SILVIJA ULASTE

latviešu valodas un literatūras
skolotāja ar 40 gadu praksi,
novadpētniece

Desmitiem gadu grūtajā skolotājas darbā pavadījusi labestīgā un sirsnīgā skolotāja Silvija Ulaste.
Viņas dzimtā puse ir Rauna, tur viņa arī mācījusies. Pēc tam pabeigta Valmieras Pedagoģiskā augstskola. To, ka kļūs skolotāja, Silvija jau zināja 1.klasē. Ļoti mīlējusi lasīt grāmatas. Paticis arī ziemā slēpot. Kopā ar skolotāju I.Morgunu un skolotājiem Matvejiem slēpojusi uz Pinku kalnu pat mēnesnīcā. Apmeklējusi arī skolas balles un pasākumus. Bijusi liela dejotāja un dziedātāja. Viņa saka: "Tas būtu briesmīgs sods, ja es nevarētu dziedāt."
Viņai piedāvāja darbu Rīgā četrās skolās, bet viņa izvēlējās skolu Lizumā, kur par direktoru tolaik strādāja P.Bērziņš. Tā šeit 1958.gada 15.augustā sākās darba gaitas.
Skolotājai bija ļoti grūti šķirties no dzimtās puses. Tagad, kad jau sirmums rotā viņas galvu, brīnāmies par viņas dzīvesprieku, bet atmiņas kaut kur smeldz. 
Un atkal jau skolas skurstenī gaudo vējš. Jau četrdesmit otro rudeni Silvija Ulaste klausās tā rudenīgajā mūzikā. Stundas klusumā tā rada pārdomu noskaņu. Nostaļģija? Nebūt ne. Visa ir bijis gana. Gana raižu un rūpestu, gana prieka un līksmības, daudz gandarījuma brīžu, smagu atbildības nastu, mīlestība un draugi visapkārt, bet pāri pārēm DARBS. Rezultātā - pieredze, zināšanas un laime - būt kopā ar labiem un gudriem cilvēkiem, būt kopā ar zinātkāriem audzēkņiem. Skolotājas vēlēšanās ir, lai skolēni skolā justos kā saimnieki, lai skolēni var lepoties ar skolu un lai skola var lepoties ar audzēkņiem. Dzīves lielākais sasniegums ir tas, ka viņai par savu darbu nekad nav bijis jākaunas. Un viņa arvien vēl dzīvo līdzi mums - Lizuma vidusskolas kolektīvam.
Agrāk Silvija Ulaste ļoti daudz strādājusi arī Lizuma novadpētniecības materiālu vākšanā. Ideju smēlusies no leģendārā novadpētnieka Jāņa Kučera. Tāpat arī rakstnieka Apsīšu Jēkaba mājās (Lizuma pag. Kalaņģos) viņa ir papildinājusi ekspozīcijas materiālus, sagatavojusi gides.
Liela laime ir būt starp grāmatām. Tās ir tepat, visapkārt, rokas stiepiena attālumā - bagāts daiļliteratūras klāsts, enciklopēdijas, vārdnīcas. Bieži vien mazajā skolotājas istabiņā sasēduši vieni vai otri audzēkņi. "Kā var braukt cauri Lizumam, neapciemojot audzinātāju?" viņi jautā. Raisās sarunas un atmiņas. Tagad daudzi no viņiem ir pieredzējuši kolēģi Lizumā vai citās skolās. 
Šādi kopīgi mirkļi dod spēku, kā jebkurš stundas mirklis, kad redzi un zini savu varēšanu, jūti, ka tevi ņem pretī, ka izdodas. Kā reizēm izdodas! Izdodas palīdzēt īstajā brīdī, vienmēr izdodas atcerēties draugus, paziņas un savus audzēkņus. Veikli izdodas minēt krustvārdu mīklas, noskatīties visus iemīļotos TV seriālus un izlasīt visas iecerētās grāmatas... 
Palaidnības ir saprastas, ļaunums ir sāpinājis, bet, ja vislielākais spītnieks atzīstas, ka tagad saprot Ojāru Vācieti, tad atkal ir izdevies. Reizēm kāds atsūta vai atnes sen aizņemtu grāmatu, tad atkal ir izdevies. 
Ļoti kaitina necieņa un nežēlība pret grāmatu, cilvēki, kuri nepilda savus solījumus, nedisciplinētība, paviršs darbs. Skolotāja ilgi stāv un vēro glīti izravēto dārzu, precīzi sakrauto malkas grēdu; ar baudu un pirmos labo rūpīgi izpildītos skolēnu mājas darbus. "Tā tikai uz priekšu, priecājoties, ka varu būt noderīga, ka varu strādāt, kamēr vēl esmu te, zem mākoņmaliņas!"

Gadu mozaīkā klājas krāsaini akmentiņi. Tie cilvēkam pavisam neizprotamā apzinīgumā klājas cits pie cita. Te zili cerību, te sarkani mīlestības, balti nāk, dzelteni, arī pelēki - izdeguši, šur tur melni. Tā top dzīve.

ATTĒLI:
1. Silvija Ulaste jaunībā.
2. Silvija Ulaste skolā, savā latviešu valodas kabinetā.

2000.gada decembris

Lizuma vidusskola

LIIS izstrādne