SAPNIS PAR NEIESPĒJAMO

Dainis Īvāns
Atskats par ceļu uz Latvijas Tautas fronti un gaitām Latvijas neatkarības atjaunošanai

Esmu dzimis Madonā 1955. gadā, mans tēvs - Ēvalds Īvāns ir no Odzienas puses, māte Ilga Īvāne no Degumniekiem. Mani senči no tēva puses daudzās paaudzēs bijuši zemnieki un dzīvojuši Vietalvas pagastā jau 18.gadsimtenī. Mācījos Madonas 1. vidusskolā, bet vasaras pavadīju Pļaviņās Īvānos, kur dzīvoja krustmāte Zeltīte Īvāne. Es biju viņai gandrīz dēla vietā. Krustmāte bija skolotāja Odzienas pamatskolā, kurā mācījušies vai visi mani senči. Zeltīte Īvāne mācīja latviešu valodu un literatūru, organizēdama literārus sarīkojumus skolā, iepazinās ar daudziem sava laika rakstniekiem. Laukos visas telpas, pat pažobeles, mūsu mājā ir grāmatu pilnas vēl no tiem laikiem, kad tur dzīvoja krustmāte. Bērnībā pārsvarā lasīju piedzīvojumu literatūru, vēsturi un klasiku, gan to, ko pieaugušie ieteica, gan to, ko viņi liedza. Lasīju pat gultā zem segas, kabatas lukturīša gaismā.

Skolas un skološanās
Madonas 1.vidusskolā, kur mācījos, valdīja latvisks gars un kultūras tradīcijas. Madona ir gaišs un īpatnējs Latvijas centrs. Pat padomju laikā tā bija ļoti latviska pilsēta, krieviski nekur nerunāja. (11. klasē, kad pirmo reizi biju Rīgā, dzelzceļa stacijas bufetnieces mani kaunināja, ka neprotu krieviski.)
Vaicāju vecākiem, kāpēc latviešiem nav Latvijas valsts. Viņi atbildēja, ka esam par maziem, lai lielajiem pretī turētos. Bet es domāju – ja nu tomēr, ja mūsu paliktu vairāk un vairāk, ja mēs taptu stiprāki un stiprāki. Vēlāk skolā, kad par to runāju ar draugiem, arī viņi bilda – tas ir neiespējami. Man tomēr patika sapņot par neiespējamo pat tad, ja apkārtējie neticēja un smīkņāja.
Piedalījos skolas dramatiskajā pulciņā. Septītajā klasē mani uzaicināja spēlēt Madonas tautas teātrī jauniešu lomas. Tā radās doma mācīties par aktieri. Skolā biju komandas vadītājs jautro un atjautīgo sacensībās. Pie klasesbiedra Andreja klausījāmies rietumu radiostacijas, bītlus un citu oficiāli neatļauto mūziku. Kad skolēni nodibināja rokansambli „Korāļi”, direktors Arturs Treicis mums jautāja, vai ansambļa nosaukums ņemts no “reakcionārajām baznīcas dziesmām korāļiem” vai arī no jūras dzīvnieciņiem koraļļiem, mēs, protams, atbildējām, ka no koraļļiem. Viņš savu pienākumu bija izpildījis. Skolotāji mūs daudzreiz „piesedza” un pasargāja no iespējamas komunistiskā režīma izrēķināšanās.
Literatūrā mani ievirzīja krustmāte, rosinādama piedalīties ar latviešu valodu saistītos konkursos. Iedams pamatskolā, uzvarēju Latvijas konkursā „Komatiņš”. Vēl labāk gan man padevās fizika un matemātika, patika tehnika.

Skolas laikā daudz sportoju. Septiņos no rīta cēlos, skrēju vai slēpoju, deviņos bija jābūt skolā, piecos pēcpusdienā atkal gāju uz treniņu, mācījos no astoņiem līdz vienpadsmitiem. Man bija paniskas bailes pēc skolas beigšanas nokļūt krievu armijā, tādēļ centos mācīties. Līdz 8. klasei liecībā bija arī trijnieki (piecu baļļu sistēmā), taču vidusskolu beidzot visur bija teicamas atzīmes, izņemot vienu priekšmetu - angļu valodu, kurā bija trijnieks. Lai sekmīgi iestātos augstskolā, mācījos valodu papildus. Gandrīz visi 30 mūsu klases absolventi ieguva augstāko izglītību. Beidzām skolu 1973. gadā.

Vispirms iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, lai mācītos par mehanizācijas inženieri, bet man ļoti nepatika Jelgavas kopmītnes, izņēmu dokumentus un pēdējā brīdī iesniedzu tos LU Filoloģijas fakultātē. (Arī mans vecākais dēls rīkojās līdzīgi - vienu gadu mācījās Lauksaimniecības Akadēmijā par celtnieku, bet pēc tam iestājās LU vēsturniekos).

Beidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti 1978. gadā. Filoloģijas studijas, man šķiet, pat ir kvalitatīvākas un vērtīgākas topošajiem žurnālistiem nekā žurnālistikas studijas, jo valoda ir žurnālistikas pamats. Lai kaut ko uzrakstītu, vajag daudz lasīt. Filoloģijas fakultātē lasīšana bija obligāta studiju sastāvdaļa. Bieži vien sēdēju Viļa Lāča, tagad Nacionālajā bibliotēkā, arī lekciju laikā, vai laikā, kad vajadzēja būt kopmītnēs. Lasīju antīko literatūru, lasīju arī krieviski, piemēram, Beketu, Kafku, nobružātā „Novij Mir” eksemplārā, kas ceļoja no rokas rokā – Bulgakova „Meistaru un Margaritu”. Angliski - Eliotu.

Darba gaitas
Universitāti beidzu 1978. gadā. Pēc augstskolas bija obligātie norīkojumi darbā un mani norīkoja uz kādu vidusskolu mācīt krievu skolēniem latviešu valodu, bet pēc tam norīkoja uz Rīgas 2. pagarinātās darbdienas skolu par latviešu valodas skolotāju. Mana pirmā publikācija bija 1977.gadā žurnālā „Kino” par leļļu mākslinieku Arnoldu Burovu, rakstā bija izmantotas arī mana drauga Andreja Granta fotogrāfijas. Studiju laikā darbojos Gunāra Bībera vadītajā studentu zinātniskās biedrības dramaturģijas sekcijā. Diplomdarbu rakstīju par Māras Ķimeles, toreizējās jaunās Valmieras teātra režisores, režiju. 1978.gadā uzrakstīju pētījumu par Pētera Pētersona iestudēto izrādi „Spēlēju, dancoju”.
Jau pirmajā kursā žurnāliste Mārīte Romāne uzaicināja mani strādāt raidījumā „Radiopēcpusdiena vidusskolēniem”, kur rakstīju scenārijus un aktieru tekstus
( pie mikrofona mani sēliskās izloksnes dēļ nelaida).

Studiju 5.kursā G. Bībers mani ieteica Smiļģa Teātra muzejam – strādāju par ekskursiju vadītāju un zinātnisko darbinieku. Tomēr pēc sadales nācās šo darbu pamest un strādāt skolā. Tomēr mani interesēja publicista darbs un izdevās iekārtoties darbā kādas fabrikas avīzē. Tad Sarmīte Ēlerte uzaicināja rakstīt „Literatūrai un Mākslai”. Edgars Damburs ievadīja literatūras vērtēšanā žurnālā „Karogs”.
No 1980. Līdz 1984. Gadam strādāju Latvijas TV Mākslas un literatūras raidījumu redakcijā. Veidoju raidījumus par latviešu vecajiem aktieriem – par Teodoru Lāci un Mariju Leiko, ludziņu „Ak, slavēta, brīnišķi daiļā!” (izmantoju Jāņa Sudrabkalna un Birutas Skujenieces saraksti, galvenajās lomās bija Ausma Kantāne un Kārlis Auškāps), veidoju scenāriju Jāņa Holšteina diplomdarbam – japāņu haiku lugai „Būdiņa kalnos”. Pēc tam gadu nostrādāju par direktora vietnieku zinātniskajā darbā Raiņa literatūras un mākslas muzejā, taču tur nesatiku ar direktori – partijas nomenklatūras cilvēku. 1986. Gadā man jau bija ģimene un četri bērni, meklēju kur dzīvot. Atradu dzīvokli Taurupē un darbu Taurupes vidusskolā, kaut arī ilgi tur palikt man nebija lemts.

Par Daugavas likteni domājot
1986. gadā Daugavas ielejā, kur atradās sievasmātes māja, sākās Daugavpils HES celtniecība. Ielejā bija sadzīti mietiņi, un es sapratu, ka drīz līdz tiem pacelsies ūdens. Atcerējos Staburaga appludināšanu manā bērnībā 1962.gadā, kad cilvēki brauca uz Staburagu atvadīties kā uz aizgājēja kapu. Vecāki aizveda arī mani. Pļaviņu HES celšana un Staburaga iznīcināšana bija noziegums. Toreiz sabiedrībai neizdevās nosargāt Daugavu. Bet Staburagu cilvēki atceras joprojām. Tā rēta neaizdzīst pat tiem, kas bijušo nav redzējuši. Bērnībā pat izsapņojos, ka izdomāšu kādu torpēdu, lai to HES uzspridzinātu. Vēlāk, kad šo zēna ilūziju naivi izstāstīju Daugavpils HES projektētājiem, viņi teica, ka es esot ar terorista slieksmēm.

1986. gadā, kad bedre HES dambim jau bija izrakta, sāku prātot, ko darīt. Nejauši Nacionālajā bibliotēkā sastapos ar bijušo Ķeguma HES inženieri, enerģētikas speciālistu un rakstnieku Arturu Snipu. Sākām vākt materiālus un oktobra sākumā laikrakstam „Literatūra un Māksla” iesniedzām rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, kas vērsās pret HES celtniecību. Redaktors Jānis Škapars to ilgi nepublicēja, laikam baidoties no partijas nomenklatūras dusmām, jo viņš labi saprata, kādu reakciju tas var izraisīt. Brīdī, kad redaktors kādu laiku nebija darbā, viņa vietnieks Viktors Avotiņš akceptēja raksta publicēšanu. Sacēlās pamatīgs tracis: mani un Snipu aizliedza publicēt Latvijā.
Tas bija jau M. Gorbačova atklātības laikmets, kad rakstīt patiesību it kā drīkstēja, bet cenzūra pastāvēja joprojām. Runāt gan neviens vairs nevarēja liegt. Tā mēs ar Snipu vērsāmies pie ZA zinātniekiem, kopā organizējām konferences un apspriedes pret Daugavas ielejas iznīcināšanu. Rīkojāmies gluži kā 1905.gadā – pulcinājām cilvēkus jautājumu un atbilžu vakaros. Mums izdevās publicēt arī rakstu centrālajā PSRS Rakstnieku savienības laikrakstā „Ļiteraturnaja gazeta”. Pēc tam Latvijas nomenklatūra vairs nespēja mums neko padarīt.

• Ekspertu sanāksme LPSR ZA Prezidija sēžu zālē • D. Īvāns un A. Snips “Literatūra un Māksla” redakcijā

Kad sākām rakstīt par Daugavu, mūs uzskatīja par muļķiem, kas neko nepanāks. Kolēģi Preses namā gan mani paslavēja, uzsita pa plecu: “Daini, malacis”, un tūlīt paraudzījās apkārt, vai tikai priekšniecība neredz. Draugi saradās tikai tad, kad notikumi pagriezās mums vēlamajā virzienā. 1987. gadā tika paziņots M.Gorbačova lēmums pārtraukt HES celtniecību, kaut bija ieguldīti jau 20 miljoni rubļu. Mēs uzvarējām. (Tagad, pēc 20 gadiem, A. Kalvītis, kura ģimenei pieder mazās elektrostacijas, varbūt arī citi veikli vīri, sāk no jauna virzīt Daugavpils HES būves idejas. Toreiz dziļi argumentēti tika pierādīts, ka tās celtniecība Latvijai ekonomiski ir neizdevīga, turklāt dabas postījumi būs neatsverami.)

Pāreja uz publisko dzīvi
Reti tā notiek, ka cilvēks uzraksta kādu rakstu un vienā dienā kļūst slavens. Kopš raksta „Par Daugavas likteni domājot” mana personīgā dzīve pārvērtās publiskā dzīvē. Laikam uz visu mūžu. Mans dzīvoklis pārvērtās par “sacelšanās štābu”. Mani aicināja glābt ne tikai Daugavas ieleju, bet arī vēl daudz ko citu Latvijai vērtīgu. Tā no literatūras pārgāju uz publicistiku, kas nebija saistīta ar mākslu.
Mēs, žurnālisti, piedalījāmies visās Trešās atmodas „frontēs”. Laikam tāpēc, ka bijām paaudze, kas dzimusi pēc Staļina nāves un nepazinām šausmas, ko piedzīvoja par mums vecākie. Tagad daudz esmu lasījis par Staļina sistēmu, kas bija baismīga izrēķināšanās mašīna, bet mēs nebijām ar to saskārušies. Tādēļ jau arī Škapars bija piesardzīgāks par Avotiņu, piebremzēdams mūsu rakstu par Daugavu. Tolaik bija pienācis brīdis, kad piesardzība, dabisks pašaizsardzības instinkts padomju režīma gados, kļuva par traucēkli pārmaiņām.
Bija svarīgi, ka jaunajiem bija enerģija, vecākās paaudzes domāja, ka ir “bezceris” un pret šo sistēmu vairs neko nevar darīt.

Pēc raksta par Daugavu Jānis Gulbis uzaicināja mani strādāt toreiz ārkārtīgi progresīvā un interesantā žurnālā „Skola un ģimene” par atbildīgo sekretāru. Arī es visus iepriekšējos gadus uzskatīju, ka ģimene ir cietoksnis, kurā režīmam neiekļūt, kur Latvija var pastāvēt pat bez valsts. Rakstīju katrā numurā par nacionālajiem jautājumiem, par bērniem. Pie manis „revolucionārā pieredzes apmaiņā” ieradās igauņu režisors Pēters Tomings. Viņu sūtīja mans vēlākais draugs Edgars Savisārs, Igaunijas tautas Frontes dibinātājs. Igauņi vēlējās novērst pārmērīgo fosforītu raktuvju paplašināšanu un migrantu ievešanu Igaunijā, tāpat kā mēs bijām pret Daugavas sagandēšanu un Rīgas metro celtniecībai paredzēto migrantu ievešanu. 1987. gadā lasītāju aptaujā par labāko žurnālistu kļuvu par žurnāla „Liesma” gada balvas ieguvēju.

1988. gada 1. un 2.jūnijā notika Radošo savienību plēnums, tūlīt pēc Jāņiem Krievijā notika PSKP 19. partijas konference. Vēlāk Mavriks Vulfsons stāstīja, ka pēc plēnuma B.Pugo viņam esot teicis: „Vi ubiļi Sovetskuju Latviju” (Jūs nokāvāt padomju Latviju). Mavriks toreiz runāja par Ribentropa un Molotova pakta slepeno vienošanos atdot Staļinam Baltijas valstis. Mēs gandrīz neko par to nezinājām, kaut arī padomju ideoloģijas darinājumam - 1940.gada sociālistiskajai revolūcijai neticējām. Un te – par Latvijas okupāciju publiski runā ievērojams publicists, profesors, bijušais Latvijas kompartijas pagrīdes biedrs! Viktors Avotiņš jau tad ieminējās par nepieciešamību dibināt Tautas fronti – pēc igauņu parauga. Drīz viņš uzmeta pirmā dibināšanas manifesta tekstu, ko parakstīju arī es.

Tautas frontē
Kaut arī maisījos pa politiku, līdz Tautas frontes pirmajam kongresam 1988.g. oktobrī, mani saistīja tieši žurnālista darbs. Jāņa Petera priekšlikums izvirzīt manu kandidatūru Tautas frontes priekšsēdētāja amatam, man bija tikpat negaidīts kā visiem pārējiem. Es gribēju doties uz skatuvi un atteikties, bet Padomju Jaunatnes redaktors Andrejs Cīrulis, sagrābdams mani aiz džempera, iesaucās: “Daini, tu nedrīksti atteikties!” Sakodu zobus, lai klusētu, un mani ievēlēja.

Sajūtas tobrīd nebija patīkamas – es nekad nebiju strādājis tik atbildīgā darbā, ja to vispār var salīdzināt ar darbu parastā nozīmē. Pirmkārt, man bija jāvada milzīga organizācija. Otrkārt, šīs organizācijas vadīšana nozīmēja to pašu, ko vadīt visu tautu. Treškārt, Tautas frontes atbildība bija tautas liktenis, vēl vairāk – dzīvība. Trakākais, ka tagad jebkurš manis teiktais teikums tika interpretēts. Visu manis sacīto varēja iztulkot ar zemtekstiem, neko nedrīkstēja publikā runāt personiski. Katrs vārds neticami spēcīgi iedarbojās uz klausītājiem. Un mēs, toreizējie Tautas frontes vadītāji, vairs nepiederējām sev vien un nedzīvojām tikai ar savu spēku. Šķita, esam pārvērtušies par atomreaktoriem. Arvien vairāk un vairāk cilvēku noticēja, ka neiespējamais sapnis par Latvijas valsti ir piepildāms.
Es sapratu – lai tas notiktu, ne kripatiņu šaubīties nedrīkstu es pats, vismaz neviens šīs šaubas nedrīkst just. Pēc LTF dibināšanas kongresa divos naktī mani aizveda mājās brīvprātīgais „šoferītis”, kādu pie Kongresa nama bija desmitiem – mākslinieks Egons Šteinboks.

Tālāko notikumu gaitu līdz Latvijas neatkarības atgūšanai atceros kā vienu garu garu diennakti. Nebija vairs laika apcerei, nebija laika apstāties. Notikumi attīstījās strauji. Viena no mūsu taktikām bija augošo prasību politika. Sākām atgūt ekonomiskās tiesības. Vienlaikus radās prasības pēc politiskas autonomijas: vajadzēja iegūt atsevišķu likumdošanu toreizējai Latvijas PSR, atsevišķas pārvaldes institūcijas. Sākām izvirzīt arvien radikālākas prasības. Maskava reaģēja agresīvi, bet, mums sperot kārtējo negaidīto soli, kā par brīnumu, atkāpās. Kas tas bija? Laikam saspringta prāta cīņa, jo tieši uz to vecā vara nebija gatava. Ja mēs, piemēram, mēģinātu sacelties ieročiem rokās, viņi ātri tiktu galā. Nevardarbīgā cīņa un tautas solidaritāte Kremļa varu patiešām šokēja. Viņi apjuka, mēs rīkojāmies.

Nākamajā nedēļā pēc manas ievēlēšanas sazinājos ar Vitautu Landsberģi un Edgaru Savisāru, arī Lietuvā un Igaunijā bija nodibinātas Tautas frontes. Novembrī sanācām uz pirmo Baltijas padomi Rakstnieku Savienības namā. Lēmām kopā, turpmākā darbības programma tika saskaņota un rīkojāmies sazinoties viens ar otru. M.Gorbačovs tautas frontes atzina “post factum”. Šī atzīšana varbūt bija viņa liktenīgā kļūda, bet viņam arī nebija izvēles. Liela nozīme iespējām šai grūtajā laikā tautas kustības Baltijas valstīs nostiprināt bija Gorbačova ēras refiormu tēva Aleksandra Jakovļeva labvēlībai un sapratnei par mūsu centieniem.

• Latvijas delegācijas pirmajā Baltijas padomes sēdē. Rīgā, Benjamiņa namā. 1988. gada novembrī (no kreisās V. Šteins, J. Rukšāns, J. Krūmiņš, J. Škapars, I. Bišers) Autors – Gunārs Janaitis

Mūsu taktika
Kāpēc vinnējām patiesībā baismīgu spēku? Padomju Savienībai bija milicija, armija, čeka. Mūsu spēks bija uzbrūkošā taktika. Mēs uzvarējām ar ātrumu, argumentāciju, spriestspēju, izdomu, jo vecā vara ticēja savai nesatricināmībai, tā bija slinka, kūtra, bez izdomas. Līdz ar Tautas frontes kongresu sākās skrējiens, kurā vinnē tas, kurš ātrāk reaģē un izvirza idejas. Mēs ātri nodibinājām sakarus ar progresīvajām kustībām visā Padomju savienībā.
Un ja 1991. gada janvāra barikāžu laikā Baltijas atbalstam Maskavā izgāja simt tūkstošu cilvēku manifestācija, tas nozīmēja, ka vēstures svaru kausi nosvērās mums par labu.

1988. gada novembrī komunistu vadītāji, jauzdami, ka „perstroika” var beigties ne tā kā viņi vēlas, mēģināja mainīt toreizējo PSRS konstitūciju, atcelt arī to vienīgo gauži formālo pantu, kas republikām ļāva izstāties no PSRS. Ātri noorganizējām pirmo lielo akciju, savācām parakstus pret šo konstitūciju, parakstījās 1,3 miljoni no Latvijas, 6 miljoni no Baltijas valstīm kopā.
Džemma Skulme kā neaizskaramais PSRS deputāts čemodānus ar parakstiem aizveda uz Maskavu, un Kremlis bija spiests reaģēt. Mani, Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu un LTF valdes locekli juristu Ilmārtu Bišeru aicināja uz Maskavu runāt ar M. Gorbačovu. Tomēr tikāmies tikai ar PSRS AP priekšsēdētāju Lukjanovu. Sarunā Lukjanovs piepeši pievērsās man un vaicāja - uz kā turas PSRS? Es gribēju teikt - uz bailēm, uz melierm. Bet Lukjanovs pasteidzās pirmais un teica - uz komunistiskās partijas. Tad es skaidri aptvēru – cīņa pret padomju impēriju ir cīņa pret komunistisko partiju, kas īstenībā ir baiļu radīšanas un uzturēšanas mašīna.

Atkal un atkal organizējām Rīgā lielas manifestācijas, ko Latvijas KP CK gribēja aizliegt, bet nespēja. Šīs masu manifestācijas bija LTF „karagājieni”. To miermīlības neatlaidīgais spēks lika pretiniekiem arvien vairāk un tālāk atkāpties. Jau agri apzinājāmies LTF organizācijas milzīgo spēku. Sākās struktūru veidošanās, Tautas frontes nodaļu veidošanās. Tas notika tik ātri, ka atkal vecais varas aparāts nepaspēja reaģēt. Mēs diktējām noteikumus. Staļina un Hitlera pakta gadadienā, 1989. gada 23.augustā organizējām lielāko Atmodas laika akciju – dzīvo ķēdi cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai – Baltijas ceļu. Kāds no Gorbačova līdzgaitniekiem tad atzina, ka pēc Baltijas ceļa daudziem Kremlī kļuvis skaidrs – apturēt baltiešus var tikai ar tankiem, taču izmantot tankus pret civiliedzīvotājiem vairs nedrīkst.

Pa parlamentāro ceļu
Mēs izvēlējāmies parlamentāro ceļu neatkarības atjaunošanai. Ņēmām varu, izmantodami PSRS konstitūcijas dotās, līdz šim tikai formālās tiesības. Vēlēšanas padomju laikos bija izlikšanās. Tad mana mamma varēja paņemt ģimenes locekļu pases un nobalsot, nebija arī kandidātu ko izvēlēties.
Nolēmām, ka Tautas frontei vajag kandidēt vēlēšanās, vēl ārkārtīgi spēcīgajā padomju varā bija jāielaužas ar šīs pašas varas instrumentiem. Tautas fronte PSRS Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās izvirzīja savus kandidātus, ievēlēja 40 no 60, kaut arī vēlēšanās balsoja Latvijā izvietotā armija. Tās bija izšķirošas vēlēšanas Latvijā, jo mūsu priekšvēlēšanu programma paredzēja demontēt to valsti, par kuras deputātiem gribējām kļūt. Mūsu deputāti bija izcilas personības – kandidātu izlasi izveidojām no visdažādāko jomu pārzinātājiem. Neviens no ievēlētajiem nebija tikai balsošanas mašīna, ko nevar teikt par pašreizējās Saeimas deputātiem.

Arī 1905. gadā Latvijā bija līdzīgi. Toreiz caru piespieda organizēt Valsts Domes vēlēšanas. Impērijā iekļuva arī pirmie Latvijas deputāti. Valsts Domi atlaida. PSRS Tautas deputātu kongresu beigu beigās atlaidām mēs paši, cieši sadarbodamies ar domubiedriem visā bijušajā impērijā, arī pašā Krievijā.
Tāpat kā Piektajā gadā, arī 1989. gadā mūsu tauta tika pie pasaules vēstures stūres rata. Visas pasaules uzmanība bija vērsta uz mums. Visu laiku izvirzījām jaunus priekšlikumiem un idejas. Komunisti PSRS pastāvēšanas 70 gadu laikā bija aizmirsuši, kas ir diskusijas. Viņi vēl bija skaitliskā pārākumā, bet ne intelektuālā.

Baltijas TF deputātu lielā uzvara bija PSRS Tautas deputātu kongresa vēsturiskais lēmums par Ribentropa un Molotova pakta slepeno protokolu eksistenci un par to nelikumības atzīšanu. Sensacionāli bija tas, ka Padome nobalsoja, ka pakts IR bijis. Faktiski tas bija sākums PSRS sabrukšanai. Komisiju, kas izmeklēja minēto paktu un tā sekas, ģeniāli vadīja Aleksandrs Jakovļevs. Mūsu deputāts Mavriks Vulfsons, lielisks orators, teica runu, kurā sacīja, ka PSRS ir jāatzīst Latvijas okupācijas fakts. Deputāti sāka trokšņot, dauzīt kājas. M. Vulfsons tribīnē asarainām acīm žēlabainā balsī teica: “Ja negribat klausīties vecu cilvēku, tad nevajag,” un gāja prom no tribīnes. Tad M. Gorbačovs atļāva turpināt. Tā Mavriks toreiz “aptina visus ap pirkstu”.
Tad arī Tautas fronte pieņēma deklarāciju, ka maināms tās pirmajā programmā ietvertais mērķis – „suverenitātes nodrošināšana PSRS iekšienē”, ka nu atklāti jāsāk ceļš uz pilnīgu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Kopā ar Rietumu latviešiem
Līdz ar TF dibināšanu atjaunojās politiskie sakari ar Rietumu latviešiem. Starp viņiem daudz bija stingrās līnijas uzturētāju, viņi uzskatīja, ka Latvijā visi ir komunisti un čekisti, es viņu acīs arī biju tikai harizmatiska personība politikā.

• Tikšanās laikā Zviedrijā. Dainis Īvāns un Atis Lejiņš

Vajadzēja panākt lūzumu, pilnīgu saprašanos un solidaritāti arī ar tautiešiem rietumos. Valdis Liepiņš (Kanāda) pirmais organizēja konferenci par Tautas frontes un latviešu tautas mērķiem Gananokvē. Tautieši uzņēma pirmo oficiālo TF delegāciju. Sāka veidoties TF atbalsta grupas rietumu pasaulē. Man bija viegli runāt arī Amerikas latviešu auditorijās. Var jau būt, ka spēja uzrunāt cilvēkus un viņus pārliecināt, ir mans talants. Reizēm pats nesapratu, kā tūkstošiem cilvēku nereti manu runu laikā sāka it kā elpot vienā ritmā un šķita, ka runāju nevis pats, bet gan kaut kas man diktē vārdus un domas, kas visiem svarīgas un iedvesmojošas. Līderu optimismam, prasmei iedrošināt auditoriju revolūcijās ir izšķiroša loma. Dīvaini, ka ne katrreiz, cilvēkus pamudinādams uz lieliem darbiem un drosmi, pats biju nešaubīgi pārliecināts, ka mums izdosies, ka liktenis sargās, ka apstākļi būs labvēlīgi… Tomēr mans uzdevums bija – ticības saglabāšana un paušana jebkurā situācijā. Mana balss nedrīkstēja drebēt, maniem vārdiem vajadzēja iedrošināt.

Pirmoreiz Latvijā Tautas fronte un PBLA vadība – Gunars Meierovics, Egils Levits un citi sanācām kopā Vaives dzirnavās. Tur izstrādāts tālākās rīcības plāns, neatkarības atgūšanas idejas. Programmu pārstrādājām nepārtraukti, darba plānus veidojām ik mēnesi. Aicinājām talkā zinātniekus. Tikāmies laukos, dažādās vietās, kur nebija noklausīšanās ierīču. Mūs atbalstīja progresīvie kolhozu priekšsēdētāji, uzņēmumu vadītāji, Latvijas tautas vairākums. Mēs kopā restaurējām sagrauto Latvijas valsti un tai pašā laikā veidojām jaunu, jo laiks bija cits, un pasaulei nebija vēsturiskas pieredzes, kad pēc 50 gadu okupācijas jel kāda tauta atgūtu brīvību. Turklāt nebija pieredzes, kā atbrīvoties no tik stipra un agresīva režīma, kāds bija komunisms.

Atbalsts no visas pasaules
Krīzes situācijā - 1991. gada 13. janvāra naktī - pusčetros no rīta Latvijas radio aicināju cilvēkus uz ielām aizstāvēt mūsu demokrātiskos sasniegumus, jauno AP, valdību un sakaru centrus. Sākās Rīgas ietērpšana barikādēs. LTF sasauca kārtējo manifestāciju Daugavmalā.

Es jau tai brīdī kopā ar Lietuvas AP priekšsēdētāja vietnieku Broņislavu Kuzmicku un Igaunijas ārlietu ministru Lenartu Meri ar kuģi Tallink no Tallinas devāmies uz Stokholmu.
Mūs bija pilnvarojuši mūsu parlamenti un valdības meklēt atbalstu pret PSRS agresiju rietumu valstīs, bet militāra apvērsuma gadījumā veidot emigrācijas valdību un tautas pretošanās vadības centrus.
Zviedrijas galvaspilsētā pēc pāris dienām piedalījos Latvijas informācijas centra atklāšanā un Baltijas valstu atbalsta mītiņā, ko Zviedrijas latvieši organizēja katru nedēļu reizi līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Pēc tam devos uz ASV, kur tikos ar valdības pārstāvjiem. Piedalījos ASV senāta sēdē, kur senatori balsoja par atbalstu Latvijas neatkarības centieniem, uzstājos ASV kongresā, uzstājos televīzijā un radio.
Man zvanīja daudzi amerikāņi un izteica atbalstu Latvijai.

21. janvārī pēc traģiskā uzbrukuma Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai ievērojamais amerikāņu publicists Viljams Safars laikrakstā NewYork Times publicēja ievadrakstu par Brīvības koku, kurš ik pa brīdim jāaplaista ar asinīm. Viņš uzsvēra, ka latvieši ar savām asinīm, saviem barikāžu upuriem to paveikuši, un par to Latvijai pateicību parādā visa cilvēce. Laikrakstā, kas ietekmē ASV politiķu rīcību, arvien biežāk sāka parādīties laikrakstā publikācijas, kas aizstāvēja Latviju. Vēlāk man bija tikšanās ar šī ietekmīgākā ASV laikraksta redaktoru. Drīz vien ASV televīzijā sāka uzstāties arī PSRS pārstāvji, kas baltiešus dēvēja par teroristiem, un arī M. Gorbačovs teica, ka baltieši musinot pasauli, taču sabiedrības atbalsts jau bija mūsu pusē.
Tajās dienās es tikos ar tik daudz cilvēkiem un sniedzu tik daudz interviju, ka pāri palika tikai dažas stundas nakts melnuma īsam, murgainam miegam. Labi, ka visas manu sadzīvisko aprūpi uzņēmās sirsnīgie Amerikas tautieši. Bez viņiem es šādu pārcilvēcisku spriedzi – svešā pasaulē vienam pārstāvēt savas tautas sāpes un cerības – diezin vai izturētu.
Pēc 1991.gada augusta neveiksmīgā puča Maskavā Latvijas Republikas AP pieņēma konstitucionālu lēmumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu, un sākās Latvijas Republikas atzīšanas process visā pasaulē. Bet septembrī jau sākās sarunas par PSRS karaspēka izvešanu…

• LR Augstākās padomes delegācija Francijā pēc LR neatkarības atzīšanas 1991.gada septembrī

Toreiz publicistika ievilka mani politiskajā procesā. Kad nokļuvu Tautas frontē, domāju, ka tas būs uz neilgu laiku, un ka drīz atgriezīšos profesijā, bet atgriezos žurnālistikā tikai pēc 5 gadiem. Liktenis. 10 gadus biju atjaunotās valsts žurnālists, un atkal atgriezos politikā. Nav jau lielas atšķirības starp abām nodarbēm, kaut bieži žurnālisti un politiķi stāv pretējās barikāžu pusēs. Gan politiķa, gan žurnālista sūtība ir uzrunāt cilvēkus un ieraudzīt nākotni – tuvāku vai tālāku. Cīņa par demokrātiju, toleranci, taisnīgumu un brīvību – personisko un tautas ir mūžīga, un tai jābūt gan publicista, gan politiķa pastāvēšanas jēgai. Bieži vien, sevišķi „miera laikos” tā nav. Tautas frontes valde toreiz bija izcili saliedēta. Tas bija veiksmīgs, pašas tautas izveidots smadzeņu centrs, kur katrs bija ar savām spējām, bet tikai visi kopā – neticams, uzvarošs spēks.
Esmu laimīgs, ka atrados kopā ar cilvēkiem, uz kuriem varēju paļauties vairāk nekā uz sevi pašu – ar Jāni Škaparu, Jāni Dinēviču, Pēteri Laķi, Jāni Kinnu, Arnoldu Klotiņu, Marinu Kosteņecku…

Piecus gadus (1986. – 1991.) mēs visi kopā kā saliedēta armija lauzāmies ārā uz Latvijas brīvības ceļa. Pa to tagad jāiet, un ne piecus gadus, bet piecdesmit, simt, vēl vairāk. Piecos gados mēs piedzīvojām gadsimta vērtus notikumus, pārmetām tiltu pagājības un nākamības plaisai. Tā nebija mūsu personiska iegriba. Tā bija nepieciešamība - tautai būt brīvai - tas ir tikpat svarīgi, cik svarīgi ir cilvēkam elpot. Brīvības ideja mūs apvienoja, saliedēja, iedvesmoja un darīja stiprākus nekā esam īstenībā un katrs atsevišķi.
Tagad jāiemācās šai lielajā brīvībā dzīvot kā brīviem cilvēkiem klājas – gudri, godīgi, pilnvērtīgi, ar pašcieņu un cieņu pret citiem. Izrādās, tas nav nemaz viegli. Tomēr, domājot par nākotni, atzīsim - tas ir apgūstams. Un tas ir mazāk riskanti nekā dzīvot, pareizāk – iet bojā, sistēmā, no kuras Latviju izrāva Tautas fronte. Pie tā lai paliekam.

DAINIS ĪVĀNS