ANDRIS BALDUNČIKS

Sporta skolotājs, skolas direktors
Atmodas laikā LTF Viesītes nodaļas priekšsēdētājs

Andris Baldunčiks piedzima 1958. gada 15. aprīlī Jēkabpilī Almas un Nikolaja Baldunčiku ģimenē, kurā jau auga 7 gadus vecais Andra brālis Juris. Andra tēvs, 2.pasaules kara veterāns, Daugavas labā krasta malā bija uzcēlis ģimenei māju. Ģimenē dēli tika audzināti padomju patriotisma garā, tomēr brāļa Jura ietekmē agrā bērnībā Andris tika iepazīstināts ar citu valstu kultūru, politiku un vispār ar dzīvi ārpus PSRS robežām. Viņi klausījās un pārrakstīja nelegāli ievestās pasaules slaveno mūziķu skaņu plates. Abi ar brāli katru vakaru klausījās radio ,,Amerikas Balss’’ un ,,BBC’’. Viņiem radās savs pasaules uzskats par to, kas notiek citur pasaulē, jo Padomju Savienībā par to runāt nedrīkstēja. Agri viņi saprata, ka PSRS politika ir melīga, un uzzināja par Latvijas okupāciju.
1965. gadā Andris sāka skolas gaitas Jēkabpils 3. vidusskolā, skolā bija ļoti aktīvs sabiedriskajā un sporta dzīvē. Mājās ir saglabājušās daudzas medaļas un diplomi, kas iegūti sporta sacensībās – vieglatlētikā, basketbolā un volejbolā. 1976. gadā viņš pabeidza vidusskolu. Diemžēl tajā gadā iestāties Latvijas Fiziskās kultūras institūtā neizdodas, tāpēc 1977. gadā viņš beidz Rīgas 3. tehnisko skolu un iegūst virpotāja diplomu. Šajā gadā iestājas Latvijas Fiziskās kultūras institūtā un pabeidz to 1981. gadā, iegūstot sporta pedagoga diplomu.
1981. gadā viņš kā fizkultūras skolotājs uzsāk darba gaitas Jēkabpils rajona Bērzgales pamatskolā, kas vēlāk saistās ar patīkamām atmiņām. 1985. gadā viņš uzsāk fizkultūras skolotāja darba gaitas Viesītes vidusskolā, no 1987. gada līdz šim brīdim viņš ir Viesītes vidusskolas direktors.
1982. gadā Andris apprecas ar Sandru Vidži. 1983 gadā viņu ģimenē piedzimst dēls Jānis. Šajā gadā viņi uzsāk savu ģimenes dzīvi Viesītē, kur Sandra strādā par stomatologu. Ar lielu interesi Sandra un Andris sekoja līdzi pārmaiņām Padomju Savienībā un līdz ar to arī Latvijā. Pirmais atmodas vēstnesis Latvijā bija Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 2. jūnijā. Ar sajūsmu viņi klausījās žurnālista Mavrika Vulfsona runu, kurā pirmo reizi publiski tika novērtēti 1940. gada jūnija - jūlija notikumi Latvijā nevis kā sociālistiska revolūcija, bet gan kā Latvijas okupācija un aneksija, ko veica PSRS. Andris, kas par vēsturi bija jau daudz interesējies, no nepadomju avotiem to visu jau zināja, bet sajūsmu radīja tas, ka to pateica atklāti no tribīnes visai tautai. Šajā plēnumā izskanēja tik daudz patiesu un skarbu vārdu, kurus teica Jānis Peters, Džemma Skulme, Māra Zālīte, Viktors Avotiņš. Tā bija mūsu inteliģence.
Tas radīja arī atmodu lauku rajonos un pilsētiņās. Sāka veidoties Tautas fronte. 1988. gada 15. septembrī tika izveidota Tautas Frontes atbalsta grupa Viesītē. Tās veidošanā aktīvi piedalījās Andris Baldunčiks, Mārīte Rulle, Kārlis Visnoliņš, Valdis Dūms un Maiga Turļuka. Tika izveidots LTF koordinācijas centrs, kurš tika reģistrēts Rīgā 1988. gada 20. septembrī. 7.- 8. oktobrī notiek LTF 1. kongress, kurā piedalās Jēkabpils rajona Tautas frontes izvirzītie delegāti. Andris Baldunčiks un Aigars Godiņš tiek ievēlēti LTF 1. domē, par domes priekšsēdētāju kļūst Dainis Īvāns. Ar asarām acīs un līdzdziedāšanu notiek tautas manifestācija Rīgā.
Aktivitātes turpinās arī Viesītē - 6. novembrī notiek LTF Viesītes nodaļas dibināšanas konference. Viesītē izveidojās 11 Tautas Frontes grupas ar 401 TF dalībnieku, par LTF Viesītes nodaļas priekšsēdētāju ievēl Andri Baldunčiku. Dziļu pārdzīvojumu Andra ģimene juta, apmeklējot aizlūgumu Viesītes baznīcā 1988. gada 18. novembrī.
Jaunais – 1989. – gads Viesītē sākās ar sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Viesītes centrā.
1989. gada 4. maijā Baldunčiku ģimenē piedzimst dēls Juris. Sandra atceras, ka dzemdību nodaļā lielo sajūsmu par dēla piedzimšanu vēl papildināja ziņa par LPSR Augstākās Padomes lēmumu pieņemt valodas likumu, piešķirot latviešu valodai valsts valodas statusu.
Satraucoši notikumi šajā vasarā notiek arī Padomju Savienībā. 23.augustā Andris Baldunčiks ar daudziem Viesītes aktīvistiem piedalās „Baltijas Ceļa” veidošanā. ,,Baltijas ceļš’’ bija cilvēku ķēde no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Latvijas teritorijā tajā piedalījās 300 000 cilvēku. Cilvēki ķēdē sāka stāties plkst.18.30, līdzi ņemot tranzistorus, plkst. 19.00 -19.15 ķēde saslēdzās. Ķēdē cilvēki stājās, vadoties pēc intervāla 1,5 m - 1 cilvēks. Tika pieņemts Baltijas Padomes aicinājums: ,,Baltijas ceļš - ceļš uz pēdējo koloniālo teri¬toriju atbrīvošanu Eiropā, kurā prasīts Hitlera - Staļina (jeb Molotova - Ribentropa) paktu atzīt par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža 1939.gada 23.augustā un Baltijas aneksiju par nelikumīgu. Tika savākti 42 600 paraksti zem aicinājuma izveidot LPSR AP komisiju, kas izskatītu 1940. gada vēlēšanu likumību (tās notika padomju okupācijas sākumā). Andris Baldunčiks un Viesītes aktīvisti savu roku ķēdi veidoja uz Vidzemes šosejas.
1989. gada oktobrī notiek LTF 2. kongress, kurā piedalās arī Andris Baldunčiks. 1990. gada 10. februārī notiek Jēkabpils rajona TF 3. konference, kurā piedalās 383 delegāti. Darba prezidijā ir A.Baldunčiks, Šimfa, Gigorjevs, Dūce, Laivinieks, Augusts. Kopumā rajonā šai brīdī ir 4200 tautfrontiešu.
1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome balso par Latvijas Neatkarības Deklarāciju. Jaunievēlētā LPSR Augstākā padome (AP) par priekšsēdētāju ievēl A. Gorbunovu, par pirmo vietnieku - Daini Īvānu, bet par Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani. 5. septembrī notiek Jēkabpils rajona TF 4. konference.
1991. gada 13. janvāra naktī visu Latviju pāršalc drausmīga ziņa - padomju tanki aplenc Lietuvas AP ēku, ieņem TV, radio, telegrāfu. Sadursmē iet bojā 14 Lietuvas iedzīvotāju, ir ievainotie. Pēc notikušā LTF priekšsēdētājs D. Īvāns pa radio aicina Latvijas iedzīvotājus doties uz Rīgas stratēģiski svarīgākajām ēkām un organizēt to aizsardzību. Plkst. 14.00 Rīgā notiek līdz tam lielākā manifestā¬cija, uz kuru sabraukuši iedzīvotāji no visas Latvijas, arī no Viesītes.
Milzīgi cilvēku pūļi dziedot devās pa pilsētas ielām. Andris un Sandra šo dienu atceras ar asarām acīs. Bija baisi, jo gaisā lidoja armijas helikopteri, kuri kaisīja draudu skrejlapas un caur skaļruni centās pārkliegt Daini Īvānu, kurš aicināja: ,,Nekļūstiet nodevēji!” Šinī mītiņā runāšanas bija maz, vairāk - dziedāšanas, jo visiem bija skaidrs izšķirošā X stunda ir klāt. Pēcpusdienā sākās barikāžu celtniecība ap AP Ministru padomi, telefona centrāli un TV ēkām.
No 14. janvāra Jēkabpils rajona un Viesītes tautfrontieši lielā skaitā dodas uz Rīgu, lai Zaķusalā sargātu Latvijas Televīzijas torni un televīzijas centru. Pa ceļam viņi redz, ka Rīgas virzienā dodas daudzi traktori un smagās automašīnas, piekrautas ar kokiem un dzelžiem. Visi saprot – tie dodas, lai ielās aizsprostotu ceļu tankiem. Kaut kas tāds nav piedzīvots kopš 1919. gada rudens, kad tauta kopīgi cīnījās pret bermontiešiem. Mājās palicēji aktīvi seko notikumiem Rīgā, klausoties radio un skatoties TV. 16. janvārī padomju specvienību kaujinieki ,,Melnās Beretes” nošāva šoferi Robertu Mūrnieku. 18. janvārī ar baiļu sajūtu, lepnumu un atbildību nosargāt Latviju Sandra ar abiem dēliem pavada Andri sargāt televīzijas torni Zaķusalā.
Ziņas pa radio un TV pienāk biedējošas. Ir četri kritušie - miliči Gomonovičs un Komoņenko, skolnieks Edijs Riekstiņš un kinooperators Juris Slapiņš. Uz nāves robežas ir arī sašautais operators Gvido Zvaigzne. Baldunčiku ģimene atceras - tās bija negulētas naktis, klausoties radio un skatoties TV.

Andris Baldunčiks ir vienisprātis ar Antonu Grebežu – Jēkabpils raj. TF priekšsēdētāju 1990.gadā, kurš ir teicis: ,,Viss notika bez lielības, plātības un vaicājuma: ,, Kas man par to būs?” Pat kritušie iegāja Mūžībā, neapzinādamies savas nāves nozīmīgumu. Barikādēs notika ikdienas cilvēka pārtapšana dižciltīgajos.”
2001.gadā Andris Baldunčiks tika apbalvots ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un goda rakstu par Latvijas neatkarības aizstāvēšanu.
Ir pagājuši gadi, es, Juris Baldunčiks, esmu jau pieaudzis un dzīvoju brīvā Latvijā. Es varu tikai paklanīties sava tēva un citu tāpat domājošu priekšā, kuri palīdzēja Latvijai kļūt neatkarīgai un brīvai.
Tagad viss ir mūsu pašu rokās.

Attēli:
1. Andris Baldunčiks pie Viesītes Brīvības pieminekļa 1989. gada 11. novembrī.
2. Andris Baldunčiks ar pirmklasniekiem 2006. gada 1.septembrī.

2007. gada marts

Viesītes vidusskola
Sagatavoja: Juris Baldunčiks 11a klases skolnieks
Konsultanti: Maija Gabuža - vēstures skolotāja,
Iveta Daņiļeviča- latviešu valodas skolotāja,
Roberts Orups- informātikas skolotājs.

Ievietots ar PBLA atbalstu