JURIS ANNUŠKĀNS

Jurists, Atmodas laikā viens no LTF Balvu rajona nodaļas priekšsēdētājiem,
Balvu pilsētas Domes priekšsēdētājs (1991- 2001)

Juris Annuškāns dzimis 1962.gada 17.jūnijā Balvos. 1985.gadā beidzis Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas sakaru fakultāti – ieguvis daudzkanālu elektrosakaru inženiera kvalifikāciju. 1992.gadā Latvijas Universitātē ieguvis jurista kvalifikāciju, 2001.gadā - sociālo zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadīšanā.
J.Annuškāns aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē. Bija viens no Balvu rajona Tautas frontes nodaļas vadītājiem un vairāk kā gadu - Tautas frontes izdevuma „Balvu Atmoda” redaktors (no 1990.g. 17.maija līdz 1991.gada 21.decembrim). Kopš 2001.gada strādā Balvu novada pašvaldībā par juriskonsultu.
„1988.gadā sākās atmodas aktivitātes, un 1989. gada decembrī pašvaldību vēlēšanās mani ievēlēja par Balvu pilsētas deputātu no LTF. Mans pienākums bija vadīt pilsētas deputātu sēdes, šis darbs nebija algots līdz 1991. gada augustam.
Darba karjera sakaru mezglā man beidzās 1991.gada jūlijā, jo, kļūstot par pilsētas vadītāju, vairs inženiera darbu nevarēju veikt. Biju Tautas frontē, līdz tā beidza darbību - cilvēku palika arvien mazāk. Ja nebūtu Trešās atmodas, es būtu tehnisks cilvēks, 20 gadus esot politikā, esmu kļuvis par juristu. Laika posmā no 1989.gada līdz 2000.gadam esmu vairākas reizes kandidējis pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanās.”- stāsta J.Annuškāns.
Balvu rajona nodaļas tautfrontieši, tai skaitā arī Juris Annuškāns iesaistījās 5. Saeimas vēlēšanu kampaņā 1993.gadā. Viņš bija LTF Domes loceklis, un kopā ar Leontijs Vizuli pirms vēlēšanām apmeklēja Krāslavas rajonu, aptverot visus pagastus. Tomēr LTF deputātu kandidāti šajās vēlēšanās Latvijā kopumā nesaņēma vēlētāju atbalstu.
Aplūkojot LTF noieto ceļu J.Annuškāns par savu iesaistīšanos stāsta: „Protesta akcijas sākās 1988. gadā. Sākumā tās bija inteliģences aktivitātes Rīgā - notika radošo savienību, tajā skaitā arī rakstnieku konference, kurā pirmo reizi atklāti runāja par to, ka Latvijā nav demokrātijas. Tas bija pats tautas kustības sākums, jo šajā konferencē M.Vulfsons atklāja līdz tam slēpto faktu, ka 1940.gadā Latvijā notika nevis sociālistiskā revolūcija, bet gan Latvijas okupācija, ko veica PSRS karaspēks. Pēc tam dažādos kolektīvos pārrunāja valsts stāvokli. Parādījās viedoklis, ka Latvija dzīvo kā aiz dzelzs priekškara, ka cilvēkiem trūkst personiskās brīvības. Taču bija arī cilvēki, kas par pastāvošo valsts iekārtu domāja pozitīvi. Es strādāju Balvu rajona Sakaru centrā, biju sakaru inženieris. Mūsu darbavietā telpas bija pilnas ar aparatūru, bet strādājām tikai 4 vai 5 cilvēki Pusdienlaikos pārrunājām dažādas lietas, Juris Porietis un Leonīds Bērziņš sprieda, ka sakaru mezglā arī vajag Tautas frontes grupu. Augustā Balvu Mākslas skolā (tajā laikā Pionieru namā) tika rīkota LTF atbalsta sapulce. Pirms sapulces laikrakstā „Vaduguns” tika publicēts Iniciatīvas grupas aicinājums piedalīties atmodas kustībā. Mēs ar Juri Porieti uz šo sapulci aizgājām, zālē jau gaidīja Iniciatīvas grupas dalībnieki V.Bukšs, I.Koliņš, O.Slišāns, J.Cibulis u.c. Sapulce notika, cilvēki uzstājās, arī es runāju. Sapulces beigās tika paziņots, ka Iniciatīvas grupā vajag pārstāvi no Sakaru mezgla. Tā kļuvu par vienu no organizatoriem šajā grupā.
Kāpēc piedalījos? Es biju jauns, man bija daudz enerģijas, gribējās kaut ko darīt, varbūt sākumā pat tā īsti neapzinājos, ko es daru. Taču darbs pārliecību stiprināja, kļuvu ideoloģiski pārliecinātāks, un LTF politiskie uzskati manā darbā guva virsroku. Biju ļoti dedzīgs, pārliecības dēļ varēju atteikties no dažādām iespējām, materiālā puse palika otrā plānā. Apzinājos iespējamos draudus, sapratu, kas varētu notikt, ja LTF zaudētu, taču ignorēju to.”
Par Balvu pilsētas Domes priekšsēdētāju J.Annuškāns strādāja periodā no 1991.gada 24.jūlija līdz 2001.gada 20.aprīlim un risināja Latvijas neatkarības atjaunošanas posmam raksturīgos uzdevumus un problēmas. Lai atdzimtu demokrātiskā valsts, bija nepieciešams izveidot pašvaldības un organizēt to darbu atbilstoši valsts Satversmei. No valsts tika pārņemta atbildība par vairāku tajā laikā problemātisku jautājumu risināšanu. Juris Annuškāns enerģiski ķeras pie darbiem Balvu pilsētas pašvaldībā, kur tika izveidota jauna pašvaldības pārvaldes struktūra, kas turpmāk tika attīstīta un pilnveidota.
Būdams pilsētas vadītājs viņš iesaistījās padomju varas iznīcinātā Latgales partizānu pulka karavīru pieminekļa atjaunošanā, kaut gan bija arī bija cilvēki, kas gribēja to kavēt, uzdodot jautājumu – vai tas Balvos ir vajadzīgs?
Darbā kā agrāk, tā arī tagad Juris Annuškāns ir „atvērts visam jaunajam”. Viņa vadībā Balvu pilsētas pašvaldībā kā vienā no pirmajām tika iegādāti datori, kā arī tika uzsākta sadarbība ar sadraudzības pilsētām ārzemēs. Juris Annuškāns ir saprotošs vadītājs, un, ja rodas domstarpības, tās tiek risinātas savstarpējas sapratnes ceļā. Viņu raksturo kā principālu un prasīgu, viņam piemīt izteikta atbildības sajūta, un, saskaroties ar problēmām, viņš prot aizstāvēt savu viedokli, ir neatlaidīgs un taisnīgs to risināšanā. Tā kā 2010.gada „ēnu dienā” biju Jura Annuškāna „ēna”, varu teikt, ka viņš ir vīrs „ar lielo burtu”. Juris Annuškāns prot būt gan nopietns, gan arī prot pajokot. Viņš ir cilvēks ar pozitīvu dzīves uztveri.
Juris Annuškāns atzīst, ka Atmodai bija liela nozīme gan personiskajā, gan valsts dzīvē: „Protams, Atmodas laiks izmainīja manu dzīvi. Es biju iestājies augstskolā un neklātienē studēju tiesību zinātnes. Tolaik man bija plāns kļūt par sakaru mezgla galveno inženieri.
Vispār mans viedoklis par Atmodas nozīmi pamatos nav mainījies, Brīvība, Demokrātija, Neatkarība – vārdi, kas man īpaši tuvi kopš Atmodas.
Bet tagad ir problēma - valsts ir neatkarīga, taču necenšas sasniegt visu iespējamo. Mēs, latviešu tauta, neesam izauguši līdz līmenim, lai spētu sevi apmierināt.
Lai gan man nav mainījusies attieksme pret mūžsenām vērtībām, tā mainījusies par to izpratni, lietošanu, realizēšanu un izpausmi. Brīvība – ir jābūt brīvībai, taču ierobežotai. Fiziskā brīvība mums ir, un mēs varam ceļot pa pasauli. Bet dziļāk - cilvēka fiziskā un iekšējā brīvība nav viens un tas pats, bieži tās ir pat pretējas lietas. Jo fiziskā brīvība lielāka, jo iekšējā kļūst mazāka. Ja ir iespējas, cilvēki meklē vieglāko ceļu, kļūst atkarīgi no materiālajām vērtībām, atkarīgi no vieglas un izlaidīgas dzīves. Un, ja cilvēks ir atkarīgs, viņš nav brīvs. Līdzīgi ir ar demokrātiju - pārprotam, pārspīlējam. Esam otrā galējībā. Vēlēšanās vidusmēra cilvēkā uzvar viņa šaurās intereses. Nonākam pie tā, ka cilvēki bieži vien nobalso ne par to, kas viņiem vajadzīgs.
Annuškāna kungs saka, ka Atmodai līdzīgos notikumos ir vieta ideālistiem. Ja runa ir par valsts neatkarības jautājumiem, viņš atkal būtu aktīvs cilvēks: „Piedalītos, jo cilvēks jau nemainās, taču ar gadiem dzīve „ved pie prāta”, „noslīpē”, pamāca un liek secināt. Cilvēks kļūst piesardzīgāks, uzmanīgāks, pragmatiskāks, taču tas jau nelikvidē iekšējo sparu, vienkārši cilvēks izpaužas mierīgāk, tālredzīgāk. Atmodas kustībā bija ne tikai jaunie vien, bija arī daudz padzīvojušu cilvēku - Ē.Valters, J.Stradiņš un citi. Viņi bija prātīgi, un varbūt tāpēc nevajadzēja izliet asinis. Atmodas laikā aizgāja bojā arī cilvēki, taču upuru nebija daudz. Iespējams tāpēc, ka vadībā bija cilvēki, kuriem bija dzīves pieredze, ka viņi spēja izteikt savu viedokli mierīgi, bet nepiekāpjoties nesamērīgiem kompromisiem. Piedaloties Atmodā tagad, es nebūtu malā stāvētājs, taču nebūtu arī tāds, kā biju...”

Balvu Valsts ģimnāzija,
Sagatavoja: 10.b klases skolniece Māra Kairiša,
Konsultante: Irēna Šaicāne, vēstures skolotāja

2010.gada aprīlī

Ievietots ar LTF muzeja atbalstu