EDĪTE ĀPŠE
Ilggadēja izdevniecības darbiniece
Kanadā,
latviešu sabiedriska darbiniece,
dziesmu svētku tradīcijas kopēja,
devusi ieguldījumu kontaktu uzturēšanā ar Latviju.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2004.)
Edītes kundze ir dzimusi Daugavpilī, 1938. gada 13.
februārī. Viņas tēvs, Ēriks Preiss, dienēja Latvijas armijā Daugavpils
cietoksnī. Sākumā viņš bija jaunkareivis, taču laika gaitā sekmīgi virzījies
augšup pa militārās karjeras kāpnēm un sasniedzis virsnieka pakāpi. Tieši
Daugavpilī Ēriks Preiss iepazinās ar Edītes māti un apprecējās. Viņiem piedzima
trīs bērni, no kuriem Edīte ir vidējā.
Šodien Edīte Āpše dzīvo Kanādā, precīzāk, Toronto, kur aizvedušas bēgļu gaitas
pēc Otrā pasaules kara. Latvijā tika aizvadīta tikai agrīnā bērnība, no tās
palikušas vien gaistošas atmiņas: mājas pagalms Rīgā, ragaviņu braukšana
Bastejkalna parkā, ārkārtīga skriešana, lai tiktu līdzi tēva garajiem soļiem
dodoties uz kādu bērnu teātra izrādi… Atmiņā iespiedusies arī vectēva
saimniecība „Rešņi” Bebru pagastā Vidzemē.
Kad
Otrā pasaules kara fronte pietuvojās „Rešņu” mājām, aiz vectēva klēts tika
nomestas trīs aviobumbas, un tās izmainīja ne tikai zemes virsmu, izcērtot tajā
pamatīgus robus, bet arī Preisu ģimenes mierīgo dzīvošanu. Edītes vectēvs nolēma
doties bēgļu gaitās un ar vecomāti un divu vecāko dēlu sievām (viena no tām -
Edītes māte) un bērniem trijos pajūgos atstāja savu sētu. Ceļā tika gūtas vēl
pēdējās atmiņas par Latviju, proti, baismi bēgļu skati: grāvmalās gaisa
uzlidojumu laikā apšautie un jau uzpūtušies lopi un zirgi, pamestie rati, manta,
arī kritušie cilvēki, kas apklāti ar seģeni vai kādu lielāku apģērba gabalu.
Pavisam nejauši Edītes ģimenes ceļi krustojās ar divīziju, kurā dienēja viņas
tēvs un Preisu ģimene uz trim dienām pievienojās militārajiem pajūgiem,
piedzīvoja gaisa uzlidojumus un bumbu krišanu. Edītes māte ar diviem jaunākajiem
bērniem (no kuriem viena bija Edīte) bija sasēdināti armijas ratos, lai
atvieglotu vectēva pajūgu, kurā palika tikai vecākā māsa. Kādā ceļu krustojumā
privātos pajūgus novirzīja uz citu ceļu, un vectēvs tik tikko paspēja māsu
izmest no ratiem, lai viņa skrien pie mātes, brāļa un Edītes, kas brauca armijas
ratos. Tā viņi atdalījās no vectēva un nokļuva Ventspilī, kur tika uzņemti uz
kuģa, kas 1944. gada novembrī devās uz Vāciju.
Vācijā Greesthacht „Saules” un vēlāk angļu zonas „Špakenbergas” bēgļu nometnē
tika pavadīti gandrīz četri gadi. Sākumā Edītes māte bija viena pati ar saviem
trim bērniem. 1945. gada otrā pusē Edītes tēvs, kurš pēc ievainojuma tika
nosūtīts uz Vāciju un vēlāk ielikts kara gūstekņu nometnē, ar Sarkanā krusta
palīdzību tika atrasts un atkal bija kopā ar savu ģimeni. 1945. gada 14. jūlijā
Edītei tiek izsniegta DP (Displaced Persons) reģistrācijas karte. Tā paša gada
decembrī viņa tiek apstiprināta par guntiņu latviešu gaidu Pērses vienībā. No
1945. gada līdz 1947. gadam Edīte apmeklē „Saules” un vēlāk Špakenbergas
latviešu tautskolu. Sākot ar 1946. gadu līdz 1947. gadam viņa ir biedre –
apmeklētāja latviešu YMCAs nodaļā.
1948.
gada vasarā Edītes ģimene ierodas skaistajā Francijas dienvidu rietumu rajonā.
Vecākiem ir parakstīts darba līgums uz vienu gadu lauku saimniecībā. Edīte sāk
savas skolas gaitas vietējā miestiņa pamatskolā, kura sastāv no divām klasēm.
Katrā klasē bija vairāku līmeņu kursi. Tā bija ļoti izdevīga sistēma valodas
nepratējai, jo matemātika, zīmēšana, dziedāšana Edītei padevās. Pamatskolu viņa
pabeidza 1952. gada pavasarī kā pirmā no vienpadsmit kursa biediem. Tālākā
izglītība turpinājās korespondences ceļā, jo vecāki nevarēja atļauties sūtīt
divus bērnus uz lielpilsētas izglītības iestādēm. Šo iespēju guva Edītes brālis,
bet Edīte strādāja lauku saimniecībā, kuru vecāki bija paņēmuši uz nomu kā
rentnieki. Tajā laikā Francijas valdība viņus uzskatīja par emigrantiem no
Padomju Savienības un viņiem netika dota pavalstniecība, līdz ar to arī viņi
nevarēja iegādāties nekustamo īpašumu – savu zemes stūrīti.
Tā viņi dodas uz Kanādu, vispirms vecāki ar brāli un māsu, pēc tam 1957.gadā arī
Edīte. Edīte angļu valodu bija mācījusies pašmācības ceļā, tomēr sākumā, lai
teikto saprastu, viņai darbā bija jālūdz, lai to uzraksta uz papīra. Pirmais
darbs Kanādā bija izdevniecībā “Recording and Statistical Co” pie drukāto
materiālu pakošanas un adresēšanas pasūtītājiem, vēlāk viņa strādā pie grāmatu
lapu locīšanas mašīnas. Edīte atceras, ka tad, kad mašīna darbojās uzdotajā
tempā, viņa varēja pat dziedāt un pierakstīt franču dziesmas. Rudenī Edīte
vakaros turpina apgūt angļu un franču valodas, kā arī grāmatvedību.
1960. g. 13.februārī, savā dzimšanas dienā, Edīte uzsāk darbu pasaulē
pazīstamajā apsveikuma kartīšu firmā „Hallmark Cards” un tur nostrādā līdz
pensijai (2002.gadam). Šajā firmā darba gaitas Edīte sāka kā biroja darbiniece,
bet beidza kā menedžera vietniece tirdzniecības nodaļā. Viņas pārziņā bija
produkcija desmitiem miljonu dolāru vērtībā. 60. gados Edīte iepazīstas ar
latvieti Vilni Āpši un nodibina ģimeni.
Kanādā
Edīte aktīvi iekļāvās Kanādas latviešu sabiedrībā. No 1960. gada līdz 1991.
gadam brīvajā laikā Edīte dejo latviešu tautas deju grupā „Diždancis”, vēlāk
„Vecajā Diždancī”. Deju grupas sastāvā piedalās dažādos festivālos, ASV un
Kanādas dziesmu svētkos un Jaunatnes svētkos. Viņas vienīgā uzstāšanās Latvijā
bija 1990.gada Vispārējo Dziesmu svētku laikā. Edīte aktīvi ir darbojusies arī
Kanādas dziesmu svētku vadībā. Kopš 1999.gada līdz šai dienai pasniedz folkloras
stundas Toronto Latviešu Tautas Augstskolas ģimnāzijā. Kopš 20.gs.
sešdesmitajiem gadiem Edīte darbojas Latvju dievturu sadraudzes Burtnieku
draudzē. Viņa ir arī Kanādas latviešu Toronto centra dāmu komitejas valdes
priekšsēdētāja (no 2004.gada).
Trimdas laikā Edīte un viņas dzīves biedrs Vilnis nekad nav ļāvušies vilinājumam
noliegt savu pagātni un dzimteni, jo viņi jutās lepni par savu tautu un senčiem.
Edīte Āpše izjuta dvēselisku tuvumu ar dzimteni un tās cilvēkiem. 1974.gadā viņa
ir viena no organizācijas “Dardedze Incorporated” dibinātājām un arī valdes
locekle. Tās mērķis bija uzturēt Toronto latviešu kulturālās saites ar kultūras
un mākslas ļaudīm Latvijā. Tolaik viņai bija jāpārdzīvo gan tā izolācija, kāda
valdīja Latvijā, gan Kanādas tautiešu pasīvais patriotisms, kura dēļ aktīvi
kontakti ar okupēto Latviju tika uzskatīti par nevēlamiem. Šos trimdas vietējo
organizāciju liegumus Edīte uztvēra kā apvainojumu visiem latviešiem. Viņai bija
liels spīts un apņēmība turēties pretī šiem aizliegumiem. Edīte domā, ka savu
lepnumu un spītu viņa ir mantojusi no saviem senčiem, kas 19.gs. Vidzemē sacēlās
pret apspiedējiem vācu baroniem Bebru kartupeļu dumpja laikā, un par to izcieta
100 rīkstes cirtienus.
Edīte un arī Vilnis nevar iedomāties savu dzīvi bez latviskās kultūras
bagātības. Viņi atzīst, 2004.gadā viņiem Latvijā parādīts liels gods, piešķirot
katram Triju zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas labā. Ordeni Edītei un Vilim
Āpšēm pasniedza Valsts prezidente Vaira Vīķe- Freiberga.
ATTĒLI:
1. Preisu ģimenes bilde Rīgas dzīvoklī. Edīte sēž tēvam klēpī. Blakus māsa Aija
un māte ar brāli Vili.
2. Ar brāli un māsu Vācijā. Aizmugurē bēgļu nometnes mājiņas.
3. Edīte ar brāli Francijā, 1955. gadā.
4. Edīte ar savu nākamo vīru Vilni 1961. gada vasarā, kad viņi vēl nebija
precējušies.
Ādažu pagasta vidusskola
Autore: Elīna Poga, 11.a klases skolniece
Projekta vadītāja skolotāja Sarmīte Savicka
LIIS izstrādne
2005.gada februārī