VALDEMĀRS ANCĪTIS

rakstnieks, literatūrzinātnieks,
publicists, bibliogrāfs,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994.)

Esmu Sēlijas zemnieka dēls - dzimis Aknīstes pagasta "Ancīšos" (patlaban - Jēkabpils rajons). 1921. gada 6. jūnijā. Tēvs - Jānis Ancītis bija sabiedrības darbinieks pagasta mērogā, vienlaik labs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māte Emīlija Ancīte (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) - runātāju un dziedātāju ļaužu, krietna audumu rakstu zinātāja. Brālis Krišjānis Ancītis - filologs, daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autors.
Lasīt iemācījos četru vai piecu gadu vecumā, pirmo dzejolīti uzrakstīju, kad man bija seši gadi. Bet pamatskolā jau biju redaktors. Vienā eksemplārā izdevām žurnālu "Ausma", kādos piecpadsmit eksemplāros - "Zvaigznīti", bet savu jau itin biezo "Rītu" pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros, varbūt pat vairāk. Īstajos skolēnu žurnālos sāku rakstīt 1935. gadā (pašam tad bija četrpadsmit). Tie bija "Saule", "Jaunās Balss" jaunatnes pielikums, "Latvijas Jaunatne", "Cīrulītis", "Centieni", "Skolu Dzīve". Lielajā presē sāku rakstīt vācu laikā (dažas publikācijas "Tēvijā", "Rēzeknes ziņās")".

No 1931. līdz 1935. gadam gāju Aknīstes pamatskolā, no 1935. līdz 1940. gadam - Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, kur brālis bija par skolotāju. No 1940. līdz 1943. gadam studēju Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu nodaļā. 1943. gada martā mani iesauca tā sauktajā Latviešu leģionā, kur dienēju līdz 1945. gada 8. maijam. No kapitulācijas izvairījos - devos "pārgājienā" uz vecāku mājām, kur slēpos līdz 1947. gada janvārim. Pēc legalizēšanās tur nodzīvoju vēl līdz 1948. gada novembrim, kad pārcēlos uz dzīvi Saldū (dzīvesbiedre ir saldeniece).

Kādu laiku biju ārštata līdzstrādnieks ZA Valodas un literatūras institūtā, bet 1949. gada 15. augustā sāku strādāt par darbvedi, vēlāk par bibliotekāru Cieceres septiņgadīgajā skolā. 1960. gada vasarā Cieceres skolu pārvērta par internātskolu, bet skolēnus, skolotājus un pārējos darbiniekus pārcēla uz pilsētu, nodibinot Saldus 3. astoņgadīgo skolu. Tur nostrādāju līdz 1969. gada 15. augustam. Vadīju laikraksta "Padomju zeme" (vēlāk "Saldus zeme") literatūras lapaspusi un satīras nodaļu (1963 - 1974). Kopš tā laika algotu darbu vairs neesmu strādājis, jo nevarēju apvienot darbu ar savu vaļasprieku, tas ir, rakstīšanu. No 1971. gada jūlija - pensionārs.

Dēls darbojas nelielā uzņēmumā, meita - skolotāja. Kā viens, tā otrs ar savām ģimenēm dzīvo Saldū. Priecājos par vienu mazmeitu (kura jau studē) un četriem mazdēliem (viens no viņiem mācās Ventspilī, otrs Jūras skolā, trešais Cieceres internātskolā).

Saņēmis dažādus apbalvojumus. 1989. gada 22. augustā toreizējās LPSR Augstākās padomes Prezidijs piešķīris Goda rakstu "Par aktīvu radošu darbību".
1991. gadā Saldus rajona kopsaimniecība "Jaunais komunārs'' piešķīrusi Krišjāņa Barona prēmiju, bet 1992. gadā Saldus rajona kopsaimniecība ''Druva'' - Jaņa Rozentāla prēmiju. 1994. gadā esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (5. šķiras).1996. gadā Saldus pilsēta apbalvojusi ar Goda pilsoņa nosaukumu. 2001. gada 24. februārī par "Senču kalendāra" veidošanu piešķirta Lielā folkloras gada balva nominācijā "Par tradicionālās kultūras materiālu vai to radošo pārveidojumu publicēšanu".

2001.gada marts

Saldus 2.vidusskola

LIIS izstrādne