Laiks kā uz naža asmens
Janvārī barikādes tika celtas Rīgā, augustā Maskavā
Latvijas Vēstnesis, 2004.g. 20.augustā (Nr. 132)
[..]Visās nozīmīgākajās svētku parādēs līdzās Valsts prezidentei un aizsardzības ministram parasti var redzēt iespaidīga auguma virsnieku. Tas ir Nacionālo bruņoto spēku ģenerālinspektors, Rīgas garnizona komandieris brigādes ģenerālis Juris Vectirāns. Bet vai daudzi zina, kāda loma šim vīram bija vēsturiski nesenajās, bet Latvijai tik nozīmīgajās neatkarības cīņās?
X stunda
1991.gada 19. augusts. Majors Juris Vectirāns tad bija 1. policijas bataljona
komandieris. Iepriekšējā izlūkošana liecināja, ka tiek gatavots uzbrukums, tāpēc
pučs nebija liels pārsteigums policijas bataljona kaujiniekiem. Tāpat varēja
gaidīt, ka X stundā vispirms uzbruks pēc Latvijas valsts neatkarības
deklarācijas pasludināšanas jaunizveidotajām aizsardzības struktūrām - 1.
policijas bataljonam, policijas skolai Kauguros un citiem objektiem.
Un tomēr sākumā pārņēma neliels apjukums, jo situācija bija dramatiska.
Salīdzinājumā ar janvāra barikāžu dienām, kad visapkārt valdīja vienotība un
pacilātība, puča dienās bija vajadzīga savaldība un izturētība. 1. policijas
bataljonam bija pavēle neiesaistīties sadursmēs. Un tika darīts viss, lai
pučisti bataljonu neiznīcinātu, jo apvērsuma rīkotāju plānos bija izraisīt
asiņainas kaujas Rīgas centrā, kas kalpotu par iemeslu ieviest Latvijā īpašo
PSRS prezidenta pārvaldi.
Bataljona kaujinieki tika sadalīti pa dislokācijas vietām, izstrādāta sakaru
sistēma.
Juris Vectirāns atzīst, ka viens no grūtākajiem komandieru uzdevumiem bija
izskaidrot situāciju un atturēt dedzīgākos no iesaistīšanās kaujās ar ieročiem.
Vajadzēja saglabāt personālsastāvu un taupīt spēkus. 20. augustā tika nodibināti
sakari ar Augstāko Padomi, un turpmākie rīkojumi nāca no tās. Tā kā pučistiem
bija pavēle iznīcināt bataljonu un arestēt tā komandierus, tajā laikā nebija
iespējams doties aizstāvēt nevienu objektu, jo tas būtu iemesls kaujas
izraisīšanai ap attiecīgo namu, kurā ciestu mierīgie iedzīvotāji. Tas varētu būt
iemesls uzbrukt Augstākajai Padomei. Tikai, saņēmušas pavēli no Augstākās
Padomes naktī uz 21. augustu, no rīta atsevišķas vienības sāka pildīt uzdevumus,
pārņemt objektu apsardzi.
Īpašais uzdevums
Stāsta Juris Vectirāns
"Naktī no 22. uz 23. augustu saņēmu rīkojumu izveidot vienību, kurai paredzēts
īpašs uzdevums. No rīta no Augstākās Padomes Prezidija locekļiem
Andreja Krastiņa un
Tālava Jundža saņēmu Valsts aizsardzības
padomes uzdevumu - ieņemt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju
(CK), arestēt Centrālās komitejas pirmo sekretāru, pārtraukt dokumentu
iznīcināšanu. Sadarbībā ar īpašajām brīvprātīgo vienībām mēs veicām izlūkošanu
jau no 20.augusta pie CK un Baltijas kara apgabala štāba namiem.
Tur notika intensīva transporta kustība, dokumentu izvešana un iznīcināšana.
Saņēmu atļauju 1.policijas bataljona kaujiniekiem pievienot arī Jelgavas
milicijas grupu.
Operācija noritēja sekmīgi, jo CK apsardze lielu pretestību neizrādīja.
Izveidojām aizsardzības sistēmu un sākām pakāpenisku ēkas pārņemšanu. Kopā ar
saviem kaujiniekiem aizturēju Latvijas kompartijas pirmo sekretāru Alfrēdu
Rubiku.
Par dažām aizturēšanas un aresta niansēm pagaidām negribu runāt, bet Latvijas
Televīzijā parādītais sižets ir uzņemts ar divarpus stundu nobīdi. Mēs operāciju
veicām laikā no vienpadsmitiem līdz apmēram divpadsmitiem. Kad aizturēju Alfrēdu
Rubiku, ziņoju Augstākajai Padomei, un tad ieradās Tālavs Jundzis kopā ar
Odiseju Kostandu.
Situāciju sarežģīja tas, ka Alfrēdam Rubikam tajā brīdī, kad mēs viņu
aizturējām, bija Augstākās Padomes deputāta imunitāte. Kuru katru brīdi
vajadzēja pienākt lēmumam, ar kuru Augstākās Padomes Prezidijs viņam šo deputāta
mandātu anulēja. Kad saņēmu Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa
un prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieces Ritas
Aksenokas parakstītu lēmumu par apcietinājumu kā drošības līdzekļa pielietošanu,
varēju aizturēšanas operāciju pārvērst arestā. Kas zina, kur būtu Alfrēds Rubiks
un kā tas ietekmētu tālāko notikumu gaitu, ja mēs nepaspētu viņu aizturēt. [..]
Laikmetu maiņa
Alfrēda Rubika arestēšanā piedalījās arī 1.policijas bataljona Jelgavas rota un
kaujinieki Armands Šteinbergs, Guntis Kupčus, kā arī Zigurds Aumeistars, Gunārs
Rusiņš, Harijs Arnicāns, Andris Smočs un citi.
Ātri sapulcējās ļaužu pūlis. Daudzi bija noskaņoti agresīvi. Nu arestētāji
pārvērtās par tikko apcietinātā miesassargiem, jo nedrīkstēja pieļaut
izrēķināšanos.
Tolaik darbojās dažādi spēki un, kā tālāk stāsta ģenerālis, bijis ļoti sarežģīti
komandēt bataljonu, jo tika saņemtas dažādu līmeņu pavēles un rīkojumi. Bija
tādi, kas apzināti kavēja bataljona tiešo uzdevumu pildīšanu, prasot biežas
bataljona personālsastāva, ieroču un ekipējuma pārbaudes, finanšu kontroles utt.
Vēl tagad uz daudziem jautājumiem ģenerālis atbild ar dziļdomīgu klusēšanu vai
sakot, ka atbildei vēl nav pienācis laiks. Visiem zināmi toreizējā kompartijas
pirmā sekretāra draudi, esot bijuši arī saraksti, kuros minētas personas, kas
iznīcināmas, to vidū arī 1.policijas bataljona komandieris un vadošie virsnieki.
[..]
Visā saspringtajā operācijā bija arī emocionāli brīži, kad no Latvijas
kompartijas Centrālās komitejas ēkas karogmasta tika nolaists viļņotais LPSR
karogs un uzvilktas Latvijas Republikas valsts simbola krāsas. Tūlīt pēc šiem
notikumiem kaujinieki ar savu komandieri piedalījās Baltijas valstu
solidaritātes pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Un viņu izjūtas bija divtik
sakāpinātas. Jo cīņa vēl nebija galā.
Vēl Latvijā bija krievu tanki, kaut arī ierāvušies savās alās, bija slepkavas
raibajās uniformās - OMON, un vēl bija liela neziņa, kā šī cīņa beigsies.
Andris Kļaviņš