VERONIKA ANDREJEVA

Ģeogrāfijas skolotāja,
TF Balvu nodaļas dalībniece,
aktīvi piedalījusies Atmodas notikumos

Veronika Andrejeva dzimusi 1938.gada 17. jūlijā Balvu pagasta Plītinavas ciemā. Vecāki Pēteris un Vinginija Trubņiki bija zemnieki. Tēvs kopā ar saviem jaunākajiem brāļiem apsaimniekoja diezgan lielu saimniecību, gandrīz 50 hektārus zemes. Līdz ar to darba bija daudz, arī Veronikai no agras bērnības bija jāpiedalās visos lauku darbos, un darbs bija jāpadara laikā un kārtīgi. Tā tika ieaudzināta atbildība un precizitāte, gūts rūdījums vēlākajai dzīvei.

Četru gadu vecumā Veronika iemācījās lasīt, un visu mūžu viņas iecienītākais vaļasprieks bija grāmatu lasīšana. Meitenei ļoti gribējās iet skolā, un vecāki viņu sešu gadu vecumā turp arī palaida. Pirmā skola bija Naudaskalna pamatskola, pēc tam mācījās Balvu vidusskolā, kuru pabeidza 1956. gadā. Mācības padevās viegli, sekmes bija labas. Daudzi skolotāji bija izcilas un harizmātiskas personības - latviešu valodas un literatūras skolotājs Arvīds Šnepers (arī klases audzinātājs), ķīmijas skolotāja Lucija Rezovska, vēstures skolotājs Jānis Blāķis, ģeogrāfijas skolotājs Antons Strukovskis, angļu valodas skolotāja Aglaja Leilande. Un tā jau skolas gados Veronika izlēma mācīties par skolotāju. Pēc vidusskolas beigšanas iestājās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, kuru beidza 1961. gadā, pēc tam atgriezās Balvos un strādāja Balvu vidusskolā (tagad Balvu Valsts ģimnāzija) par ģeogrāfijas skolotāju. 22 gadus - līdz aiziešanai pensijā - tā bija Veronikas Andrejevas vienīgā darba vieta.

Veronika Andrejeva savās atmiņās stāsta: „Ar pārliecību varu apgalvot, ka galvenās vērtības cilvēks apgūst jau visagrākajā bērnībā un tās saglabājas visu mūžu. Ne ar kādiem speciāliem pasākumiem vai pamācībām vecāki manī neaudzināja kādu īpašu attieksmi pret Latviju, tās simboliem, svētkiem. Es vienkārši redzēju viņu attieksmi, izturēšanos un pārņēmu to sevī. Ulmaņlaikus un 1940./1941. gada okupācijas laiku es neatceros, jo man tad bija 2-3 gadi, bet no vācu laika diezgan daudz kas saglabājies atmiņā. Starp citu, arī tas, ka mājas goda istabā uz galda atradās Latvijas karoga standarts. Man to nekad neļāva aizskart. Atceros, ka tēva brāļi pie svārku atloka nesāja mazu nozīmīti ar Latvijas karoga attēlu. Grāmatu mājās nebija daudz, bet starp tām bija Kārļa Ulmaņa un Jāņa Baloža rakstu un runu krājumi, kuri bija iesieti tumšzaļos vākos, pirmajās lapās bija viņu portreti ar apbalvojumiem un goda zīmēm. Kad tuvojās frontes līnija, vērtīgākās mantas tika apraktas zemē. Mūsu mājas nodedzināja, viss, kas tajās atradās neglābjami aizgāja bojā. Nedaudzās apraktās mantas saglabājās, starp tām arī šīs grāmatas. Vēlāk tās nozuda, vecāki droši vien tās iznīcināja, jo baidījās. Bailes bija pamatotas - tēva brālis bija arestēts, garus gadus viņš pavadīja cietumos Baltkrievijā, Mordovijā, Sibīrijā, un atgriezās tikai tad, kad es jau studēju Rīgā. Otrs tēva brālis, vācu karaspēkam atkāpjoties, devās bēgļu gaitās un vairs nekad neatgriezās. Skolas gados vecāki nemitīgi atgādināja man, lai par saviem tēvočiem nevienam nestāstu.”

Jau no mazotnes Veronika prata labi dziedāt, zināja daudz dziesmu, arī Latvijas himnu, tādēļ Atmodas laikā viņai to mācīties nevajadzēja. Veronika atceras arī, ka studiju laikā studenti bijuši valsts patrioti: „Himnu kopā ar saviem kursa biedriem klusām dziedājām 18. novembrī. Mani kursa biedri bija ļoti latviski un patriotiski noskaņoti (cik nu daudz tolaik varējām atļauties). Pieminēšu vienu epizodi: 1958. gada vasarā ieradāmies vasaras praksē Drabešos pie Āraišu ezera. Netālu bija pagrieziens no Pleskavas šosejas uz Cēsīm, un tur no baltiem akmeņiem izveidots uzraksts krievu valodā . Pirmajā naktī pēc mūsu ierašanās, zēni šo uzrakstu pārveidoja latviski - CĒSIS, un tā tas stāvēja ilgus gadus.

Aktīvākais protests, kurā mēs iesaistījāmies studiju gados, bija pret Pļaviņu HES celtniecību, kas appludināja Daugavas senleju un Staburagu. Mēs visi parakstījāmies zem šī protesta teksta. Tagad liekas - tie tādi sīkumi, parasta lieta, bet toreiz tas tā nebija. Par tādu sīkumu draudēja kas nopietnāks, ne tikai izslēgšana no universitātes”, atceras Veronika.
Veronikas tēvs dzīvoja ar pārliecību, ka padomju vara nepastāvēs mūžīgi. Viņa parastais teiciens bija: „Laiki mainīsies. Būs agrākā Latvija!” Diemžēl viņš to nepiedzīvoja, jo mira 80. gadu sākumā. Veronikas mammai gan laimējās - viņa piedzīvoja Atmodu, no laimes un prieka raudāja, kad tika pacelti Latvijas karogi, kad atkal skanēja Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju!”. Viņa pati aktīvi nevarēja līdzdarboties, jo slimības dēļ bija saistīta pie gultas, tomēr par visu interesējās. Protams, sākumā ļoti baiļojās par meitu un mazmeitām, jo televīzijā redzēja kā OMON un padomju tanki 1991.gada janvārī šķaidīja cilvēkus Lietuvā, bet viņa, tāpat kā tētis, ticēja Latvijas brīvības uzvarai. Veronika stāsta: „Diemžēl viņai nācās piedzīvot arī vilšanos un neizpratni par valdības darbībām, kuras nevar saukt tikai par neveiksmēm. Mamma ātri saprata, ka par Latviju un tautu varas virsotnēs netiek domāts, kā tas bija viņas piedzīvotajos plauksmes un labklājības Ulmaņlaikos.”

Atskatoties uz Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku, Veronika stāsta: „Daudzi no tā, kas bija pirms 20 gadiem, jau pagaisis milzīgajā notikumu un informācijas gūzmā, kas nemitīgi gāžas pār mums. Taču tās neaptveramās izjūtas, tās trīsas, kas pārņēma, kad skatījos Helsinku grupas gājienu ar ziediem un Latvijas karogu pie Brīvības pieminekļa, tās dedzīgās runas, kas pauda brīvdomīgos uzskatus Rakstnieku un radošo darbinieku kongresā, ir dzīvas joprojām. Lai gan bija sācies tā saucamais Gorbačova atklātības un pārbūves laiks, darbs skolā bija nolikts stingros rāmjos. Es pat iedomāties nevarēju, ka kaut ko tādu, kas neatbilda padomju uzskatiem, varētu atļauties pateikt publiski, neriskējot ar sekām, bet dzīve sāka uzbangot un mutuļot. Satraucošais folkloras kopu festivāls „Baltica”, tā dalībnieku gājiens un mūsu „Skandinieki” ar Daini Staltu priekšgalā nesot Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Un tad kā ledus salūšana un iešana pavasara upēs arvien jauni notikumi, pasākumi, kuros arvien vairāk parādās Latvijas karogi, skan Latvijas himna. 1988. gada novembrī biju ģeogrāfijas skolotāju metodisko apvienību vadītāju seminārā Rīgā. Ar dažām Rīgas skolotājām, kuru dzimtā puse ir Balvi, pārrunājām pēdējo laiku notikumus, arī pie Brīvības pieminekļa Rīgā 23. augustā, kad bruņotas vienības izrēķinājās ar cilvēkiem, kas protestēja un nosodīja Molotova - Ribentropa paktu. Pēc semināra, Rīgas autoostā, pie manis pienāca Balvu Kultūras nama darbiniece un lūdza aizvest uz Balviem sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, kas bija šūdināts Rīgā, lai to paceltu virs Kultūras nama. Biju ļoti aizkustināta, ka turu rokās šo karogu, vispār pirmo reizi savā mūžā - sarkanbaltsarkano karogu. Vakarā Balvos mani sagaidīja aktīvists Andris Ločmelis, kuram es karogu nodevu.

Otrā rītā, ejot uz darbu, redzu, ka virs Balvu 1. vidusskolas jau plīvo Latvijas karogs - pirmais virs Balviem Atmodas laikā. To slepus bija uzvilkuši četri patriotiski noskaņoti skolēni - Valdis Olekšs, Elvijs Mačs, Ilmārs Medinieks un Ēriks Orlovs. Skolas vadība lika karogu noņemt, zālē tika sasaukta sapulce, tajā uzskati atšķīrās, beigās tika nolemts, ka karogs jānoņem, taču tas tiks uzvilkts publiski un ar pienācīgu cieņu. Pēc tam skolas darbnīcā izgatavoja karoga kātu, un tad arī skolēni un skolotāji sapulcējās ārā un, skanot Latvijas himnai, karogs tika pacelts,” atceras Veronika Andrejeva. Viņa stāsta arī par karoga pacelšanu virs Kultūras nama:
„1988. gada 18. novembra vakarā Balvu pilsētas iedzīvotāji pulcējās Kultūras namā. Vispirms vēstures skolotāja Irēna Šaicāne stāstīja par Latvijas karoga vēsturi. Tad devāmies ārā laukumā, kas bija ļaužu pārpilns. Jaunieši tautas tērpos iznesa Latvijas karogu un pacēla to virs Kultūras nama. Visi dziedāja „Dievs, svētī Latviju!” Cilvēki, raudot no aizkustinājuma un pārdzīvojuma, vēl ilgi neizklīda, bet turpināja dziedāt latviešu dziesmas. Es piebiedrojos savas meitas Guntras klases biedriem, kopā mēs gājām aizdedzināt svecītes Latviešu Nacionālo partizānu pieminekļa vietā (tas bija padomju laikā iznīcināts, tā vietā uzcelts kiosks, taču tautfrontieši pieminekli atjaunoja).

Atmoda turpinājās. Tas bija Tautas Frontes veidošanās laiks, dibinājās TF atbalsta grupa arī Balvu 1.vidusskolā. Veronika Andrejeva bija šīs grupas biedre, iespēju robežās piedalījās pasākumos un atbalstīja tos. Notika mītiņi, koncerti, kuros dziedāja Latvijas laika un leģionāru dziesmas, vāca ziedojumus dažādiem mērķiem, piemēram, Latgales Māras pieminekļa atjaunošanai Rēzeknē, uzkopa brīvības cīnītāju kapu vietas, uzstādīja krustus nacionālo brīvības cīnītāju soda un atdusas vietās, jo padomju varas gados šīs vietas tika īpaši slēptas, lai cilvēki tās aizmirstu un nezinātu. Visspilgtāk Veronikai atmiņā palicis Baltijas ceļš 1989.gada augustā. Vecākā meita Antra Kundziņa, tikko beigusi studijas Drēzdenes Tehniskajā Universitātē, bija atgriezusies Rīgā pie savas jaunās ģimenes. Antra sašuva karogus, un viņi visi – arī Veronika, viņas vīrs Vits, jaunākā meita Guntra - stāvēja Rīgā uz Akmens tilta ciešajā rīdzinieku rindā.

Vēl Veronikai prātā nāk vēlēšanu laiks, kad vēlēja vietējās padomes un Augstāko Padomi. Vēlēšanu sarakstos, līdzās komunistiskās partijas kandidātiem bija TF izvirzītie kandidāti. Viņa atceros, ka no Balvu rajona visi izvirzītie TF kandidāti tika ievēlēti Augstākajā Padomē, arī vietējās pašvaldības vēlēšanās uzvarēja TF. Un tad 1990. gada 4. maijs - balsojums Augstākajā Padomē par neatkarības atjaunošanu Latvijā. Kādā sasprindzinājumā un uztraukumā toreiz visi vēroja televīzijas pārraidi, gaidot balsojuma rezultātus! Un tad jau bija uzvaras laime, prieka asaras, apkampšanās visur - ģimenēs, ielās, Rīgā pie Augstākās Padomes, vēlāk arī mītiņā Daugavmalā.

Nācās pārdzīvot arī citāda satraukuma brīžus - 1991. gada janvāra barikāžu laiku. Skolā mācības netika pārtrauktas. Daudzi balvenieši pēc TF aicinājuma devās uz Rīgu un piedalījās dažādu objektu apsardzē, citi veda uz Rīgu malku ugunskuriem un pārtiku barikāžu dalībniekiem. Šajos pasākumos aktīvi iesaistījās meitas Antras ģimene, kas dzīvoja Rīgā. Veronikas vecākā meita Antra ar savu vīramāti gatavoja un nesa uz Vecrīgu pārtiku un karstu tēju, bet vīrs un vīra tēvs tikmēr dežūrēja pie apsargājamiem objektiem.

1991.gada 23.augustā, kad notika Liesmojošais Baltijas ceļš, Balviem bija iedalīts ceļa posms pie Rūjienas; tas bija diezgan garš, tādēļ nācās izretoties, un, lai ķēde nepārtrūktu, tika izmantotas tautiskās jostas. Baltijas ceļa laikā bija nodrošināta radio pārraide, visi klausījās Latvijas TF vadītāja Daiņa Īvāna uzrunu. Pēc tam visi devās uz Igaunijas pierobežu, kur bija organizēts mītiņš. Desmitiem autobusu, cilvēku jūra, dega milzīgi ugunskuri, plīvoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogi, visi vienojās kopīgās dziesmās un klausījās citu runās. Vēlu naktī, vai pareizāk agrā rītā, Baltijas ceļa dalībnieki atgriezās mājās.

1993. gadā Veronika aizgāja pensijā. 1998. gadā pārcēlās uz Ikšķili, lai būtu tuvāk bērnu ģimenēm, kuras dzīvo Rīgā. Sākumā aktīvi iekļāvās Ikšķiles pensionāru kopas „Saulgrieži” pasākumos, kas vairāk saistāmi ar kultūras dzīves jomu - teātru un koncertu apmeklējumiem, atpūtas vakariem, rokdarbu un kolekciju izstādēm, apkārtnes sakopšanas talkām un ekskursijām pa Latviju. „Visu mūžu dzīvojot Balvos, maz bija izdevies iepazīt Kurzemi un Zemgali, bet „Saulgriežu” rīkotās ekskursijas deva tādu iespēju. Esam apmeklējuši latviešu leģionāru cīņu vietas Kurzemes katlā, pabijuši Džūkstē, Lestenes brāļu kapos. Saistoši bija braucieni uz Latvijas prezidentu dzimtajām vietām, īpaši uz Jāņa Čakstes un Kārļa Ulmaņa mājām, kur iekārtoti lieliski muzeji,” stāsta Veronika.
Viņa joprojām lasa Balvu vietējo laikrakstu „Vaduguns”, tādējādi sekojot līdzi pārmaiņām, kas noris viņas dzimtajā pilsētā. Veronika Andrejeva priecājās, ka viņas skola ir izcīnījusi Valsts ģimnāzijas statusu. Veronika priecājas, ka skolotāji mudina jauno paaudzi iepazīt tuvāk un vairāk izprast mūsu tautas likteņgaitas un, ka skolēni izrāda par to interesi. Visas grūtības ir pārvaramas, arī pašreizējais ekonomiskais stāvoklis neturpināsies mūžīgi. Ir aktīvāk jāiesaistās dzīves norisēs un ar lielāku entuziasmu jārisina problēmas. Ja cilvēkos parādītos tāda dedzības dzirksts kā Atmodas laikā, tad visas grūtības tiktu pārvarētas ātri, tā domā Veronika Andrejeva.

ATTĒLI:
1. V. Andrejeva ar meitu Antru
2. Ar mazmeitu Leldi
3. V.Andrejeva Baltijas ceļā (pirmā no kreisās)

2009.gada decembris

Balvu Valsts ģimnāzija
Sagatavoja 12. klases skolniece Katrīna Sprudzāne
Darba konsultante: Lūcija Jermacāne.

Ievietots ar TF muzeja atbalstu