ARVĪDS BARŠEVSKIS

bioloģijas doktors, Daugavpils Universitātes profesors (kopš 2003. g.), rektors (kopš 2007. g.); Daugavpils Goda pilsonis (2010);

 Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (kopš 2008. g.), Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētājs (kopš 2010. g.);

Atmodas laikā - Maskavā studējošo Latvijas studentu biedrības „Krišjānis” prezidents

Arvīds Barševskis ir dzimis 1965.gada 20. septembrī Krāslavas rajona Šķeltovas ciema padomē. Precējies. Ģimenē meita Katrīna Barševska un sieva Zeltīte Barševska. Dzīvo Daugavpilī.

    1983. gadā A. Barševskis absolvējis Izvaltas vidusskolu (Krāslavas rajons), 1988. gadā -Daugavpils Pedagoģisko institūtu, pēc tam (līdz 1991. gadam) turpinājis izglītību M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā, kur studējis Entomoloģijas katedrā pie profesora R. D. Žantijeva.

   Visu mūžu A. Barševskis ir veltījis zinātniskajam darbam bioloģijā. Viņš ir vairāk nekā 150 zinātnisko publikāciju autors, 2005. gadā izveidojis un vadījis (2005 - 2007) Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūtu, aktīvi darbojas dažādās profesionālās organizācijās kā Latvijā, tā arī ārzemēs.

  Par zinātniskajiem sasniegumiem 2009.gadā ieguvis Latvijas Zinātņu Akadēmijas Heinricha Skujas balvu bioloģijā un  Daugavpils Universitātes Gada balvu zinātnē; 2010. gadā Arvīda Barševska vārdā tika nosaukta jaunatklātā Spānijas dienvidos sastopamā skrejvaboļu dzimtas suga: Platyderus barsevskisi Anichtchenko. Sabiedriskā darbība novērtēta starptautiski: 2009.g. apbalvots ar Polijas Republikas Nopelnu ordeni, 2010.g. ar Krievijas Federatīvās republikas Draudzības ordeni. Viņam  pasniegts arī Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts (2006.g.) un  Daugavpils pilsētas Domes Goda raksts (2008.g.). 2010.g. ieguvis Daugavpils Goda pilsoņa nosaukumu.

  Atmodas laiks Arvīdam Barševskim saistās ar  viņa studiju gaitām. Kad 1986. gadā tika publicēts Daiņa Īvāna raksts „Par Daugavas likteni domājot” un sākās kampaņa pret Daugavpils HES celtniecību, Arvīds bija Daugavpils Pedagoģiskā institūta (DPI) students. Viņš pievērš uzmanību tam, ka mūsdienās reti kurš Latvijas iedzīvotājs atceras, ka Atmodas pirmsākumi meklējami šeit, Daugavpilī, nevis Rīgā. Reāli viss sācies ar Daugavas lokiem, kad pēc raksta publicēšanas sākās parakstu vākšana pret Daugavpils HES celtniecību un tauta „atmodās” visā Latvijā.  Arvīds Barševskis uzskata, ka visa tautas sacēlās pret pilnīgi absurdu tehnogrāfisku projektu. Pedagoģiskajā institūtā aktīva parakstu vākšana notika nu jau mūžība aizgājušā DPI rektora Bruno Jansona vadībā, kurš sazinājās un tikās ar Daini Īvānu; aktīvākie studenti, tostarp arī Arvīds Barševskis, tika iesaistīti dokumentālās filmas „Sirdsdaugava’’ uzņemšanā. Tajā tika runāts par Atmodu. Rezultātā jau pēc neilga laika Latvija atguva savu neatkarību.

Saņemot Polijas Republikas Nopelnu ordeni (2009)

    Liktenis bija lēmis A. Barševski pēc DPI beigšanas aizsūtīt mācīties uz Maskavu. Tur Arvīds uzzināja, ka eksistē Maskavā studējošo Latvijas studentu biedrība „Krišjānis”. Arvīds aktīvi iesaistījās šajā biedrībā, tur bija ļoti interesanti, jo studenti  pastāvīgi organizēja tikšanās ar Latvijas kultūras un citiem darbiniekiem; studentus arī aicināja uz dažādām pieņemšanām Latvijas PSR vēstniecībā Maskavā, jo vēstniecība centās studentu biedrību piesaistīt politiskajai darbībai,  līdz ar to studentu aktivitāte kļuva vēl lielāka.

   Pirmais biedrības “Krišjānis” prezidents bija Ainārs Dimants, bet otrais – Arvīds Barševskis. Laiks, kad Arvīds bija šīs biedrības prezidents, sakrita ar laiku, kad Latvijā notika galvenie Atmodas notikumi. Arvīds dzimtenei tik svarīgā laika posmā aktīvi darbojās Maskavā,  kaut gan tas bija daudz bīstamāk, jo Maskavā padomju režīms bija stingrāks.  Biedrība “Krišjānis” gādāja par aktuālu informāciju Latvijai: uzturēja kontaktus ar avīzi “Padomju Jaunatne”, kur strādāja  žurnāliste Ligita Liepa. Ja Maskavā notika kādas svarīgas tautas aktivitātes, mītiņš vai protesta akcijas pret padomju režīmu, biedrības locekļi (galvenokārt Arvīds Barševskis un Artūrs Priede) gādāja materiālus: Artūrs  fotografēja, bet Arvīds rakstīja rakstus. Vakarā raksts un fotogrāfijas tika ievietotas aploksnē un aiznestas uz vilcienu Rīga – Maskava, kur vēstule tika atdota vilciena pavadonei un to saņēma Ligita, kura sagaidīja vilcienu Rīgas stacijā. Tā jau nākošajā dienā informācija tika publicēta avīzē “Padomju Jaunatne”. Tagad Arvīds var atklāt, ka savus rakstus viņš parakstījis ar pseidonīmu Bruno Arvis. Par to tā īsti neviens arī nezināja. Viņš spilgti atceras to, kā uz pleciem nesa fotogrāfu, kas mītiņos bildēja dažādos pasākumus, ieskaitot arī tādus, kuros omonieši sita mītiņu dalībniekus. Šos gadus Arvīds uzskata par ļoti interesantu laiku savā dzīvē.

     Laikā, kad Rīgā notika apšaudes, visi Maskavā studējošie latvieši sēdēja kopmītnēs un klausījās vienīgo radiostaciju, kas raidīja tieši no Baltijas. Visi ļoti uztraucās un par dzirdēto stāstīja arī Maskavas kolēģiem, kuri, Arvīdam par lielu pārsteigumu, arī juta līdzi un pret notiekošo izturējās saprotoši. Krievu tauta Maskavā parādīja, ka cilvēkos bija saglabājusies spēja saprast, ko padomju varas vīri nodara Baltijai. Patriotiski noskaņotie latviešu studenti deva savu ieguldījumu Atmodas veicināšanai Latvijā.  

   Latvijā par to, ka Maskavā studējošie jaunieši iesaistās LTF un Atmodas notikumos zināja tikai nedaudzi, bet studentu vidē viss “vārījās”. Arvīds nebija vienīgais, kam rūpēja savas valsts liktenis.    Arvīds Barševskis uzskata, ka, atrodoties svešā valstī, patriotiskās jūtas ir vēl spēcīgākas.  No Maskavas uz Rīgu, lai piedalītos manifestācijās brauca daudzi studenti. Arvīds Barševskis pats piedalījās Baltijas ceļā, stāvēja Rīgas centrā, sadevies rokās ar citiem savas valsts patriotiem.

 „ Atmodas notikumi jau ir vēsture, bet jautājums par Daugavpils HES celtniecību joprojām ir aktuāls,” - teic profesors A. Barševskis, Viņa  nostāja arī šodien palikusi nemainīga. To viņš pauž portālā www.videsvestis.lv: „Šī afēra, ko tautā sauc par Daugavas–Dņepras kanālu, patiesībā ir ļoti bīstama lieta. To var salīdzināt ar savulaik plānoto Ziemeļu upju pagriešanas plānu Krievijā, ko apturēja šīs valsts radošā inteliģence, zinātnieki un sabiedrība. No dabas aizsardzības viedokļa – zudumā ies vai saņems milzīgu antropogēno slodzi abu upju ekosistēmas, to krasti, ielejas. Tiks iznīcināta unikāla ainava. Izzudīs daudzas Eiropā aizsargājamas sugas un biotopi. Parādīsies svešas zivju sugas. Zaudēs jēgu esošās un potenciālās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Tas viss notiks neatgriezeniski. Vienīgais, ko varu teikt par šo projektu: MURGS! Diemžēl Latvijā ik pa brīdim kāds visu laiku aktualizē šī kanāla vai hidroelektrostaciju problēmu. Protams, peļņas tīkotāju pietiek, acīm redzot – arī naudas! Tikai Daugava latviešiem ir svēta upe. No Daugavas astoņdesmitajos gados Latvijā sākās Atmoda. Es esmu pārliecināts, ka šī kanāla idejas aktualizēšana valsts līmenī mūs novedīs pie nākamās Latvijas tautas Atmodas!”

Daugava pie Daugavpils (2011, S. Ivanovas foto)

2011. gada novembris

Intervēja Jacinta Kozlovska,

Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu un matemātikas fakultātes 1.kursa studente

Konsultante Špoģu vidusskolas skolotāja Valentīna Ivanova