienas un Dzelzavas robežas atkal izdzirdēja apšaudi (vēlāk cilvēki
stāstījuši, ka esot bijuši kritušie, kuri turpat aprakti). Tad garām sāka plūst
vācu armija (ļoti disciplinēti, labi apģērbti). Sākumā pieaugušo cilvēku
simpātijas bija vāciešu pusē, jo tik tikko piedzīvota izsūtīšana (baigā vasara),
arī Litenes notikumi, kad apšāva Latvijas armijas virsniekus, Gulbenes pusē bija
labi zināmi, un uz vāciešiem raudzījās kā uz atbrīvotājiem. Taču jaunieši izjuta
nepatiku gan pret krieviem, gan pret vāciešiem. Kad garām gāja vācu armijas
daļas, puikas, arī Jānis Indulis, paklusām skandēja: Vācietis nāk ar lieliem
soļiem, Pāri poļiem, pāri leišiem, Un, kad tiek pie Liepāj’s moliem, – Puikas
apmētā ar oļiem.
(Liepājā 1941.gada vasarā vāciešiem bija jāpārvar sīksta civiliedzīvotāju un
armijas pretošanās).
1942.gadā
Jānis Indulis saņēma uzaicinājumu doties uz Vāciju Darba dienestā. Pēc nelielām
pārdomām (ģimenei pašai zemes un māju nebija, Jānim jau no mazām dienām bija
interesējušas citas valstis) viņš brīvprātīgi pieteicās šajā dienestā. 1942.gada
vasarā Rīgas stacijā sapulcinātie jaunieši devās ceļā uz Vāciju. Brauca
pasažieru vagonos, jau ceļā parādījās vāciešu precizitāte un labā organizētība:
īpaši tas izpaudās siltā ēdiena izdales punktos. Viņš atceras, piemēram, cik
Kēningsbergā rinda pēc zupas virzījās raiti, bez grūstīšanās; saimnieču darbs –
perfekts. Taču lauku zēniem somās līdzi vēl bija māju labumi – speķis un
rupjmaize, arī sviests. Tāpēc daudzi vācu izsniegto zupu, kurai nebija nekādas
vainas, vēlāk izlēja vilciena vagona podā.
Brauciens turpinājās gandrīz līdz Dānijas robežai (Frencburgai). Jauniešus
nometināja kazarmās, viņi tika apģērbti formās, ap roku lente ar kāškrustu. Tas
bija liels izbrīns visiem, jo to, ka viņi nonāks pilnīgā armijas disciplīnā,
neviens nebija gaidījis. Darba dienestā vienu dienu jaunieši veica darbus
armijas vajadzībām aerodromā, bet otru dienu notika militārās mācības. Jaunieši
patiesībā tika gatavoti armijai, vienīgi ieročus viņiem nedeva. Ja nebija nekādu
pārkāpumu, piemēram, ne visai gludi noskūta bārda arī bija pārkāpums, tad puišus
šad tad palaida pastaigāties uz pilsētu.
Kopā bija ap 200 jauniešu: puse vietējo vācieši, puse latviešu. Viegli nebija,
taču latvieši šeit izcēlās ar savu sīkstumu: ja vācu puišu acīs šad tad varēja
ieraudzīt pa asarai, tad latviešu – nekad. Latviešu puikas gan darba vadītāju
(kuri latviski nesaprata) klātbūtnē atļāvās dziedāt pikantas un bezkaunīgas
dziesmas. Darba dienesta vadītājiem ļoti patika, ka latvieši apmācību laukumā un
ierindā dzied, tika pat dotas komandas dziedāt (laba balss bija Cesvaines puisim
Galejam, viņam tad arī vienmēr bija jāuzsāk dziedāšana). Bet zēni dziedāja,
piemēram, šādas dziesmiņas: “ D… mēs esam, Un ārā netiekam, Stipriem vajag
būt, Un ārā mums kļūt!” Vācu komandieris tik uzsauca: „Noch einmal!”
– un dziesma tika atkārtota (pavēles taču jāpilda).
Pēc pusgada Jānis (otrais vārds – Indulis – kara laikā no dokumentiem izzuda)
tika pārcelts uz Lībekas apkārtni; dzīvoja pārssimt metrus no jūras, katru dienu
ar draugu gāja peldēties. Šis laiks Jāņa atmiņā saglabājies kā patīkams: skaista
apkārtne, vairs nebija valodas barjeras; kaut gan militārā disciplīna
saglabājās, taču palīdzēja jau iegūtais rūdījums. Pēc gada (1943. gada vasarā)
tika izsniegtas atpakaļ paša privātās drēbes un sākās mājupceļš. Ārkārtīgi
emocionāla ir bijusi iebraukšana Latvijā – mājās!
Taču
jau apmēram pēc mēneša Jānis saņēma pavēsti par vispārējo mobilizāciju vācu
armijā. Bija jāierodas Jelgavā, kur viņš tika iedalīts leģiona artilērijas
pulkā. Pēc nelielām apmācībām Jānis nokļuva sakarnieku vadā. Pirmās
ugunskristības Jānis saņēma Krievijā, Ostrovas apgabalā. Bijis tāds baznīcas
kalns, sakaru vadi jāaizvelk līdz pašām pirmajām frontes līnijām. Pēc kaujām pie
Opočkas sākās vācu armijas atkāpšanās un fronte pārvietojās uz Latviju. Šajā
laikā notika vairākas lielas kaujas: gan Latgalē, gan Vidzemē – pēdējās Vidzemē
bija kaujas pie Mores 1944. gada rudenī. Šis bija svarīgs stratēģisks punkts
(vācieši jau bija pamanījuši, ka latviešu leģionāri ir vareni karotāji), tāpēc
pamatotas ir aizdomas, ka pie Mores latvieši tika nolikti tīšām, lai vācu
armijas daļas, kas nāca no Igaunijas, paspētu atkāpties. Latviešu leģiona puiši,
viņu vidū arī Jānis Baltiņš, cauri Rīgai izgāja vieni no pēdējiem – naktī uz 13.
oktobri, ļoti klusu, bez neviena šāviena.
Kurzemē smagās kaujas atkal tika uzveltas latviešu pleciem: Jānis bija pie
Lestenes, pašas pēdējās kaujas bija pie Remtes 1945. gada 7. maijā - atkāpšanās
uz Gaiķu pagastu. 8. maijā, vienībām ejot uz pirmajām frontes līnijām, kustība
tika apturēta, komandieris sasauca kareivjus kopā, paziņoja par vācu armijas
kapitulāciju un pateica, ka turpmākā rīcība ir pašu ziņā, pret vācu armiju
saistību vairs nav. Jānis kopā ar vēl 3 karotājiem nolēma doties uz Liepāju,
cerot nokļūt uz kāda kuģa. Taču, kad viņi nonāca pie Liepājas, tur priekšā jau
bija krievu armija. Vēl dažas dienas jaunie cilvēki klīda pa mežiem, taču īstas
sapratnes, ko darīt, nebija. Tāpēc, nokļūstot pie Vaiņodes karagūstekņu
nometnes, Jānis kopā ar biedriem nolēma tiem pievienoties. No Vaiņodes leģionāri
tika nosūtīti uz Jelgavu un pēc tam uz filtrācijas nometni Krievijā pie
Ļeņingradas (Dubrovkā). Leģionāriem bija jānovāc sagrautās spēkstacijas drupas.
Taču Jānis saslima ar dizentēriju, ļoti smagi: viņš vairs svēra ap 50 kg, kaut
gan augums bija 1,90 m. Ārstu komisija nosprieda, ka tas jau dzīvotājs nebūs, un
Jāni palaida mājās uz Latviju. Latvijā bija obligāti jāstrādā ceļa darbos,
diezgan stingrā uzraudzībā.
Pēc
represiju izciešanas Jānis nolēma mācīties par traktoristu, spītējot tam, ka
traktori un vispār „dzelži” viņam ļoti nepatika. Tā viņš nokļuva Jaungulbenes
lauksaimniecības skolā. Tur 1948.gada pavasarī notika nelaimes gadījums darbā:
Jānim ar kāpurķēžu traktoru tika burtiski „samalta” labā kāja. Bija tieši
pavasara šķīdonis, tas ļoti kavēja cietušā nogādāšanu slimnīcā. Jānis visu
notikušo atceras līdz pat brīdim, kad Gulbenes slimnīcas pagalmā viņu sagaidīja
mediķi. Tad gan apziņa pazudusi. Jāņa dzīvība tika izglābta, taču labā kāja
amputēta tik tālu, ka protezēšanas iespēju – nekādu (arī mūsdienu protezēšanas
speciālisti atzīst, ka tas nav iespējams). Un tā Jānis 57 gadus pārvietojas ar
kruķiem.
Pirmajā laikā pēc atveseļošanās bija grūti pat īsti aptvert, kas noticis, taču
Jānis izlēma, ka jāturpina dzīvot un strādāt. Viņš nokļuva Dzelzavas kūdras
fabrikā, kur viņam ierādīja darbu kantorī. Taču Jānis saprata, ka viņš nevar
strādāt šādu sēdošu darbu un viņam nepieciešama kustība.
1950. gadā Jāņa rokās nokļuva sludinājums, ka Vestienā organizē metinātāju
kursus, viņš nosprieda, ka šo darbu varētu veikt. Jānis aizbrauca ar vilcienu
līdz Madonai, kājām (ar kruķiem) aizgāja līdz Vestienai (apmēram 30 km),
pieteicās metinātāju kursos, tad kājām devās atpakaļ uz Madonu un ar vilcienu
atgriezās Dzelzavā.
Par metinātāju Jānis strādāja Gulbenē, pēc tam Madonā, vēlāk, līdz pat
aiziešanai pensijā, Madonas rajona uzņēmumā „Lauktehnika” Sauleskalnā. Jānis
Baltiņš strādāja daudz un labi, viņš „Lauktehnikā” tika cildināts kā viens no
čaklākajiem strādniekiem. Viņam par labu darbu deva goda rakstus, un viņa foto
ievietoja rajona goda plāksnē. Taču Jānis tik daudz strādāja nevis slavas pēc,
bet gan lai viņa ģimene būtu nodrošināta. Kad Baltiņu ģimene iegādājās
automašīnu, nedēļas nogalēs viņi devās tuvākās un tālākās ekskursijās pa
Latviju, vēlākos gados arī ārpus Latvijas (Jāņa jaunības sapnis bija redzēt
citas zemes). Kad 20. gs. 80. gadu beigās Latvijā sākās pārmaiņu laiks, Jānis
aktīvi iesaistījās Atmodas laika pasākumos. Arī 1991. gada aukstajā 13. janvāra
svētdienā viņš bija Rīgā Daugavmalas mītiņā.
Tagad,
neatkarīgās Latvijas laikā, Jānis Baltiņš ir „Daugavas vanagu” rindās. Tas viņam
dod iespēju satikties un kontaktēties ar bijušajiem cīņu biedriem un tiem
cilvēkiem, kurus vieno līdzīgi dzīvesstāsti. Piemēram, ar rakstnieku un
publicistu Visvaldi Lāci, ar savulaik
Zviedrijas valdības Padomju Savienībai izdoto leģionāru Leonardu Kočneru un
citiem.
1956. gadā Jānis apprecējās ar Noru Niedru. 1957. gads Baltiņu ģimenei bija
laimīgs: piedzima dēls Dzintars un izsūtītā Noras vecāku ģimene atgriezās no
Sibīrijas Omskas apgabala (tiesa gan, vairs ne pilnā sastāvā). 1984. gadā Jānis
aizvadīja aizsaulē savu uzticamo dzīvesbiedreni Noru. Vajadzēja daudz spēka, lai
iemācītos dzīvot viens.
Jānis ir izturējis daudzus dzīves pārbaudījumus, tomēr viņam vienmēr ir jauks
garastāvoklis un smaids sejā. Varbūt atbilde ir Jāņa Baltiņa raksturā, kurā
galvenās īpašības ir optimisms un labestība.
ATTĒLI:
1. J. Baltiņš 2004. gada Jāņos
2. J. Baltiņš Darba dienestā Vācijā 1943. gada pavasarī
3. Latviešu jaunieši Darba dienestā Vācijā 1943. gada pavasarī. Trešais no
kreisās J. Baltiņš
4. J. Baltiņš 2005. gada Lieldienās „Mārcienas muižā” kopā ar M. Solimu
5. J. Baltiņš 2005. gada rudenī
2006.gada janvāris
Madonas pilsētas 1.vidusskola
Sagatavoja 11.a klases skolnieks Āris Baltiņš
Skolotāji konsultanti: Rūta Trušele, Inese Strode