LEOPOLDS APELIS

Otrā pasaules kara dalībnieks, latviešu sabiedrisks darbinieks ASV

Kad prātā nāk ASV un pasaulē šodien pazīstamās latviešu ”institūcijas” - DV, LKIA, Rota, Brāļu kapi, tūlīt nāk prātā vīrs un karavīrs, kas atstājis paliekošas pēdas mūsu vēsturē, bez kura pūlēm mums visa tā nebūtu. Leopolds Apelis bija pie Brāļu kapu radīšanas, viņš savu roku pielicis arī citu iestāžu dibināšanā, vairākas ilgus gadus vadījis.
Leopolds Apelis dzimis 1918. g. 29. marta Odesā, miris 2009. g. 9.novembrī Ņujorkā. Piedzima pēc Krievijas impērijas sabrukuma pilsoņu kara laikā Ukrainā. Māte Otīlija Gaiziņa Apelis, skolotāja, tēvs Jānis Apelis, ārsts. Kara apstākļi izšķīra vecākus, un Leopolds ar māti atgriežas Latvijā. Mātes senču dzimta ir no Vidzemes, Gaiziņkalna apkārtnes, kur vectēvs Jēkabs Gaiziņš no Lauteru muižas 1885. g. nopirka savus saimniecību “Lejas Gaiziņi”.
Leopolds skolas laikā dzīvoja Rīgā, kur māte bija skolotāja. Vasaras brīvlaikus pavadīja pie vecvecākiem Jēkaba un Mades Gaiziņiem. Leopolds atcerējās nostāstus, ka Kārlis Ulmanis viesojies Gaiziņkalnā un, būdams ari agronoms, devis ieteikumus “Lejas Gaiziņu” saimniekam, kuri arī tika ievēroti.
Rīgā Leopolds apmeklēja Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Viņa skolasbiedrs - prāvests Alberts Ozols, ar viņu ceļi vēlāk krustojās arī ASV (Katskiļu kalnos). Leopolds studēja Latvijas Universitātes Inženieru fakultātē. Studiju laika iestājās korporācijā Tālavija.
1943.gada 9. oktobrī Leopolds apprecas ar zobārstniecības medicīnas studenti Martu Pronuks. Kara dienests pārtrauca Leopolda studijas. Leonīds Apelis dienēja 15. divīzijā. Marta Apele devās bēgļu gaitās ar 4 nedēļas veco meitiņu Inesi.
Pēc Cedelheimas karagūstekņu nometnes, kur Leonīds bija aktīvs Daugavas Vanagu dibināšanas līdzdalībnieks, ģimene satikās vācu DP bēgļu nometnē un atjaunoja kopdzīvi. Vācijā piedzima 2 dēli - Egils un Georgs. 1957. gadā Leopolds ar sievu un trim bērniem emigrēja uz Ameriku un sāka jaunu dzīvi Ņujorkā. Leopolds strādāja Otis Elevator kompānijā kā inženieris - tehniskais zīmētājs līdz pat pensijas gadiem.
Bez kavēšanās ģimene iesaistījās trimdas latviešu kultūras un sabiedriskā dzīvē. Leopolds aktīvi piedalījās Latviešu Kara Invalidu apvienības “Rota” dibināšanā Katskiļos, tāpat Brāļu Kapu izveidošanā un uzturēšanā; ilgus gadus pildīja priekšnieka amatu abas organizācijās. Vienmēr aizstāvēja savu un organizācijas goda vārdu, arī tiesas ceļā. Trimdas gados Leopolds bija Korporācijas Tālavija Ņujorkas un ASV kopu seniors.
ASV Apeļu ģimenē piedzima meita Selena. Bērnus audzināja latviskā gara. Viņi apmeklēja latviešu skolas un nometnes, un sekoja tēva pēdās, aktīvi piedaloties latviešu kultūras dzīvē.
Atjaunotā neatkarīgā Latvijā Leopolds nekavējoties pieprasīja atgūt savas tiesības senču īpašumā Gaiziņkalnā. Ar savu parasto neatlaidību, viņš vairākus gadus tiesas ceļā cīnījās par likumību un taisnību. Tāpat Leopolds tūliņ aktīvi piedalījās korporācijas Tālavija atjaunošanā Latvijā un tās īpašuma atgūšanā.
Leopolda devīze bija “nepadodies” - vienalga, kādas ir dzīves grūtības. Viņš vienmēr ticēja, ka katrai problēmai ir atrisinājums. To viņam bija mācījusi māte, un Leopolds to nodevis mantojumā nākamām paaudzēm - saviem trim mazdēliem Markum, Ērikam un Aleksandram.
Leopolda Apeļa bērni, tāpat kā tēvs, ir latviešu patrioti un darbojas latviešu sabiedrībā: dēls Egils ir aktīvs Klīvlandē; mazdēls Markus ir Klīvlandē advokāts un Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības priekšnieks.
Tēvam un vectēvam aizejot mūžībā, ģimene aicināja Latviju darīt skaistāku, sūtot Leopolda Apeļa piemiņai ziedojumu „Gaiziņkalna dabas parkam” ar uzdevumu attīstīt Gaiziņkalna teritoriju apmeklētājiem. Lai par godu Leopoldam lieli stipri Latvijas ozoli augtu!