AIVARS KĻAVIŅŠ

Arodapmācības meistars, tagad veikala pārdevējs
Aktīvs atmodas notikumu dalībnieks

Dzimis 1943.gada 2.maijā Smiltenē. Tēvs Voldemārs Kļaviņš bija cēlies no latviešu zemniekiem. Par tēva ģimeni Aivars zina stāstīt:
-Tēva vecaistēvs bija bijis gan strēlnieks, gan cīnījies atbrīvošanas cīņās. Par to viņam piešķīra jaunsaumniecību. Dēls Herberts gāja bojā 1926.gadā iekopjot jaunsaimniecību. Viņam uzkrita koks. Savukārt mans tēvs 1941.gadā uz Vidzemes šosejas pie tā sauktā Smiltenes krusta Krievu armijai atkāpjoties tika ievainots kreisajā plecā. Sekas izpaudās visu kara laiku. Sākumā viņu Vācu armijā neuzņēma, bet 1944.gada septembrī, kad Padomju armija jau bija pie Baldones, tēvs armijā iestājās brīvprātīgi. Pārējie leģionāri bija mobilizēti obligātā kārtā. Kara beigās tēvs nonāca Holandē. Tur arī sagaidīja kapitulāciju angļu gūstā. Latvijā neatgriezās un līdz jaunajai atmodai ģimene par viņu neko nezināja.
Aivara ģimeni 1944.gada 6.oktobrī (tēvs tad jau bija armijā) vācu žandarmērija paņēma no dzīvokļa un tai pašā vakarā piespiedu kārtā izveda uz Vāciju. Bēgļu gaitās viņi bija Sudetijā (pēc kara angļu zonā), kur piedzima māsa. Pēc tam viņus izveda uzpadomju okupācijas zonu un 1945.gada augustā viņi atgriezās Latvijā, izejot cauri filtrācijas nometnēm. Māsa nomira filtrācijas nometnē Brestā. Liktenis bija pagriezties tā, ka Aivars palika viens un cīnījās par savi vietu dzīvē pats. Māte, pēc bēgļu gaitām ļoti slimoja. Lielāko mūža daļu bija kolhozniece. Visu mūžu pārdzīvoja par vīra likteni.
Aivars mācījās Smiltenes vidusskolā. 1961.gadā pārgāja uz Smiltenes vakara vidusskolu, kuru pabeidza. Par skolas gaitām Aivars stāsta:
- Es biju zēns kā jau zēns ar visiem niķiem un stiķiem. Lielākie prieki bija tad, ja kaut kāda iemesla dēļ nebija jāiet uz stundām. Patika kaut ko strādāt, meistarot. Interesants laiks bija vakara vidusskola. Tā nebija tāda kā šodien. Mācības notika četras reizes nedēļā no 18.00 – 01.00. naktī. Tas audzēknis, kas bija savācis piecus divniekus vienā priekšmetā, saņēma paziņojumu par to, ka nav spējīgs apgūt vidējo izglītību.
Vidusskolu Aivars pabeidza 1963.gadā. Tūlīt tika iesaukts Padomju armijā, kur nokļuva Vissavienības seržantu skolā Baku pilsētā Azerbaidžānā. To kā jaunākais seržants pabeidza pēc 11 mēnešiem. Tālāk nokļuva Aizkaukāza robežaizsardzības radio izlūkošanas bataljonā: Vienkārši spiegojām ienaidnieka teritorijā. Mēģinājām uztvert visus radio sakarus, radio darbības, kas notika Irānā, Irākā, Afganistānā, nedaudz arī Sīrijā un Turcijā.
Pēc armijas Aivars iestājās Latvijas Valsts Universitātē Juridiskajā fakultātē, bet saņēma atteikumu - sakarā ar to, ka tēvs dienējis vācu armijā un ir prombūtnē, viņam kā juristam nebūs iespēja piekļūt arhīviem. Tad Aivars Gribēja studēt Polittehniskajā institūtā, bet vairs netika iekšā unaizgāja uz Rīgas Celtniecības tehnikuma, kuru arī pabeidza.

1972.gadā Aivaram piedāvāja darbu Skrundā. Noteikumi bija izdevīgi. Tā 26 gadus viņš nostrādā Skrundas 42. profesionāli tehniskajā skolā (tagad arodskolā), sākumā par apmācības meistaru, pēdējos piecus gadus par pasniedzēju.

Alga skolā bija niecīga, un Aivars pieteicās pārdevēju konkursā firmā „Linde N” un uzvarēja. Tagad kopā ar sievu Skrundā vada uzņēmuma „Lindes N” veikalu „Mājlietas”. Tajā tirgo ļoti daudzveidīgas preces - gan naglas, tapetes, krāsas, spuldzītes, gan parfimēriju, bižutēriju, rotaļlietas, virtuves piederumus u.c.

Kad sākās Atmoda un Latvijā varēja iebraukt ārzemnieki, Aivars sameklēja Austrālijā savu tēvu. Viņš stāsta:
- 20 Vispārīgajos dziesmu un deju svētkos 1990.g., kur piedalījās arī ārzemju latvieši, es kādam no ASV pajautāju, vai nav gadījies sastapt Voldemāru Kļaviņu. Man atbildēja, ka ASV Kļaviņu ir ka biezs. Tad ieliku sludinājumu avīzē „New-York Times”. To bija izlasījis kāds Austrālijas latvietis, kurš pazina tēvu. Viņš uz Latviju atrakstīja, ka dienējis kopā ar tēvu un tagad uzskata par savu pienākumu palīdzēt man atrast tēvu. Atrada. Sākumā nevarēju noticēt, bet tēvs atsūtīja karalaika un pirmskara fotogrāfijas. 1994.gada aprīlī viņš mira,mēs līdz 1994.gadam nebijām tikušies, pāris reizes sazvanījāmies.
Aivars bija aktīvs LTF dalībnieks. Kad Jāni Blūmu ievēlēja par LTF domnieku, viņš kādu laiku vadīja Skrundas nodaļu. Viņš labprāt stāsta savas atmiņas, ir viesojies arī mūsu skolā pie 1.-6.klasei.
- Mēs izveidojām tādu mazu LTF biedru grupiņu profskolā. Tajā bija Aivars Krūmiņš, Imants Zariņš, nelaiķis Ilgvars Mielavs u.c. brīvdomātāji. Oktobrī, kad nopietni sāka runāt par Tautas fronti, biju arī Mežaparkā. Manas spilgtākās atmiņas no LTF laikiem ir par lielo vienotību. Kad LTF radīja, nekad nedomāja, ka būs tāds tautas masu spiediens. Ne mirkli nenožēloju to, ka darbojos LTF.
Atceros gadījumu, kad kāds Raņķu puisis norāva no Skrundas 2.vidusskolas LatvijasPSR karogu. Uz skolu atbrauca čekas pārstāvis. Iepriekš ar puisi bija norunāts, ka viņš visur stāstīs, ka karogs bija samudžinājies un viņš gribēja tikai sakārtot, bet vējš izrāva no rokām un nopūta dubļos… Tā toreiz tas puisis tika uz brīvām kājām. Es sapratu, ka viņam latvietībabija augstāka par visu. Man padomju laikā nacionālismu nevarēja piesiet, jo sieva bija poliete.
Vienu mirkli biju izvēlēts par LTF Skrundas nodaļas vadītāju. Tad es mūsu lokatora pilsētiņā, krievu armijas garnizonā viņiem centos visu izskaidrot, sagrāvu viņu interfronti, jo viņi daudz no apkārt notiekošā nesaprata. Atceros, es viņiem teicu, ka lai neizmirst - Skrundā dzīvo M.Gorbačova padomnieka A.Kaula audžumāte un tādēļ nevar te nākt ar ieročiem skaidrot attiecības (!).
Biju arī Rīgā uz barikādēm. Bija dota pavēle nevienu pēc 9 vakarā nelaist garām. Atceros kādu gadījumu. Mēs dežurējām pie Augstākās Padomes. Nāca Ministru prezidents I.Godmanis. Mans pārinieks ar lāpstu rokā viņam aizšķērsoja ceļu un teica: „Man ir teikts, lai es pēc deviņiem iekšā bez caurlaidēm nevienu nelaižu un jūs nebūsiet izņēmums. Šeit, kur es stāvu, Jūs nevarat nākt.”
Aldaru ielā, kur ir Zviedru vārti, atrodas milzīga ķieģeļu siena. Pie tās, laikam, Pāvilostas zēni bija salikuši izvērstas rungas (milnas) un sarakstījuši „Смерть ОМОНУ”. Tas bija kolosāli. Prātā palicis arī kāda puisis no Grobiņas. Viņš atnāca un apsēdās, bet no pufaikas apakšas izlīda stobrs. Es viņam prasu: „Ko tu ,Igor, dari?” Viņš atbild: „Mēs no Grobiņas visi tādi.” Nu nebija jau tik vienkārši, bija barikādēs zēni ar bisēm, arī ar kaut kādiem sarūsējušiem dzelzs gabaliem. Varēja būt arī lielāka asins izliešana.
Vienīgais, kas mani tajā laikā uztrauca, - gāzmaskas. Tās izdalīja, bet procenti 80 tās neprata lietot, pat vārstuļi iekšā nebija. Ja gadījumā būtu palaista gāze, tad kas tur notiktu?
No Skrundas atbraukušie dežūrējām sestdienā, bet autobuss ar maiņu neatbrauca, tā Rīgā pavadījām divas dienas, atpakaļ braucām svētdienas vakarā. Pārbraucām mājā, ieslēdzām televizoru, dzirdam – pie Iekšlietu ministrijas apšaude, ir kritušie. Atpakaļ braukt nebija nozīme, bez tam bijām ļoti noguruši. Sajūta bija neaprakstāma.
Aivaram ir savs personiskais viedoklis par tā saucamajiem „krievvalodīgajiem”:
-Tiem krievu valodā runājošajiem cilvēkiem, kas piedalījās barikādēs, vajadzēja dot pilsonību, tad šodien mums atkristu daudzas problēmas. Tie cilvēki bija tādi paši nacionālisti kā mēs, tautībai nebija nekāda nozīme. Tā bija smaga kļūda, jo tagad daudzi ir apvainojušies. Ja pilsonība būtu piešķirta, tad viņi paši tiktu galā ar jauniešiem, kas tagad ālējas uz ielām un krievvalodīgo jautājums būtu noņemts no dienas kārtības.
No barikāžu laikiem Aivars piederēja pie „tautas brīvprātīgajiem”, kas vēlāk pārformējās par zemessardzi. Pirmie 4 automāti Skrundā bija uzreiz, tikko kā parādījās zemessardzes iedīgļi. Vīri kontrolēja ceļus, pa kuriem braukāja lokatora jaunās ēkas celtnieki, lai viņi justu, ka ir piespiesti pie maliņas. Sākumā viņi zemessargus ignorēja,, bet vēlāk saprata kā jāpilda rīkojumi. Aivars beidza vada komandieru kursus Kazdangas tehnikumā, saņēma seržanta dienesta pakāpi. Tagad Aivars veido zemessardzes padomnieku vadu no cilvēkiem, kam ir virs 50 gadiem. Viņš stāsta: Tas ir savdabīgs vīru klubs, kur vīri sanāk un pārspriež, kā rīkotos tad un tad, piemēram, X stundā. Tur var dzirdēt daudz interesanta. Vīriem ir liela dzīves pieredze.

Aivars ir ģimenes cilvēks. Apprecējās 1966.gadā Smiltenē. Ģimenē uzauguši pieci bērni – 4 meitas un dēls. Ir mazbērni.

ATTĒLI:
1. A.Kļaviņš savā darba telpā veikalā
2. Barikāžu atceres dienā tikšanās ar skolēniem

2004.g. martā

Skrundas 1.vidusskola
Dzīvesstāstu pierakstīja Ainars Bumbieris (9.kl.)
Konsultēja B.Eversa

LIIS izstrādne