IRĒNA ANCĀNE

Bibliotekāre, novadpētniece, muzeja pamatlicēja;
Atmodas laika aktīviste

“Katrs ir savas laimes kalējs” saka tautas paruna. Tomēr daudziem mūsu iepriekšējo paaudžu ļaudīm, nebija iespējams savu likteni izkaldināt pašiem.
Irēna Ancāne (dzim.Breidaka) piedzima 1939. gada 28. janvārī Preiļu rajona Rušonas pagasta “Breidaku” sādžā laikā, kad nepilnu gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma Eiropā.
Irēnas Ancānes vecāki Jānis un Monika Breidaki bija zemnieki, kuri izaudzināja piecus bērnus: 3 dēlus – Jāni, Pēteri, Albertu un divas meitas – Aneli un Irēnu. Padomju varas nodibināšanās Latvijā un Otrais pasaules karš bija smagi izjūtams dzimtajā Latgalē. Bērnībā Irēna Ancāne bieži no pieaugušajiem dzirdēja daudzus šausmu stāstus par tā saucamo „meža brāļu“ darbiem, postīšanu, laupīšanu, cilvēku nošaušanu Cauņu karagūstekņu nometnē. Spilgtā atmiņā palikušas bumbu izārdītās tēva iekoptās pļavas un degošā Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas ēka.
Vecākais Irēnas brālis Jānis 17 gadu vecumā no Daugavpils dzelzceļnieku skolas tika iesaukts leģionā, un krita jau pirmās kaujas ugunskristībās „Novosokoļņikos.“ Smags bija ne tikai kara, bet arī pēckara laiks. Irēnas tēvu padomju iestādes apcietināja, bet pirmo reizi atbrīvoja. Pēc otrreizējās apcietināšanas viņš vairs neatgriezās. Pēc arhīva dokumentiem ģimene uzzināja, ka Jānis Breidaks bijis vispirms notiesāts ar mantas konfiskāciju un brīvības atņemšanu uz 20 gadiem. Bet otrs dokuments liecināja, ka J. Breidakam bijis piespriests nāves sods. Viņu nošāva Rīgas Centrālcietumā kā politieslodzīto. Laikam tas bija tāpēc, ka vecākais dēls Jānis bija iesaukts leģionā un cīnījies Krievijā.
Vecākā māsa Anele, pēc Otrā pasaules kara, bija izsūtīta spaidu darbos uz Sibīriju. Strādāja celtniecībā, bija apguvusi apmetējas arodu. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja Jaunaglonas arodvidusskolā kā tehniskā darbiniece. Brālis Pēteris arī strādāja Jaunaglonas arodvidusskolā - bija labs galdnieks, mūrnieks un namdaris. Anele un Pēteris tagad ir miruši.
Savas tēva mājas apsaimnieko brālis Ādolfs. Viņš turpina tēva iesākto zemkopja darbu, kas ir ikviena latvieša cienīgs amats.
Par gaišu un saulainu Irēnas bērnību nevar nosaukt. Taču viņa saka, ka ir bijis arī prieks, kāda tagad vairs neredz. Gan silts vasaras lietus, skrējiens basām kājām pa pļavā iemītu taciņu, gan rotaļas uz sirmā akmens, silta lietus pielijušā iedobumā. Smilšu kūku cepšana pavasara saulītē, Lieldienu gaidīšana un šūpošanās, kaut arī tukšu vēderu. Tolaik bērna prieks par visu bija daudz lielāks nekā mums šodien, kad ir viss un mēs vairs nezinām tā vērtību.
Savas pirmās skolas gaitas Irēna Ancāne uzsāka 1947. gadā Skudrīšu pamatskolā. Toreiz tajā bija 7 latviešu un 4 krievu klases. Skola bija ļoti balta un skaista. Tajā ēkā kādreiz bija dzīvojis muižkungs. Šodien tā ir izpostīta, izlaupīta, nevienam nevajadzīga. To redzot, viņai pat asaras sariešas acīs. I. Ancāne sapņos bieži redz savu dzimto skolu - skaistu un sakoptu. Irēna bērnībā daudz slimoja, jo nebija pienācīga ne apģērba, ne apavu, ne uztura. Un tādēļ Irēna bieži neapmeklēja skolu. Taču sapņi par skolu neatstāj viņu vienaldzīgu vēl šodien: „Sapņos visbiežāk mani pie tāfeles sauc skolotāja M. Murāne risināt algebras uzdevumus. Un nekad es tos neatrisinu pareizi.” Irēna skolā bija aktīva, enerģiska, labi mācījās, bet īpaši patika dziedāt, arī solo. Spilgtā atmiņā palikusi dziedāšanas skolotāja Janīna Grikova - Daukšte. Arī Valentīna Bartkeviča – Gudļevska, kura mācīja latviešu valodu. Abas skolotājas ar bērniem rotaļājās. I. Ancāne: „Mums šīs jaunās skolotājas likās mīļas un labas. Krievu valodas skolotājai Lūcijai Samovičai patika mana solo dziedāšana. Bieži bija tā, ka stunda pagāja dziedot tikai Ņekrasova 14 pantus garo dziesmu „ Ne veter bušujet nad borom”, par ko vienmēr saņēmu atzīmi 5. Bieži dziedāju solo visos skolas pasākumos. Atmiņā palikušas jaungada eglītes skolā, kad dejojām balto sniegpārsliņu deju ar pašu šūtām marles kleitiņām.”
Pēc Skudrīšu skolas beigšanas Irēnas jaunības sapnis bija iestāties mūzikas skolā. Jau bija nokārtoti 5 eksāmeni, bet mācīties neiznāca, jo bija saslimusi viņas māte, kura pēc Irēnas brāļu iesaukšanas padomju armijā palika viena. Tā Irēnas sapņi par dziedāšanu beidzās. Lai izdzīvotu smagajos pēckara gados, I. Ancāne apguva šuvējas arodu, kas lieti noderēja turpmākajā dzīvē. Tomēr šuvējas darbs nedeva nekādu peļņu un nācās to pārtraukt. Pastāvīgā algotā darba sākums Irēnai Ancānei saistās ar Rušonas ciema tautas namu. Darbs kultūras lauciņā sākās ar tautas nama vadītāju kursiem Rīgā. Pēc tam sekoja jaunības maksimālisma pilns un radošām iecerēm bagāts laiks, ko arī vecumdienās nevar aizmirst.
Krass pavērsiens I. Ancānes dzīvē sākas ar 1960. gadu, kad viņa apprecējās ar Pēteri Ancānu un sāka strādāt Jaunaglonas lauksaimniecības skolā par audzinātāju. Jaunaglona atrodas apmēram 3 km no Aglonas, Rušona ezera krastā. Aglona un Jaunaglona ir skaistas ar Latgalei raksturīgo zilo ezeru ainavu.
Līdztekus darbam lauksaimniecības skolā Irēna mācījās vakarskolā un sekmīgi to beidza. Pēc tam viņa nokārtoja pedagoģisko minimumu, noklausījās lekcijas pedagoģijā, psiholoģijā un darba metodikā. Viņa teic: „Lai varētu strādāt par audzinātāju 20. gs. 60. gados pietika ar vidusskolas izglītību un noklausītiem kursiem, kur visa pedagoģija balstījās uz Suhomļinski, Makarenko un Ļeņina mācību. Vai šodien pietiek ar vidusskolas izglītību, lai mācītu un audzinātu bērnus? Es domāju, ka skolotājiem drīz būs nepieciešamas vismaz divas augstskolas, jo tagadējie skolēni zināšanās ātri vien var pāraugt savu skolotāju.”
1964. gadā, kad Jaunaglonas arodvidusskolā atbrīvojās bibliotekāra vieta, Irēna Ancāne sāka strādāt bibliotēkā. Šim darbam atdota mūža lielākā daļa. Neviens svarīgs pasākums nenotika bez Irēnas klātbūtnes. Irēnai Ancānei, jau kā bibliotēkas vadītājai, izveidojās cieša sadarbība ar Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeju. No Preiļiem uz Jaunaglonu ceļoja dažādas izstādes, lai iepriecinātu skolas darbiniekus un audzēkņus. Un Irēna Ancāne pamazām arī pati sāka vākt dažādas kolekcijas, tā Jaunaglonas arodskolā izveidojot muzeju. Muzejā tika iekārtota senu saimniecības rīku istaba, savākta plaša monētu kolekcija un apraksti par Latvijas naudu no dāldera līdz latam. Tagad Jaunaglonas muzejs jau ir kļuvis par pamatu Aglonas novada muzejam. Pirmo muzeju, mazās un šaurās telpās, atklāja 1978. gadā. I. Ancānes izveidotais muzejs gan nav oficiāli reģistrēts, bet 2008. gadā tas svinēs savas pastāvēšanas 30 gadu jubileju. Šis muzejs ir Irēnas Ancānes mūža darbs.
Var teikt, ka viņas mūžs ir atdots darbam un dziesmai. Viņa bija aktīva pašdarbniece, kura dziedāja folkloras ansamblī un korī. I. Ancāne ar kori daudzkārt piedalījusies dziesmu svētkos.
Atmodas laikā, Irēna atbalstīja LTF. Viņa iesaistījās TF grupas organizētajos mītiņos, manifestācijās, parakstu vākšanā par referendumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. I. Ancāne domā: „Aglonas tautfrontieši deva lielu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Uzskatu, ka toreiz tik cēlie mērķi un tās idejas veicēji šodien ir nepelnīti aizmirsti un atstumti. Gribas, lai mūsdienu pedagogi vairāk saviem izglītojamiem stāstītu par tām neaizmirstamajām dienām un cīnītājiem par brīvu, neatkarīgu Latviju.”
Tāda nu viņa ir - divu dēlu - Jāņa un Aināra - mamma, kurai ir arī divi mazdēli - Ivars un Edgars. Irēna Ancāne Jaunaglonā nostrādājusi 43 gadus. Par darbu ir saņēmusi bijušās Padomju Latvijas apbalvojumus: „Tautas izglītības teicamnieka krūšu nozīmi”, “Darba veterāna” medaļu, profesionāli tehniskās izglītības sistēmas krūšu nozīmes, neskaitāmus diplomus par pirmo vietu iegūšanu bibliotēku darba skatēs. Daudzkārt, viņas vārds ir minēts ne tikai rajona, bet arī republikas preses izdevumos.
2003. gada nogalē Jaunaglonas arodskolas muzejs piedalījās skolu muzeju konkursā, kurā izpelnījās 3 pateicības rakstus no Izglītības ministrijas. Bibliotekāres un muzeja vadītājas darba spējas neapsīkst. I. Ancānes dzīves moto ir: „Neko neatlikt uz vēlāku laiku, jo vēlāk nebūs vieglāk un daudz kas būs aizmirsts”. Tāds ir Irēnas Ancānes, dzīves un darba gājums 20. gs. Cik viegls un cik smags, to ar vārdiem nevar pateikt, to var izjust tikai dzīvojot līdzās un redzot ar katru dienu jaunu rievu pierē un baltas šķipsnas matos.

Attēli:
1. I. Ancāne muzeja atklāšanā 1978.g.
2. Kopā ar dēlu Aināru.
3. Jaunaglonas arodvidusskola.

2008.gada aprīlī

Aglonas vidusskola
Apkopoja 10.klases skolēns Edgars Ancāns
Konsultēja – L. Meldere

Ievietots ar VJIC atbalstu