IMANTS BALODIS

Daugavas Vanags, aktīvs latviešu sporta organizators Vācijā,
Minsteres Latviešu ģimnāzijas internāta vadītājs,
Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) darbinieks,
DV CV jaunatnes nozares vadītājs.
Atmodas gados izvērsis plašu sadarbību ar Latviju

„Es neesmu ārzemju latvietis, bet latvietis ārzemēs”.

Imanta vecāki: Fricis Balodis dzimis 1894.g. Lēdurgā, Vidzemē; māte Emma Ciemiņa dzimusi 1896.g. Vandzenes pagastā, Kurzemē. Vecāki satikušies un iepazinušies 1. pasaules kara laikā Tomskā, Sibīrijā. Tēvs - latviešu strēlnieks, māte - Kurzemes bēgle. Atgriezušies Latvijā, dzīvo Rīgā. Viņu ģimenē dzimuši 4 bērni: Alberts (1921.g.), Rolands Edgars (1923.g.), Mirdza (1925.g.) un pastarītis Imants Gunārs 1927.gada 27.novembrī.
Imants savu bērnību pavadījis Rīgas priekšpilsētā Jaunmīlgrāvī. Vēlāk mācījies Rīgas 16. un 46. pamatskolā, bet pēc tam Rīgas 4. ģimnāzijā Torņakalnā.
Jau skolas laikā pievērsies sporta nodarbībām. Spēlējis volejbolu skolu komandās. Brāļa Edgara ietekmē bieži apmeklējis Latvijas mēroga sporta sacensības.
Imantu Balodi 1944.gada jūlijā iesauc gaisa spēku palīgdienestā, izpalīgos. Apmācības notiek Ķegumā un Liepājā. 1944.gada novembra beigās Imants Balodis tiek nosūtīts uz Vāciju, kur iedalīts pretgaisa uzbrukumu aizsardzībā. 1945.gada martā iekļauts latviešu Aviācijas grupā. Vācijas kapitulāciju piedzīvo Dānijā. Tālāk seko gājiens pa etapiem no Korseras uz gūstu Lundenā, Vācijā. Tur apmēram 2500 leģionāri vēl diezgan brīvi izbauda saulaino vasaru sportojot, taču 1945.g. septembrī visus pārsūta uz Zēdelgemu, Beļģijā. Šeit trijos dzeloņdrāšu žogu iedalījumos sapulcināti apmēram 12 000 latviešu karavīru. Sākumā viņi tomēr iekārto sporta laukumus un rīko sacensības. Bet drīz vien mazās pārtikas devas un ziemas apstākļi pārtrauc šīs nodarbības. Primitīvie dzīves apstākļi, Flandrijas mitrie vēji, sals, klimatam nepiemērotais apģērbs, nīkuļošana un neziņa par nākotni daudzus noved izmisumā. Tomēr arī šajos apstākļos izveidojas iniciatoru grupa, kura deklarē gribu pašiem veidot turpmāko dzīvi. Tā 1945.g.28.decembrī nodibinās Daugavas Vanagu pašpalīdzības organizācija, kuras nepieciešamību atzīst 7787 bijušie karavīri.
1946.g.martā sākas karagūstekņu atlaišana brīvībā. Pēdējais vilciens Zēdelgemu atstāj 1946.g.21.maijā, aizvedot brīvībā arī apmēram 200 bijušos pretgaisa aizsardzības gaisa izpalīgus, kuri nonāk Hallendorfas nometnē pie Braunšveigas ( apmēram 3000 bijušie karavīri). Atkopjoties no gūsta apstākļiem, Imants Balodis pievienojas sporta draugiem. Spēlējot nometnes izlasē volejbola turnīros, ciemojas citās latviešu bēgļu nometnēs.
Bet tad pēkšņi trīs gadi jāaizvada ārstējoties – gūsta sekas – tuberkuloze bīstamā stāvoklī. Viens svešā vidē, neziņā par vecākiem, brāļiem un māsu Latvijā. Imantu, tāpat kā daudzus latviešus, pārņem izmisums, tomēr veidojas atziņa: „Ir jāiztur”. 1949.g. beigās, pa pusei vesels, nokļūst bēgļu nometnē Augustdorfā pie Detmoldas. Pievienojas vietējai Daugavas Vanagu (turpmāk DV) un Jaunekļu Kristīgās savienības (JKS) saimei. Trenē Augustdorfas ģimnāzijas meiteņu volejbola vienību, kura 1950.g. Lībekā kļūst Angļu zonas meistare. Apmeklē Pasaules YMCA’s jaunatnes vadītāju kursus, plāno un vada latviešu nometņu sacensības.
Vēlāk Imants iestājas darba rotā Etlingenā pie Kārlsrues. Tur labvēlīgos apstākļos turpina arī sporta norišu plānošanu, jo uzskata, ka sports trimdas latviešus vieno.1955.g. vada 1.Eiropas latviešu šaha sacensības, spēlē rotas šaha komandā un 1956.g. kļūst šaha meistars.
Iesaistās ELJAs (Eiropas latviešu jaunatnes apvienība) izveidē. Kopā ar Jūliju Kadeli (vēlāko izcilu sabiedrisko darbinieku) rīko Jaunatnes dienas. Kā referents piedalās ELJA kongresā 1956.g., kur tiek ievēlēts valdē. Rīko ELJA kongresus 1957.g. un 1958.g., pulcinot latviešu jaunatni no Vācijas, Anglijas, Zviedrijas u.c. Eiropas zemēm. Kongresā pieņem tā saucamo Etlingenas deklarāciju, kurā 10 punktos izteikts Trimdas latviešu jaunatnes viedoklis: „Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas republikas atjaunošanu ”. Aicinājums – „ticiet, ka nāks laiks un mēs mūsu mērķi sasniegsim!”.
Šajos kongresos Imants iepazīstas ar ELJA Anglijas jauniešu grupas vadītāju Elizabeti Bulli (dz.1934.g. Rīgā), kura 1948.g. no Vācijas bēgļu nometnes ieceļojusi Anglijā. Imants un Elizabete Bulle 1961.g. sareģistrējas Minsteres dzimtsarakstu nodaļā, bet kāzas notiek Londonā. Viņiem piedzimst meita Ingrīda Mirdza (1962.g.) un dēls Gunārs Imants (1963.g.). 1967.gada 19.jūlijā piedzimst trešais bērns – dēls Klāvs Edgars Balodis. Baložu ģimene dzīvo mierīgi, audzina bērnus un brīvos brīžos piedalās DV un MLĢ (Minsteres Latviešu ģimnāzija) rosmēs.
Uz dzīvi Minsterē Imants bija pārcēlies jau 1957.gadā. Mācās, iegūst tehniskā zīmētāja specialitāti. Strādā vācu firmā. Valodnieces Dr. V.Rūķes – Draviņas un literāta Jāņa Rudzīša vadībā izveido ELJA neklātienes kursus. Negaidīti 1965.g. Latviešu Centrālās komitejas priekšsēdis pulkvedis V. Janums, aicina Baložus vadīt MLĢ internātu. Baložu ģimene par to nav domājusi, tomēr izšķiras par pilnu darba laiku ar latviešu jaunatni.
Imants un Elizabete kopā ar internāta audzinātājiem un saimniecības personālu (namzini, virtuves darbiniekiem un apkalpotājiem) 18 gadus rūpējās par 64 - 84 internāta audzēkņu ikdienu. Kopējiem spēkiem raudzījās, lai varētu sekmīgi darboties 800 tūkst. vācu marku budžeta ietvaros. Toreiz skolā pastāvēja visas tautskolas un ģimnāzijas klases. Sākuma gados vairums skolēnu ieradās no Rietumvācijas pilsētām, bet vēlāk arī no Anglijas, Zviedrijas, Francijas, Kanādas, ASV un Austrālijas. Internāts bija šo jauniešu mājvieta, daļa no viņiem savās mājās atgriezās Ziemassvētkos un Lieldienās, bet visi - tikai garajās vasaras brīvdienās. Imants MLĢ vadīja arī ārpusskolas sporta nodarbības, izveidojot ciešu sadarbību ar vācu skolām un Minsteres klubiem, ievirzot labākos MLĢ basketbolistus un volejbolistus vācu klubu jaunatnes vienībās. Tāpat rūpējās, lai MLĢ jaunatne iekļautos kopējā trimdas saimes sporta norisēs. Rīkoja basketbola, volejbola, galda tenisa un šaha turnīrus Vācijas un Eiropas mērogā.
Tolaik latviešu trimdas sabiedrību satrauca priekšstats, ka, turpinoties padomju režīmam Latvijā, jau nākamo paaudžu laikā cietīs latviešu valoda un identitāte. Bija jādara iespējamais, lai šo procesu kaut cik apturētu, kā arī lai ietekmētu sabiedrisko domu savās mītnes zemēs. Šajos centienos iesaistījās arī MLĢ saime. 1976.g.vasarā pienāca nozīmīgs brīdis, kad vajadzēja aktīvi piedalīties cilvēku tiesību aizstāvēšanā. Toreiz Brūveru ģimene Rīgā bija pieteikusi bada streiku. To uzzinot, MLĢ izlaiduma klase ar Lieni Kļaviņu, Brūveru ģimenes piederīgo, turpat četras nedēļas brauca uz Ķelni apliecināt savu viedokli, lai Brūveru ģimenei atļautu izbraukt no Latvijas.
Kopumā tomēr pietrūka sagatavotības politiskām akcijām. Tādēļ Imanta Baloža ierosmē tā paša gada Valsts svētku nedēļā rīkoja pirmo MLĢ studiju semināru. Tajos atgriezās pie 1957.gada Etlingenas deklarācijas, kas savā laikā skaidri definēja latviešu jaunatnes mērķus. Semināri turpinājās arī nākamajos gados. 1980.g. seminārā Minsterē no Stokholmas ieradās Gunārs Rode, lai dotu savu vērtējumu par PSRS nodomiem Eiropas valstu konferencē Madridē, bet par rietumu prasībām pret PSRS runāja Egīls Levits. Semināristi, protestējot pret cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, aicināja trimdas jaunatni boikotēt čekas rīkotos 5. vasaras kursus Rīgā. Kaut arī pavīdēja šaubas, tomēr vienotību panāca, un tā kursi 1981.g. Rīgā nenotika!
1979.g. Imants Balodis iedibināja un trīs gadus veidoja Eiropas Vasaras skolu Minsterē. Šī ideja ir dzīva un turpinās Latvijā.
Par dzīves posmu no 1965. - 1983.gadam Imants stāsta: „Tie bija grūti, tomēr skaisti 18 gadi! Iegājām MLĢ internātā ar diviem (divgadīgu un trīsgadīgu) bērniem. Pastarītis Klāvs Edgars piedzima 1967.g., kļūdams par internāta meiteņu auklējumu. Mūsu bērni sāka mācīties 1. klasītē. Ingrīda ir 1981.g.MLĢ 36.izlaiduma abituriente, bet Gunārs 1982.g. MLĢ 37.izlaiduma abiturients, Klāvs MLĢ beidz 1986.gadā”.
Minstere pamazām bija kļuvusi par Vācijas, daļēji arī apkārtējo valstu, trimdas latviešu galvaspilsētu. Tur darbojās Minsteres Latviešu Centrs, Latviešu Centrālā komiteja, MLĢ, Daugavas Vanagu centrālā valde, PBLA (Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība) informācijas birojs, iznāca nedēļas avīze „Latvija”, vēlāk „Brīvā Latvija”. Te atradās trimdas arhīvs un bibliotēka. 1984.g. un 1987.g. Minsterē notika PBLA rīkotie dziesmu svētki, kur uz nedēļu sabrauca apmēram 5000 rietumu zemju latvieši.
1983.g., MLĢ pārvaldei mainoties, Imants un Elizabete paliek Luteriskās baznīcas „Perthes Werk” dienestā. Imants līdz pensionēšanās laikam (1988.g.) strādā vācu invalīdu centrā Soestā. Turpina MLĢ ārpusskolas sporta vadību, rīko basketbola un volejbola turnīrus. 1985.g. izveido Eiropas latviešu basketbola, galda tenisa, novusa, šaha un šāvēju izlases, ar kurām piedalās 1. Latviešu Globālajās meistarsacīkstēs 1985.g. Garezerā un Kalamazū, ASV. Savā brīvajā laikā Imants arvien vairāk iesaistās DV saimes norisēs. Uzņemas DV sporta un jaunatnes referenta pienākumus. 1986.g. palīdz sarīkot DV 5. Globālās dienas Freiburgā.
Seko līdzi Latvijas notikumiem no Atmodas pirmajiem soļiem - 1987.g.14.jūnija un 23.augusta demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa. No Latvijas Minsterē ierodas helsinkieši Rolands Silaraups, Linards Grantiņš un Raimonds Bitenieks. I.Baloža ierosmē, sākot ar 1988.g., DV rīko Klusās nedēļas seminārus Bērzainē, Freiburgā, meklējot atbildi 50 gadu okupācijas sekām. Temati: 1988.g. – „Dievs, Daba, Darbs”; 1989.g. – „Tēvzemei un Brīvībai” ar sekojošām demonstrācijām 23.augustā Bonnā; 1990.g. - „Latvijas Republika” un 1991.g. – „Palīdzības darbs Latvijai”.
Izveidojas arī sadarbība sporta jomā. Jau 1988.g.vasarā Imants rakstīja „Sporta” redaktoram Andrejam Kausam: „Ja kādreiz „Sportiņam” varu kaut kā izpalīdzēt, atrakstiet. Nav jau tik grūti „piespēlēt” kādus materiālus.” Sekoja pirmskara iznākušo sporta grāmatu sūtījumi. 1988.g. Valsts svētku nedēļā uz Rīgu atbrauca Imanta Baloža dēls Klāvs Balodis.
Imants Balodis 1991.g. uzņemas DV (Daugavas Vanagu) Vācijas valdes palīdzības darba koordinatora pienākumus. Sākas Klāva lielais uzdevums - palīdzēt šajā darbā. DV noslēdz sadarbības līgumu ar Hamburgas „JUH” par humanitārās palīdzības sūtījumu nogādi uz Latviju. Taču labi sāktajam darbam nav turpinājuma. Klāva „sapnis par Latviju izgaist uz Akmens tilta”. Viņš mirst Rīgā, Traumatoloģijas institūtā pēc smagiem ievainojumiem, kas izdarīti ceļā uz dzīvokli Pārdaugavā. Tēvs kopā ar dēlu Gunāru pārveda Klāvu uz Minsteri un apglabāja Lauheides kapos. Vecumdienu drošības dēļ I.Balodis ar kundzi izšķīrās turpināt dzīvot Vācijā.
Klāva piemiņai turpinājās palīdzības darbs Latvijas bērniem – invalīdiem. Kopā ar vācu „Johaniter” un latviešu Sarkanā krusta vadību 10 reizes gadā no Minsteres gāja transports ar simtiem saiņu un citiem piederumiem. Šajā darbā iekļāvās arī Imanta sporta draugi vairākās Vācijas pilsētās. No Minsteres ar „Johaniter” transportiem uz Rīgu tālākai sadalei nosūtīti apmēram 50 tūkst. saiņu u.c. vienības.
Tāpat turpinājās sadarbība ar Latvijas sportistiem. Jau agrāk Baložu ģimene īpašu vērību veltīja invalīdu sportam, atbalstot Latvijas invalīdu piedalīšanos Vilhelmshāfenas starptautiskajos invalīdu sporta svētkos. Rūpējās, lai Latvijas sēdvolejbola vienība varētu startēt Vācijas un Holandes turnīros.
1994.g., uzņemoties DV CV Jaunatnes nozares vadību, Imants atjaunoja Klusās nedēļas seminārus „Bērzainē”, izvērsa darbību Latvijā. Latvijā notika semināri: „Latvijas jaunatne ārzemēs – pieredze un iespējas”, „Veidosim labāku Latviju”. Imants aktīvi piedalās pirmo DV Jaunatnes grupu veidošanā Latvijā, rūpējas arī par Daugavas Vanagu jaunāko paaudzi – vanadzēniem. Sevišķu vērību pievērsa DVJ vēsturiskajām ekspedīcijas nometnēm un DVJ kongresiem Džūkstē, Priekulē (pie Cēsīm) un Balvos. Veicinot Vanadzēnu kustību, rīkoja sporta svētkus Smiltenē, Mazsalacā un Valmierā. 2001.g. Valmierā rīkoja DV Globālās dienas, paužot moto: „Būt Latvijai, būt latviešu tautai!
Kopš 1998.g. Baložu ģimene dzīvo Badkrocingenā. Šajā pilsētā mūža novakari pavadījuši Eiropā pazīstamā rakstniece, izcilā eseju meistare Z. Mauriņa un viņas dzīvesbiedrs K. Raudive. No savas bērnības Imants Balodis atceras: „Kad mana ģimene no Grīziņkalna apkārtnes 1938. gadā pārceļas dzīvot Āgenskalnā, Vīlipa ielā, tajā pašā laikā arī Zenta Mauriņa pārnāca dzīvot Kuldīgas ielā. Skrienot uz skolu bieži satiku Z.Mauriņu un K. Raudivi viņu izbraukumos Botāniskā dārza apkārtnē. Vēlāk, veidojot ELJA neklātienes kursus, 1959.g. sarakstījos ar Z. Mauriņu. Viņa magnetofona lentā ierunāja divas lekcijas: Jānis Poruks un Kārlis Skalbe”.
I. Balodis jau ilgstoši rūpējas, lai Z. Mauriņas piemiņa tiktu saglabāta gan Latvijā, gan Vācijā, mudinot organizēt jaunatnes rakstu darbu skates un piemiņas pasākumus ne tikai Latvijas skolās un latviešu sabiedrībā visā pasaulē, bet arī Badkrocingenas pilsētā.
Imants Balodis - latvietis, kurš, dzīvojot lielāko mūža daļu svešā zemē, ne mirkli nav aizmirsis, kur ir viņa tēvu zeme, un savus bērnus, kuri ir dzimuši svešā zemē, ir audzinājis kā latviešus. Sarunās un sarakstē viņš uzsver, ka latviešiem joprojām ir nepieciešama savstarpējā pleca izjūta, vienotība un solidaritāte. No 1944. gada dzīvojot ārpus Latvijas, I. Balodis domās un darbos vienmēr ir bijis kopā ar latviešu tautu. Par sevi viņš saka: „Es neesmu ārzemju latvietis, bet latvietis ārzemēs”.

ATTĒLOS:
1. I.Balodis pēc Goda diploma ( pulkveža Januma balva ) saņemšanas 2004./05.darbības gadā. Pasniegšana „Bērzainē”
2. Imants Balodis 1956.gadā Augustdorfā
3. Ar ģimeni 1984.gada vasarā Klāva iesvētībās (no kreisās puses: Klāvs, Ingrīda, Imants, Elizabete un Gunārs)
4. I.Balodis (no kreisās) Strasburgā kopā ar Latvijas vēstnieku Eiropas padomē G. Andrejevu (vidū) un L. Mertenu
5. Imants Balodis (centrā) ar Balvu pilsētas ģimnāzijas deju kopas „Vanadziņš” dalībniekiem „Bērzainē” (2003.)

2008.gada aprīlis

Materiālu apkopoja Balvu pilsētas ģimnāzijas vanadzēnu kopa
Izmantotie materiāli ir pieejami ģimnāzijas bibliotēkā.
Konsultante un projekta koordinatore Lūcija Jermacāne

Ievietots ar PBLA atbalstu