VILMĀRS KUKAINIS

karavīrs, atvaļināts brigādes ģenerālis ASV Ohaijo štata Nacionālās gvardes rezervē;
latviešu sabiedriskais darbinieks.
Piedalījies LR Nacionālo bruņoto spēku izveidošanā, veicinājis to sadarbību ar NATO,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un ordeņa Goda zīmi.

Vilmārs Kukainis ir dzimis 1930. gada 10. augustā Rīgā un, kā pats saka, uzaudzis Āgenskalnā. Māte – Marta Otīlija Kukaine (dzimusi Gulbe 1896 – 1984) . Tēvs Vilhelms Kristaps Kukainis (1880 – 1945). Dēla Vilmāra vārds atvasināts no vecāku vārdiem – Vilhelms un Marta. Jāpiebilst, ka Vilhelmam Kukainim šī bija otrā laulība. Ģenerāļa tēvs bija meldera amata meistars. Viņš darbīgi piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē, tika izraudzīts par amatnieku krājaizdevu sabiedrības «Paritaet» viceprezidentu un Amatniecības kameras dzirnavnieku sekcijas vadītāju. V. K. Kukaiņa darbība augstu novērtēta - divas reizes apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (ar 4. un 5. šķiru).

1944. gada oktobrī Kukaiņu ģimene atstāja Rīgu un devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Bīstamajā ceļā Pomerānijā Kukaiņu ģimene zaudēja vīru un tēvu Vilhelmu Kukaini, ko sarkanarmieši nošāva. 1949. gadā, dzīvojot bēgļu nometnē amerikāņu zonā Vācijā, Vilmārs sāka dienēt latviešu paramilitārajā sardžu rotā, kurai tika piešķirts virsaiša Viestura vārds. Viestura sardžu rotas atbildībā tika nodota svarīgu militāro un civilo objektu apsardze. Dienestā viņš varēja nopelnīt ģimenei iztikas līdzekļus. Tolaik viņš bija apsardzes šoferis - smagajā mašīnā vadāja sargus, bet džipā - vadu un rotas komandierus.

1951. gadā Kukaiņu ģimene izceļoja uz ASV. Tolaik ASV karoja Korejā un iesaukšanas komisijās bija tāda nostādne, ka karā vairāk vajadzētu mobilizēt nevis pašu valstī dzimušos, bet gan no ārzemēm ieceļojušos jaunekļus. Tāpēc Vilmārs tāpat kā daudzi citi latviešu bēgļi saņēma iesaukšanas pavēsti. Bija jāizšķiras: vai atteikties no dienesta (un līdz ar to zaudēt iespēju iegūt ASV pilsonību) vai arī pakļauties. Daži latvieši izvēlējās arī citas iespējas – sāka studēt teoloģiju (mācītājus armijā neiesauca) vai arī pārcēlās uz Kanādu. Taču, kā atceras V. Kukainis, deviņdesmit procenti no latviešu puišiem gājuši dienēt armijā, un daļa no viņiem arī nokļuva Korejas karā. Vilmāram šāds liktenis gāja secen - vācu valodas zināšanu dēļ viņš tika norīkots dienestam Eiropā un kā tulks kalpoja militārā izlūkdienesta vienībā Vīnē. Jāpiebilst, ka Austrijas galvaspilsēta tolaik bija sadalīta četru karu uzvarējušo lielvalstu (PSRS, Lielbritānijas, Francijas un ASV) okupācijas zonās. Dienests bija interesants, tā Vilmārs pēc obligātā dienesta beigām pieņēma lēmumu turpināt militāro karjeru.

Pēc atgriešanās no Vīnes V. Kukainis studēja ASV Rietummičiganas universitātē, kur 1957. gadā ieguva bakalaura grādu rūpniecības pārraudzībā un reizē kļuva par ASV bruņoto spēku virsnieku. Viņa aktīvais dienests turpinājās līdz 1976. gadam. Šajā laikā viņš dienēja Rietumvācijā, Irānā, Taizemē, Japānā, 1966. - 1967.gadā piedalījās Vjetnamas karā.

Pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta V. Kukainis ar ASV armijas stipendiju turpināja akadēmisko izglītību un vēlāk ieguva maģistra grādu publiskajā administrēšanā. Viņa maizes darbs bija militārajā rūpniecībā - precīzāk, torpēdu būvniecībā. 1983. gadā Nacionālās gvardes Ohaijo štata Nacionālās gvardes vadība uzaicināja pieredzējušo karavīru turpināt dienestu rezervē. Kļūdams par štata militārās rezerves ģenerālštāba komandiera vietnieku, viņš 1996. gadā saņēma brigādes ģenerāļa dienesta pakāpi. No Nacionālās gvardes rezerves V.Kukainis tika atvaļināts pēc galējā vecuma cenza sasniegšanas 1999. gadā. Kopumā, ieskaitot dienestu paramilitārajā Viestura sardžu rotā Vācijā, Vilmārs Kukainis amerikāņu armijā nodienējis gandrīz piecdesmit gadu. Dienesta laikā viņam ir piešķirta ASV armijas Bronzas zvaigzne un 27 medaļas.

Klīvlendas apvienotās latviešu luterāņu draudzes bijusī priekšniece Zaija Malda Kēlere atceras, ka V.Kukainis visās savās dienesta vietās ir meklējis tautiešus, lai piedalītos latviešu sabiedriskajā dzīvē. Īpašs viņa uzmanības un pētījumu objekts bija Rietumvalstu armijās dienējošie tautieši. Pētījumu rezultātā V.Kukainis kā līdzautors sarakstīja grāmatu «Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara». Viņa savāktie materiāli tika publicēti arī Daugavas vanagu Centrālās valdes izdotās atmiņu un dokumentu sērijas «Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā» 9. grāmatā. Bijis ASV izdotās “Latvju enciklopēdijas (1962 – 1982)” līdzstrādnieks.

V. Kukaiņa darbība latviešu sabiedriskajā dzīvē vēl aktīvāka kļuva pēc atvaļināšanās no aktīvās armijas, dzīvojot Ohaijo štatā Klīvlendā. Arī pašlaik V. Kukainis ir viens no vadošajiem darbiniekiem Latviešu Klīvlendas krājaizdevu sabiedrībā un Latviešu kredītsabiedrību apvienībā Daugavas Vanagu organizācijā. Vairāk nekā 25 gadus V.Kukainis ir veicis latviešu programmas koordinatora pienākumus Kentas universitātē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kopā ar domubiedriem Ilmāru Dambergu, Egonu Goldšmitu,Visvaldi Ķimeni, Ilmāru Krastu, Alfonu Medni, Andreju Mežmali un citiem viņš izveidoja ASV armijā dienējušo latviešu militāro speciālistu darba grupu ar mērķi palīdzēt Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, lai sekmētu to iekļaušanos NATO spēkos. Pašlaik V. Kukainis ASV sabiedriskā kārtā pārstāv Latvijas Ordeņu brālību, kā arī Nacionālo Bruņoto Spēku žurnālu «Tēvijas Sargs», kūrē sadarbību ar Latvijas Kara muzeju u.c. Blakus tam 1993. – 2003.g. viņš ir darbojies kā pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības pilnvarnieks.

Atmodas laikā viņš ir piedalījies daudzās palīdzības akcijās, piemēram, sagādājot Latvijai četrus tūkstošus valsts karogu, kā arī speciālu aparatūru valsts prezidenta pils apsardzes uzlabošanai. Viņa gādātie eksponāti papildinājuši Kara muzeja kolekcijas. Par Vilmāra Kukaiņa iejūtīgo attieksmi pret Latvijā notiekošo liecina arī fakts, ka viņa ģimenes mājā Āgenskalnā, kas atgūta īpašumā, turpina darboties pašvaldības bērnu dārzs ( tagadējais nosaukums - 11. Rīgas pirmsskolas izglītības iestāde), kas tur tika iekārtots padomju laikā, kad māja bija nacionalizēta.
Par saviem nopelniem tēvijas labā Vilmārs Kukainis ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi (1997. gadā) un Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiru (2000. gadā), kā arī ar LR aizsardzības ministra goda zīmi, latviešu Virsnieku apvienības fonda «Lāčplēsis» goda zīmi, kā arī ar Daugavas vanagu nozīmi zeltā, 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi u.c.
Latviešu virsnieku apvienība ir iecēlusi viņu par savu goda biedru. Viņš ir iekļāvies arī Latvijas rezerves virsnieku asociācijā.
Ģimeni Vilmārs Kukainis nodibināja 1955. gadā, kad apprecējās ar Dzintru Kalnaraupu, ko bija iepazinis studējot koledžā. Ģimenē ir izauguši dēli Māris (1956.) un Lauris (1961.). Vecākais dēls Māris ir izveidojis ģimeni ar Tamāru un viņiem ir divi dēli Benjamiņš un Daniels. Vilmārs Kukainis savai sievai par viņas rūpēm ģimenes labā ir īpaši pateicīgs, jo, dienējot armijā, viņam bieži nācās būt projām no mājām. 2005.gadā savā zelta kāzu ceļojumā laulātie draugi apceļoja Latviju.

ATTĒLI:
1. – 2. Ģenerālis Vilmārs Kukainis.
3. Kopā ar kundzi Dzintru zeltkāzu atcerē Rīgā 2005. gada vasarā.
4. Kopā ar kundzi Dzintru IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.